Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

 

DAŽAS PIEZĪMES PAR MUSU CĪŅU PRET KOMŪNISMU

Ir nenoliedzami, ka cīņā pret komūnismu latviešu jaunatne ir darījusi ļoti daudz. Jaunatnei, apmeklējot amerikāņu skolas un darbojoties amerikāņu sabiedriskajās organizācijās, ir bijušas daudz plašākas iespējas piedalīties cīņā par mūsu zemēs atbrīvošanu nekā daudziem vecākās paaudzes darbiniekiem.

Tomēr neskatoties uz visām mūsu kopējām pūlēm, mērķis nav vēl sasniegts. Pat vēl vairāk: pašreizējā Rietrumu pasaules t. s. "koeksistences" polītika ir radījusi jaunas problēmas. Un lai gan sakarā ar vadību maiņām Kremlī ir varbūt notikuši mazi uzlabojumi dažās okupētajās zemēs, latviešu grūtā dzīve dzimtenē nav kļuvusi vieglāka. Jaunatnes deportācija joprojām turpinās un rusifikācija ar katru dienu izvēršas plašumā.

Ir dabīgi, ka šādos mainīgos apstākļos ir meklējami jauni paņēmieni cīņā pret komūnismu. Vecās metodes, kuras varbūt bija piemērotas 4 vai 5 gadus atpakaļ nav vairs efektīvas jaunajā situācijā. Tāpat veco metožu pastāvīga atkārtošana iespaido nelabvēlīgi pašus cīnītājus un svarīgā pretkomunisma cīņa kļūst par trafaretu frāžu atkārtošanu.

Šāda jaunu metožu meklēšana ietveŗ sevī divus noteiktus posmus mūsu pārdomā: (1) mūsu cīņas pamatprincipu pārbaudi un (2) dažādu technisku paņēmienu izvērtēšanu un jaunradi.

 

I

 

Runājot par pamatprincipiem, mums jāatzīst, ka līdzšinējā pieejā nepieciešamas noteiktas pārmaiņas. Līdz šim mūsu metode propagandas darbā ir bijusi lielā mērā informācijas sniegšana par zināmu posmu Latvijas vēsturē, kuŗā mēs paši esam piedalījušies. Mēs esam runājuši par pieredzi Padomju jūgā. Šādās mūsu runās un informācijas sniegšanā galvenā vērība ir bijusi piegriezta atsevišķiem spilgtiem izcili drausmīgiem notikumiem. Citos gadījumos, kad mēs neesam runājuši par pieredzi Padomju jūgā, mūsu pieeja ir bijusi vispārēja informācijas sniegšana par Latviju, īpaši par tās sasniegumiem pēdējos neatkarības gados. Piemēram, latviešu tautas deju kopu piedalīšanās dažādos amerikāņu sarīkojumos, latviešu tautas tērpu valkāšana sanāksmēs ir šādas pieejas izpausmes.

Nenoliedzot šīs pieejas lielo nozīmi, ir jāatzīst, ka tajā ir zināmi ierobežojumi. Pirmkārt, notikumi, ar kuŗiem mēs visdrošāk rīkojamies, pieder jau diezgan "senai" pagātnei. Tie ir norisinājušies desmit, vai vēl vairāk gadu atpakaļ. Šis mūsu materiālu "vecums" ir īpaši jāņem vērā patreizējos apstākļos, kad plaši izplatīts uzskats, ka taisni pēdējā laikā Kremlī ir noticis kaut kāds pagrieziens uz labo pusi. Ja mēs arī dažreiz pieminam jaunākus materiālus, tad tās ir tikai gadījuma rakstura ziņas, ar kuŗām mēs paši esam galvenokārt iepazinušies laikrakstos. Šī iemesla dēļ tās nav nekad tik iespaidīgas kā mūsu pašu piedzīvojumi.

Otrkārt, mēs esam propagandas darbā galveno vērību piegriezuši t.s. polītiskās dzīves notikumu un personas brīvības ierobežojumu aprakstiem, jo taisni šajās dzīves nozarēs mēs ar komūnismu sastapāmies visasāk. Bez šaubām, tās ir ļoti svarīgas dzīves nozares. Tomēr tajā pat laikā citas dzīves nozares, kā piemēram saimnieciskā dzīve, kas var interesēt ļoti plaši mūsu klausītājus, nekad mūsu informācijas darbā neieņem izcilus vietu. Tikai nedaudzi no mums ir izjutuši, ko īsti nozīmē kolhozācija un cik tālejoši tā iespaido personas saimniecisko dzīvi.

Treškārt, mūsu propagandas darbs ir bijis lielā mērā izveidots ar nolūku, lai radītu (1) līdzjūtību klausītājos apspiestajām tautām un (2) bailes, kas notiktu ar šīs zemes iedzīvotājiem, ja komūnisti, sekojot pasaules revolūcijas mērķiem, to ieņemtu. Šajā sakarībā mēs runājam par "komūnisma īstās sejas atklāšanu." Tomēr pašreizējos apstākļos komūnisti ar savu "miera" polītiku cenšas radīt iespaidu, ka pasaules iekarošana nav viņu mērķis. Tas nozīmē, ka mūsu otrais nolūks nav tik aktuāls, kā tas bija agrāk, kad Padomju Savienības nostāja bija daudz agresīvāka.

Šo ierobežojumu dēļ mūsu pamatprincipi ir jāpārstrādā. Īpaši sakarā ar Tālo Austrumu notikumiem brīvās pasaules uzmanības lokā ir ievirzījies koloniālisma jēdziens. Koloniālisms rada nopietnus sarežģījumus gan Āzijā, gan Āfrikā; Koloniālisms ir grūti saskaņojams ar brīvās pasaules uzskatiem; koloniālisms rada nepatīkamas sekas pasaules saimnieciskajā dzīvē u.t.t. Koloniālisms ir kaut kas tāds, kas pieder pagājušam gadu simtenim, un amerikāņu ausīs vārdam kolonija īpaša skaņa, kas saistās ar 1776. gada notikumiem.

Šajā situācijā varbūt būtu labi, ja mēs Padomju Savienības nostāju mūsu dzimtenē sāktu apskatīt kā Padomju koloniālismu un mūsu pretkomūnistisko cīņu uztvertu kā cīņu pret koloniālismu Austrumeiropā. Padomju koloniālisms ietver ne tikai notikumus 1940./41. gadā, bet pastāvīgo PSRS polītiku pēdējos 15 gados. Šis koloniālisms nozīmē ne tikai drastisku brīvības ierobežošanu, verdzību un deportācijas, latviešu strādnieku sviedru sūkšanu, bet arī vispārēju, kolosālu Latvijas saimniecisko bagātību izlaupīšanu un rusifikāciju. Tās ir iezīmes, kuŗas raksturo koloniālimperiju. Šis koloniālisms apdraud pasaules polītisko un saimniecisko brīvību par spīti komunistu runām par "koeksistenci" un miera izveidošanu. Šī cīņa pret koloniālismu saista mūs ne tikai ar pārējām apspiestajām tautām Eiropā, bet arī ar tautām Āzijā un Āfrikā, kuras cīnās pret koloniālismu. To pierāda fakts, ka Eiropas apspiestās tautas ir ieguvušas draugus un aizstāvjus Filipīnu, Ceilonas un Kubas valstsvīros. Visas šīs zemes ir piedzīvojušas koloniālismu ļoti spilgti un tikai nesen ieguvušas patstāvību. Apskatot komūnistu rīcību mūsu zemē kā Padomju koloniālismu, mēs varbūt varam atrast arī jaunus techniskus paņēmienus, kas dod mūsu cīņai nepieciešamo dažādību un tomēr patur viengabalainību pamatos.

Cīņā pret komūnismu mums ir jāiemācās domāt plašāk nekā tikai par Latviju. Ko mēs zinām par komūnistu darbu Albānijā, Bulgārijā, Rumānijā un citās okupētās zemēs? Pat par mūsu kaimiņiem, Igauniju un Lietuvu, mūsu informācija ir ļoti trūcīga. Šī pieeja svarīga tādēļ, ka Padomju Savienība un arī dažas zemes brīvajā pasaulē cenšas atdalīt Baltijas valstu jautājumu no pārējo t. s. "satelītvalstu" jautājuma. Satelītu valstis ir okupētas, tajās atrodas Padomju armija, kuŗu sliktākā gadījumā (internacionāla spiediena rezultātā) var atvilkt. Baltijas valstis ir inkorporētas Padomju Savienībā un par tām nekādas pārrunas vairs nav iespējamas. Ja Padomju Savienībai izdotos pārliecināt brīvo pasauli, ka Baltijas jautājums nepieder satelītu atbrīvošanas jautājumam, mūsu cīņa būtu jau lielā mērā zaudēta.

Nākošā svarīgā principiālā problēma saistās ar pašu jēdzienu "atbrīvošanu". Mūsu deklarācijās, memorandos mēs prasām mūsu zemes "atbrīvošanu". Bet kādā veidā mēs šo atbrīvošanu saprotam? Šis jautājums nav tikai fraze vien, bet gan nopietna problēma, jo mēs varam nākt saskarē ar tādām "atbrīvošanām", kuŗas mums nemaz nav pieņemamas. Piemēram, pašreizējos apstākļos Padomju Savienība var formāli paziņot, ka tā ir atvilkusi savu armiju no Latvijas un tās iedzīvotāji var izdarīt brīvas nobalsošanas par savu tālāko likteni. Varbūt pat daži ārzemju novērotāji, piemēram, no Indijas, Zviedrijas un Jugoslāvijas varētu noskatīties šīs nobalsošanas. Un tomēr mums visiem ir skaidrs, ka šādos apstākļos izdarītas nobalsošanas, it īpaši pēc daudz sveštautiešu nometināšānas Latvijā, nevar dot cerētos rezultātus. Mēs vēlamies noteiktu, zinama veida atbrīvošanu. Šī problēma var kļūt ļoti nozīmīga pašreizējos apstākļos, kad Padomju Savienība ir samērā vāja un miera propaganda valda pasaulē. Šī iemesla dēļ mums jādomā un jāplāno tālāk un konkretāk un nav jāprasa tikai mūsu zemes "atbrīvošana".

 

II

 

Runājot par technisku paņēmienu izvērtēšanu, mums jāpatur vērā pieejamie materiāli. Līdz šim mēs neesam pilnā mērā izmantojuši jau esošos propagandas materiālus. Lietojot ALA's priekšsēža prof. Dr. P. Lejiņa vārdus, "propagandas materiālu ziņā mums ir bijis zelta laikmets".

Pieejamos materiālus mēs varam sadalīt vairākās grupās, kuŗas bez šaubām neizsmeļ visas iespējas:

1. Kerstena izmeklēšanas komisijas materiāli. Šī komisija izdevusi lielā eksemplāru skaitā speciālu ziņojumu par Latviju. Šie materiāli ir nozīmīgi tai ziņā, ka tiem iet līdz ASV kongresa autoritāte.

2. U.S. Information Service (Amerikas Balss) izdotie materiāli.

3. ACEN jeb Apspiesto Eiropas Tautu Assemblejas izdotie materiāli.

4. Brīvās Eiropas Komitejas materiāli, piemēram, žurnāls "News Behind the Iron Curtain". Šajā kategorijā ierindojamas Vidus un Austrumeiropas Studiju Centra publikācijas.

5. Komitejas Latvijas Brīvībai materiāli: "Baltic Review", "Latvijas Brīvībai" u. c.

6. ALA's informācijas Biroja rīcībā esošie materiāli.

7. Amerikāņu laikrakstu ziņas, piemēram, "New York Times" plašais apraksts par Kruščova runu Rīgā.

8. Latviešu laikrakstu ziņas par notikumiem Latvijā.

9. Privāti avoti (vēstules).

Lielākā daļa no šiem materiāliem ir aktuāli, jauni, aptverot taisni pēdējā laika notikumus Tāpat tie aptver visdažādākās dzīves nozares (ne tikai pēdējā laika notikumu chroniku). Šie dažādie materiāli ir izlietoti daudzos gadījumos ASV iestāžu, un atbildīgo darbinieku informācijai, bet plašākas amerikāņu aprindas tie sasnieguši samērā retos gadījumos.

Šo rindiņu autoram pēdējā laikā bijusi iespēja apmeklēt lielāku skaitu amerikāņu vidusšķiras ģimeņu un iepazīties arī ar viņu uzskatiem komūnisma jautājumā. Neskatoties uz ASV valdības un dažādo organizāciju informācijas kampaņām (piem., Crusade for Freedom), daudzos gadījumos Baltijas valstu jautājumā trūkst īsta uzskata, un komūnisma izpratne ir bieži ierobežota ar nedaudziem spilgtiem notikumiem pašu ASV iekšējā dzīvē. Arī ASV skolu jaunatnei pašreizējie apstākļi aiz dzelzs aizskara ir samērā sveši.

Ko šī situācija nozīmē? Tā nozīmē, ka pieejamie materiāli izlietojami daudz plašāk nekā līdz šim. Un taisni šai darbā lokālās latviešu organizācijas (vietējās biedrības, jaunatnes pulciņi u.t.t.) var nākt talkā mūsu centrālajām organizācijām. Bieži ir samērā grūti pārredzēt taisni tās vietas, kur informācijas darbam lokālā apjomā ir pavērušās jaunas iespējas.

Līdz ar to mēs esam pieskārušies jautājumam, ko konkrēti mūsu jaunatnes pulciņi varētu darīt cīņā par Latvijas atbrīvošanu. Ierobežoto apstākļu dēļ mēs varam tikai uzskaitīt dažādus ierosinājumus, kuŗus lielākā vai mazākā mērā var realizēt dažas mūsu organizācijas:

(1) Katrā pulciņā var ierīkot materiālu krātuvi par notikumiem okupētajā Latvijā.. Šāda krātuve var būt viens no īpašiem projektiem jaunatnes darbā.

(2) Pulciņu darbības programmā var paredzēt vismaz vienu sanāksmi gadā, kuŗā nodarboties ar šo jautājumu diskusiju.

(3) Īpaši draudzes pulciņi var iepazīties katru gadu ar vienu vai vairākām amerikāņu lokālām jaunatnes organizācijām (piemēram, Lutera Līgu, Westminster Fellowship u.t.t.) un ierosināt sarīkot ar šīm organizācijām kādu kopēju sanāksmi, kuŗā var pārrunāt Latvijas jautājumu.

(4) Sakarā ar svarīgiem starptautiskiem notikumiem var rakstīt vēstules vietējiem laikrakstiem par Latvijas un citu apspiesto zemju stāvokli.

(5) Skolu un koledžu laikraksti var tikt izmantoti plašāk informācijas izplatīšanā. Tāpat saviem skolotājiem un profesoriem latviešu skolnieki un studenti var piesūtīt materiālus par Latviju.

(6) Kopā ar vecākās paaudzes organizācijām jaunatnes pulciņi var aktīvāk piedalīties protesta sanāksmju un demonstrāciju sarīkošanā, piemēram 14. jūnija atcerē un citos gadījumos. Šo sanāksmju apmeklēšanu var paredzēt kā noteiktu sastāvdaļu jaunatnes pulciņu programmās.

Varbūt daudzās vietās daži no šiem priekšlikumiem ir tikuši iedzīvināti jau ilgāku laiku, bet mēs tos šeit atkārtojam, lai aprādītu vismaz dažas konkrētas iespējas darbam.

Ar katru dienu vairāk cīņa par Latvijas neatkarības atgūšanu kļūst par latviešu jaunatnes pienākumu un uzdevumu. Jaunatnei šie jautājumi rūpīgi jāpārdomā un jādara viss iespējamais šīs cīņas sekmēšanai.

 

 

Visvaldis Klīve