Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

ATPAKAĻ PIE TAUTAS ATMODAS LAIKMETA AUGSTAJIEM LATVISKAJIEM IDEĀLIEM

Mēdz sacīt, ka vēstures virzieni atkārtojas. Šo rindiņu mērķis ir parādīt parallēlismu mūsu tautas domas attīstībā 19. un 20. g.s. vidos un iznest atzinumu, ka, tāpat kā toreiz simts gadus atpakaļ, tā arī tagad tautiskās idejas būs tās, kas mūs iznesīs, kur bijām 1918. gada 18. novembrī. Jo tautiskajām idejām ir pamats ikkatra latvieša apziņā, tās nav ne "modes kliedziens", nedz arī kāds "isms".

Kas tad ir tautiskās idejas? Vai tautiskās idejas nozīmē šaursirdību vai provinciālismu, par kādu tās dažreiz apzīmē mūsu pārāk aizrāvīgie svešu paraugu sekotāji? Nē un vēlreiz nē! Tautisko ideju pamatā ir vienīgi stingrā apņēmība panākt visas latvju tautas un katra viņas atsevišķa locekļa līdztiesības pārējo tautu vidū, lai cik izslavētas ar savu civilizāciju un kultūru un lai cik pārākas iedzīvotāju skaita ziņā tās arī nebūtu! Šaursirdība un provinciālisms parādās tieši un taisni gan tad, ja, aizmirstot tēvu valodu un domu, pārņem un pieņem ārzemju iespaidus. Bet bieži, pārāk bieži šis šaursirdīgais provinciālisms no visiem globa kaktiem uzpeld trimdas presē. Bieži tie pat nav vairs nemaz raksti, kas domāti latviski visiem latviešiem, bet drīzāk atgādina pagastu apkārtrakstus, tikai ar to starpību, ka viņu saturs ir trūcīgā valodā un nevis tikai provinciāls, bet vēl vairāk - pagastniecisks!

Te es lūdzu cienīto lasītāju uzmanību: ar vārdu "pagasts" netiek vis apzīmētas latviešu kolonijas, mazās saujiņas pārējo jūrā, bet šo koloniju ģeografiskā atrašanās vieta ar vietējo vidi. Pagastniecisms ir pieņemt un sludināt to ļaužu mācības, kas mums visapkārt! Ar latvisku uztveri raugoties, it bieži arī daža laba pasaules lielpilsētās izperināta ideja nav citādi apzīmējama kā pagastnieciska, sevišķi salīdzinot to ar visu mūsu latvisko domu, ko mēs sevī nesam, kā gājputni nes ceļu uz mājām. Pagastniecisms zied un zeļ, ja mūsu avīzes, kas iznāk šajā vai tajā pilsētā vienā vai otrā zemē, sāk sludināt no vietējiem noskatītās mietpilsoniskās idejas, kas ar latviešu lietu netik vien nav savienojamas, bet bieži vēršas taisni pret to un tamlīdz ir antilatviskas!

Sacītais zīmējas arī uz literatūru - grāmatniecību un sadzīvi.

Mēs vairs neesam vecajos labajos laikos, neesam 1930-tajos gados, neesam uz savas zemes, kad tiešām bieži pietrūkās ārzemju skolas. Bet tagad ne pie svešiem mums visu mācīties, ne visu, ko sveši saka, akli uzklausīt un ticēt, ne arī jaunos pārāk mudināt aplamā ārzemju parašu atdarināšanā! Mūsu pašu Alunāns, Auseklis, Voldemārs, Kronvalds, Miglinieks, Pumpurs lai acu priekšā mums ik dienas visā mūsu domāšanā ir darīšanā! Padomājiet, tautieši, vai mūsu stāvoklis nav gluži tāds pat, kāds viņiem toreiz bija - pašiem pirmajiem mūsu tautiskās apziņas celmlaužiem uz toreiz svešu pārvaldītās kaut mūsu pašu zemes?

Mums, latviešiem, ir tiesības veidot dzīvi uz mūsu zemes, kas pagaidām nolaupīta, bet tiesības mums arī domāt savu latvisku domāšanu, lai kur arī neatrastos, taisni tādas pat tiesības šajā pasaulē zem Dieva mums kā lielajām tautām!

Lūk, tautiskā ideja, kāda derēja toreiz atmodas laikmetā, derēs ir tagad!

 

Andrejs Pablo Mierkalns