Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Piedzēries vīrietis- dus saldi un mierīgi uz parka sola. Viņš vēl ir jauns, un es domāju, cik viņš ir laimīgs ar saviem sapņiem. Kad viņš pamodīsies, viņam būs jāiet starp ļaudīm, kas viņu sāpinās ar savu naidu, bet biežāk ar savu mīlestību.

Es esmu viena, veca, neglīta un laimīga. Varbūt laime ir miers . Mani nekas vairs nesaista. Mans vīrs ir miris; mani bērni ir precējušies, un es viņus nekad neredzu. Es nezinu, kāda es izskatos, un man ir vienalga. Manī nav lepnuma, mīlestības un naida. Es esmu laimīga.

Parka vidū ir maza strūklaka. Resns eņģelītis ar lielām, skumjām acīm raugās manī, un man liekas, ka viņam manis žēl.

"Mazais muļķi, "es smejos, "es taču esmu laimīga. Es esmu tāda pati kā tu. Es vēroju ļaudis, bet tie nav daļa no manis. Es nekam neticu. Es esmu laimīga."

Kaut kur skan baznīcas zvans. Es domāju par ļaudīm, kas nāk no baznīcas gluži tādi paši kā gājuši: ne labāki, ne sliktāki.

Balta, satina matu lenta guļ uz ceļa. Es pieliecos un paņemu to rokās. Un tad es paskatos uz savām rokām. Tās ir netīras. Mani slaidie pirksti ir kļuvuši netīri. Es mēģinu tos kustināt ātri , bet tie ir pārāk smagi. Es negribu saburzīt balto gludo materiālu. Es ielieku lentu kabatā un eju tālāk.

Naktī ir lijis lietus. Ūdens gurdz manās lielās vīrieša kurpēs. Es tās novelku un eju basām kājām. Man priekšā ir kaut kas balts. Tā ir mitra nošu lapa. Notis ... Mūzika ... Notis dejo manu acu priekšā, un es dzirdu Bēthovena "Mēnesnīcas sonātu. " Tumšā vakara tērpā es sēžu milzīgas auditorijas priekšā un spēlēju. Klausītāji ir apburti. Tā ir mūzika; tā esmu es, kas viņus apbur. Mani pirksti lido pāri kauliņiem. Tie ir slaidi un bāli. Es gribu dzīvot šo mirkli vēlreiz. Es paskatos uz savām rokām. Tās ir netīras. Pirksti ir stīvi un satūkuši Es ielieku notis kabatā un eju tālāk.

Es eju gaŗām netīriem, "sašķiebtiem soliem ceļa malā. Uz kāda stāv maza brūna kastīte. Pievirzoties tuvāk, es redzu, ka tā nav kastīte; tas ir naudas maks. Tas ir pilns ar zaļiem papīriem. Tā ir nauda. Naudas ir daudz. Es varu pateikt acu uzmetienā, ka tur ir vairāki tūkstoši. Es reiz esmu tik daudz bagātības turējusi savās rokās.

Es būšu bagāta un cienījama. Mani bērni mani atkal gribēs. Avīzes veltīs man pāris teikumu savās slejās. Visi būs priecīgi mani atkal redzēt. Es iešu uz koncertiem.

Bet es negribu būt bagāta. Man nevajaga manus bērnus nedz arī avīžu laipnību. Mūzika ? Koncerti ? Es stāvu un domāju brīdi. Tad es dzirdu, ka naudas maks iekrīt peļķē: tā saviļņojas. Viss paliek kluss.

Pēc brīža vējš, glāstot krūmus, atnes man divu zēnu balsis. Tās smejas. Tad viena saka:

"Vecā meitene ir acīgāka nekā domāju. Viņa zināja - ka tā nav īsta nauda."

"Bet viņa nebija nedz dusmīga, nedz bēdīga kā visi citi. Tas ir savādi."

Es pasmaidu un eju tālāk. Es esmu laimīga. Es esmu brīva kā kaķe.