Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

NO MINIATŪRU KRĀJUMA "SAULES ZIEDS"

Nav pilsētas pasaulē, kuŗai ne būtu savas alejas. Alejas, kas vilina, mulsina gājēju rīta ausmā, pusdienas mierā un vakara saules rietā.

Agrā rudens rītā es kāpju kalnos. Ciprešu aleja mani aizved vecā klosterī, kuŗa vārtos stāv mūks. Viņš sveicina un sniedz kausu sarkanā vīna. Ieskanas zvani. Ērģeles dūc klusu prelūdi. Saule aust. Tā kāpj arvien augstāk. Tumšā pamale top mazāka. Saules stari rotājas fontānā un zaļajās cipresēs.

Kādas upes krastā ārpus lielās pil sētas kalnu nogāzē ir aleja, kas gājēju aizved ēnainā dārzā, kur zied ziedi: zili, balti, sarkani ziedi. Grantētā ceļa galā stāv balta lapene. Tās stabos iegrieztas sirdis cauršautām bultām, burti un vārdi.

Marmora Amors uzmana klusuma gribētājus - mīlas pārus. Viņš čukst tiem ausīs vislabākos vārdus. Prāts noreibst un mulst - nekam nav vairs sākuma, ne gala. Dārzs sagriežas līganā virpulī.

Saule riet, tās stari pārlūzt, koku galotnēs iedūrušies, un zaļas smagnējas ēnas no senajām liepām nolaižas pār gājējiem.

Viestura dārzā, senajā Rīgā, liepu aleja aizved vientuļo miera gribētāju gaŗām zaļganajiem dīķiem, kuŗos kā balti ziedi viegli peld gulbji, uz vārtiem, kas sargā parka mieru un klusumu. "Klusumā rodas skaistākās domas," tā reiz teica latviskais pasaku karalis Kārlis Skalbe. Es satieku viņu alejā un klausos viņa valodā, kas atklāj sen zudušo latviešu kultūras sargu vārdus un laikmetu, kad kareivji kala Latvijai brīvību. "Kad tauta stāv krustceļos - mums jāpulcējas tāpat kā bitēm ap savu māti Latviju..." viņš saka. Paceļas mēness un pārkāpj koku galotnēm. Tas raugas lejup un viegli gaišā vizēšanā nolaižas dīķu dzelmē.

Neaizmirstama ir viena aleja - baltā bērzu aleja, kas gājējam rāda ceļu Aizsaules dārzā, kuŗš zaļo koku un ziedu smaržā slēpj daudz dārgu dvēseļu.

Noklaudz dzelžu spraišļu vārti. Aiz tiem paliek skaļā, dzīvā pasaule. Balto bērzu sardze gājēju cieši iekļauj savā vidū, lai aizvestu alejas galā, kur pretim ceļas Jauneklis, granītā veidotais Jauneklis, kas pamodies rīta ausmā no garās nakts miega. Nodreb bērzi vēja brāzmā, notrīs vīnstīgas, kas sevī iekļauj akmens kolonnas. Vakara saule pārlīst zaļajai zālei, kur nolikts dzeltenais saules zieds un sarkanā roze; abi vislabāk izteic lielā dzejnieka piemiņu. Laiks apstājies. Kurp vairs steigties? Kā sendienās, kā bērnībā dzirdu dzejnieka mazliet skarbo balsi, kas skarbumā slēpj skumjas:

Neraud mana zaļā zeme,

Nesu tevi sevīm pāri -

Tumsa saista tavus spēkus,

Lielā sadursme tos raisīs---

Vējā nodreb bērzi. birdinādami zelta lapu lietu pār vēlo gājēju, kas, atvēris dzelzs spraišļu vārtus, atgriežas dzīvē, kur viss dun, skan, rit...