Šis ir patiess stāstījums par trim zēniem, Pēteri, Uģi, Teodoru, kuŗi uz īsu brīdi sacēla uztraukumu nelielajā bet skaistajā Vidzemes pilsētā Cēsīs. Ir zināms, ka viens no viņiem, Teodors, palicis neskarts kaujās austrumu frontē, tagad uzturas Amerikas Savienotajās Valstīs, kurpretīm par abu pārējo likteņiem klājas neziņas baigums.

Kad 1943. gadā vācu okupācijas vara atļāva pieminēt 18. novembri par Latvijas republikas dibināšanas dienu, tad tauta, kas atcerējās šos divdesmitpiecus nemitīgā darba gadus, bija jau pazaudējusi brīvību. Taču šais gados bija izaugusi paaudze, kas savās ģimenēs, skolā, ikdienas gaitās bija mācījusies par visu augstāk vērtēt brīvību un tos, kas izkaroja šo brīvību. Tā bija brīvās Latvijas paaudze. Pēteris, Uģis, Teodors, šie trīs astoņpadsmit gadus vecie zēni, piederēja šai paaudzei.

Viņi nekad nedomāja, ka viņi ar kaut ko, atskaitot vienīgi savus jaunos gadus, atšķirtos no saviem skolotājiem vai citiem cilvēkiem, ko sastapa dien-dienā. Viņi gan juta savas trauksmainās idejas, kas meklēja reālus piepildījumus savu uzskatu lēno veidošanos gaitu, juta savu nebēdīgo dēku kāri, pār kuŗu, lai tā nekad nekļūtu draudīga viņiem pašiem, sardzē stāvēja skola, sabiedrība, ģimene. Un viņi apzinājās, ka piederēja latviešu tautai un zemei.

Dažreiz, aizklīduši laukos, viņi redzēja izkoptās sētas, savā iztēlē veidodami ainas, kā paaudzes pirms viņiem cirta te mežus, lai iekoptu tīrumus; un šīs ainas kļuva tik īstas, ka, šķita, nāsis uztvēra rūgto dūmu smaržu, kas rodas, ugunskurā sadegot no zemes ar visām saknēm izrautiem celmiem, kūlai, skujām. Ik dienas viņi redzēja šaurās, līkumotās ielas, zem gadu nastas sakņupušos namus, vecu piļu drupas, pieminekļus: vēsturiski notikumi, leģendas, skaudrs darbs, liela varonība saistījās ar šīm vietām, ierosināja iztēli, kuŗas radītais pārdzīvojums nogūlās dvēselē tā, ka pamazām viņu tēvu un vectēvu dzīves likās daļa no viņiem pašiem. Viņi nešķiroja savu dzīvi kā kādu jaunu veidojumu, bet apzinājās, ka viņu dzīves ir tautas dzīves ritma turpinājums. Viņi piederēja latviešu tautai un zemei, dzīvoja gaišu cerību pilni Eiropas tumšajās dienās.

No malas veŗoties, viņi bija tikai slaidi noauguši jaunekļi, īpatiem, asi, izteiktiem latviešu cilvēku sejas vaibstiem, savās acīs atspoguļodami jaunības bezrūpību, vieglumu.

Tajā miglainajā, ļoti drēgnajā 18. novembŗa rītā viņi kopā ar citiem skolas audzēkņiem tikko kā bija atgriezušies no svētbrīža Brāļu kapos Cēsīs, pagalam izsalušies un neapmierināti, jo neizprotamā kārtā ienīda ceremonijas, kad skolas direktors viņiem trim un vēl pāris citiem paziņoja, ka tiek atlaisti no stundām. Viņiem bija jādodas mājup, jānoliek grāmatu somas; pēc tam nekavējoties jāsapulcējas pie Lūgšanas nama, kur atradās vainags, kas viņiem jānoliek vecajos kapos izveidotajā kritušo vācu karavīru nodalījumā.

Uzklausījuši šo ziņu, viņi jutās apmierināti, ka tiek izrauti no ierastās dienas gaitas.

Arī vēlāk, stāvēdami pie lielā no baltiem bērzu stumbriem veidotā krusta, redzēdami direktora plecīgo muguru sev priekšā un dažus vācu goda sardzes vīrus, kas bija atvesti šim mirklim, viņi gluži apmulsuši vēroja tikai krāšņā vainaga balto ziedu košumu, kas ļoti izcēlās šeit, kur viss šķita vēl pelēkāks par mitro miglu virs ķeburainajiem kokiem.

Pat tad, kad bija palikuši tikai viņi trīs, vēlēdamies atgriezties pilsētā kājām, kamēr pārējie aizbrauca ar mašīnu kā ieradušies, viņi soļoja lejup pa Rīgas ielu ar to savādo viegluma sajūtu, kas rodas, ja visaugstākā likumvara, šai gadījumā, skolas direktors, atsvabina no kāda pienākuma. Iedami viņi runāja blēņas, pieminēja biedrus, kas atradās skolā, kamēr paši brīvi aizgūtnēm tvēra dienas vidus rāmo dzīves ritmu pilsētā.

Tikai Palasta un Dārza ielas krustojumā, kur, viņu gaitas izšķīrās un kur viņi mirkli apstājās, pirms aizgāja katrs uz savu pusi, kaut kas notika.

"Tas nu gan man nepatīk", piepeši Teodors teica. Viņš stāvēja, sabāzis rokas mēteļa kabatās, nevērīgi atbīdījis skolas cepuri pakausī un raudzījās pāri ielai, kur pret pilsētas valdes namu izcēlās bronzā liets pieminekļa veidojums .

Mirkli viņi visi stāvēja, neteikdami ne vārda. Varēja dzirdēt, kā kokos saplakusi migla pilēja lejup uz ietnes lielām lāsēm.

"Te neviens nav domājis nolikt nevienu ziedu", tad teica Uģis.

"Tas ir tas, kas man nepatīk", Teodors atkārtoja, joprojām raudzīdamies uz bronzā izlietā skolnieka tēlu, kas, šauteni satvēris, uz priekšu salīcis, stāvēja apņēmīgai, trauksmainai gaitai. Un Teodors redzēja pieminekļa plāksnē veidotos vārdus, kas gan saplūda cits ar citu, pašam raugoties it kā cauri lietām. Bet atmiņa dīvainā kārtā glabāja tur pateikto: "1919, gada 6. jūnijā pa šo ielu Cēsu pulka brīvprātīgo Skolnieku rota aizgāja cīņā par dzimto zemi Latviju."

"Man liekas, ka visvairāk viņi ir pelnījuši, lai šodien godinātu viņu piemiņu", teica Uģis.

"Kur mēs ņemsim ziedus? . . . " kā pie sevis sacīja Teodors.

"Mēs varētu runāt ar . . ." Uģis nepabeidza.

"Mēs te noliksim vainagu!" beidzot ierunājās Pēteris.

"Vainagu?" Uģis jautāja.

"Mēs te noliksim vainagu!" Pēteris atkārtoja. "Krāšņāko vainagu, kādu šodien Cēsīs var atrast! Mēs te noliksim baltu krizantēmu vainagu: to pašu, kas mums bija jānoliek svešinieku kapos."

"Bet kā,?" Uģis prasīja.

"Ļoti vienkārši!" Pēteris teica. "Mēs to atnesīsim un noliksim te. Mēs - visi trīs!"

"Arī es?" Uģis jautāja.

"Arī tu, jo mēs varam visi trīs cits citam uzticēties," Pēteris teica. "Tas ir darbs, par ko mums draud Salaspils koncentrācijas nometne."

Pēc brīža Uģis teica: "Uz mani tu vari paļauties!"

Teodors sakustējās. Likās, ka viņš atmostos no savādas apceres. Viņš it kā atguva sevi, skats iedzirkstījās, acis jau smīnīgas tvēra abus biedrus. "Es paļaujos uz jums!" viņš gribētā augstprātībā teica.

Visi trīs viņi katrs savā veidā bija pārvarējuši šaubas, aizvēruši piepešu brūci dvēselē.

Viņu plāns bija vienkāršs, bet sīkumos izdomāts. Krēslojot, Teodors jau atradās iepretim vecajiem kapiem un nepamanāms vēroja katru, kas tur iegāja. Tad, kad viņi tur ieies, neviens nedrīkstēja viņus sagaidīt.

Vainaga aiznešanai viņi bija izvēlējušies stundu, kad vēlīnie kino gājēji jau bija ieņēmuši savas vietas, bet tie, kas devās mājup, nozuduši dzīvokļu siltumā. Zinādami, ka rīkojums aizliedza civīliedzīvotājiem ar krēslas iestāšanos parādīties uz ielām grupās vairāk par trim, viņi pieņēma, ka neviens labprāt šādā vakarā bez vajadzības nedosies pastaigā. Bet tie, kas būs ielās, steigsies, atpakaļ neskatīdamies, nokļūt galā.

Netraucēti Pēteris ar Uģi sasniedza kapus. Pa ceļam manīja dažas vācu un latviešu policijas patruļas, bet viņi tad paslēpās koku vai namu ēnās un gaidīja, kamēr tās nozuda tumsā. Pie kapiem viņi klusi sasvilpās ar Teodoru un satikās. Tad viņi soļoja pa kritušo lapu paklāju. Tomēr katrs viņu solis atbalsojās klusajā kapsētā. Baltais krusts rēgains izslējās tumsā. Krusta priekšā viņi mirkli it kā šaubījās, tad Pēteris noliecās un Uģis darīja to pašu. Kamēr viņi meklēja labāko veidu, kā vainagu satvert, Pēteris klusi teica: "Tedi, tu ej, kā norunājām, soļus trīsdesmit pirms mums. Ja kāds nāk, klepo! Klepo, kamēr mēs esam nozuduši no ielas, kaut arī tev sāk sūrstēt rīkle . . ." Viņa balss skanēja vēsi, lietišķi, sveši.

Teodors gāja pa priekšu.

Kungu iela bija kā izmirusi. Arī citas šķērsielas nāca pretim klusas un pamestas. Tikai šur tur kā izlijis tērauds vīdēja peļķes. Kad viņi nonāca uz Gaujas ielas, Teodors atskatījās un katrreiz, kad viņš to darīja, satrūkās. Tumsa bija tik dziļa, ka apslēpa Pēteri un Uģi; tikai balts vainags spīdēja iz tās un, lēni šūpodamies, virzījās viņam nopakaļ.

Piepeši viņš priekšā dzirdēja soļus, sāka klepot un klepodams skatījās atpakaļ, līdz redzēja, ka bija viens bez spocīgā sekotāja, kas šķita nozudis bez miņas. Kad vācu patruļa spīdīgām skārda plāksnēm par krūtīm pagāja gaŗām, viņš paslēpās namu spraugā un klausījās. Brīdi skanēja aizejošo soļi, tad iestājās klusums. Kad atkal iz tumsas iemirdzējās vainags, arī viņš sāka iet. Viņš juta, ka ir nosvīdis, juta saraustītas domas izskrejam caur apziņu, bet nespēja tās uztvert. Bija tikai viena skaidra apņemšanās: man jāiet tālāk. Viņš zināja - kad vainags būs nolikts, tad tas būs veikts, kā dēļ viņš nedrīkstēja apstāties.

Otrā rītā pilsētas valdes ierēdņi, kas ieradās darbā, priecājās par glīto, grūti iegūstamo ziedu vainagu, kas bija novietots pie Skolnieku rotas pieminekļa. Viņi prātoja, kuŗas organizācijas vai skolas to būtu darījušas, līdz atcerējās, ka nebija manījuši vainagu vakar, no darba aizejot. Viņi sprieda par vainagu, stāstīja citiem un prasīja paziņām, bet neviens par to nezināja. Viņi visi un gaŗāmgājēji redzēja, cik krāšņi baltie ziedi rotājās pret pelēko šūnakmens pamatu. Un šo balto krizantēmu vainagu tur redzēja ari tie, kas pavēlēja to novākt, kā arī tie, kam tas bija jānovāc.