Jaunā Gaita nr. 1, 1955. g. rudenī

Olafs Stumbrs   REZIGNĒJOT   Būs katram koka limuzīns, kad zvaigžņu laukos braukāt steigsim, kur vilina mūs Viņas smīns. Būs katram koka limuzīns, un traucot pārņems prieks un brīns, kad mirklī gaismas gadus veiksim. Būs katram koka limuzīns, kad zvaigžņu laukos braukāt steigsim.   Kas man no šaurās pasaules, no trauksmes dzīves ielās, no sievu drošā smaida, apsolītās laimes paliks ? - - Tik maz, ka visus dārgos nieka priekus, sāpes lielās bez pūlēm palēks vīrs reiz koka limuzīnā saliks.   Šo dienu putekļi, kas smagās pīnēs apkārt skaujas, šo nakšu zelts, kas satrako kā jaunu krūšu glaudiens, - - viss aizmirsts tiks: tā kareivim pēc godam veiktas kaujas par slavas aptraipītām avām mīļāks pelnīts snaudiens.   Un mierīgs pasmaidu, kad dienu drūzmā skaļi trakā mans dzīves laiks man pabrauc gaŗām spožā Kadiljakā.   1953. g. maijā.