Jaunā Gaita Nr. 1, 1955. g. rudenī

 

 

Vija jutās vainīga. Viņa sev pēkšņi izlikās kā svešiniece jauniešu pulkā. Neviens gan tieši nepārmeta, bet arī nejauši izmestas piezīmes sāpēja. Daži viņu apskauda, kā tā pati Agnese. Tiešām, Dāns Vōkers bija labs zēns, nevainojams kā stājā, tā izskatā. Varbūt pārāk labs.

"Nu, kas ir, vai neuzņemsim kādu dziesmu, kā līgotājiem klājās ?" iesaucās viens no zēniem, un Vija iztrūkās no domām.

"Var jau ! " atsaucās citas balsis un tūlīt uzsāka līgot.

Vija piebiedrojās. Gar auto logu slīdēja gaŗām lauki un pa retai pļaviņai. Tālāk pakalniņos zili tumsa meži.

"Tā izskatījās Vidzeme," Vijai ienāca prātā, un senā līgo dziesmā uzplauka atmiņas: vecās mājas aiz ābeļu dārza, upīte, kuŗas krastos auga lielas zilas neaizmirstulītes. - Mājas! Kad atkal tās skatīs? Vai Dāns gribēs braukt uz svešu zemi? Un aizbraucis, vai viņš redzēs veco ābeļu skaistumu, pakalniņu zaļumu un mežu tumšo burvību?

No loga Vijas skats noslīdēja uz gredzenu pirkstā. Lielais dimants palsi spīdēja, brīžam izšaudams zili zaļganus starus. - Skaists. - Dārgs. Bet auksts un nemīlīgs . Vai drīkstēja to pieņemt?

Vecas sāpīgas domas aplenca Viju. Arvien no jauna viņai vajadzēja pašai ar sevi cīnīties, sev pierādīt, ka citādi nemaz nevarēja. Viņa bija pati sava apgādniece, pilnīgi viena un vientuļa šai jaunajā krastā. Vajadzēja pelnīt maizi, un tā bija sūra maize, rūpnīcas velveta ailē stāvot dienu no dienas un saiņojot gaļas šķēlītes. Kaut arī sīksti dzīvoja, nevarēja atlicināt naudu studijām. Tās vajadzēja aizmirst. Cik ilgi tā varēja dzīvot, truli vilkt dienas bez izredzēm nākotnē ? Varbūt citi nepagurtu, varbūt citi izsistos cauri grūtību žogam, pat studētu, bet Vijai pietrūka spēka un uzņēmības. Arī veselība nebija īsti laba.

Vai Dāns nenāca kā paša likteņa sūtīts ? Vēl gads un viņš būs inženieris. Viņiem atvērsies visas iespējas. Viegla, mierīga dzīve, pat kārotās studijas. Kā varēja nepieņemt Dāna gredzenu !

Un ko saka sirds? Nu, ko lai tā saka. Dāns labs un kārtīgs cilvēks. To varēja sev teikt cik tikās, bet kaut kur dziļi dziļi arvien atsaucās atbalss: "Es viņu nemīlu". Mīli gan! Vija sev izmisīgi skaidroja. Tu viņu mīli tādēļ, ka viņš ir labs un krietns un tādēļ, ka viņš mīl tevi.. Bet sirds klusēja un sāpēja.

Vai tu neilgojies vienkārša vīta sidraba gredzena? Vai tu nesapņoji par latviešu zēnu? Domas uzmācās, un atkal tās vajadzēja atvairīt.

Ja starp pašu jaunekļiem būtu kāds prātam tīkams, kaut pusi tik labs cik Dāns, tad to es ņemtu. Bet tāda nav.

Un kā ir ar Uldi? - Nepiemini Uldi ! Vija sev īgni pavēlēja, viņš ir jāaprok! dzirdi: jāaprok un jāaizmirst. Viņš aizgāja neatvadījies, viņš atpakaļ nenāks. Kopā pavadītās dienas, klusie sapņi paliks tikai atmiņas. Uldis viņu būs , jau sen aizmirsis.

Nedrīkstēja domāt par Uldi, lai pagātne nestātos ceļā nākotnei.

Puisis pie stūres ieteicās: "Bet tagad tā īsti braši; tūlīt būsim pie mājām klāt, lai dzird jau pa gabalu, ka Jāņu bērni brauc!"

"Kur tev vaiņags un Jāņu zāles !" meitenes ķircināja, "Kas tu par Jāņu bērnu!"

"Tās dabūs turpat pļavmalā!" atsaucās otrs.

"Es saku, kāpjam šepat ārā un saplūcam kādas uz vietas!" Jaunieši kādu brīdi pastrīdējās, tad tomēr pieturēja auto ceļa malā, un braucēji izklīda pa mazo pļaviņu , puķes plūkdami. Meitenes tūlīt vija vaiņagus, zēni snaikstījās pēc kļavu zariem.

"Ozolu nav, būs labi tie paši. "

"Nav nemaz īstu Jāņu bez ozola vainagiem. Atceries, kādus kuplus mēs pinām nometnē, " viena meitene ieteicās. Otra piebalsoja: "Un mājās ! Mūsu pagalmā auga liels ozols."

Arī Vija noplūca pa ziedam, turēdamās pati par sevi. Lēni sāka tos vīt vainagā. Kas zin, vai nākošo gadu vēl tā brauks līgot. Dāns droši vien negribēs. Šogad arī nebrauca līdz. Ko viņš te viens darītu svešos ļaudīs, kuŗu valoda plūst gar ausīm kā ūdens šalkas?

"Jāapķīlā, jāapķīlā!" sauca pats mājas tēvs, rokām mētādamies un uz pļavas pusi nākdams. Bet Jāņu bērni tik smējās un, lokā sagājuši, aplīgoja, tās pašas saplūktās zāles dodami.

"Vija arī atbraukusi, tas labi, meitēn, ka pie mums vēl turies!" saimnieks labsirdīgi noteica, bet Vijai asi iesāpējās sirds un vaigos sakāpa sārtums. Viņa jutās vainīga, it kā ko ļaunu nodarījusi. Vajadzēja saņemties un tikt tam pāri. Vajadzēja.

"Nāciet nu uz kalnu, " saimnieks vedināja un pats gāja gar pļavas malu pa teku eglājā, kas vijās augšup.

Un kad viņš tā kāpa, mazliet salīcis, Vijai ienāca prātā pašas tēvs. Gluži tāpat viņš gāja lēnā nesteidzīgā gaitā, brīžiem laipnu skatu kokiem pārlaizdams, jauno egļu zarus noglaudīdams. Tētis! Ko viņš teiktu? Un pēkšņi krūtīs iesmeldza tik skaudri, ka gribējās elsot. Likās, ka viss kalna smagums uzgūlies spiestu. Nebija labi darīts, nebija ! Bet nu par vēlu. Vārds dots, ceļš aizcirsts.

No istabas pretim sitās daudzu balsu līksmā čala. Divi zaļi bērziņi galotnēm savīti, sargāja durvis. Pārkāpjot slieksni, viņi gāja patumšā plašā telpā, kur smaržoja zaļi zari un kalves. Zīžaini mīkstas apvītušas kļavu lapas kārās lejup no griestiem, un stūros asi smaržoja kupli bērzi vēl valgām vēsām lapām, kā no āra nesti. Gaŗais galds vienā telpas malā nokrauts ēdienu šķīvjiem ar zaļu māla krūzi vidū. Sveces latviskā žuburotā svečturī plandījās un gaismoja telpu, mezdamas dejojošas ēnas uz sienām.

Pēkšņi Vija sarāvās, centās ieplakt kaktā pie durvīm. Pašā plāna vidū grozījās Agnese un viņai blakus Uldis. Kā tas iespējams? Uldis šeit ! Viņai šķita, ka Uldis nekad vairs neatgriezīsies, ka viņus šķir viss zemes platums un ceļi, bezgalīgi ceļi, no kuŗiem neviens neved atpakaļ. Un kopā ar Agnesi! Toreiz Uldis Agnesi pat neredzēja. Toreiz - tas bija sen, sen.

Kaut varētu kur nozust! Vija izlikās sev tik nožēlojama, tā stāvēdama viena kaktā. Viņa gribēja pavirzīties uz durvīm, bet bija jau par vēlu. Ulda skats pavērsās un turēja mirkli viņas acis. Gluži kā senāk. Pats no sevis izplauka smaids. Vija gan novērsās, bet jau juta soļus tuvojamies .

"Labvakar!" Uldis stāvēja viņas priekšā stalts un smaidīgs. Vijas roka silti iegūla viņa plaukstā. "Labvakar!"

Ko teikt tālāk? Ko viņš sacīs? Uldis klusēja. Viņi izvairījās viens otrā skatīties. Bet prom viņš negāja. Tai brīdī no otra kakta sāka plūst lentas deju mūzikas metalliskās skaņas.

"Dejosim?" Uldis vienlaicīgi jautāja un virzīja Viju brīvajā laukumā. Viņi vēl klusēja. Tad, kā pats savām domām atbildēdams, Uldis ieteicās, "Jā, jā, tā gan."

Vija beidzot jutās valdniece pār savu balsi un ievaicājās "Kā tu atgadījies šai pusē ?"

"Nu tā ! Gribējās redzēt, kā te tautieši dzīvo", Uldis atteica ar smīnu.

Vai viņš vēl dusmojās? Bija kļuvis vienaldzīgi vēss un formāls. Vai varbūt aiz šī smīna kā aiz pelniem vēl slēpās senās draudzības dzirkstis? Kādēļ pēkšņi pasaule šķita tik skaista ? Kādēļ bērzi smaržoja kā vēl nekad un grīda zem kājām pati slīdēja? Kādas muļķības! Tomēr deja varētu nebeigties. Tieši tad tā beidzās. Viņš aizies? - Nē viņš palika. Viju aiz rokas turēdams, Uldis virzījās uz dejas laukuma malu.

Ārā ieskanējās līgo dziesmas.

"Ugunis iedegtas, iesim skatīties, " Uldis teica, galvu nepagriezis, bet viņš vēl turēja Vijas elkoni. Viņi devās laukā.

Pret debesīm augstu šāvās sarkanas liesmas. Starp tām uzvijās pa brūnai dūmu lēkšķei; uguns iekvēlojās kā kausēts dzintars un darvas muca kūpēja kā milzīgs kauss pilns ugunīgas dziras. Melnā egļu audze pakalnā stāvēja gluži klusa, sliedamās tumši zilās nakts debesīs, kas rieta pusē izbālēja zilganā krēslā .

Līgotāju baltie puķu vainagi vizēja tumšajā palejā. No plašā loka augšup kāpa dziesmas

Vija lūkojās ap sevi, un viņai šķita, ka šai īsajā brīdī ārs pārvērties. Svešas zemes vietā jāņuguns apspīdēja sen redzētu un mīļu ainavu.

"Liekas, ka mēs būtu mājās!" viņa klusu teica, bet Uldis dzirdēja.

"Mēs reiz būsim, nebīsties!" viņš silti saspieda Vijas roku, un šoreiz viņi abi pavērās viens otrā. Smīns bija nodzisis. Uldis smaidīja to pašu mīļo smaidu, ko Vija tik labi pazina. Likās, ka viss būtu tā kā toreiz. Tā vairs nebija Jāņu dziesma vien; gaviļains prieks šūpoja Viju. Visi smagumi nokrita, saplaka. Uldis bija šeit; viņiem piederēja kopējas atmiņas, viņiem piederēja šis brīdis. Likās , ka viņa tikai tagad izjustu laimi.

Varbūt šo vienu brīdi viņa bija gaidījusi visu laiku. Nebija vairs smago domu, nebija bažu par rītdienu un darba rūgtuma. Laime.

Vēsa rasas lāse nokrita Vijai uz pieres. Viņa pacēla roku, lai to noslaucītu. Balta un asa kā elektriska dzirkstele iespīdējās gredzena zīle.

Vija sarāvās un vainīgi noslēpa roku gar sāniem. Kur pēkšņi pagaisa prieks ? Nakts vēsma likās auksta. Viņa nodrebēja un juta Ulda plecu sev piespiežamies. Viņa roka, mīļa un silta, lēni apņēma kā sargājot. Bet uz Vijas sirds atkal spieda viss pakalns, un Jāņu liesma nesildīja. Noraut, aizmest šo svešo gredzenu! Vai tā varēja ? Bet šoreiz sirds neklausīja prātam. Var, var! Pagaidi, nepārsteidzies. Ja nu šis ir tikai sapnis. Ja rīt Uldis atkal aizbrauc tālos ceļos, lai neatgrieztos, kas paliks? - tik sāpes un atmiņas kā izdeguša ugunskuŗa vieta. Dāns un visas izredzes būs zaudētas, un kas būs gūts? Tikai vientulība un pelēka ikdiena. Bet kaut kas pārāks par prāta aplēsi dziedāja un skanēja dvēselē: lai arī tā, lai arī tā! Gūts būs vairāk nekā zaudēts. Varēja pieciest labo dzīvi, varēja pieciest svešo gredzenu, bet nevarēja palikt vientuļa kā pagale, izmesta no ugunskura. Ja nekas cits nepaliks, atmiņas, senās ilgas un jaunie sapņi būs dzīvi. Tie nesīs pāri ikdienai.

 

 

"Mēs reiz atgriezīsimies!" Uldis teica, un Vija gribēja atgriezties tāpat kā viņš, lepni paceltu galvu; viņa negribēja vairs kaunēties pati sevis. Jau rīt viņa atdos gredzenu Dānam, jau rīt. Un tagad viņa bija brīva, atkal brīva. Vija dziļi ievilka elpu - tā bija labi. Nu varēja līksmot, nu varēja diet uz nebēdu, jo krūtīs sirds, lēca līksmi un laimīgi.

Viņi ieslēdzās rotaļnieku lokā. Plīvoja meiteņu pūkainie svārki, spurdzēja smiekli. "Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji! " skanēja vecā dziesma; pāri griezās elkoņos.

Kāds satvēra Viju un grieza, kāds parāva Uldi prom, bet vienmēr viņi satikās un atkal un atkal Vija juta viņa silto roku savā.

Lēni izdega ugunis. Rotaļnieki piekusa. Līgodams bars apgāja laukus kā sendienās. Vija un Uldis soļoja virknes vidū, jaunieši viņiem blakus un apkārt, bet likās, ka viņi būtu tikai divi vien.

Un tad, kad atkal iekšā sāka spēlēt deju mūziku un pāri sabira gaismas šaltī uz durvju pusi, viņi tiešām bija tikai divi vien eglāja tekā.

"Noiesim lejā līdz pļaviņai", Uldis teica, un viņi gāja. Vai viņi ko runāja ? Jā, laikam. Par šo un to, kā kuŗam gājis. Uldis stāstīja par studijām. Bet tad viņi apklusa un pēkšņi apstājās. Uldis stāvēja viņai cieši blakus. Tad viņš lēni pagriezās un saņēma Vijas plecus rokās. Viņš brīdi lūkojās Vijas acīs, un tad! - šis skūpsts izteica nepateikto. Pēkšņi -viņi varēja runāt par visu brīvi un nepiespiesti.

"Tā gan, negaidīji mani vairs. Ciets kā krams šitas meitēns. Nerakstīja vis."

"Tu aizbrauci neatvadījies. "

"Un kuŗš bija vainīgs ?" Nu vajadzēja smieties, un smiekli paši plūda aumaļām. Vija skrēja, ķircinājās, un smējās, smējās .

Roku rokā viņi kāpa kalnā. Laime, laime, dziedāja Vijas domas. Viņa bija ziedu, dziesmu un laimes noreibusi.

Pie mājas durvīm kāds stāvēja viņu tekā, tumšs un liels pret nakts debesi. Agnese. Vija bija gluži aizmirsusi, ka Agnese arī vēl atradās šai pasaulē.

Agnese pagriezās pret viņiem: "Kur tad jūs bijāt pazuduši?"

Vārdi izsprāga cieti un salti. Vija sarāvās. Uldis smīnēja. "Tepat!"

Abos pavērusies, Agnese pasmaidīja tādu nejauku vīpsnu.

"Vai laimes arī novēlēji kā nākas?" viņa pievērsās Uldim.

Ulda uzači mazliet noraustījās. Viņš neteica nekā. Vija sasala, sastinga. Vajadzēja ko teikt, izskaidrot, pirms Agnese spētu runāt tālāk, bet gluži kā nakts murgā vārdi neatradās.

Mirklis zuda, un Agnese jau turpināja: "Kā tad, Vija taisa partiju. Dāns būs nākošais inženieris, un jau tagad šis sijā naudu. Vija vis ne tā kā mēs vecos Fordiņos, viņai jau Kadiljaks tikpat kā rokā," vārdos skanēja neslēpts izsmiekls .

"Apsveicu, " Uldis teica, palocīdamies . Vārdi grieza kā stikla drumstalas, vēl vairāk balss noskaņa un tas svešais, tālais skats Ulda sejā.

Uldis un Agnese iegāja iekšā. Vija brītiņu pastāvēja turpat. Tad sāka kāpt lejup pa taciņu. Pa to pašu kur viņi pirms brīža nāca. Zem kokiem bija auksts un drēgns. Aukstums spiedās cauri drēbēm, cauri miesai, tieši dvēselē. Tikai acis dega. Plakstiņos kaisa neraudātas asaras. Tām vēl laika. Daudz laika.

Lēni Vija novilka gredzenu, iesēja lakatiņā un iemeta somiņā . "Vismaz šis zaudējums nesāp," viņa teica un smaidīja tumšajiem kokiem. Smaidīt ir vieglāk nekā raudāt, un arī smaids izsaka sāpes, ja cita tam nav ko teikt.

Viņa bija uz vientuļas tekas. Bet tā bija atmiņu teka.

No kalna skanēja balsis. Motori ierūcās. Vija izbijās. Brauc mājās. Meklēs viņu. To vien nē, nedrīkstēja pievērst sev uzmanību. Vija steigšus devās kalnā. Kaut nu aiztaupītos mazliet sāpju, kaut nevajadzētu vairs satikt Uldi un Agnesi. Varbūt viņi būs jau aizbraukuši.

"Vija, nāc, mēs tūlīt braucam!" sauca meitenes no mašīnas un Vija steidzās. Uzgrūdās kādam, apstājās atvainoties.

Uldis. Varbūt paiet gaŗām tāpat. Bet nē! Daudz acu vēro. Vija pacēla roku mechaniski.

"Ardievu!"

Uldis to saņēma, bet neatlaida. Kā meklējot viņa pirksti savilkās ciešāk.

"Tā gan!" viņš noteica, pārlaidis pirkstus tukšajai gredzena vietai.

Vija pacēla skatu. Uldis smaidīja. Nē, tas nebija ne smīns, ne tas sasalušais smaids, ar kādu viņš laimes vēlēja. Tā smaidīja viņas Uldis.

"Uz redzēšanos, manu meitenīt!" Viņa balss skanēja silti un sirsnīgi.

Viņš ātri palaida roku un aizgāja, bet Vija vēl stāvēja kā pēkšņas gaismas apžilbināta.

"Nāc, kur tu paliec! Vai tev kas pazudis?" meitenes kliedza no auto.

Un Vija pārgalvīgi atsaucās: "Taisni otrādi, es kaut ko atradu!"