Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

 

Aivars Freimanis

NEPAZĪSTAMA DZIESMA

Karikatūra prozā

 

Jāatzīstas − mūsu pusē lielu upju un ezeru nav. Ir tikai pavisam sīka, meldros ieslēpusies upīte, kuŗai tomēr ir visai svarīga nozīme: tā šķiŗ Lietuvu no Latvijas. Taču tas nebūt nav par šķērsli, lai kaimiņi nevarētu sasveicināties:

− Labrīt − tu sauc no šī krasta.

− Labas rītas! − no otras puses atlido.

Mūsu un lietuviešu rajonu kultūras nami arī neatrodas viens no otra pārāk tālu, tāpēc nolēmām aizbraukt ciemos un iepriecināt lietuviešus ar jaunatnes festivālam veltītu koncertu.

Jāsaka − koncerts izdevās lielisks! Dziedājām meksikāņu dziesmu „Soliņš”, kuŗu nācās atkārtot. Šīs dziesmas iestudēšana lielas grūtības nesagādāja, tikai nezinājām, kā izprast vārdus „pie tevis bij Bepo, melnais Amparo”. Amparo − ej nu sazini, kas tas īsti par kukaini! Bet brīnišķīgs gan ir šis vārds, ietīts tādā noslēpumainā miglā! Mūsu ansambļa vadītājs saka, ka vārdi, kas beidzas ar „o”, kā Čiko, Portoriko, Mambo, atstājot sevišķi skanīgu un pievilcīgu iespaidu.

Izpildījām arī „Siboneju” un „Vaterlo tiltu” (Vaterlo − atkal galā „o”!). Pēc tam nodejojām vairākas kubiešu dejas, un aplausu, tā teikt, netrūka.

Pēc koncerta draudzīgā atmosfēra palielinājās. Sadevāmies rokās ar lietuviešu biedriem un dziedājām kopīgi.

Pēkšņi mūsu draugi uzsāka kādu nepazīstamu dziesmu. Vārdi gan bija latviski, melodija arī tā kā kādreiz dzirdēta, bet uzreiz nevarējām saprast, kas tā par dziesmu varētu būt.

„Sijā auzas, tautumeita...” Ak tā! Sākām atcerēties. Mēs, viss ansamblis, tūlīt skaļā balsī turpinājām:

„No rītiņa agrumā!”

Lietuvieši apklusa un rādīja gaužām izbrīnētas sejas.

− Nē, tā nav pareizi! − iesaucās mūsu diriģents un rāva tālāk:

„Jau tautietis pēc cimdiem!”

Izcēlās liels apjukums... Bet ne jau par to gribēju stāstīt: pats koncerts taču izdevās lielisks! Tik daudz dziesmu!

 

(No Padomju Jaunatnes)