Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.
Richards Rīdzinieks
1954
Klintis ir cietas.
Aiztaisu acis.
Atmiņu logos
Attaisu acis.
Es esmu bēglis Svešās ielās un ļaudīs; Skaidas ūdenī peld Līdz piesūcas mitras un nogrimst.
Taisnošanās
Cik daudzas dziesmiņas un ziņģes
Ir tiesa, idejas māc daudzus,
Visnotaļ piemetināt tīkas: Bez mājām cilvēks nevar dzīvot. Tā dažs, kam ņemtas tās, sev sirdi Trauc dziesmā rotaļīgā brīvot.
Ledus puķes
Bez smaržas zieds, bez dvēseles:
Lielībnieks
Nudien, šis lielībnieks man derdzas!
Gan zinu, smilgu celt nav viegli
Es viņam klusītiņām saku:
ei, draugs, ko iedomā pie sevis,
Par skursteņslaucītāju
Kad melns kā moris, saulei riecot, mājup nāku
Ar ūdeni ir ziepēm noškīstījis sevi
... velk lomam mēness parka dīķī zelta tīklu:
Kāpēc, diendienā staigājot tik melnam,
Kādas nakts glezniņa
Iekvēlojās riets mirkli īsu:
Vērās ceļi ciet, krēslā gaisa:
Rožu reibums tvirts pāri lijis!
Bērzi klusi šalc tā kā senāk. Mīla - sapnis salds - otrreiz nenāk.
Jau pār rītiem klīst gaisma vāra, -
Mans vecaistēvs
Ar spieķīti un pīpi
- Puis, vienmēr augšā snīpi! -
Ai, vecotēv, kam gāji
Tev vienmēr acis smēja
Un gaišs bij vecais vaigs;
Ar spieķīti un pīpi
- Puis, vienmēr augšā snīpi! ---
Bija
Ja Tu lasīsi šīs rindas mājās ---
varbūt ziema būs tad dziļa,
Bet kad lasīju es rindu vienu to ---
nemanīju tad, vai ziema,
Kāda vēstule ---
negaidot, kā atnes vēji,
Bet tā teica rindu šo vienīgo --- NEGAIDI UZ MANI VAIRĀK... Es tad ---
kritu lejup vien kā bumba,
Ko man atbildēt Tev bija? Teicu klusi Tavu vārdu.
Un tas bija -
Baltajam bērzam
Ir tērpis zeltā, purpurā dažs sapņu karalieni, - tu pazemīgs pret debesīm vien zaļu sakšu slieni.
Pār jūŗām un pār tuksnešiem, pār gadiem aizvadītiem, vai skatos es pret vakariem, vai arīdzan pret rītiem,
no tava stumbra dzimtenē šurp gaisma balta staro un manas dienas pelēkās kā liela spuldze baro.
Cik bieži notiek, nezin kā, es sapnim varu ļauju un, aizmirsis drīz sārtvaidzi, tad baltu bērzu skauju.
--------------------------
Kas saulē skatās nicīgi, tam, laikam, neiestāstīt, ka arī bērza stumbru var kā vēsu samtu glāstīt.
Idille
Zaķis mina vāverīti
Viņa sukā brūno asti,
Dūrēm stīgas plinkšķina,
|