Rietumkrasta latviešu saime ir kā maza, noslēgta republika, jo lielie attālumi, kas tos šķiŗ no pārējiem latviešu centriem, saista satikšanās iespējas ar tāliem un dārgiem ceļojumiem. Mazajā republikā ir vairāki centri. Par vienu no tādiem var uzskatīt arī Ziemeļkaliforniju. Te, izkliedēti pa apmēram duci pilsētu, dzīvo aptuveni 1500 latviešu. Jauniešu skaits ir ap 150. Tie ir lepni un patstāvīgi savas mazās republikas pilsoņi. Viss, kas saistās ar apvienošanu kontinenta vai globālā apjomā, rada viņos aizdomas un atturīgu vēsumu. Devīze varbūt skanētu: „Atzīt, atbalstīt, bet nepievienoties”. Kādreiz populārais teiciens, ka latvieši ir viensētnieku tauta, šeit atkal piepildās.

Gandrīz puse no jauniešiem studē vietējās koledžās un universitātēs. Lielākās studentu grupas ir Kalifornijas universitātē Berkelejā un Stanfordas universitātē Palo Alto. Daudzi pēc pirmā, t.i. „vecpuiša” grāda iegūšanas studijas turpina. Tā, piemēram, Kalifornijas universitātē pašreiz doktora grādam strādā pieci jaunieši. Studenti un universitāti beigušie apvienojušies savā organizācijā rosīgā priekšnieka Jāņa Skujiņa vadībā. Šai organizācijā valda īsti sirsnīgs un sadraudzīgs gars, un organizācijas mērķis nodibināt kopības saites un sadraudzību latviešu studentu starpā, liekas, ir sasniegts. Lielākais notikums, kam īsts svētku raksturs, ir gadskārtējās jaunatnes dienas. Mācītāja Ernstsona un Ziemeļkalifornijas latviešu draudzes ierosinājumā un atbalstā. 1952. gada vasaras brīvības dienas nedēļas nogalē Laimoņa Siliņa, Gvīdo Augusta un citu apkārtnes aktīvo jauniešu vadībā noorganizēja pirmās Rietumkrasta jaunatnes dienas. Piecos gados šis sarīkojums ir nostiprinājies par tradīciju, dalībnieku skaits un sarīkojuma kvalitāte ir auguši gadu no gada. Tagad, kad gandrīz 250 jaunieši pulcējas šīm dienām, tās sarīkot pa spēkam vairs tikai divām lielākajām jaunatnes vienībām Rietumkrastā: Ziemeļkalifornijai un Sietla’i, Vašingtonas pavalstī. Budžets šīm dienām jau pārsniedz 1000 dolārus, bet organizētāju kopa uzskata par savu godu un lepnumu vajadzīgos līdzekļus sagādāt pašu spēkiem. Tā tad tīri svētīga individuālisma iezīme.

Līdz ar pirmajām jaunatnes dienām aktīvu darbību uzsāka arī Ziemeļkalifornijas latviešu jaunatnes kopa. Tās vadītāji līdz šim bijuši: Laimonis Siliņš, Gvīdo Augusts, Jānis Skujiņš, Dzintra Opsis, Andrejs Olte; pašreiz priekšnieka godā ir Roberts Kociņš. Izcilākie Ziemeļkalifornijas vadītāji maz pazīstami vidienē un austrumos. Populārākais, droši vien, ir Gvīdo Augusts, kas vairākas reizes mūs pārstāvējis ALJA’s kongresos. Dedzīgs runātājs, filozofs, beidzis komerciālās mākslas fakultāti ar „vecpuiša grādu”, Gvīdo tika pagājušā gada pavasarī izrauts no mūsu vidus, lai divus gadus stiprinātu Amerikas kaŗa floti. Kāds ieguvums viņiem, bet kāds zaudējums Ziemelkalifornijas jaunatnei! Laimonis Siliņš jau agri iekuģoja laulības ostā un tagad audzē divas ņipras meitas. Ģimenes dzīve tomēr netraucē Laimoni apkopt arī savas pārējās lielās mīlestības: sportu, teātri un sabiedrisko darbu. Jānis Skujiņš pāris gadu atpakaļ devās precību braucienā uz Čikāgu, bet viņam vēl tāls ceļš ejams, lai panāktu Laimoni Siliņu ģimenes locekļu skaitā. Bez studentu kopas Jānis Skujiņš savu uzmanību vēl veltī beidzamā semestra kursiem bioķīmijā, kur viņš, starp citu, ar lielu mīlestību baro baltām pelītēm un jūras cūciņām dažādus aizdomīgus preparātus. Smaidīgā, enerģijas pilnā un mūžam starojošā Dzintra Opsis pagaidām ir vienīgā daiļā dzimuma pārstāve, kas bijusi kopas priekšnieces godā. Viņa ir beidzamā kursa studente ekonomijā. Dzīvē, sabiedriskā darbā un skolā Dzintrai apskaužami labi veicas. Andrejs Olte priekšnieka amatā rāvās pagājušo gadu un palīdzēja noorganizēt lielākās jaunatnes dienas, kādas līdz šim Rietumu krastā piedzīvotas. Andrejs strādā doktora grādam Kalifornijas universitātē Berkelejā, ķerot sevišķi īsus radio viļņus, tos pētījot un analizējot, un krājot vielu doktora disertācijai. Pašreizējais kopas vadītājs Roberts Kociņš ir īsts sporta cilvēks. Varbūt viņa valdīšanas laikā mēs reiz redzēsim Ziemeļkaliforniju izceļamies arī sportā. Ar priekšniekiem vēl nebeidzas darba darītāju rinda. Tur Juris Petričeks, kas divus gadus uzcītīgi pildīja sekretāra pienākumus un kļuva tik neaizstājams, ka viņam ar varu vajadzēja izkarot sev mazu atvaļinājumu. Vienmēr enerģiska un darbīga sabiedriskajā dzīvē bijusi Ausma Ozols. Pēc M.A. grāda iegūšanas Ausma devās apskatīt pasauli, un Čikāgas un apkārtnes jauniešiem Ausmas vārds tagad vairs nav svešs. Vēl daudzi jo daudzi savu roku pielikuši jaunatnes darbā, bet tāda nu vienmēr ir bijusi pasaules kārtība, ka ģenerāļus cildina personīgi, bet vienkāršus karavīrus klāj aizmirstības smilts.

Gvīdo Augusts Ex–priekšnieks, orators, filozofs, mākslinieks, Rietumkrasta slavenākais dēls.

Ziemeļkalifornijas jaunieši ar mūžīgi ceļojošo kausu pēc pārliecinošas uzvaras pret Dienvidkalifornijas latviešu šacha komandu 1956. g. No kreisās: V. Ritums, V. Ratnieks, O. Celle, E. Sīmanis, J. Petričeks, V. Vīnerts.

Ziemeļkalifornijas jaunieši, kas dzīvo Kalifornijas galvas pilsētā Sakramento atzīst divas valdības: viņi ir biedri un aktīvi piedalās Ziemeļkalifornijas jaunatnes kopas dzīvē, bez tam viņiem ir pašiem sava Sakramento Latviešu Jaunatnes Kopa pat ar savu mēnešrakstu. Šis mēnešraksts ir izrādījies ar loti lielu gribu dzīvot un nesen nosvinēja savu pirmo dzimšanas dienu. Par bērna labo veselību jāpateicas skolotājai Ainai Cellei, kas šo mazuli kopusi ar lielu mīlestību. Šogad Sakramento jauniešus vada izskatīgā un sabiedriski ļoti aktīvā ģimnāzijas beidzamās klases audzēkne Līga Kvēps.

Ziemeļkalifornijas kopas vadoņi ir nākuši un gājuši; cits kritis par upuri laulībai, cits kalpo ķeizaram, cits savu dvēseli atdevis zinātnei, bet pati kopa, spītējot tālumiem, kas šķiŗ no pārējiem tautiešiem un Amerikas lielā tautu maisījuma pārtautošanās spējām, turpina vienot latviešu jauniešus savā sabiedrībā un kultūrā. Šim mērķim kopa rīkojusi daudzus izbraukumus, rakstnieku vakarus, jauniešu dejas vakarus, teātra uzvedumus, u.t.t. Kopīgās ilgas un mērķi mūs aicina un vieno kopējam darbam.

Ziemeļkalifornietis.

 

Zane, Dace un Gerda

Pavēsā aprīļa vakarā sēdējām ar Ināru Brēdrichu omulīgā Melburnas espreso bārā un, spēcīgu itāļu kafiju sūkdami, prātojām, kā mēs vislabāk varētu apmierināt „Jaunās Gaitas” redaktrisi Lalitu Lāci, kas Ināram bija atsūtījusi vēstuli ar lūgumu uzrakstīt kaut ko par „Austrālijas jaunajiem latviešu rakstniekiem”. Ar nožēlu mēs vienprātīgi atzinām, ka tādu gados jaunu rakstnieku, kas būtu jau pietiekami daudz sacerējuši, lai tagad varētu rakstīt par viņiem pašiem, mums Austrālijā nav. Taču tas nenozīmēja, ka mums trūktu censoņu ar itin labām sekmēm citās kultūras nozarēs, un mēs iedomājāmies pavadīt jauku nedēļas nogali, apciemodami trīs jaunas pianistes, kas ieguva pirmās vietas 3. Viktorijas latviešu jaunatnes dienu mūzikas sacensībā 1956. gada augustā. Pēc šīs sacensības laikraksta „Austrālijas latvietis” mūzikas kritiķis K. novēlēja pianistēm Dacei Dubavai, Gerdai Piebalgai un Zanei Volkovai, „ja vien centība neizpaliks, kādreiz dienās žilbināt klausītājus ar spožu izpildījuma briljanci”.

Pārlasījuši kādu elementārāku mūzikas rokas grāmatu un tādējādi puslīdz sagatavojušies savām intervētāju gaitām, mēs ar Ināru devāmies vispirms pie 14 g.v. Daces Dubavas, kas dzīvo Melburnas priekšpilsētā Bransvikā. Dace klavieru spēlē vingrinās jau piecus gadus, un viņas skolotāja visu šo laiku bijusi Melburnas latv. jauktā kora diriģente Meta Krišjāne-Vīgnere. Jaunatnes dienu sacensībā Vīgneres kundze no savām daudzajām audzēknēm atļāva piedalīties tikai vienai –vislabākajai, un izvēlējās Daci. Toreiz Dace klausītājus sajūsmināja ar Vīgneru Ernesta „Rondino” un Paula Šūberta „Melancholiju”, pie kam pēdējo atkārtoja dažus mēnešus vēlāk jaunatnes koncertā Austrālijas latviešu 6. Kultūras dienās. E. Vīgnera „Rondino” ir Daces mīļākā kompozīcija, bet mūsu apciemojuma dienā viņa cīnījās ap grūtajām Jāzepa Vītola „Prelīdēm”.

Dace iet ģimnāzijā, kur viņai vislabāk patīk mācīties matemātiku. Viņa vēlas turpmākajos gados specializēties kādā no eksaktajām zinībām un maizi pelnīt ar tām. Kļūt par koncertpianisti Dace nedomā. Kā teic Daces māte, klavierspēle ir skaista māka; bet tas nenozīmē, ka tās pratējam būtu jākļūst profesionālam māksliniekam; ar to cilvēks var veldzi sagādāt pats sev un līdz ar to kļūt pilnīgāks un labāks.

Arī Daces 18 g.v. brālis Aivars mācījies klavierspēli pie Vīgneres kundzes, bet, pašreiz cītīgi gatavodamies ģimnāzijas gala pārbaudījumiem, tai pārāk daudz laika vairs nespēj atlicināt. Daces vecākā māsa Ina mācās baletu meistara Paula Fībiga baletskolā.

Nākamajā dienā, svētdienā, braucām ar Ināru uz attālāku priekšpilsētu, Blekbērnu, kur plašu augļu dārzu aplenktā ēkā dzīvo Gerda Piebalga. Gerda ir gados vecāka par Daci, taču šādos gadījumos jaunkundzēm „akurāto” gadu skaitu nemēdz prasīt. Melburnas latviešu sabiedrībā viņa labi pazīstama ar savu darbību gaidu organizācijā un Melb. latv. jauktajā korī. Šim rakstam pievienotā fotogrāfija uzņemta 8. jūnijā plašā Melb. latv. koru kopējā koncerta starpbrīdī. Gerda koncertā dziedāja, bet Dace ar Zani bija jūsmīgas klausītājas. Tāpat Gerda reizēm spēlējusi klavierpavadījumus latviešu dziedoņiem dažādos aktos un citos svinību gadījumos.

Klavierspēli mācīties Gerda sākusi Vācijā, Bevernā, pie pianistes Olgas Mālkalnes, kas pašlaik dzīvo Austrālijas ziemeļos, Brisbēnā. Savu bijušo skolotāju Gerda atkal satika pagājušās Kultūras dienās Melburnā, kur 0. Mālkalne jaundarbu koncertā sniedza Volfganga Dārziņa „Sonātu klavierēm”.

Atbraukusi Austrālijā un, iedama ģimnāzijā, Gerda līdztekus turpinājusi mācīties klavierspēli pie Melburnas konservatorijas paidagoga Makša Kūka (Max Cooke). Vēlāk sākusi tautsaimniecības studijas Melburnas universitātē, bet, atskārtusi, ka izvēlējusies savām interesēm nepiemērotu fakultāti, studijas pārtraukusi un gājusi darbā, tā kā tagad klavierspēlei neatliek tik daudz laika kā senāk. Daudz vairāk par sevi mums Gerda negrib stāstīt. Viņai grūti izšķirties arī par to, kas ir viņas mīļākais komponists, taču viņa spēlē mums uz cienīga, senlaicīga izskata klavierēm, kam nošu uzstatņa katrā pusē pa lielai svecei, vienu pēc otra Šopēnu, Grīgu, Rachmaņinovu un Emīlu Dārziņu. Katrā ziņā Dārziņa „Melancholiskais valsis” ir Gerdas mīļākā latviešu kompozīcija, un to viņa spēlēja kā Viktorijas Jaunatnes dienās, tā Kultūras dienu jaunatnes koncertā.

Visbeidzot Ināra un mans ceļš veda pie 17 g.v. Zanes Volkovas. Zane dzīvo Hotornā, kas ir pusceļā starp Blekbērnu un Melburnas centru. Ārā mācās virsū krēsla un auksta, balta migla, kad Zane mūs ieveda savā gaumīgi iekārtotajā istabiņā, cienāja ar zemeņu torti un spēlēja uz īpaši Austrālijas klimatiskajiem apstākļiem piemēroti gatavotām klavierēm Mendelsonu, Vēberu un Šopēnu. Mendelsons un Vēbers ir Zanes iecienītākie komponisti.

Lielu pārsteigumu Zane mums sagādāja ar biezu albumu, kur salīmēti laikrakstu izgriezumi, kas sakarā ar viņas klavierspēli, dažādi mūzikas sacensībās gūti diplomi un atzinības raksti, koncertu programmas, apsveikumu vēstules un telegrammas. Vēl iepriekšējā vakarā Zane piedalījusies Dandenongas mūzikas festivāla finālā, kur no vairāk nekā 50 dalībniekiem, to starpā daudziem konservatorijas studentiem, izcīnījusi 4. vietu. Spēlējusi Skarlati „Pastorāli”.

Viena no pirmajām reizēm, kad Zane uzstājusies atklātībā, bijusi pirms gandrīz desmit gadiem mūzikas sacensībā bērniem Harnburgas „Musik–hallē”, kur no 41 dalībnieka ieguvusi 6. vietu. Zanes albumā glabājas arī rīkotāju vācu valodā piesūtītā apsveikuma vēstule.

Šogad Zane mācās Melburnas Mekrobertsona meiteņu ģimnāzijas pēdējā klasē angļu, vācu, franču valodas un bioloģiju, bet trešdienu pēcpusdienās dodas uz konservatoriju vingrināties klavierspēlē pie skolotājas Džūnas Mekleinas. Zane sasniegusi teorijā un harmonijā jau septīto grādu, kamēr pilntiesīgam konservatorijas studentam pirms iestāšanās nepieciešams tikai ceturtais grāds. Visus septiņus pārbaudījumus Zane izturējusi ar uzslavu, t.s. „honours”. Minimālā atzīme, lai iegūtu uzslavu ir 85, bet Zanes atzīmes svārstās starp 86 un 93. Savu mūzikas studiju turpināšanai Zane šogad ieguvusi Ormondas koledžas stipendiju – 25 mārciņas. Nākamgad Zane nodomājusi uzsākt studijas Melburnas konservatorijā.

Kad pag. Kultūras dienu Jaunatnes koncertā Zane spēlēja Jāzepa Vītola Desmit latviešu tautas dziesmas, Op. 29, „Austrālijas Latvieša” kritiķis no 11 koncerta solistiem īpaši uzslavēja Zani un Adelaides pianisti Intu Gruznu, runādams par viņu „gatavību iespējamām mākslinieču gaitām”, un, pieminot tieši Zani, uzsvēra viņas „artistisko māku”.

Kad aukstajā vakarā braucam ar Ināru elektriskajā vilcienā mājup un Inārs man stāsta kādu spocīgu sapni, mums žēl, ka patīkamā nedēļas nogale, viesojoties pie jaukajām meitenēm ar lielajām dotībām mūzikā, jau pagājusi. Taču viņu muzicēšanu mēs dzirdēsim atkal nākamajās Viktorijas latv. Jaunatnes dienās, kas šogad būs no
6. līdz 8. septembrim.

 

Eduards Silkalns.

 

 

Dzīvē palaikam neiet tā, kā to iedomājamies, vienalga, cik precīzi izplānots un ar cik lielu pieredzi būtu plānotājs. Pēc dažādām grūtībām, ELJA’s Anglijas nodaļa bija sākusi raudzīties nākotnē droši un priecīgi, jo, lai arī šī vasara bija paredzēta pilna dažādām izdarībām, likās, ka lielais organizēšanās darbs ir nobeigts. Tak Likteņa Lēmējam bija citi nodomi – 26. maija rītā smagā auto katastrofā savas šīszemes gaitas nobeidza Ojārs Lediņš. Negadījums prasīja vēl otra mūsu biedra dzīvību: slimnīcā mira Andrejs Reinhards; un smagi ievainots patreiz ārstējas Juris Slokenbergs. Visi trīs jaunieši bija Londonas ELJA’s kopas biedri, un darbīgajai kopai tas ir smags trieciens. Abi aizgājēji bija izcili studenti un gatavojās drīzumā nobeigt savas studijas. Ojārs arī bija aktīvs Londonas latviešu sabiedrībā un korporācijas Lettonija loceklis.

Ar Ojāra Lediņa nāvi ELJA’s Anglijas nodaļa daudz zaudējusi. Ojāram apvienības darbā bija pieredze jau pirms Anglijas nodaļas nodibināšanas. Viņš piedalījās ELJA’s 3. kongresā, 1956. gada augustā, kur viņu ievēlēja valdē un statūtu komisijā. Anglijas jauniešu 2. kongresā, 1956. gada 29./30. septembrī viņš bija viens no pamata licējiem ELJA’s Anglijas nodaļai un bija valdes pirmajā Anglijas nodaļas valdē.

Šajā īsajā posmā spilgti parādījās Ojāra organizatora un vadītāja spējas, nesatricināmā ticība latviešu cīņai un optimistiskais dzīves uzskats, īsajā darba sprīdī līdz kongresam Londonā, š.g. 9. un 10. februārī, Londonas jauniešu kopa veica milzīgu organizēšanās darbu, līdzekļu sagādi un programmas sastādīšanu un izkārtošanu. Šai darbā Ojārs strādāja nenogurstoši, viņa izdoma un rosība sajūsmināja darba talciniekus. Kad pienāca kongresa diena, tiešām nebija lietas, kas būtu aizmirsta, un lielajā darbā neredzēja vājas vietas.

Liekas, ka šī kongresa labā norise un draudzīgais gars, kāds valdīja jauniešos, ir radījis drošu pamatu sekmīgai tālākai darbībai. Mēs zinām, ka panākumu netrūks, ja vien mēs paši paliksim sava aizgājušā drauga cienīgi un neapgursim strādāt kopības labā, tāpat kā viņš neapgura.

Nolieksim galvas nāves atņemtā biedra priekšā, jo tādu kā viņš mums nav daudz.

Gunārs Tamsons