No krājuma „Den trygga världen” – „Eldbärare”

 

Mēs gājām un nopietni viens ar otru sarunājāmies. Mēs runājām par saviem amatiem, par visu, ko mēs prātam, un par visu, ko taisni tagad vajadzētu mācēt. Mēs saskaitījām, ka abi kopā varētum veikt vismaz divdesmit amatu. Viņa vārds bija Joels, tas bija kāds draugs.

Gaŗā Zviedrija šeit gulēja pie mūsu kājām. Katrs solis, ko nolikām, saīsināja zemi, pa kuŗu veda mūsu ceļš. Bet mēs aplēsām, ka mēs vēl beigās aizsniegsim kādu mērķi, lai kāds tas arī izskatītos. Mēs viens otram bijām izstāstījuši visus savus piedzīvojumus, mēs okšķerējāmies pa iespējamībām un katrs par sevi par tām domājām. Vajadzētu kaut kur uzstāties un dabūt samaksu. Vajadzētu burvju aparāta vai mest kūleņus. Mēs varētu būt turnejā ar kaut ko. Bet lielceļš bija un palika prozaisks gabals, un neviena no rudens lietus gāzēm nenāca ar sīknaudu. Mēs par to varējām fantazēt. Kad lapas nopūš kokiem – padomā, ja tās būtu simtnieki! Vai desmitnieki, vai vismaz piecnieki. Ne visiem kokiem, bet kādiem pāris, vai tā. Varētu tos nobraucīt un nesūdzēties. Varētu sasiet žūksnīšus glītos sainīšos – sanumurētos. Varētu – – –

– Vai tu kaut ko varētu padziedāt? viņš pēkšņi ievaicājās.

Un es pamēģināju. Repertuāra varbūt pietiktu, bet balss nebija nekāda sevišķā; to dzirdēja, bet tā nebija nekāda skaistā skaņa. Viņš kratīja galvu, un tad es noskaitos un palūdzu, lai šis pamēģina pats. Un bija tikpat ļauni arī ar viņa balsi.

– Tad šādā te veidā nevar uzstāties, viņš teica.

Un tad man vajadzēja viņam pasacīt, kā tas patiesībā bij, ka mēs te nu gājām un bijām īsti klaidoņi, nekas cits. Viņš nolieca galvu, it kā viņš šo patiesību sveicinātu un gāja ilgi un blenza uz ceļu. Es atkal iesāku runāt par darbu. Nav nemaz tik grūti sameklēt darbu, ja vien nonāk kādā lielā pilsētā, es teicu. Varētu ķerties pie visa kā, ja tik vien tiktu vaļā no šādas staigāšanas un – ka sajūt sevi pagalam bezvērtīgu. Tu nāc pie kāda cilvēka, es teicu, dodies pazīstams un prasi, vai ir iespējams tur pārgulēt nakti un dabūt tasi kafijas. Pat ja viņi ir draudzīgi, viņi lūkojas no augšas uz tevi: vislabākā gadījumā viņi domā, ka tas nu gan ir sasodīti, ka tik jauniem puikām jāiet šādā te veidā apkārt. Un tad viņi jautā, kā tu tā iesācis. Un tu izspied no sevis aizkustinošu stāstu par visām tām ciešanām, kam tu gājis cauri. Tu saņem kafiju un kur nopampties – un pēc tam tu sāc nākošo apgriezienu. No dienas dienā. Dažreiz nav nekā. Kaut gan tu neesi utains, tu tāds jūties. Tad jau labāk ar darbu.

– Bet ja jūt uguni sevī, viņš teica un lūkojās stīvi man acīs.

Viņš nebija runājis par to agrāk. Viņš taupījās ar noslēpumiem, lai gan viņš, saprotams, cerēja, ka to vajadzēja pamanīt. Es aptvēru, ko viņš ar to domā, bet tomēr vaicāju:

– Kādu uguni?

Viņš nedeva tiešu atbildi. Viņš gribēja satriekt mani ar cieņu un augstu garīgumu un daimoniski ģeniālām domām. Vai es atminoties visu, ko dzirdējis par šo uguni, kas deg cilvēku sirdīs? – Tā nebija nekāda parastā uguns un nedega visos cilvēkos; tikai vienā, otrā. Es biju dabūjis darbu un saticis zēnus, kas nesuši uguni sevī. Tā bija dīvaina, smalka liesma – šur un tur. Ja tāda ir, varēja izvairīties no darba, un pārējo cilvēku pienākums bija pielūkot tādu, aprūpēt un ticēt, ka mazā liesma uzdegsies par skaistu, lielu uguni, kas nākotnē dos slavu un daudz naudas. Vai nu viņš kļūs liels runātājs – tas bija ļoti parasti – vai liels dzejnieks, vai, kāpēc gan ne, liels dziedātājs un aktieris. Vienreiz es iedomājos, ka varbūt visi mūsu vecumā staigā un nes uguni. Varbūt tas bija daudz parastāk nekā iedomājās. Varbūt dīvains bija tieši tas cilvēks, kas bija bez uguns savās krūtīs?

Joels gāja un klusēja. Ceļš nebija sevišķi skaisti nobruģēts, un laiks pelēks.

– Tā var vēl noiet dibenā, viņš piepeši sacīja.

Arī tam es daudz neticēju. Bet vajadzēja prasīt:

– Kālab tad tā?

– Cilvēki ir tik dumji, viņš teica. Viņi nesaprot mākslinieka dabu.

– Jā, bet, tad es sacīju, tiem ir tik daudz cita ko darīt. Tiem sevi jāapgādā. Viņiem jākārto pašiem savi darījumi. Nav nemaz tik priecīgi arī viņiem. Viens otrs nocīnās pa savām organizācijām, viens un otrs pagatavo kādu šūpuli, daži darbojas dziedāšanas biedrībā un tādā veidā gūst prieku. Viņi taču nevar mums palīdzēt, ja mēs šā te ejam apkārt.

Tad Joels atkal apstājās un stīvi glūnēja manī:

– Kālab tad tu te staigā? viņš jautāja. Ja tam nav nekādas jēgas?

Es viņam nemācēju atbildēt. Bet es sacīju:

– Es gribēju apskatīt zemi, gabalu zemes. Ir jauki redzēt, kāda tā izskatās.

– Bet nākotne! viņš strauji teica. Nākotne, ko tu par to domā?

Arī tagad man nebija ko atbildēt. Bet es sacīju, ka es par to nekā nezinu.

*

Bija gads pēc lielā kaŗa beigām. Mēs bijām runājuši par to, kādai pasaulei vajadzētu izveidoties. Laikraksti vēl bija pilni lielgabalu dunoņas; mēs, visi kopā, bijām pakļauti sensāciju granātsprādzieniem un polītisko sīkziņu ložmetējiem. Un šeit mēs gājām pa lielceļu, kur Zviedrija sākās un beidzās, un jutāmies solo un runājām par nākotni. Mēģinājumi gulēja aiz mums. Es domāju – mēģinājumi dot paša mazajai esmei drošību un virzienu. Mūsu priekšā gulēja gluži tukšs ceļš.

Mēs iegājām kādā mājā un prasījām, vai mēs nevarētu nopirkt tasi kafijas. Es atceros šo pēcpusdienu, tā izceļas laukā no laika pavisam īpašā veidā. Lietus mākoņi karājās pār mums. Koki mazajā dārzā meta grašus ar savām lapām. Nomesti papīri dejoja pa ceļu, un kāds smags preču auto aizdārdēja uz pilsētu. Mums izlikās, it kā kad visa dzīvība, pasaules dzīvība, uz acumirkli būtu šaubīdamās apstājusies, lai apdomātos. Mēs tomēr devāmies mājā iekšā un lūdzām, lai pārdod tasi kafijas.

Sieviete pie pavarda paskatījās uz mums un neatbildēja. Vīrs pie virtuves galda lūkojās mūsos un kaut ko murmināja. Gribējās vislabāk apgriezties.

Bet tad Joels sacīja to, bezkaunīgi un izmisis:

– Tas ir, redziet, tā, jūs, apjēdziet, mēs esam laukā un kārtojam savu dzīvi.

Vārdi skan vēl tagad ausīs. Abi cilvēki, kas dzīvoja šinī mājā, blenza uz mums. Varēja iedomāties, kas notiek viņu galvās. Vispirms iet riņķī pāris griezienu. Pēcāk noskaidrojas, un vairākos virzienos rodas atrisinājumi. Beidzot vīrietis paliek pie reliģiskā, pie reliģiskā atrisinājuma.

Viņš paskatās manī, pēc tam Joelī, tad manī atkal:

– Mēs esam jau redzējuši sprediķotājus šeit agrāk. Bet mums tādu nav vajadzīgs. Un mēs nepērkam traktātus.

Joels taisījās atbildēt, bet vīrs viņu pārtrauca:

– Tasi kafijas jūs varat dabūt tā kā tā.

Tā bija dīvaina saruna. Joels lūkoja izskaidrot, kāda iegansta pēc mēs bijām izgājuši uz ceļa, bet nevarēja. Varbūt tas bija tālab, ka mums nekāda īsta iegansta nebija. Viņš nevarēja sacīt, ka mēs gājām no mājas uz māju un lūdzām, vai nevar pirkt kafiju par naudu, kuras mums nebija. Viņš nevarēja arī sacīt, ka mēs meklējām darbu – šeit mēs nekādu darbu nemeklējām. Un viņš nevarēja arī sacīt, ka mēs bijām ārā un meklējām dzīves jēgu, jo tā jau šai virtuvē neatradās. Bet viņš pļāpāja niekus, un es pļāpāju niekus, un vīrs mūsos neklausījās.

Beidzot es pieturējos pie tā, ka mēs bijām bez darba. Ka mēs esam ceļā uz pilsētu. Ka varbūt tur atradīsies darbs.

Tad Joels sabojāja visu lietu. Viņš lepni palūkojās apkārt ap sevi mazajā virtuvē un vērīgi aplūkoja visu, kas tur atradās, it kā uz visiem laikiem vēlētos paturēt savā atmiņā.

– šeit jūs sēžat, un jums ir labi, viņš teica. Ir bijis kaŗš, un jūs šeit esat sēdējuši klusumā un mierā (to viņš bez tam nemaz nezināja), un ir bijis labi. Mēs neliekamies zinis ne par ko, mēs! Mēs esam pametuši visu aiz sevis, jūs, saprotiet!

Tad vīrs pie galda pasmaidīja. Viņš lūkojās uz mums un smaidīja klusēdams.

– Tad kāda tase kafijas varētu labi noderēt, viņš teica.

Un viņš pagriezās pret sievieti pie pavarda:

– Vai katliņš silts, Katrīn? Dod puikām kafiju!

Pēc tam Joels vairs nevarēja savu runu turpināt. Mēs bijām krietni pārsteigti un izdzērām karsto kafiju, cik ātri vien iespējams. Vīrietis arī vairs nekā neprasīja. Viņš sēdēja un sūca savu pīpi; es atceros, tai bija kāds īpats tonis, ko nevienai citai pīpei nebiju saklausījis. Bēdīgs, tuvu raudām. Tas izlikās visaugstākā mērā melancholisks. Ja tas iegūtu cilvēka seju, tas līdzinātos kamēliju dāmai, es domāju vēlāk. Kad mēs iznācām laukā, Joels sacīja:

– Tas nu bij pie velna, ka viņš mūs noturēja par pestīšanas sludinātājiem! Jeb – tā ir tā pati lieta?

Mēs turpinājām iet, mēs bijām saīguši un ne sevišķi priecīgi. Mēs likām vienmērīgus soļus, mums bija sava veida ritms mūsu gaitā. Mēs domājām par nākotni vai par citām lietām.

Uz reizi Joels apstājās un saķēra manu roku:

– Nu man ir rokā! viņš teica. Ja mēs sāktu svilpot!

– Svilpot? es prasīju. Viņa seja atplauka, es nekad nebiju redzējis viņu tik priecīgu.

– Jā, svilpot, viņš teica. Es māku svilpot. Ceļot apkārt un svilpot. Var svilpot visu ko. Šeit braukā milzum ļaužu apkārt un spēlē, un dzied, un runā un met kūleņus. Bet braukt apkārt un svilpot! Par to neviens nav iedomājies. Izkārtot turneju. Nesacīt ne druskas, tikai svilpot. Un tu vari nākt līdz.

Viņa balss bija aizrautīga, priecīga, satraukta. Viņš bija atradis ceļu, kas veda tieši debesvalstībā; iespēja būt māksliniekam un apkopt svēto uguni savās krūtīs, un tomēr dzīvot un saņemt savas trīs maltītes dienā.

Es nespēju arī šoreiz atbildēt. Man dzīve bija citāda. Es gribēju atrast darbu, kaut ko ko darīt, lai atstieptu muguru. Un es kaut ko par to sacīju.

Tad viņš kļuva – savā bagātībā – augstsirdīgs un bilda:

– Jā, strādāt, to jau arī var darīt. Katrā ziņā, ja jau uz to pusi meties. Bet nevajag ievilkties kādā alā, ja esi dzimis ar spārniem.

Mēs gājām. Viņa varenie spārni plandījās ap mani: viņš svilpoja.

Viņš svilpoja līdz pašai pilsētai. Viņš gāja pa ielām un svilpoja. Es sāku svilpot, es arī, mūsu lūpas kļuva sausas un sasprēgāja no lielas svilpošanas. Beidzot pienāca kāds policists un jautāja, kāpēc mēs te tā ejam.

Dienu pēc tam es dabūju darbu, kas ilga vienu mēnesi. Joels turpināja. Es skatījos laikrakstos, bet nekā par viņu nemanīju. Ziemsvētkos gadu vēlāk es staigāju apkārt pa Stokholmu. Tad es pamanīju Joela stāvu: viņš gāja pa ielu un svilpoja pats pie sevis, sačokurotām lūpām un dziļi kabatās iemauktām rokām. Es gāju gaŗām, viņš varbūt redzēja mani, bet nelikās to manām; bija arī iespējams, ka viņš mani nepazina. Dažus gadus vēlāk es viņu ieraudzīju no jauna. Viņš gāja pa ielu un stūma bērna ratiņus, un blakus gāja kāda sieviete, viņa izskatījās apaļa un omulīga. Es minēju, ka viņam ir laba vieta. Un ap muti viņam bija kāds vaibsts, ko agrāk nebiju redzējis: apmierinātība, pārākums; viņš līdzinājās vīram toreiz virtuvē, vīram, kas domāja, ka mēs esam sprediķotāji.

 

 

EIVINDS JONSONS

NOVELES „UGUNS NESĒJI” AUTORS

 

„Tev jārunā, kad tu atver savu muti, brīvo un brīvību mīlētāju cilvēku vārdā − un tev jārunā aiz pateicības dzīvei, kuŗā ir tik daudz brīvības, tev jārunā brīvās sabiedrības un brīvo valstu vārdā. Arī tad, ja tu spētu tikai čukstēt, tev jāčukst: Nekas nav augstāks par brīvību, tā ietveŗ visu!” Citāts ņemts no zviedru rakstnieka Eivinda Jonsona (Eyvind Johnson) romāna Kaŗavīra atgriešanās.

Ar noveles Uguns nesēji tulkojumu latviešu valodā gribēts mazliet atlīdzināt milzīgo pateicības parādu, ko sajūtam pret tagad 57 gadus veco modernās zviedru prozas meistaru. Liekas, viņa vārds būs viens no vismazāk pazīstamiem „lielo ziemeļnieku” cienītāju publikā, ja vispār, un tas mums jāatzīst ar kaunu, jo tajā pašā reizē nebūs daudz tādu zviedru rakstnieku, kas stāvējuši tik tuvu apspiesto tautu un cilvēku brīvības ilgām kā Eivinds Jonsons.

Zviedru literatūrā Jonsons burtiski ienācis no Norrlandes mežiem. Tas ir vienreizēji skaists zviedru novads ar egļu ieskautiem klusiem ezeru ūdeņiem, krāčainām upēm un nemierīgu, dumpīgu virsmu − klintīm un kalnu grēdām, bet laikā, kad sākās Eivinda paša dzīves stāsts, tas bija arī novads, kur palsa migla gūlās pār nabadzīgu cilvēku likteņiem un kur tos bieži piemeklēja dilonis un smagnēja vientulība. Kopā ar koku pludinātājiem Jonsons iznāca klajumā, aizbrauca uz Parīzi un Berlīni − un kļuva eiropietis, kas līdz sirds dziļumiem pārdzīvojis eiropisko kopību un saskatījis, ka Eiropas tautu likteni iet kopā − uz dzīvību un nāvi. Indivīda brīvība, cilvēka neatkarība un tiesības izvirzās par galveno tēmu viņa brieduma laika prozā, un viņa uztverē šai brīvībai nav robežu, tā pienākas visiem.

Nozīmīgs ir Eivinda Jonsona devums zviedru tēlotājā daiļprozā, viņa Olofa romāni; un vienreizēji spēcīgi autors zīmē šāsdienas politisko situāciju romānā Liec sauli pie malas ar individuālo cilvēku kā centra figūru. Viņa konsekventā nostāja pret cilvēku apspiešanu varbūt nekur neizpaužas tik skaisti kā jau minētajā romānā Kaŗavīra atgriešanās.

Šeit publicētā novele nav ne reprezentatīva, ne augstākais sniegums, bet tā tomēr ir piemērs Eivinda Jonsona daiļrades īpatnībām − zem skopas, brīžiem it kā nervozas čaulas viņš liek nojaust dziļākas vibrācijas, neizpušķoto īstenību, domas, jūtas − un visu šo elementu neaplasāmo krustošanos, kas veido individuālo cilvēku un viņa likteni. Kad grupa latviešu jaunatnes pērnruden apsveica autoru sakarā ar t.s. mazās Nobela prēmijas saņemšanu, Eivinds Jonsons atbildē rakstīja: „Esmu priecīgs − un lepns − par šo sveicienu, jo zinu, kādām ciešanām gājusi cauri jūsu zeme”. Šām Austrumeiropas tautu ciešanām rakstnieks aktīvi dzīvojis līdz kopš somu ziemas kaŗa dienām, un viņa nostāja bijusi nelokāma un skaidra. Jau romānā Kaŗavīra atgriešanās − 1940. gadā − viņš saka: „Krievus jau nenīst, bet varu, kas viņus dzen uz šo pusi. Viņi ir piepildīti ar meliem, kuŗu priekšā mēs esam pietiekami brīvi, lai redzētu cauri. Mums vēl ir iespēja būt patiesiem.” Pēckaŗa posmā Jonsons studentu pavasara svētkos Upsalā brīdināja skaidriem un atklātiem vārdiem − uzmanaities no tiem, kas nezina, kur viņi stāv, jo savā neziņā viņi ātri vien var izvēlēties kaut ko, kas daudz sliktāks par to, kas mums ir šodien. Ungārijas jaunatnē un strādniekos rakstnieks saskatīja Eiropas pretestības kustības cilvēku un pateica to Stokholmas studējošās jaunatnes demonstrācijas sanāksmē: „Tas miers virs zemes, ko mēs visi vēlamies, nav miers zem diktatoru un viņu marionešu valdību sceptera. Mēs nevaram sajust kaut ko citu kā tikai riebumu pret Ungārijas bendēm un neko citu kā apbrīnu, kuŗā ietilpst arī pateicība, pret Ungārijas cīņu par tiesībām brīvi elpot. Mēs nevaram būt neitrāli!”

Mēs ceram, ka kādreiz mēs spēsim pateikties Eivindam Jonsonam labāk nekā šodien; šeit publicētā novele un šīs rindas ir tikai maza, maza pateicības daļa.

 

A.I.