Jaunā Gaita Nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

 

 

LATVIEŠU KULTŪRAS SEMINĀRU IDEJA

 

Šī gada maijā Amerikas Latviešu Apvienības kongress vienbalsīgi nolēma pie Kultūras biroja dibināt latviešu kultūras seminārus. Ar šādu priekšlikumu kongresā nāca Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības delegāti, norādot, ka jaunatnei sāk aptrūkt zināšanu dažādajās latviešu kultūras nozarēs. Šīs zināšanas kaut kur jāapgūst, bet līdz šim darīts ļoti maz, lai papildskolas beigušajiem dotu iespējas to darīt.

Kultūras semināru pamatā jābūt pavisam jaunai domāšanai, lai tie piepildītu savus uzdevumus. Te gan jāizmanto vecās atziņas un metodes, te jāizveido veselīga audzināšanas sistēma, bet te arī kritiski jāpārbauda ir Latvijas laika atziņas ir metodes, tās piemērojot trimdas apstākļiem un prasībām. Ir viegli paņemt Latvijas skolu programmas, šo to izsvītrot, šo to papildināt un teikt − mācaities. Ar to tikai ļoti maz līdzēts īpatnējos apstākļos augošai jaunatnei un nepavisam nav izmantotas īpatnējās iespējas, ko trimda var sniegt.

Trimdas papildskolu darbā šīs iespējas izmantotas tikai retos gadījumos; pārāk bieži gadījies, ka skolotāji brauc pa vecajām grambām, nemaz nemanot, kurp dodas viņu skolnieki. Ja mēs mācām glītrakstīšanu un skolnieki nemācās, tad tā nav skolnieku, bet mūsu vaina. Tas neizšķirs audzināmo bērnu latviskumu, vai viņi vilks burtus kā kādreiz Latvijā vai rakstīs bloka burtiem, kā šeit to māca; tai pašā laikā svarīgākas lietas paliek novārtā. Vai nav arī savādi vērot, ka mūsu bērniem jālasa sen „pārbaudītas” lasāmgrāmatas ar sen „pārbaudītiem” tekstiem par lietām, kas viņiem tālas un svešas, bet iespējas saistīt mācības ar bērnu tagadni tiek rūpīgi aizmirstas?

Kultūras semināros šāds stāvoklis un šāda apstākļu neizpratne nedrīkst atkārtoties. Vēl vairāk − jaunajai domāšanai, kam jāizpaužas, seminārus veidojot, jāielaužas arī mūsu papildskolu darbā. Vēl tālākas perspektīvas tveŗot: jaunajai domāšanai jādod pamati veselai trimdas audzināšanas sistēmai visās pasaules malās. No šādas jaunas sistēmas izveidošanas atkarīga mūsu nacionālā eksistence svešajās zemēs jau pēc nedaudz gadiem.

Sistēmas pamatā papildskola ar mērķi bērnu iejūsmināt, ievadot viņu latviskās kultūras pasaulē. Plašai zināšanu apgūšanai papildskolu rīcībā esošais laiks par īsu, bet, ja tās pareizi būs veikušas savu uzdevumu, bērni paši meklēs tālāk, lasīs un pārdomās. Nākošā pakāpe − klātienes vai neklātienes kultūras semināri, kuŗos jaunietis var iegūt vispārējas zināšanas vai arī zināšanas savu sevišķo interešu nozarēs. Semināru uzdevums − sniegt labas pamatzināšanas un tālāk attīstīt pašaudzināšanas spējas. Trešā pakāpe − augstākas studijas latviešu kultūras nozarēs, kuŗās jaunietis jau veic patstāvīgu darbu kāda speciālista uzraudzībā. Mēs gan raudam par „asimilēšanos” un sludinām iespējas „parādīt latviešu kultūru citām tautām”, bet esam darījuši smieklīgi maz, lai drīkstētu raudāt vai sludināt.

Kādi ir faktori, kas jāievēro pie kultūras semināru plānošanas?

Pirmkārt − jaunajai paaudzei trimdā latviešu kultūra nav nekāda dzīves nepieciešamība. Neviens nebūs savādnieks svešā zemē, ja viņš neapgūs latviešu kultūras pamatus, viņam nebūs nekādu grūtību dzīvot un iztikt.

Otrkārt − jaunā paaudze trimdā izaug zināma „dubultpatriotisma” iespaidā. Domājot par nacionālu audzināšanu, nedrīkstētu aizmirst, ka jaunatnei pret Latviju nevar būt tās pašas jūtas, kas vecākiem.

Treškārt − jaunā paaudze trimdā ir divu kultūru paaudze. Trūkst tieša kontakta ar Latviju, un mūsu kulturālā dzīve tiecas sastingt kaut kādā pagātnes skatījumā, kamēr svešā dzīve steidzas uz priekšu.

Ceturtkārt − kultūras semināriem trimdā daudz mazākas iespējas nekā kādreiz vidusskolām Latvijā, bet ar šīm mazajām iespējām jāsasniedz lielāks iespaids. Latvijā mums nebija jāsacenšas ar vidi, jo vide bija mūsu; šeit mums jāpārspēj vietējās vides spēki.

Piektkārt − trimdā vienmēr jāievēro nevienādā sadalījuma, attāluma un dažādo zemju problēma. Ne visur, kur ir skolnieki, ir arī kompetenti skolotāji; skolotāji reizēm nedzīvo tur, kur būtu skolnieki. Iespējas satikties ne vienmēr reālas. Un pie tam vēl jāievēro, ka tas, ko saucam par „svešo” vidi un kultūru dažādās zemēs ir stipri dažāds apstāklis.

Sestkārt − ar katru gadu mazākas iespējas sagatavot jauno paaudzi „uz atgriešanos”, jo atgriešanās iespējas nebūt vairs neliekas tik reālas, cik reālas tās likās trimdas sākuma gados.

Ir skaidrs, ka šīs jaunās premises dos arī jaunus atrisinājumus, un tikai ļoti aprobežotas vai garīgi sastingušas smadzenes var šādos apstākļos turēties tikai pie vecā un „pārbaudītā”. Mēs Latvijā zemi aparām ar zirga vilktu arklu; Amerikā bez traktora ar padsmit mechanizētām ierīcēm neviens neuzdrošinātos saimniekot. Kad aizbrauksim mājās, arsim atkal ar zirdziņu, ja vajadzēs; šeit − lietosim to, ko apstākļi prasa.

Vispirms šie apstākļi prasa pareizu motivāciju. Mēs nevaram vairs tikai pateikt − tu esi latvietis, tāpēc tev jāpārzina latviešu kultūra. Svešā zemē dzīvojošām jaunietim bieži māca, ka viņš ir amerikānis, kanādietis vai kas cits. Apkārtējā sabiedrība un vide viņam ir tuvas, un nekāda dzīves nepieciešamība viņam neliek palikt latvietim. Akli nostatot savu motivāciju pilnīgā pretstatā ar svešuma motivāciju, mēs varam tikai zaudēt. Varam zaudēt arī tad, ja savā motivācijā pārāk lielu nozīmi piedēvējam „atgriešanās dienai”. Mūsu jaunajai motivācijai drīzāk jāuzsver kalpošanas un latviešu kultūras pašvērtības motīvs. Latviešu kultūrā ir nemirstīgas vērtības, kuŗas nedrīkst iet zudumā; mums jāgādā, lai šīs vērtības nevien saglabātos, bet augtu, labu darot nevien latviešu tautai, bet visai cilvēcei. Ar šādu motivāciju būs gan zaudēta bezkompromisa nacionāla nostāja, bet iegūts daudz reālistiskāks skatījums. Ļausim nacionālajām jūtām rasties, ieejot latviskajā gara pasaulē, aptverot to kā vērtību citu pasaules vērtību vidū. Domājot tikai par „atgriešanās dienu”, mēs varam to nekad nesagaidīt; mācoties kalpot jau tagad, būsim gatavi, kad šī diena nāks.

Varēsim rēķināties tikai ar nelielu skolnieku skaitu. Tāpēc semināros būs lieliskā iespēja, ko izmantot prasa arī jau uzskaitītie faktori, iespēja rast individuālu pieeju katram skolniekam. Individuālā pieeja sola vislabākos panākumus intereses radīšanā un uzturēšanā; standartprogrammas un augsti ideāli apgūstamās vielas „iekalšanai” saistīt nevarēs, jo trūkst vajadzīgā apkārtnes spiediena. Mēs jau zinām, ka tikai retā ģimenē vecāki veltī pietiekamu uzmanību latviskajai audzināšanai; apkārtējā sabiedrība uz to iedarbojas drīzāk negatīvi nekā pozitīvi. Šādos apstākļos atliek vienīgi atrast pašā skolniekā interesi un cenšanos, mēģinot šīs īpašības izkopt viņam piemērotā latviskās audzināšanas procesā. Individuālā pieeja svētīga arī tādēļ, ka vielas daudzums un īsais studiju laiks neļauj apgūt visu. Ja jāizvēlas starp pašas vielas apcirpšanu līdz konspektam, kuŗā sakopotas tikai visnepieciešamākās ziņas visās latviešu kultūras nozarēs, un studiju koncentrēšanu skolnieka spēju un interešu laukā, tad noteikti jāizvēlas pēdējā iespēja. Iepazīstoties ar savu interešu lauku, skolnieks atzīs, ka viņam jāmeklē arī tālāk, dabīgā veidā nokļūstot pie pārējām kultūras nozarēm. Bez vispārēja pārskata neiztiksim, bet šis pārskats nedrīkst aizēnot koncentrēšanos noteiktā virzienā. Individuālā pieeja gan apkrauj audzinātāju ar pienākumiem, bet trimdā no tiem nevajadzētu bīties − pietiek jau, ka mums nav nekādu pūļu savus jauniešus pazaudēt. Kultūras semināros pasniedzamajai vielai jābūt daudz nozīmīgākai un pievilcīgākai nekā tā atrodama Latvijas skolu programmās. Latvijā mēs varējām pievērst daudz lielāku uzmanību detaļām nekā šeit. Nebūs iespējams apskatīt Veco Stenderu, Veidenbaumu, Lapas Mārtiņu, pat Andreju Pumpuru, Andrievu Niedru un citus sekundāros rakstniekus, koncentrējoties uz Jāni Raini, Rūdolfu Blaumani, Kārli Skalbi un citiem mūsu rakstniecības lielajiem. Nevarēsim arī mācīt noriseņu šķiras, un lietvārdu celmiem nebūs nekādas nozīmes, je jāizšķiras starp pareizu rakstīšanu un gramatikas pārzināšanu. Sāksim ar vissvarīgāko, pakāpeniski rādot ceļu arī uz mazāk svarīgajiem sīkumiem. Jānožēlo, ka mums nav labu mācības grāmatu un antoloģiju. Kopotu rakstu izdevumi ir vērtīgi un dārgi kapitāldarbi, ko retais izlasa visā pilnībā. Pat „Dzīvā dzeja” nav visai laba izlase. Te atkal darbs: jāgādā piemērotas grāmatas, kuŗas varētu sekmīgi pielietot kultūras semināros, grāmatas, kuŗas neved kvantitatīvi plašumā, bet kvalitatīvi no nozīmīgā uz mazāk nozīmīgo. Ja mēs atstāsim kaut vai tikai to, kas varētu cienīgi pastāvēt citu tautu sasniegumu vidū, mēs būsim atstājuši pietiekami, zaudējot ļoti maz.

Daudz lielākā mērā, nekā tas darīts papildskolu darbā, izmantojamas iespējas mācības saistīt ar skolnieku tagadnes un pasaules kultūras problēmām. Kādreiz Latvijā mēs varbūt varējām būt pašapmierināti; trimdā mums gribot negribot jāsaskata tālākie apvāršņi. Literatūras studijās mums nebūtu jābaidās lietot salīdzināmo metodi. Ja nu izrādās, ka kāds mūsu rakstnieka darbs nespēj sacensties ar kādu citas tautas autora darbu, tad nav jābaidās to atmest. Būsim vairāk paškritiski nekā sentimentāli: ja mēs tādi nebūsim, tad jaunie tādi būs noteikti. Būdami divu kultūru bērni, viņi varēs daudz labāk nekā jebkurš cits nest latviešu kultūras vērtības pasaulē. Viņiem − tikai viņiem būs pietiekama objektivitāte pret latvisko un svešo, tikai viņiem būs arī pietiekama subjektivitāte pret abiem: viņu vērtējums būs ass, bet tam netrūks iejūtības. Kultūras semināram jāizmanto jauniešu spēja dzīvot divās kultūrās. Pretēji veselīgas paidagoģijas likumiem, piemēram, varētu koncentrēties uz tulkošanu no latviešu valodas svešvalodā vai otrādi, lai mācītu latviešu valodu un tai pašā laikā rosinātu jaunos uz literāras tulkošanas darbu nākotnē. Kas gan noliegs, ka mūsu literatūra pasaulē nav spējusi ielauzties daļēji tāpēc, ka trūcis piemērotu tulkojumu? Eseju un domrakstu tēmām nebūt nav jābūt „latviskām”, lai skolnieki mācītos latvisku izteiksmi: jādod liela brīvība saturā, koncentrējoties taisni uz izteiksmes kopšanu. Šaujot diviem zaķiem uzreiz, var netrāpīt nevienam.

Nepareizi darīsim arī, ja latviešu kultūrai liksim apstāties 1944. gadā ar turpinājumu tikai trimdā. Mums būs jārada saite ar okupēto Latviju un kulturālo attīstību tajā. Mums būs jāpieņem jaunie sasniegumi literatūrā, vienalga kādā veidā tie pie mums nokļūst − slepeni vai ar Latvijā publicēto izdevumu starpniecību. Mums būs jāpieņem arī pārmaiņas latviešu valodā un pareizrakstībā, ja negribēsim ietiepīgi kļūt atpalikuši kā mūsu pašu „veclatvieši” šeit Amerikā. Tikai uzturot garīgas saites ar dzimteni − kur nebūt visi nav komunisti vai viņu līdzskrējēji un tāpēc ignorējami − varēsim savai kalpošanas idejai dot reālu pamatojumu dzīvē.

Kultūras semināriem nevajadzētu apsīkt arī pasniedzamās vielas un metodiskā tradicionālismā. Ir, piemēram, daudz svarīgāk nodarboties ar Latvijas starptautisko attiecību un nākotnes iespēju studijām nekā ar Latvijas ģeogrāfiju. Latvijas ģeogrāfija visos sīkumos trimdas jaunietim nebūs vajadzīga − to viņš nevarēs grozīt nedz arī tai kalpot, bet Latvijas starptautiskā stāvokļa izpratne palīdzēs viņam kalpot Latvijas interesēs, svešumā dzīvojot. Rakstu darbi latviešu valodā arī nav visādā ziņā jāierobežo uz tradicionālajiem domrakstiem; izmantojamas iespējas jauniešus iepazīstināt ar dzejas formām, dot iespējas izteikties saistītā un nesaistītā valodā, publicēties dažādos jaunatnes izdevumos. Jo plašākas iespējas un dzīvāka semināra idejisko vadītāju iztēle, jo tam būs labāki panākumi.

Mūsu īpatnējie apstākļi prasa, lai visās trimdas zemēs spēki koncentrētos kopīgam darbam audzināšanā. Tai pašā laikā jāievēro, ka atsevišķās zemēs būs īpatnības, kuŗas nekāds „centrs” nespēs pareizi izmantot, īpatnības būs arī no pilsētas uz pilsētu vienā zemē. Tāpēc semināru programmām jābūt gan vienveidīgām, bet tomēr pietiekami elastīgām, lai vietējās īpatnības varētu pilnībā ievērot. Kur vien iespējams, dibināmi semināri jeb studiju grupas uz vietas, bet pārējo jauniešu aprūpēšanai noteikti nepieciešams arī neklātienes seminārs, kuŗu skolnieki „apmeklē” rakstveidā. Ir klātienes ir neklātienes semināru programmas saskaņojamas, dodot iespēju klātienes semināros izmantot neklātienes semināru vajadzībām sagatavotos materiālus.

Vajadzīgi vismaz divējādi materiāli neklātienes semināru darbā: mācības grāmatas un pārbaudījumu vai vingrinājumu lapas, ar kuŗu palīdzību semināra audzinātājs vērtē sava audzēkņa sasniegumus, izlabo kļūdas, nosaka turpmāko studiju gaitu. Ir vienmēr iespējams pavairot īpašus pielikumus, ja rodas vajadzība, izmantot skaņu lentes vai citus palīglīdzekļus. Ļoti svarīgs un līdz šim nepaveikts darbs ir centrālas latviešu bibliotēkas iekārtošana, no kuŗas skolnieki varētu izrakstīt nevien dažādas grāmatas, bet kur būtu pērkamas vai īrējamas arī mācību grāmatas. Mēs nebūt nevaram paļauties, ka katram jaunietim būs pieejamas visas nepieciešamās grāmatas un citi materiāli. Bez iespējām nevaram ieteikt iespējas izmantot.

Latviešu kultūras semināru īstenotājus sagaida tikai darbs un izdevība veidot ko pavisam jaunu. Panākumi nebūt nav skaidri, jo jau ALA’s kongresā izteiktas bažas par semināru dzīvotspēju. Piemēram, Prof. agr. Pēteris Starcs teicis, ka semināriem nebūšot panākumu, jo, lūk, Ņujorkā kas līdzīgs esot izmēģināts bez panākumiem: „Latviešu tautas universitāte Ņujorkā apstājās klausītāju trūkuma dēļ, uz aicinājumu pieteikties lekcijām ‘latviskos’ priekšmetos universitātes kursu apmērā − atsaucās viens vienīgs students. Ja ir kursanti, šīs lekcijas var sākt tūdaļ...” Ar to visa atbildība atstāta nabaga skolniekiem, kamēr ir skaidrs, ka pašiem audzinātājiem jāiedegas lielākā misionāru dedzībā glābt latviešu trimdas saimi no galīgas izsīkšanas. Jaunajos apstākļos vajadzīga jauna pieeja; skolnieki izteiks gan savu neapmierinātību ar veco, bet paši jaunu neradīs. Jaunā pieeja jārada skolotājiem, ja vien viņiem nav bail darba un niecīgas algas.

Kādreiz Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienība aicināja kādu skolotāju, dedzīgu latvieti un dedzīgu jaunatnes kritizētāju piedalīties jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursos. Šo lūgumu viņš noraidīja, atbildot, ka neredzot nekādas nozīmes jauniešiem kaut ko mācīt − iekams jaunieši paši izrādīšot nopietnu interesi darboties un mācīties. Tādu viņš līdz šim jaunatnē nevarot saskatīt. Ir dažreiz grūti nokāpt no iedomāta pjedestāla un aptvert, ka te nav ne Latvijas Universitātes nedz arī obligātās pamatskolas; te ir tikai trimda un nežēlīga cīna, ko mēs pazaudēsim, ja savus nacionālos pilnības ideālus celsim pārāk augstu, ja iedomāsimies, ka esam pravieši, pie kā ļaudīm jāplūst, lai pielūgtu un paklausītu. Neplūdīs. Jaunatni vainot ir viegli, bet vēl neviena jauna paaudze nav izaugusi, ko kāda vecāka paaudze nebūtu audzinājusi. Ja nu jaunatne meklē jaunus ceļus, tad atliek tikai viens − nokāpt no pjedestāla un mēģināt saprast kāpēc. Tad arī atklāsies, ka vaina nav skolotājā vai skolniekā, bet vaina ir mūsu īpatnējā nostatījumā. Tad sāksim ar to, meklējot kopā jaunus ceļus.

Šīs piezīmes mēģinājušas rādīt dažus no ceļiem, kādus vajadzētu mīt jaundibinājamiem latviešu kultūras semināriem. Tās nav pilnīgas; tās arī nemēģina dot galīgas atbildes. Tās mēģina tikai rosināt domas jaunā virzienā. Cerēsim, ka kultūras semināri radīsies kā jaunas domas izpausme; cerēsim, ka tie radīsies, nepaliekot tikai cerībās un dažu feļetonistu zobgalībās.

Lai dotu jaunatnei iespēju izpildīt savu trimdas pienākumu, vecākajai paaudzei jāizpilda savs. Trimdas lielā masa Latvijai jau tagad ir zudusi: lai nezustu nākotnes daži, mums jādara vairāk nekā tas atmaksāsies − skaitļos. Bet tas atmaksāsies sirdī.

 

Valters Nollendorfs