Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.

 

 

Ir divēji dzelzs aizkari, kas mūs, trimdas ļaudis, šķiŗ no sava pastāvēšanas pamata – dzimtenes. Vienu radījusi svešā okupācijas vara, otru – mēs paši ap sevi. Mūsu cilvēki, šķiet, pārlieku apmulsuši divos veidos: 1. aklā bezkompromisa naidā pret komūnismu; 2. iespējā, ka paveŗas sava mūža materiālas labklājības nostabilizēšana, kam pat paši vairs neticēja.

Aklais bezkompromisa naids pret komūnismu /pamatojoties uz daudziem vērojumiem dažādās latviešu kolonijās/ iet jau tik tālu, ka ar vārdu „komūnisms” cilvēks priekšstata un raksturo visu, kas ir un notiek tagadējā Latvijā, protams, atskaitot viņa paša tuvākos radus un to izrīcību. Par tiem tad tiek domāts, vaimanāts un, ja nepieciešams, pie tiem tiek viss attaisnots.

Esam novilkuši dzelzs aizkaru ap sevi pret dzimteni. Mēs nezinām, neprasām, kas ir latvieši mājās: ko viņi dara, domā; kas viņiem jādara, jādomā, jālasa, u.t.t.? Mēs, „bezkompromisa cīnītāji”, par to nedomājam, neinteresējamies – maļam tikai tālāk savas domas un savus plānus. Taču nevienam nav jāpasūtina „Cīņa” no Rīgas, lai nokļūtu tuvāk ziņām par patiesajiem apstākļiem Latvijā. „Cīņu” piesūta bez pasūtināšanas. Bet ko ar to dara, piemēram, kāda latviešu biedrība, kas saņem laikrakstu piesūtītu no Padomju Savienības vēstniecības? Neizlasītu novieto atejā. Nav šaubu, ka tā gribēts demonstrēt trimdinieka nesalaužamo pretkomūnisma cīnītāja stāju! Es arī nedomāju, ka minētajam izdevumam vajadzīga „labāka vieta”. Bet, pirms to aizmet, tas jāizlasa, jo esam pietiekami skoloti, lai lasītu starp rindām un pāri rindām. Izlasījuši, ļoti labi redzētu, ko uz savas muguras jau 13 garus gadus tur trūkuma, slimību un daudzu citu briesmīgu posta veidu nomāktā latviešu tauta.

Bet, nemaz nelūkojuši izprast savas tautas stāvokli, ko mēs prasām no latviešiem dzimtenē? Vienā kabatā dūri, otrā – rokas granātu. Un cik ilgi to? Jau 13 gadus. Ja mēs prasītu paši sev tikai vienu tūkstošo daļu šādas cīņas veida, jau tad mēs varētu prasīt mājiniekiem dūri vienā, rokas granātu otrā kabatā.

Ko mēs, ne reizi nemēģinājuši iejusties viņu ādā, domājam par latviešiem dzimtenē? Mēs domājam, ka, atskaitot mūsu dārgos radus, Latvijā spējuši palikt un paglābties tikai komūnisti un pārējie, kas kaut kādi un visādā ziņā „sasmērējušies”. Bet Andrejs Eglītis, no kuŗa priekšlasījumu ceļojuma laikā ASV mēs, kā var tagad spriest, būtu ļoti labprāt dzirdējuši, cik maksā auto un lūpu krāsa Rīgā, teica:

„Kas runā vistīrāko latviešu valodu? Jaunatne Latvijā. Kur ir vismazāk komūnistu? Komjauniešos Latvijā.”

Vai to pamanījām? Ja vēlāk atgādināja kādam: lūk, kas par ziņu! tas klusēja, neziņā vai neizpratnē. Bet vai šai ziņai nav spēks, kas piešķir jēgu mūsu trimdai, kas attaisno lepnu uzticību savai tautai?

Ap mums ir mūsu pašu dzelzs aizkars, mēs esam tajā iekšā, mēs esam tā nākotne.

Braukādams pa pasauli, dzejnieks Andrejs Eglītis sludināja un atgādināja: latviešu tauta elpo caur saviem emigrantiem. – Cik dzīva ir šī elpa šodien – „That is the question!”

Tāpēc nokāpsim no tiem augstumiem, kur trimdas sabiedriskās dzīves rosību uzcēluši dažādu notikumu un parādību apraksti latviešu presē. Ieskatīsimies acīs rūgtajai īstenībai, jo, vieglu miglu vien tajās pūšot, arī ilgi nevarēs noturēties šā vai tā.

Kāds jauns latvietis izteicies: – Mūsu ļaudis nav spējīgi saskatīt savas jaunās paaudzes domas, darbu un centienus, kur tie būs spējīgi saskatīt Latvijas ļaužu šodienas problēmas! – Pajautāsim, kas ir mūsu ļaudis apkārt ap mums. Daudzos, ļoti daudzos gadījumos gaužām apmulsuši jaunproletārieši, kam neticamā kārtā pavērusies iespēja vēlreizējas sava mūža materiālās labklājības nostabilizēšanai. Tās sasniegšanai tiek atdotas pat 16 vai vēl vairāk stundas dienā, tiek upurēta savas ģimenes kulturālā vienība, sava tautība un daudz, daudz kas cits. Par sekām vai sekmēm nerunāsim. Tas jau darīts un aprādīts. Šos ļaudis, zināma veida vrakus, sastopam izteiktā vairākumā ik latviešu kolonijā. Tie dažkārt pat nes savas bijušās dzīves uzrakstus, bet ir vairs tikai lūžņi. Un ko viņi domā, kādas ir viņu atbildes dažādos jautājumos? Minēsim piemērus. Tiek vākti paraksti latviešu iesniegumam ASV prezidentam Eizenhaueram: kāda tam nozīme? ko gan mēs varam panākt? Ungārija asiņo – jāiet ielās ar plakātiem: vai nu vajag; aizkaitināsim, apvainosim vietējos! /Bezkompromisa cīņas vadītāji, kāds tad nu ir jūsu kaŗapulks?/ Tiek iegūta pavalstniecība: es nu gan nedomāju atgriezties Latvijā, lai vēlreiz līstu iekšā krūmos un brikšņos! /saka 45 gadus vecs vīrs/ Ko es Latvijā darīšu? Viņi tur domās pilnīgi citādi, un tur būs pavisam citi vīri, kas valdīs! /saka 60 gadu vecs vīrs/. Šie ir tikai nedaudzi „tautas balss” piemēri, kas nav izdomāti un kam arī nevajag komentāru.

Iesim tālāk un dziļāk. Trimdas ļaudis pavada un vajā visa restaurācijas tieksme. Kad vien ļaudis sanāk kopā, ja nerunā par māju pirkšanu, darba stundām, auto un televīzijas cenām, tad tiek sentimentālās atmiņās arvien no jauna un jauna restaurēts ik pagātnes notikums. Lielos vilcienos – restaurējam grāmatas un grāmatas, bet neviens nejautā, vai tās vēl ko dod, palīdz mums šai laikā. Restaurējam politiskās partijas. Šai ziņā raksturīgi paši pēdējie gadi. Vai šai restaurācijas, mirušā, vairs neesošā atdzīvināšanas tieksmei kāda pozitīva nozīme? Grūti pateikt, jo tad jābūt gaišreģim. Var gan pieminēt, ka jau tā sadrumstaloto trimdas latviešu sabiedrību šie jaunie restaurēšanas mēģinājumi sadalīs vēl jaunos grupējumos. Tad grupējumu mudžeklim vairs nebūs ne gala, ne malas. Aiz daža laba atjaunota vai jauna nogrupējuma vadības nestāv nekādi domu biedru kadri. Dažos gadījumos paši vadītāji ir gaužām vientuļi pagātnes rēgi, kam, vispirmām kārtām, būtu jāsniedz daudzas atbildes latviešu tautai, iekams tie, šādā vai tādā veidā ietekmējuši vai atbalstījuši demokrātijas ideju nomākšanu reiz Latvijā, no jauna uzdodas par demokrātijas sargiem un cīnītājiem. – Restaurācijas tieksmes negatīvi ietekmē arī citā veidā: katrs jauns mēģinājums tiek uzskatīts par nerealizējamu. Piemēram, īpašs, trimdas apstākļu un vajadzību veidots, latviešu valodas neklātienes seminārs nav realizējams tāpēc, kas tas, kas mācāms, jāiegūst, jādara vai nu „pēc vecajām Latvijā pārbaudītām skolu metodēm”, vai „citādi tā lieta neiet”.

Tā sauktā sabiedriskās dzīves rosība, kur ietilpst /un ietilpina/ visu, kas vien latviešu vidū notiek, atskaitot individuālu kultūras darbinieku sasniegumus, nav nekas cits, kā dažādu publicētu ziņojumu, atreferējumu uzpūsts mirdzošs burbulis. Aiz katras, pat izcilas parādības vai notikuma patiesībā nav bijis nekā vairāk kā pāris cilvēka izmisis darbs, kas, to paveikuši, bieži vien saguruši, vīlušies aizgājuši malā. Tagad vairs nav laika gausties, ka sabiedriskās dzīves rosība sarūk; koncertus, priekšlasījumus un citu ļaudis vairs neapmeklē; ziedojumus neziedo. „Zivs pūst no galvas!” 14. jūnija atceres aktā teicis kāds Daugavas Vanagu apvienības priekšnieks. Neaizmiglosim arī mēs īstenību!

Nerunāsim atsevišķi par trimdas latviešu kulturālā un sabiedriskā dzīvē sastopamiem „pēdējiem mohikāņiem”. Nerunāsim atsevišķi par to, ka „trimdā bojā aiziet „latviešu tautas labākā daļa”. Tas viss cieši saistās ar trimdas latviešu jauno inteliģenci un sabiedriskiem darbiniekiem. Liela daļa no šiem jaunajiem latviešiem jau mazāk vai vairāk skaidri atklājuši, ka izvēlējušies tieši un vienīgi savas personīgās karjeras ceļu. Taču tos, kas dažkārt ar tiešām apbrīnojamu uzticību un neatlaidību darbojas, tālāk kopjot un saglabājot to latviešu sabiedrību, kas tik nepieciešama mūsu cīņas uzdevumiem, tos „nonāvē” „pēdējie mohikāņi” un „latviešu tautas labākā daļa” gan presē vai citādi, gan atklāti vai paslēpti nonicinot, ķengājot. Nebūsim pārsteigti, ka tā arī viņus piespiedīsim izšķirties vienīgi par savas personīgās karjeras ceļu. Tad negaudīsimies bez iemesla!

Vai zinām, cik stipras, neizpostāmas ir latviešu kolonijas? Paraudzīsimies, kas tās veido. Tās veido – no vienas puses sarūgtinātie, dzīves piesmietie jaunproletārieši, no otras puses – viņu bērni, topoša latviskas izcelsmes inteliģence, kuŗai (gan cerējām) bija jātop par jauno latviešu sabiedrības vadītāju, bet kuŗa gads gadā arvien vairāk attālinās un atsvešinās no latviešu sabiedrības. Jaunproletāriešu bērni, savu vecāku akli stumti, savas personīgās karjeras gaitās izklīst ASV plašumos, aizprecas /it sevišķi no latviešu „labākajām ģimenēm”/ sveštautiešos, u.t.joprojām.

Visbeidzot, reiz noņēmuši pašapmānīšanās masku, lūkosim saskatīt, kāpēc jaunā paaudze /domāta tās apzinīgā, latviski domājošā daļa/ tik asi kritizē par sevi vecākos ļaudis? Ir daudz dažādu, pat jocīgu izskaidrojumu teikts. Bet ir vēl cits, ko rada kāda dziļa sāpe. Mūsu acu priekšā sāk bālēt leģendas. Trimdas ļaudis, kad tauta briesmās, neparāda ne desmito daļu tā garīgā stipruma un vienotības, ko latviešu cilvēkiem piedēvē ieģendas tai laikā, kad Latvijas valsts tapa. Diendienā šos brīvās Latvijas izcīnītājus vērojot, šaubas aug augumā, vai tās bija tās pašas paaudzes, kas izcīnīja un cēla Latvijas valsti? Leģendas bālē, katra nabadzība sāp!

Viss šis rakstīts, lai nemānītu sevi un citus. Un jāsaka, latviešu tauta caur saviem emigrantiem elpo vāji, vāji, tikko samānāmi.

Kas atliek?

Visiem tiem, kuŗu pulks arī nav mazs un kam pelnīti iet gaŗām šie rūgtas patiesības vārdi, jāzina, ka nebūtu velti jāizšķiež savs spēks un enerģija tā saukto „atlūzušo zaru” problēmām un to „piestiķēšanai tautas kokam”. Jo šie ļaudis, to ģimenes un pēcnācēji, šķiet, jau 1944./45. gadā atstājuši savu tēvuzemi ar skaidru, stingru, gaišredzīgu apņemšanos nokļūt taisni tur, kur tagad atrodas, iegūt un nopelnīt taisni to, ko tagad ieguvuši un nopelna, kļūt no sabiedrības vadītājiem par izteiktiem proletāriešiem taisni tā, kā tagad tas noticis.

Citas kļuvušas mūsu problēmas. Dzelzs aizkarā, ko radījusi svešā okupācijas vara, ir spraugas, caur kuŗām mūs aizsniedz cietējas, bet nenomāktas tautas elpa. Noārdot dzelzs aizkaru ap sevi, neraugoties uz visu, kas aizsniedz mūs no Latvijas, kā uz mēra baciļu saindētu mantu, bet pētījot svešā, naidīgā pavadā radītos darbus, grāmatas, žurnālus, laikrakstus, problēmas, elposim kopā ar savu tautu šodienas grūto, smacējošo Latvijas gaisu. Priecāsimies par katru uzlabojumu un atvieglojumu tās dzīvē, jo zinām, ka kāroto brīvību tai neviens negatavojas iet atkaŗot. Sapratīsim, cik viegli mums ir būt bezkompromisa cīnītājiem līdz galam, kaut arī vēl nekas izšķirīgi neliecina par labu šādai cīņai. Lūgsim To, kas ir Augstāks nekā cilvēku prāts un saprašana, lai latviešu tauta iztur gadu un gadu desmitu verdzību.

Trimdas jaunajai, Latvijai uzticīgajai audzei ir tikai viens draugs un īsts sabiedrotais cīņā par savas tautas labāku nākotni – tā ir latviešu jaunā
paaudze mājās un izsūtījumos. Ozoldēli un liepumeitas aug tur. Nekļūsim viņiem sveši, jo aiziet katram savu ceļu nav mūsu, nedz viņu patiesākā vēlēšanās.

 

Aivars Ruņģis