Antons A. Acuraugs I

Varoņredzējums vienā skatījienā.

 

.

Jāju dienu, jāju nakti, Līgaviņas meklēdams. Pulkiem redzu tautu meitu, Tās netika pratinām. Uzjāj’ mazu avotiņu, Daiļmeitiņa mazgājās. Aiz krūmiņa nolūkoju Tās raženu augumiņu. „Labdien, ciema zeltenīte, Tu tīc manam pratinām. Tu tīc manam pratinām, Sniedz rociņu, saderam!” Kur tu augi, daiļa meita, Ka es tevis neredzēju? Es uzaugu pie māmiņas Tā kā viena mamzelīte: Baltās diega zeķītēs, Sarkanās kurpītēs. Sniedz rociņu, dod mutītes, Būsi mana līgaviņa. Velti, velti, tu puisīti, Uz manīm lūkojies. Citam tēva dēliņam Roku devu, solījos. Pēc REIŅA BIRZGAĻA „Latvju Dainas illustrācijās”

 

III

Kaŗavīru atgriešanās mājup

Sirojumus, uzbrukumus un pretuzbrukumus senlatviešu armijas izdarījušas uz visām debesu pusēm, un jāsaka, ka mūsu senči cītīgi gādājuši par to, lai vēlāku laiku vēsturniekiem nepietrūktu interesantu materiālu un – maizītes, un lai mūžam nebūtu miera zem Latvijas bērziem.

Tomēr, šad tad senlatviešu armijas atgriezušās savos novados. Tautas dziesma, ko apskatīju savu pētījumu II daļā, aizrāda, ka senlatviešu armijas ir arī mājās gājušas dziedādamas un spēlēdamas.

Jautājums: kāpēc senlatvieši lietājuši savu cīnās līdzekli – dziedāšanu – arī mājās ejot? Tam ir vairāki racionāli pamatojumi. Vienkārt, iespējams, ka senlatvieši, ienaidniekus ar dziedāšanu aizbaidījuši, turpinājuši, mājās ejot, dziedāt, tā sakot, inerces dēļ. Ka tas tā var būt, to novērojam pie cilvēkiem, kas, reiz runāt iemācījušies, inerces dēļ vairs nevar apklust līdz mūža galam.

Otrs iemesls dziedāšanas turpināšanai ir tikpat svarīgs: senlatvieši dziedājuši, lai baidītu plēsīgus zvērus. Vilkiem un lāčiem jau nu gan pat mūsu piena un medus zemītē nebūs bijis muzikālās izglītības. Taču, koris, kas ar savu dziedāšanu varēja aizdzīt kriviču armijas atpakaļ uz matušku un vikingus tā pārbaidīt, ka tie, bēgdami uz rietumiem, aizskrēja tik tālu, līdz nejauši atklāja Ameriku (vēsturisks fakts), domājams, spēja aizbaidīt arī plēsīgus zvērus.

Trešais izskaidrojums ir vistautiskākais: ja nu senlatvieši tiešām bija tikuši pie dainu pēdējā sējuma, tad viņi neapšaubāmi atklāja, ka dziesmas kļūst arvien interesantākas un ka nevar apstāties, līdz visas nav izdziedātas.

Bet kā ar spēlēšanu? Jāpieņem, ka daži izmanīgāki senlatvieši visnotaļ mēģinājuši citiem atspēlēt kaŗa lauku ieguvumus. Ir skaidrs, ka šai laikā cēlušās dažādās kāršu spēles. Nav tomēr pamata dažu zinātnieku uzskatam, ka kārtis tai laikā nosauktas par velna bībeli. Senlatviešiem ar bībeli toreiz vēl nebija nekādu darīšanu, jo tas bija labu laiku pirms Ernesta Glika. Vēlāk Gliks gan bībeli pārtulkoja, un labi ka tā, jo citādi Aleksandrs Grīns būtu bargi samelojies, savu triloģiju „Saderinātie” rakstīdams. Bez tam tautas teikās un pasakās ir papilnam piemēru, ka senlatvieši arī no velna nav baidījušies. Tāpat jāpiezīmē, ka senlatviešiem bijis daudz laika spēļu izgudrošanai, kā vēlāk apskatīšu.

Kāršu spēļu dēļ atgadījusies daža laba traģēdija. Pieņemsim, ka kāds senlatviešu kaŗavīrs atgriežas mājās tukšām rokām. Pārnākot pagalmā viņu sagaida visa cilts (kā vēlāk redzēsim, izņēmuma kārtā).

Norisinās šāda saruna: (tautiskāk izklausās, ja tās sākuma daļu dzied pēc meldijas: Sit, Jānīti, vara bungas, vai, Apsegloju melnu kuili, bet beigu daļu pēc: Jauns puika būdams.

Brālis: (par kā esamību pārnācējs vispār nekā nezina, rupjā balsī): Kur, brāl, blašķe Krimas vīna?

Māsiņa: (ko viņš atstājis šūpulī, smalkā balsī): Kur mans baķis krepdešīna?

Līgava: Namejgredzens, zelta pikas, Vests no pašas Amerikas?

Tēvs: Flāmu jūŗas putu pīpis?

Mazā māsiņa: (kā brālis, tikai smalkā balsi):

Mežģīņauts, ja mikls man snīpis?

Māte: (šausmās):
Vai, dēls, tu pat nepārnesi,
Caunenes, ne zobenspala,
Dēls, vai gluži apsēsts esi?
(uz tēvu): Prāta tam ne naža gala...

Ilgs klusums. Tad

Pārnācējs: (ar asarām):
Ak tavu negodu, ak tavu postu,
Tikko kā aizsniedzām Piltenes ostu,
Jaunu teic iemācīt Brencs kāršu spēli...
(pēkšņās dusmās):
Būtu tāds negantnieks norijis mēli!
(lēnāk):
Galva man pasmaga, spēle jo grūta,
Jo es jo bēdīgs, jo Brencs jautri pūta.
Galā ņirdz atklāti: tev, sābri, gana,
Par tavu gudrāka galviņa mana.
(saslejas):
Pagali viltniekam laidu pa aci,
Sacēlu nometnē nešķīstu traci.
(arvien klusāk):
No ciema uz ciemu būs valoda teikta:
Ir manta zaudēta, ir gods, slava... beigta...
(raud).

Tā dažs labs spēļu atgadījums radīja krizes ģimenēs, bet, kā visas lietas, par ko pārējie var pasmieties, popularizēja pašas spēles. Lieki pieminēt, ka šī gadījuma uztraucošā noslēguma dēļ, attiecīgā spēle vēl tagad pazīstama ar nosaukumu: acīte.

Protams, apstāklim, ka dažs senlatvietis no kaŗošanas pārnācis nabagāks, nekā aizgājis, mūs nevajadzētu uztraukt. Galu galā tas rūdīja mūsu tautu vēlākai eksistences cīņai dīpīšu laikos, kad tādas lietas kā mantas pazaudēšana, jau bija sasniegušas augstu klasi.

Tāpēc daudz vairāk nekā šie faktori manu interesi saista cits satriecošāks atklājums.

Folklorā ir ļoti daudz piemēru, ka senlatviešu kaŗavīri, reiz aizgājuši, nav varējuši, gribējuši vai spējuši atgriezties mājās. To pierāda tādi tautas dziesmu pantiņi, kā:

    Nu pārnāca bāleliņš,
    Kā Dieviņš sirm(i)s.
    Mūžam vairs (i) neredzēt...

un daudzi citi.

Kas spieda drošo latvju zemes sargu palikt ilgus gadus vai pavisam aiz svešām robežām?

Vienkārt, iemesls varētu būt tā pati vecā jaukto laulību lieta. Grūti saprast, kāpēc katra paaudze par to uztraucas no jauna, it kā tā tikko būtu izgudrota.

Nav šaubu, ka dažs labs tautietis, ieskatījies kādā glītā polockietē vai poņevežietē, palicis tais malās un vēlāk, pats savu sirdsapziņu klusinādams, mēģinājis ar neiespējamiem paņēmieniem uzzināt, kas notiek dzimtenē:

    Kalnā kāpu raudzīties,
    Kas ar manu tēvu zemi:
    Vai ar leitis, vai tatāris,
    Vai irbīte rubināja.

Šo hipotēzi papilnam pierāda latviešu kultūras un valodas iesakņošanās mūsu kaimiņu tautās. Kur gan citur krievi būtu dabūjuši vārdus „božnica”, „sorok-pieci” un savus lamu vārdus? Tie tik plaši izplatīti latviešu valodā, ka neapšaubāmi no tās cēlušies. Tāpat skaidrs, ka no latviešu valodas nākuši tādi vārdi kā igauņu „puika” un visa leišu vārdnīca.

Bet sāpīgi atzīt, ka sveštautietes bijušas vainīgas ļoti mazā mērā. Kardinālais un lielais iemesls tam, ka senlatviešu kaŗavīri gadiem ilgi vai nemaz nerādījušies mājās, atrodams šai tautas dziesmā:

    Mājās jāiet, mājās jāiet,
    Kas gan mani mājās gaid’?
    Mans sunītis, mans kaķītis,
    Tie vien mani mājās gaid’.

Tā visu vainu var tiešā ceļā uzvelt senlatvietēm. Kam gan patiktu nākt mājās ar apziņu, ka tikai suns un kaķis viņu sagaida? Tad jau labāk palikt svešumā un izdomāt kāršu spēles! Var iedomāties, cik suniska sajūta cilvēkam, kas pārnāk mājās pie līgavas un atrod, ka viņu sagaidīt skrien − Duksis. un saka „Vau!”

Var secināt, ka senlatvietes ar tādu rīcību lauzušas tautas dzīvos zarus. Senlatviešu kaŗavīri pēc pāris tādiem piedzīvojumiem vienkārši vairs nav mājās nākuši.

 

 

 

 

 

 

BEZ KOMENTĀRIEM

 

No Rīgas laikraksta „Padomju Jaunatne”

 

 

IESNIEGUMS AUGSTI GODĀTAM RAKSTNIEKU ORGANIZĀCIJAS DIREKTORAM

Humoreska

 

Vakar nejauši izlasīju „Padomju Jaunatnē” šādu paziņojumu − seminārs jaunajiem autoriem.

Es jau sen biju sapņojusi kļūt par ievērojamu personu − kinozvaigzni, rakstnieci vai
cirka artisti, jo rēķinvedes amats man apnicis līdz kaklam. Un te nu būtu izdevība.
Vecuma ziņā, šķiet, nekādi šķēršļi nevarētu būt, nesen nosvinēju savu deviņpadsmito dzimšanas dienu. Man kaimiņos dzīvo večukiņš − gadu sešdesmit septiņdesmit, un pat viņš kā jaunais autors pagājušajā gadā bijis uz semināru. Esot uzrakstījis kādu tur dzejolīti par pirmo mīlestību, aizsūtījis rakstnieku padomes Savienībai un, lūdzu, − pēc nedēļas vēstule, tāda ar zelta strīpu, aicina šo uz Rīgu. Viņš man pats stāstīja − dzīvojis viesnīcā, ēdināts četriem ēdieniem un rītā vakarā vizināts ar elektrisko vilcienu pa Rīgas Jūrmalu − knapi dzīvs pārbrauca mājās.

Kaimiņa brīnišķīgie piedzīvojumi, un lieliskās izredzes tikt uz augšu mani vēl vairāk pamudināja pievērsties rakstniecībai.

Rakstīt protu. Rokraksts man pirmklasīgs, tāds kā pirmskolniekam. Ir gadījies redzēt ari citu gudru vīru − ministru, direktoru un dažādu priekšsēdētāju rokrakstus, kuŗus neviens mirstīgais pat nespēj izlasīt.

Ar mūsu daiļliteratūru arī esmu pazīstama. Lasu katru svētdienu. Sevišķi cienu īsos stāstus. Romāni ir ļoti biezi, un aizgrābjošu garu gabalu mūsu literatūrā maz.

Lai tā īsti būtu lietas kursā, mēģināju iepazīties ar savu priekšteču − citu slavenu rakstnieku − biogrāfijām. No šā nodoma, diemžēl, bija jāatsakās, jo grāmatnīcā man piedāvāja latviešu rakstnieku biogrāfijas tikai krievu valodā. Es, protams, kā īsta latviete neprotu nekādas citas valodas kā tikai savu tēvutēvu mēli.

Šī mazā neveiksme nespēja iedragāt manu ciešo nodomu kļūt par rakstnieci. Ķēros vērsim pie ragiem. Steidzīgi uzsāku meklēt instrukciju jaunajiem autoriem vai arī kādu attiecīgu pieredzes apmaiņas nolūkā izlaistu brošūru. Grāmatnīcā man piesolīja instrukciju jaunajiem kombainieriem, pieredzes apmaiņas brošūras cūkkopēm un vistu perinātajiem. Tas viss.

Devos tālāk uz rakstāmlietu veikalu. Pirmkārt, vēlējos iegādāties pildspalvu. Gribēju sarkanu, bet sarkanas nebija. Nopirku melnu. Drūma krāsa, bet es ceru no tās neiespaidoties, jo sacerot romānus, jau nav jāskatās uz pildspalvu, bet griestos. Starp citu, es esmu dzirdējusi, ka mūsu literatūrai jābūt optimistiskai − neko melnu, tumšu un bēdīgu!

Otrkārt, man bija nepieciešams papīrs. Vispiemērotākās būtu viegli ietonētas rožainas loksnes. Cik atminos, uz tādām esot rakstījis kāds no mūsu vecajiem meistariem. Ja nu nav tieši tādu, tad varbūt varētu iztikt arī ar zilām loksnēm. Nē, arī zilu neesot. Es smagi nopūtos un beigu beigās samierinājos ar baltām līniju loksnītēm. Kad nav, kā grib, tad jāgrib, kā ir (redakcijas retinājums).

Vēl bija jāiegādājas pats svarīgākais − rakstāmgalds, jo kas gan tas par rakstnieku − bez rakstāmgalda? Uz visām jubilejas fotogrāfijām rakstnieki redzami pie rakstāmgaldiem, un aiz muguras katram grāmatām piestūķēts grāmatplaukts. Tur droši vien novietotas pašu sarakstītās. Tā kā man tādu pagaidām vēl nav, tad vajadzēs iztikt bez plaukta, bet rakstāmgalds jau nu vajadzīgs katrā ziņā.

Iegāju mēbeļu veikalā. Pāris guļamistabas iekārtu, ledusskapis, bērnu ratiņi un gludināmais dēlis.

Rakstāmgaldi?... Ak, jā! Pagājušajā gadā bijuši un šinī būs trīsreiz vairāk, bet pašreiz nav. Pienāciet mazliet vēlāk, varbūt būs jauns sūtījums...

Devos mājās. Lielā sajūsma par pāris grādiem jau bija noslīdējusi. Pirms sēdos rakstīt, liku mātei uzvārīt kastroli labi stipras pupiņu kafijas − tā palīdzot izraisīt iedvesmu un miegs nenākot. Nosēdēju gandrīz līdz ritam, bet nenāca ne miegs, ne iedvesma.

Šodien ķēros no jauna pie spalvas. Vispirms izgudroju skanīgu pseidonīmu. Arī romāna beigas un virsraksts man jau ir. Ap pēdējo nopūlējos krietni vien. Ilgāku laiku nevarēju izšķirties, vai likt „Ziemeļaustrumu vējš” jeb „Vējš no dienvidrietumiem”, bet galu galā paliku pie virsraksta „Aizvējā”.

Beigas varētu būt šādas:

„Viņu skatieni bija pievērsti tālēm, kur aiz apvāršņa grima saule. Pāri viņu galvām plīvoja karogi un plakāti ar uzrakstu „Mēs − par mieru!” Viņš maigi pieskārās viņas rokai, un viņi abi laimīgi aizsoļoja pa plato ceļu.”

Ceļa vietā varētu būt arī iela. Varbūt es nobeigšu arī citādi, jo pēdējā laikā visi sākuši stāstus nobeigt tā, ka neviens lasītājs nevar saprast, kas tur tālāk iznāks.

Sižets būs tāds:

Kādu stalti noaugušu puisi kastaņbrūniem matiem un zilām acīm ietekmē slikts draugs. Varonis sāk dzert, nevīžīgi strādāt un pamet iemīļoto meiteni. Reiz puisis, kuŗu nevar pāraudzināt ne komjaunatnes sekretārs, ne partorgs, iekrīt ūdenī, tur pāraug un, kad biedri viņu izvelk, mudīgi aizsteidzas pie savas meitenes.

Bet varbūt būs apmēram tā:

Viņš un viņa dzīvo pilsētā. Vīru aizsūta darbā uz kolchozu. Sieva nebrauc. Starp citu, viņa ir ārste. Viņš aizbraucis mokās, skumst un beidzot netīši sagriež pirkstu. Atbrauc sieva, izārstē. Tad priekšsēdētājs nobrāž roku, vēl kāds ierauj skabargu, un trešais uzsēstas uz sarūsējušas naglas. Viņa visus izārstē un redz, ka ir šeit nepieciešama.

Būs kodolīgi, audzinoši un, galvenais − aktuāli, īsums ir ģenialitāte − teicis, liekas, Reiņu Kaudzītis.

Mani turpmākie nodomi: esmu nolēmusi uzrakstīt kādu vēstuli draugam. Kad uzrakstīšu, tad aizsūtīšu arī Jums, jo tagad esot modē tās iespiest.

Tā kā nepārprotami jūtu, ka mana dzīves sūtība ir rakstniecība, es paredzu, ka tiešais darbs traucēs iedvesmu. Kā Jūs domājat, vai nebūtu lietderīgi iesniegt darba vietā atlūgumu?

Esiet tik laipni un padomājiet, lai varētu atbildēt, kad tiksimies seminārā, uz kuru, esmu pārliecināta, Jūs mani uzaicināsiet!

Ar biedrisku sveicienu

 

 

 

      

 

 

 

Nāk un aiziet redaktori, Mainās kļūdi korrektori. Es vien esmu nemainīgs, Protu palikt nevainīgs.