Jaunā Gaita nr. 10, jūlijā, augustā, 1957.
SKAIDIENA
Laimonis Kalniņš, no Latvijas izbraucot, prata 300 vārdu latviski, dažus dučus krievu lamu vārdu un dažus desmitus militāru pavēļu vācu valodā. Amerikā nokļuvis, viņš savus 300 latviešu vārdus apmainīja pret 300 amerikāņu vārdiem. Vietējās latviešu draudzes priekšnieks izteicās vietējās latviešu svētdienas skolas priekšniekam, ka Laimonis Kalniņš spēris bīstamu, izšķirīgu un neatsaucamu soli: pārtautojies.
*
Puika uz grīdas uzbūvējis bluķu namu. To aizstāv kauboji, uzbrūk indiāņi. Indiāņi ieņem bluķu namu. Aizstāvji izmūk pa slepenu eju. Pie gultas kājas sapulcējas un dodas pretuzbrukumā atņemt savu cietoksni. Un pretuzbrukumā solo loma kādam svina jātniekam svina zirga mugurā. Tas rīkojas gluži kā latviešu pasakā muļķītis uz zelta zirga. Zirgs paceļas gaisā, ielido cietoksnī un tur speŗ visapkārt ar visām četrām. Itin drīz cietoksnis atbrīvots, un Deivijs Krokits nokāpj no sava zelta zirga. Kā tad, vakar lasījām pasaku par vaŗa, sudraba un zelta zirgiem. Tā saplūst kopā Jaunās Romas un latviešu folklora.
*
No 20. gs. bērna mutes: Zirgam un govij ir slikta dzīve: viņi nedabū ne saldējumu, ne braukt ar karuseli. Bet govij ir labāk nekā zirgam: viņai nav jāstrādā, viņu tikai slauc.
*
Burbuļmāte emigrācijā ASV: Pa krieviskam − kas tur ko nemācēt. Pa vāciskam − ar jau tikpat kā pašu. Pa franciskam − vai viņi ko citu prot bez odieriem un ēdienu kartes. Pa angliskam − ko domā, to ne jūrnieki vien runā, bet visi parasti cilvēki šajā zemē − mazi bērni, sievieši, skolas zeņķi, pat veči. Bet vēl trakāk: tāds, kas angliski runā un nav jūrnieks, man likās esam tievs vīrišķis okstiņu galvā un tīru vilnu mugurā. Bet nu re − vesela zeme ar raibiem delveŗiem. Ālējas un priecājas, it kā nemaz nezinātu, ka viņiem mūs jāatbrīvo.
*
Kāds jauns censonis Amerikā varēja pārtulkot visas ONīla lugas. Kas tā būtu par krāšņu dāvanu latviešu valodai, kāds milzums jaunu variāciju, jaunu ainu, iespēju! Gadiem ilgi no tā varētu smelties teātrinieki un rakstnieki, gluži kā pēc Šekspīra tulkojuma vāciski, ko veica Šlēgels un Tīks. Kas tur liels, daži tūkstoši lappušu! ASV bibliotēkās taču ir teksti un paraugi visiem latviešu valodas stiliem, dažādiem valodas laikiem. Un ONīls ir vienīgais mūsdienu rakstnieks, kuŗu mērījot olekts ir par īsu.
*
Kur vien lasa kādu Amerikas latviešu izdevumu, tur vai nu bēdājas vai smejas par anglosakšu valodas ieplūdumu mūsu ikdienas valodā. Vecs vai jauns runātājs, gluži dzīvi ar ragiem un asti latviešu teikumā ietupstas citas valodu grupas vārdi. Tam divi iemesli. Pirmkārt, mums nav tradīciju, kā latviskot anglisko pasauli. Otrkārt, tas ir smadzeņu jautājums: vai galva jaudā dzīvot divās kultūrās un tās nemaisīt. Bet nav ko pārmest savas valodas dienišķiem runātājiem. Pārmetumus pelnījuši latviešu valodnieki. Desmitiem tūkstošu mūsu emigrantu dzīvo anglosakšu zemēs. Valodnieki izšķīruši, ka piederam austrumiem un rietumu vārdi mums jāraksta fonētizēti. Bet fonētiskas vārdnīcas nav. Katrs raksta, kā viņam tīk. Visdīvaināk lietu vārdi rakstīti angliskākās zemēs, piem., Londonas avīzē. Vai tik grūti pārrakstīt latviski Džounsa fonētisko vārdnīcu /Jones, An English Pronouncing Dictionary/?
*
Prof. Starcs jaunai dāmai, kas kupli pīpē: Atmetiet. Kļūsit neauglīga. Šī: Vai, kur tas būtu jauki! Starcs skumdināts un apmulsis pievēršas citai dāmai: Jūs dzirdējāt, vai tas nav briesmīgi? Viņa zaimo, nevēlas bērnus. Dāma smaida: Starca kungs, viņai jau četri ir.
*
JAUNS RAKSTNIEKS
Latviski iznācis soma Veino Linnas romāns Nezināmajam kareivim par somu un krievu kaŗu. Pirmo reiz tur redzami daiļliteratūrā kopā likti abi galvenie latviešu valodas dialekti /latgaļu un ventiņu/ ar rakstu valodu. Hīetanens runā latgaļu, Rokka ventiņu mēlē. Šāda iespēja Rīgas skolas gramatiķiem varbūt liekas visai dīvaina. Cik līdz šim ir lasīts, tad vienīgi prof. Vittens ir vērtējis dialektus par rakstu valodas svētīgiem papildinājumiem: ka viņš labprāt lasītu augšzemnieku dialektā rakstītu prozu un tāmnieku dialektā rakstītu dzeju. Tām formām dialekts mūsu valodā piešķiŗ īpašu jauku noskaņu. Linnas grāmatas tulkojumā ventiņu tekstu devis Alant Vils un latgaļu tekstu Al. Kancāns. Ka šādai ainai jābūt, to iecerējis un noredzējis bija tulkotājs Eglons Spēks. Tas ir jauns vārds mūsu literatūrā. Līdz šim lasīti daži viņa stāsti. Bet droši vien viņš kļūs dzirdams arvien biežāk. Viņam gājis raibi. Divus gadus nokaŗojies dažādās frontēs. Kaŗā aizejot, bijis izstīdzējis puika, kam gar zemi vilkās šautenes laide. Kurzemē pēc kapitulācijas 1945. gadā nodzīvoja vairākus mēnešus kokā ierīkotā paslēptuvē. Upes laiviņā abi ar brāli pārairēja uz Gotlandi. Pēc tam vairāki gadi kā jūrniekam uz zviedru kuģiem apkārt pa pasauli. Ārstēšanās tuberkulozes sanatorijā. Vraks iebrauca laulības ostā un ir aplāpījies.
Savu dēkaino dzīvi viņš ir spilgti noskatījis, lai kādreiz to uzrakstītu un dotu tālāk citiem. Technikuma izglītība. No mākslām saskāries vienīgi ar operu, desmitām reižu skatīdamies vienu un to pašu izrādi Liepājas operā. Rakstāmgalds un grāmatu gudrības viņam sveša lieta. Bet tikko iespējams, miera dzīvē viņš raksta.
Lai vingrinātos latviešu literārā valodā un justu, kā top grāmatas manuskripts, viņš ķērās tulkot Linnas grāmatu. Sieva strādāja, gādāja iztiku. Pats vāca mazo meitēnu un tulkoja: uz virtuves galda, ārā uz klints, pļavā. Iznākumā lasītājiem dota grāmata, kas nav no parastajām.
VAJADZĪGĀ VĒL NAV
Mīlenbacha-Endzelīna sastādītā latviešu valodas vārdnīca pēc vairāku gada darba nu izdota no jauna. Ar tādu rūpību, ar kādu izrakumos atjauno mītnes un podus, atjaunota vārdnīca sējumu pēc sējuma. Milzīgs darbs. Biezi sējumi. Iespaidīgi. Bet kas no tā ticis latviešu valodai? Tiem, kas svešās zemēs dzīvo citas valodas vidū, kam bieži gribas uzšķirt un redzēt, kā lietot kādu latviešu vārdu, kas jau liekas zaudējis savu sakaru ar citiem vārdiem. Ko vārdnīca dod tiem, kas grib salīdzināt, kā kādu izteiksmi lieto angliski un kā latviski? Labi: uzšķir Mīlenbacha-Endzelīna latviski vācisko vārdnīcu. Bagāta jau ir šī valoda. Bet ta neskaidra. Plakšķ, sukšk, plīkšķ, žvakst. Bieķezis, biemis, bierdot, bierīce. Ko lai ar šīm sajutuma skaņām un provinciālismiem iesāk koledžas audzēknis, kas gribētu pārcelt latviešu valodā kādas modernas amerikāņu lugas teikumu?
Vārdnīca ir sastādīta citiem apstākļiem un citām vajadzībām, ne mūsdienām. Tā ir privāts vārdiņu krājums kādai lielai kaislībai, kam pagājušā gadsimta beigās un šā sākumā savu mūžu veltīja simtiem gudru cilvēku. Tā ir tā sauktā Allgemeine Sprachwissenschaft un Indogermanische Sprachwissenschaft ar sevišķu kutekli atrakt indoāriešu pirmvalodu, kādu reiz Ēdenes dārzā runājuši Ieva, Ādams un čūska. Brīnišķīga vīzija. Dod tādu pašu aistētisku prieku kā rindot sērijās pastmarkas vai būvēt staciju pēc stacijas elektriskam rotaļu vilcieniņam. Indoāriešu kopvalodas pētīšanai ļoti derēja latviešu valoda tūlīt pēc leišu un sanskrita, lai gan tā ir krietni modernizējusies un sajaukušies ar somugru skaņām. Latviešu valodnieki nekavējās vākt materiālu starptautiskajai pētnieku sektei. Katra skaņa likās svarīga, katrs sastatījums varēja atklāt kādam valodas detektīvam jaunas hipotēzes. Endzelīns visu mūžu atdevis tai valodnieku skolai. Tai sekodams, viņš leitiskojis latviešu valodu, padarot tās galotnes gaŗākas un rakstību zinātniskāku. Rainis pavēra priekškaru uz kādu citu latviešu valodu: no locījumiem neatkarīgāku, īsāku, parocīgāku. Priekškars ir atkal aizvilkts, un tagad to aizkrauj slavu svepšķošie bezgalīgi gaŗie salikumi.
Tikai nedaudziem bija vajadzīgs jaunais vārdnīcas iespiedums − filologiem. Pārējiem latviešu valodas runātājiem vajadzīga moderna rokas grāmata, kas rāda latviešu kultūras, ne zemnieku valodu vien. Lai tur būtu atrodamas visas tās formas, kādās domā un izsakās mūsdienu cilvēks. Tāda latviešu valoda pastāv. To runā priekšlasījumos un recitācijās, to raksta avīzēs un žurnālos, tulkojumos, zinātniskās publikācijās. Bet tā vēl nav sakopota plašai publikai pieejamā veidā. Latvijā vācot materiālus latviešu literārās valodas tezauram. Būs atkal kaut kas zinātnisks, bez praktiskas nozīmes. Kam vaimanāt, ka bērni vairs neprot latviski, ja nespējam sagādāt praktisku rokasgrāmatu, kur šī valoda redzama labāk nekā vecāku pārguruma nomāktās izteikās?
Mums vēl priekšā tas darbs, ko angļu valodai veica Semjuels Džonsons ar savu vārdnīcu. Piecu gadu darbā viņš ierādīja vietu klaiņojošiem bezformu vārdiem, apvienoja valodu kultūras sistēmā un darīja angļu valodu tālu saprotamu. Tas notika 1750.-1755. gados. Vai mūsu kārta nebūtu pienākusi 1900. gadu otrā pusē?
DRAUGAM PŪCESSPIEĢELIM
Kaŗa gados gadījās sastapt kādu mazu, melnīgsnēju flāmu. Vācu kartupeļu lakstu uniforma karājās viņam plecos nosmulēta un piebāztām kabatām. Jaunību viņš bija pavadījis katoļu seminārā. Gatavojies priestera dzīvei, lai kristītu beļģu ateistus, Padomju Savienību un Indiju. Bet dziļi reliģijā vīlies: atklājis, ka aiz priesteru plašās organizācijas slēpjoties kails materiāls aprēķins. Tad izstājies no semināra un kļuvis nacionālsociālists ar mērķi: pasaule jāpārmāca. Ar uguni, ūdeni, ziepēm un propagandu jāizmēž cilvēces samilzumi. Tā viņš kļuva propagandists. Bet atkal vīlās. Vāci turējās pie stingri ģermāniskiem ideāliem un negribēja ļaut savam nacionālsociālismam internacionālizēties. Tā flāmu, valoņu, holandiešu, norvēģu, dāņu nacionālsociālisti ar vairāku gadu cietuma stāžu, savā zemē bijuši mocekļi, vācu visvalstī tapa turēti tikai sīkākiem darbiņiem. Mūsu flāms tad pievērsās kapitālismam, kļuva pašuzņēmējs. Dažādos veidos panāca, ka viņu bieži komandē uz Beļģiju. Tur joprojām bija brīvi pērkamas daudzas mantas, kādu nebija galīgi izlaupītajos austrumos. Ar sevišķiem panākumiem viņš pārdeva beļģu dāmu zeķes un beļģu kūtspakaļu: rūpīgi iesaiņotas melnas cigaretes, kas smaržoja un garšoja pēc grauzdētiem nagiem un ragiem.
Bet kaŗavīra mugursomā starp dāmu zeķēm un cigarešu stangām viņš allaž vadāja līdz lielu, smagu, greznu grāmatu: Šarla Dekostēra Tilu Pūcesspieģeli. Jaunībā radis katru dienu lasīt breviāriju, viņš pa savai gaumei turpināja šo paradumu. Ik dienas dažas minūtes atvēra Pūcesspieģeli un sevī iegrimis, lūpas kustinot, pārlasīja lappusi. Esmu maldījies bieži un daudz, viņš teica. Bet kad lasu Pūcesspieģeli, es pats sev liekos nesvarīgs un mani maldi sīki.
Emigrācijā daudzkārt dzirdēts, ka, žēl, šī lielā grāmata patlaban nav aizsniedzama latviski. Zviedru un vācu tulkojums liekas samākslots. Jaunsudrabiņa tulkojums bija konģeniāls. To ar ekspresīviem kokgriezumiem Rīgā bija izdevis Atis Freinats. Emigrācijā šad tad dzirdēts, ka izdošot no jauna, bet noklusis. Padomju Latvijā izdots jauns tulkojums. Bet pat Rīgas Literatūra un māksla to nopēla un apliecināja, ka Jaunsudrabiņa tulkojums paliek nepārspēts. Jaunais tulkojums tur iznācis kā visi turienes kapitāldarbi: pār kaklu, pār galvu, no visiem galiem apgraizīts, šausmīgā filoloģiskā nopietnībā bez jēgas tulkots. Starp citu, Pūcesspieģeļa pavadonis Jērs Maigums atstāts netulkots un saucas Lams Gudzeke.
Dekostēra grāmata mums trimdā atkal varētu daudz dot. Justu kaut ko plašu un brīvu. Sava epa jau mums nav. Pumpura Lāčplēsis ir nedzīvs dzimis bērns. Lautenbacha Niedrīšu Vidvuds ir nedzīvs dzimis vecis. Vienīgais darbs, kam sava veida miniatūra epa pazīmes, ir Raiņa luga Spēlēju dancoju. Ainu virknē tur iemiesots šis tas no latviešu tautas kopīgi justā, domātā un pārdzīvotā.
Kas tā saista flāmu epa Tilā Pūcesspiegelī? Domas tur iemiesotas tēlos. Brīvība − skaistā meita Nele. Tautas blēņdaris Tils. Joviālais rīma Jērs Maigums. Cīņa pret spāņu apspiedējiem, to karali, kas kā zirneklis klīst pa savas pils tumšajiem koridoriem un slāpst asiņu. Grāmata fanfarās vēstī tautas negrozāmās pašgalvas vēsti: varmākas pāriet, ļaudis paliek.
Dzintars Sodums
