Jaunā Gaita nr. 100-101, 1974

 

Terēze Lazdiņa

SKAŅU IZVĒLE MODERNĀS LATVIEŠU DZEJAS ALLITERĀCIJĀS

 

Uzskatus, ka dzeja netiek rakstīta, lai paustu idejas, atbalstījis arī franču dzejnieks Pols Valerī (Paul Valéry). Pēc viņa domām dzeja ir mūzikas tēmas. „Dzejai jādzied!” (1)

Otrs franču dzejnieks, Mallarmē, būdams dedzīgs mūzikas mīļotājs un klausītājs, sapņoja par poēziju, kas būtu tīra mūzika. Diemžēl, vārdus nevar pilnīgi šķirt no viņu semantikas, un nav iespējams tos veidot no nesakarīgiem harmoniski saskanīgiem balsieniem. Pat onomatopoētiski vārdi un skaņas atbalso reālo dzīvi un tās norises. Sevišķi raksturīgs piemērs te būtu jaunā dzejnieka Juŗa Kronberga dzejolis „Iesnas”. Vienīgi kādos burvības vārdos vai maģiskās formulās (2) vai bērnu skaitāmos pantiņos (Enku, drenku... etc.)(3) var atrast beznozīmes balsienus vai skaņu kopas.

Tomēr uztverē nozīmīga ir arī vārda skaņa. Tā, blakus vārda tiešai un simboliskai nozīmei, ir trešais elements, kas rada klausītāja apziņā zināmu attiecību kompleksu.

Teikt, ka vārdu mūzika dzejā ir nenozīmīga, būtu pavisam aplam. (4) Dzejnieki savā dzejā bieži lieto veikli un ar prasmi veidotu vokāļu vai konsonantu rakstu, lai pārnestu uz klausītāju savas emocijas. (5) Kāda teikuma vai frāzes muzikalitāte pamatojas ne vien uz ritmu un atskaņām, bet liela nozīme te ir arī skaņu savienojumiem alliterācijās un asonancēs. (6) Tādēļ bieži rezonanci klausītājā izraisa ne tik daudz vārdu loģiskais saturs kā tā skaņu vērtība (aural value). (7)

Skaņu vērtība rada to poēzijas speciālo verbālo audumu, struktūru, ko dažreiz nosauc, aizņemoties mūzikas terminoloģiju, par toņa krāsu, skaņu nokrāsu.

Kā vokāļu un konsonantu kvalitāte, tā to izdalīšana un izvietošana dzejas rindā palīdz radīt zināmu skaņu nokrāsu.

 

*

Dažu latviešu dzejnieku dzejas sonoritāte, muzikalitāte manī atstājusi tik dziļu iespaidu, ka esmu mēģinājusi ielūkoties šai procesā kā organizētas skaņas vienā no dzejas akustiskajiem elementiem − aliterācijā.

Mans pētījums aptveŗ ne tikai alliterāciju tās klasiskajā definīcijā − kā viena un tā paša līdzskaņa atkārtošanos vairāk vārdos, parasti vārdu pirmajā balsienā, vienā dzejas rindā, bet esmu te ievērojusi arī asonanci un konsonanci (Pētera Vestlanda terminoloģija), apvērsto atskaņu resp. alliterāciju (reverse rhyme) kā „solis silos”, (G.N. Līča (Leech) terminoloģija), kā arī „iekšējo alliterāciju (kur alliterācijas sākuma konsonants atkārtots arī vārda vidū vai beigu pozicijā).

Pētījuma materiālā iekļautas arī tā saucamās „šķirtās” alliterācijās tais gadījumos, ja alliterātīvais efekts bijis jūtams, kaut arī pirmais no alliterācijas elementiem atrastos vienas rindas galā, bet otrs sāktu nākošo rindu. Pat ar dabisko cezūru rindas galā šī kombinācija sajūtama kā viena skaniska vienība:

.. ir tikai sniegs,

sakritis kailajos zaros.

(Vientuļa laiva ir nošu zīme, A. Irbe, 16. lp.)

Nejauši šurpu ar vēsmu

Viesos no kaimiņu mājām.

(Mans marts, P. Aigars, 68. lp.)

Brīvajā pantā rakstītā dzejā rindu dalījums bieži ir tikai vizuāls. Sevišķi īsas rindas (viena pēda − 2-3 balsieni) tikpat labi var tikt rakstītas vienā:

Pārslas

Uz plakstiem...

(Mazā zeme, Z. Liepa, 25. lp.)

Alliterāciju skaitā esmu ietilpinājusi arī tautoloģijas gadījumus, (Taisnākos tiesāt un pērkamos pirkt... P. Aigars, Zaļie zīmneši, 11. lp.); (Dienas tik īsas, bet nedienas gaŗas... Zaļie zīmneši, P. Aigars, 45. lp.); (Sēklu no sētuvēm birdina, Mans marts, P. Aigars, 50. lp.). Tomēr vienkārši atkārtojumi nav ievēroti un ietilpināti alliterāciju skaitā.

 

*

Šīs studijas materiāli, kas izmantoti statistikai, ir šādi:

  • Mans marts, P. Aigars, 1939. g.
  • Zaļie zīmneši, P. Aigars, 1969. g.
  • Mazā zeme, Z. Liepa, 1971. g.
  • Caurumi, V. Avens, 1968. g.
  • Vientuļa laiva ir nošu zīme, A. Irbe, 1968. g.
  • Ceļojums, J. Mazutis, 1971. g.
  • Iesim pie manas mīļās, L. Tauns, 1972. g.
  • Audiet mani karogā, sarkanbalti sarkanā,
  • Eglītis, 1972. g.

 

*

Salīdzinot dažādu dzejnieku alliterācijas, vērojama starpība individuālā skaņu izvēlē, toņa nokrāsā; starpība var būt arī viena un tā paša dzejnieka dažādos dzejoļu krājumos, dažādos dzīves periodos.

Šie novērojumi ierosinājuši dažus jautājumus:

1) Vai tā ir pati valodas struktūra, kas nosaka kādas skaņas vai skaņu kompleksa biežumu alliterācijās?

2) Vai alliterācijās proporcionāli atspoguļo to vārdu daudzumu valodā, kas sākas ar attiecīgo skaņu?

3) Vai tā ir dzejnieka dzirde vai daiļskaņas (eufonijas) izjūta, kas apzinīgi vai neapzinīgi nosaka kādas skaņas izvēli alliterācijās?

4) Vai kādu skaņu izvēlei alliterācijā var būt psīcholoģisks pamats?

 

*

Runājot par igauņu dzeju, prof. Dr. V. Terrass pasvītrā, ka kādas valodas struktūra ietekmē poētisko valodu ne tikai ritmiskā un semantiskā, bet arī labskaņas ziņā.

„Igauņu valodas konsonantu trūkums atvieglo un padara dabiskāku alliterāciju veidošanu tajā. Patiesībā, liels daudzums alliterāciju ir gluži neizbēgamas.” (8)

Statistiski salīdzinot vārdu daudzumu, kas sākas ar kādu konsonantu, pēc četru vārdnīcu materiāliem dabūjam šādu tabulu:

 

Latv.-angļu
J. Lūsis

Latv.-krievu
V. Grīnfelde

Latv.-angļu
F. Turkina

Latv.val.vārdn.
K. Mīlenbachs/
J. Endzelīns

I

p

p

p

s

II

s

s

s

p

III

v

k

v

v

IV

k

v

k

k

V

m

m

m

m

Kā redzams pēc šīm tabulām, visbiežāk vārdi latviešu valodā sākas ar p vai s skaņu.

Līdz ar to gluži dabiski un neizbēgami būtu, ja arī alliterācijās parādītos šis pats līdzskaņu biežums. Zināmā mērā tas tā ir, bet ne vienmēr. Sekojošās individuālo autoru alliterāciju skaņu tabulas skaidri rāda, ka P. Aigars dzejoļu krājumā Zaļie zīmneši pirmā vietā licis v skaņu, bet Manā martā v skaņa ir tikai otrā vietā.

No otras puses: L. Tauna alliterācijās visbiežāk dzirdam (1. vietā) p skaņu, bet otrā vietā viņa alliterācijās ir m, kas vārdnīcās saskaņā ar attiecīgo vārdu daudzumu valodā ir tikai 5. vietā. Tā šķiet, ka individuāliem dzejniekiem ir savas iemīļotas skaņas, ka viņiem ir sava muzikāla dzirde, labskaņas izjūta.

Ko vispār var teikt par latviešu valodas daiļskanību? Runājot par igauņu valodu, V. Terrass izsakās: „Igauņi jau sen lepojušies ar savas valodas daiļskanību, pieņemot, ka (šai ziņā) tā tūliņ liekama aiz italiešu valodas.” Šādi uzskati, saprotams, atkarīgi no pieņēmuma, ka vokāļi ir daiļskanīgāki nekā konsonanti un ka asie, griezīgie konsonanti ir mazāk labskanīgi nekā plūstošie, pie kam sevišķi ausīs griežas sibilanti un ka vismazāk labskaņas ir konsonantu blīvējumiem. „... dabiski, ka šie populārie uzskati ir absurdi,” piebilst V. Terrass. (9)

Runājot par valodas daiļskanību, es pilnīgi pievienojos V. Terrasa uzskatiem. Pēc manas pārliecības abstrakto muzikālo ideju par labskaņu vai daiļskanību nevar attiecināt uz atsevišķām dzīvām valodām. Tā Osips Mandelstams konsonantu pilno armēņu valodu salīdzinājis ar sprauslājošu meža kaķi, kam piemīt savs īpats skaistums, tāpat kā igauņu valodai, kas vokāļiem bagāta „burbuļo kā strautiņš”. Līdzīgs vērtējums būtu jāattiecina arī uz latviešu valodu. Latviešu valodas konsonantu, sevišķi svelpeņu un šņāceņu un ar tiem saistīto skaņu blīvējumu daudzums atspoguļo apkārtējo dabu valodas cilmes un veidošanās laikā. Varētu teikt, ka bez asā svelpeņa s neprecīzā izrunā (piem., dziedātājas sliktā dikcijā, ja svelpenis tiek izrunāts „mīksti”, gandrīz kā berzenis ch), latviešu valoda zaudē kaut ko no sava tvirtuma un groduma, un latvieša ausij izklausās nedaiļa.

 

INDIVIDUĀLU DZEJNIEKU ALLITERĀCIJU TABULA

 

P. Aigars
Mans marts

P. Aigars
Zaļie zīmneši

Z. Liepa
Maza zeme

V. Avens
Caurumi

A. Irbe Vientuļa laiva

J. Mazutis Ceļojumi

A. Eglītis Audiet mani..

L . Tauns . Iesim pie manas

Kopējais alliterāciju skaits:

 

119

187

204

51

144

85

232

198

k

8−6,7%

12−6,4%

7−3,5%

5−10%

10−7%

6−7%

26+2 (ķ)− 12, 2%

9−4,5%

l

3−2,5%

18−9,5%

18−9%

 

1−0,7%

6−7%

9−3.9%

 

m

12−10%

13−6%

14−7%

5−10%

14−9,8%

5−6%

30− 12.9%

40−20%

n

1 − 0,85%

8−4,2%

3−1,5%

1−2%

1−0,7%

7−8%

6−2,5%

 

p

11−9,2%

25−13,3%

24− 12%

8−16%

20−14%

14−16,5%

25−0.7%

46−23%

r

5−4,2%

4−2%

2−1%

1−2%

5−3,5%

1−1,2%

4−1,7%

6−3%

s

40−33,5%

29−15,4%

54−27%

16−32%

35−24,5%

20−23,6%

39−16,8%

32−16%

t

1−0,85%

8−4,2%

5−2.5%

3−6%

2−1,4%

2−2.3%

4−1,7%

2−1%

v

17−14,3%

30−15,9%

23−11,5%

4−8%

14−9,8%

5−5,9%

19−8,2%

19−9,5%

z

6−5%

5−2,6%

16−8%

1−2%

9−6,3%

1−1,2%

7−3%

4−2%

Kom- bin.
allīt.

6−5%

3−1,5%

10−5%

 

22−15,4%

4−4,7%

15−6,5%

15−7,5%

Piezīme: šai tabulā nav minētas visas kopskaitā ietilpināto alliterāciju sākuma skaņas.

Kombinētās alliteracijās ietilpst arī „apvērstās” alliterācijas:

... caur mūžībām grūst, mūžīgā gaisma neizmainās m:g:m:g

(Audiet mani..., A. Eglītis 22. lp.)

... Dieva krucifiksu skūpstām k:ks:sk:s

(Audiet mani..., A. Eglītis 34. lp.)

 

Saprotams, nav iespējams vārda skanisko ietērpu atdalīt pilnīgi no tā nozīmes, bet parasti abi šie elementi ir labi sakausēti un asociējas viens ar otru.

Prof. L. Bērziņš, runājot par svelpeni s, kas ir visizplatītākais konsonants latviešu valodā, jo ir pārsvarā ne tikai vārdu sākumā, bet arī saskaņā ar latviešu valodas struktūru, morfoloģiski bieži atrodams arī vārdu galotnēs, atzīst, ka, ja svelpenis raksturo asu skaņu (akustiski), tad viegli iedomāties, ka tas var raksturot asumu arī nozīmes ziņā, piem., tādos vārdos, kā „ass, sīvs, sūrs” tautasdziesmās: (10)

sūra sēkla sinepei

vai

nu sīvi sala

Bet tautasdziesmā:

Solij man tautu dēls
Sauju sīka sidrabiņa

alliterātīvais s var asociēties ar sidraba monētu džinkstēšanu.

Atzīstot, ka vārda akustiskā vērtība bieži mēdz būt saistīta ar vārdu loģisko nozīmi, jāatzīst, ka alliterācijas resp. alliterātīvo skaņu izvēle atkarīga no tā vārda dzejas rindā, kas ir galvenais idejas nesējs. Dzejnieks tad, apzinīgi vai neapzinīgi, saista to ar citiem, skaniski līdzīgiem.

To var vērot tulkojumos. Kā raksturīgs piemērs te noder kāda J. Raiņa rinda traģēdijā Jāzeps un viņa brāli:

Nāks zila lietus velga, palsa vētra

ar plūstošā l iekšējo alliterāciju. Grēse Rīsa (Grace Rhys, London, 1925) šo rindu tulkojusi

It rains blue torrents and the dark grey storms

ar r alliterāciju tādēļ, ka latviešu valodas „lietus” angliski skan „rain”.

 

*

Patskaņu akustiskā vai skaniskā vērtība ir daudz konstantāka, patstāvīgāka: mēs runājam par vokāļu nokrāsu; mēs atšķiŗam gaišus un tumšus patskaņus un pēdējos izmantojam, ja vēlamies panākt drūmu vai sērīgu noskaņu; augsts tonis norāda uz gaišumu, zems tonis uz tumsu. Varbūt ka sakarā ar skaņu izrunas fizisko aktu īsais i parasti asociējas ar, kaut ko mazu, bet platais, gaišais a ar kaut ko lielu, plašu. (11)

Atraisa alkainie astronauti
Gravitācijas važas.

(P. Aigars, Zaļie zīmneši, 22. lp.)

kur platā, gaišā a:ā dominēšana rada plašuma un telpas illūziju.

Ļoti iespaidīga ir patskaņu maiņa smieklu vārdiskā attēlā:

ha ha (norāda uz gaišu, skaidru prieku);
he he (ļaunuma apakštonis, „Schadenfreude”);
ho ho (varonība, spēku pārpilnība, uzvara);
hi hi (viltība).

Labs piemērs pēdējā illustrēšanai ir daži latviešu valodas vārdi, kā „viltus, viltīgs, vilt”.

Vīgriežu viltīgais vīraks
Pievīla daudzus, kad augām.

(P. Aigars, Zaļie zīmneši, 9. lp.)

Varētu, varbūt, pat runāt par skaņu simbolismu, bet tikai savas valodas apjomā. Vai pastāv internacionāls, starptautisks, visu valodu skaņu simbolisms, vēl ir noskaidrojama problēma.

 

*

Dažādo dzejnieku alliterācijas tabulas, sevišķi atsevišķo skaņu procentuālā attiecē pret visu alliterāciju kopsummu, raksturo katru autoru un dod zināmu ieskatu šī autora dzejas akustiskajā struktūrā un skaņu nokrāsā.

Mēs varam pieņemt kā neapstrīdamu faktu, ka svelpenis s un slēdzenis p ir parasti visbiežāk sastopamās skaņas, kas veido alliterācijas, tādēļ ka ar šiem konsonantiem sākas lielākais latviešu valodas vārdu daudzums.

Bet pat šeit parādās dažādu autoru individualitāte. A. Eglītis (Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā) no 71 vārdiem (16,77%), kas lietoti „s alliterācijā, atkārtojis: smilts (7 reizes); sauja (4); seja (2); sniegs (2); straume (2) − bet L. Tauns (Iesim pie manas mīļās) savās s alliterācijas (16%) no 61 vārda atkārtojis: spuldze (6 reizes); smarža (3); saule (3); stūris (2); sieva (2), pie kam vairums citu alliterāciju vārdu lietoti tikai vienreiz.

Z. Liepai (Mazā zeme) ar 27% s alliterācijām ir citāda izvēle: saule (9 reizes); spožums (6); silts (4); spodrs (3); smalks (3); svešs (3).

Salīdzinot šos pāris izrakstus, jau varam vērot, ka A. Eglīša un L. Tauna alliterācijās dominē nomeni, kas varētu būt teikumā idejas nesēji un kā tādi nepieciešami. Turpretim Z. Liepai atkārtojas adjektīvi, gan predikatīvā, gan atributīvā attiecē, kas norāda uz dzejnieces apzinīgu tieksmi šo atribūtu izvēlē vajadzīgajai alliterācijai.

Saules plankums uz sienas

(Iesim pie manas mīļās, L. Tauns, 21. lp.)

Sasistās saules lauskas un suķes

(Iesim pie manas mīļās, L. Tauns, 116. lp)

Kur Vincents sasējis saules, tējnīcas un kviešus

(Iesim pie manas mīļās, 7. lp.)

Krīt, savijies ar sauli vienā pītē

(Iesim pie manas mīļās, L. Tauns, 25. lp.)

Dažu izvēlēto vārdu atkārtošanās alliterācijas par atribūtu, kā, piemēram, „silts”(4 reizes) pat tur, kur tas nav semantiski nepieciešams, norāda, ka šī izvēle nav nejauša, bet apzināta, un dzejniecei Zentai Liepai kalpo emocionālā iespaida kāpināšanai.

siltās asins straumēs drebošu

(Mazā zeme, Z. Liepa 22. lp.)

silta skan tava balss

(Mazā zeme, Z. Liepa 32. lp.)

Tavas balss

Silto skanēšanu

(Mazā zeme, Z.Liepa 75. lp.)

Silts smaids, vaibsti tuvi

(Mazā zeme, Z. Liepa, 84. lp.)

Šāda pati tieksme parādās gan Z. Liepas, gan citu dzejnieku konstantu alliterātīvu vārdkopu vai vārdu kombināciju atkārtošanā:

Simts starainu spārnotu lapu...
Ne lapu, simts spārnotu putnu...
Rudens kļavlapu starainām saulēm...
Uz lapu starainām saulēm...
Pa kļavlapu starainām saulēm...

(Mazā zeme, Z. Liepa 49. lp.)

Vai A. Eglīša iemīļotā vārdkopa „smilšu sauja":

1. Trīs saujas manas tēvzemes smilšu
   
(Audiet mani karogā... A. Eglītis, 14;lp.)

2. Smilšu sauju tēvzemei

3. Smilšu saujā atpakaļ

4. Vienas smilšu saujas trūkst

5. Skaitu svētās smilšu saujas

6. Kas gan saskaitīs tās smilšu saujas

7. Es paņēmu smilšu sauju

    (Audiet mani karogā... A. Eglītis, 51.lp.)

No otras puses, tādi dzejnieki kā J. Mazutis izvēlējušies vārdus savas dzejas alliterācijās tikai to nozīmes dēļ: no viņa 50 vārdiem „s" alliterācijās vienīgi „savs" atkārtojas, pārējie parādās tikai vienreiz. Liekas, ka viņam nav bijusi vēlēšanās tīksmināties gar kādām iemīļotām konstantām akustiskām kombinācijām, gar kādu daiļskanīgu skaņu rakstu.

 

*

Atsevišķiem dzejniekiem parādās raksturīgākas īpatnības, izvēloties alliterācijām tos konsonantus, ar kuŗiem sākas daudz mazāks vārdu krājums latviešu valodā.

Tā „lalliterācijās parādās šādās attiecēs:

Vientuļa laiva ir nošu zīme, A. Irbe − 0,7%

Mans marts, P. Aigars − 2%

Audiet mani karogā sarkanbalti sarkanā, A. Eglītis − 3,9%

Ceļojumi, J. Mazutis − 7%

Zaļie zīmneši, P. Aigars − 9%

Mazā zeme, Z. Liepa − 9%

Z. Liepas vārdu izlase norāda uz šī maigā plūdeņa akustiskā iespaida apzinātu izvēli. To bieži vēl pastiprina gaišs vokālis vai diftongs. Piem., no 12 vārdu „l alliterācijām dzejniece vārdu „lāse” atkārto 7 reizes. Tas var būt pastiprināts ar līdzīgi skanošo verbu „lās” vai participu „lāsošs”. Arī citi „l” alliterācijās lietotie vārdi atkārtojas:

liepa. (+salikteņi) 4 reizes

liegi (5); lietus (5); lēns (3).

1.       Pār asins lāsi, pār dzīvības upi,

Debesu lāses lāsmojot lās.

(Mazā zeme, Z. Liepa, 40. lp.)

2.              Kluss mijkrēslis, pelēks un glāsains,

Lēnas lāses, kas norit no zariem,

Lēnas lāses,

Kas veldzinot lās.

(Mazā zeme, Z. Liepa, 44. lp.)

Vai:

1.       Logi liegi zaigoja ausmā

(Mazā zeme, Z. Liepa, 41. lp.)

2.       Teikt vārdus lieplapu liegus

(Mazā zeme, Z. Liepa, 11. lp.)

3.       Līstošas lāses, liegi līstoši pusvārdi

(Mazā zeme, Z. Liepa, 14. lp.)

4.       No bērnu liego lūpu

Uzpūstās elpas

(Mazā zeme, Z. Liepa, 30. lp)

To pašu var teikt par P. Aigara Zaļajiem zīmnešiem, kur no 18 „l” alliterācijām, kas pastāv no 33 vārdiem, daži vārdi vai to kombinācijas atkārtojas, piem.: „laistās, laistījās, laistoties” (36., 39., 42. lp.)

Saullēkta loloti mākoņi palsi
Sarka, un laistījās jūŗa un smilts.

(Zaļie zīmneši, 42. lp.)

Bez iespaidīgās vizuālās gleznas augšā minētajā piemērā klausītāju iepriecina šīs dzejas glāstoši līgojošā mūzika.

 

*

Lūpu nāsenis „m” pēc vārdnīcu tabulām, t.i. vārdu daudzuma latviešu valodā, kas sākas ar šo labiālo nāseni, nāk 5. vietā. Bet dzejnieku alliterācijās tas ir citādi:

5,9% vai 7. vietā J. Mazutim Ceļojumos;

6,5% vai 5. vietā P. Aigaram Zaļajos zīmnešos;

7% vai 6. vietā Z. Liepai Mazajā zemē;

9,8% vai 3./4. vietā A. Irbem Vientuļā laivā...

10% vai 3./4. vietā V. Avenam Caurumos;

10% vai 3. vietā P. Aigaram Manā martā;

12,9% vai 2. vietā A. Eglītim Audiet mani karogā;

20% vai 2. vietā L. Taunam Iesim pie manas mīļās.

Pēc šīs tabulas ir acīm redzams, ka A. Eglītis un L. Tauns kaut kāda iemesla dēļ iemīļojuši šo ilgskanīgo, dobjo lūpu nāseni. Šī skaņa neparādās tikai klasiskajā alliterācijā (vārdu sākumā), kur daudzi vārdi atkārtojas iemīļotās kombinācijās, piem.:

mana mīļā (19. lp.)

manas mīļās meitenībā (126. lp.)

Iesim pie manas mīļās (67. lp.)

vai

Kaimiņu meitenes matos (14. lp.)

Kad redzēju, kā atraisās meitenes mati (21. lp.).

Visumā L. Tauna alliterācijās pirmās personas vietniekvārds, kā personas, tā piederības (man, mans utt.), atkārtojas 8 reizes; „mīļā” (6); meitene (5); mākonis (3). Tomēr dzejnieka L. Tauna skaņu rakstā m atskan arī vārdu vidū un galotnēs, kam par iemeslu ir latviešu valodas struktūra − nomenu un adjektīvu deklinācijā vienskaitļa un daudzskaitļa datīva galotnes, kā arī verbu pirmās daudzskaitļa personas galotnes beidzas ar − m.

1.       Apkārt bāluma mīlētāju miesām (130. lp.)

2.       Mēs gribējām būt un palikt

Mūžīgi mūžam (115. lp.)

3.              Bet ik nams, kam es gaŗām gāju,

Man ar jumtiem un rūtīm

Kā sieva ar mutautiņu un skūpstāmām

lūpām māja (12. lp.)

Viss tas viņa dzejas skaņu rakstam dod zināmu nokrāsu. Šis akustiskais efekts atgādina koŗa dziesmu, kur vīru balsis pavada dziesmu, dūcot ...mmm..., vai ģitāras akordu pavadījumu dziedot.

Tā var būt dzejnieka muzikālā dzirde, izjūta, kas liek viņam izvēlēties savām dzejas rindām šādu sonoritāti, bet no otras puses, tā var būt arī dzejnieka nostāja pret dzīvi un cilvēkiem, viņa psīcholoģiskā pieeja. Lai gan Tauns bieži runā pirmā personā kā vairums dzejnieku un lieto „es, mans, man” utt. − viņš savā dzejā tomēr parādās arī kā sabiedriska personība, nenoslēgdamies „ziloņkaula tornī”, bet ir kopā ar cilvēkiem, draugiem, runādams ne vien ar tiem, bet arī viņu vietā, izteikdams kopīgas domas un izjūtas. „Mēs...” ļoti bieži ir viņa teikuma priekšmets, un kā tāds izraisa teikumā konstrukciju ar verba pirmās personas daudzskaitļa galotni, tā pavairodams m skaņas kvantitāti savā dzejā.

Pēc šī īsā septiņu moderno latviešu dzejnieku dzejas šķērsgriezuma tālākas, dziļākas un sīkākas studijas apstiprinātu, ka:'

1) ja dzejniekam nav sevišķi izkopta muzikāla dzirde vai skaņu izjūta, vai arī nav tieksme pastiprināt akustisko elementu savā dzejas valodā, viņa alliterācijās skaņu biežuma ziņā saskanēs ar attiecīgo vārdu daudzumu valodā;

2) dažu autoru dzejas alliterācijās vērojam skaņu izlasi, kas norāda uz zināmu daiļskaņas izjūtu, un šo dzejnieku izvēlēto alliterātīvo skaņu biežums, daudzums nav proporcionāls vārdu daudzumam, kas latviešu valodā sākas ar to pašu skaņu. Bieži šāda daiļskaņas izjūta noved pie (pastāvīgām) konstantām iemīļotām alllterācijām, kas var atkārtoties nemainītā veidā.

3) Ja mēs uzlūkojam alliterācijās vairāk par muzikālu audumu (musical structure) vai skaņu nokrāsu (tone colour), ņemot vērā arī apkārtējo vokāļu vai konsonantu īpatnējo svaru, tad mums dažreiz jāapbrīno dzejnieku māka izmantot latviešu valodas fonētisko un morfoloģisko struktūru. Bez augšā minētā, arī, piem., to, ka skaņukopai dz var sekot tikai palatāli patskaņi:

Dzīļu dzintara ēnainās birzīs

(Mazā zeme, Z. Liepa 64. lp.)

Dzelmes dzidrumā raugos

(Iesim pie manas... L. Tauns 54. lp.)

4) Ir nepieciešami tālāki pētījumi, lai apstiprinātu (vai apgāztu) manu hipotēzi, ka arī psīcholoģiskais moments var būt atsevišķu skaņu vai skaņu nokrāsas noteicēji alliterācijā (vai dzejas valodā vispār).

Tā „v+i alliterācijās var parādīties zināmas depresijas gadījumā, izjūtot vilšanos dzīvē vai draugos; vai „m alliterāciju pārsvars ar tās pašas skaņas atbalstu, sevišķi verbu galotnēs, pauž iekļaušanos sabiedrībā, dzīvē, apstiprina tās pieņemšanu.

 

 

 

VĒRES

1) Ch. Davis, Words in Mind, 26.−27. lp.

2) Ibid., 83. lp.

3) I. & P. Opie, Children’s Games in Streets and Playgrounds, 17.−60. lp.

4) Words in Mind, 88. lp.

5) P. Westland, Literary Appreciation, 107. lp.

6) V. Pavlov, Kazakov and Bunin, 9. lp.

7) B. Deutch, Poetry Handbook, 106. lp.

8) V. Terras, The Inner Form of Estonian Poetry, 7. lp.

9) Ibid., 7. lp.

10) L. Bērziņš, Ievads latviešu tautas dzejā, 222. lp.

11) B. Deutch, Poetry Handbook, 99. lp.

 

 

 

BIBLIOGRĀFIJA

Charles Davy, Words in the Mind, Chatto & Windus, 1965.

Peter Westland, Literary Appreciation, Engl. Univ. Press, London, 1950.

Babette Deutch, Poetry Handbook.

G.S. Fraser, Metre, Rhyme and Free Verse, Methuen & Co., 1970.

T.S. Eliot, On Poetry and Poets, Faber, 1957.

F.Scarfe, The Art of Paul Valery, Heineman, 1954.

A. Pavlov, „Kazakov and Bunin”, Journal of Russian Studies, 1972.

J. Endzelīns, Comparative Phonology and Morphology of the Baltic Languages (trans. R. Smalstieg & B. Jegers) Mounton, 1971.

I. & P. Opie, Children's Games in Streets and Playgrounds, Clarendon Press, Oxford, 1969.

V. Rūķe-DraviņaInitial Consonant Combinations in Lithuanian and Latvian”, Donum Balticum, Stockholm, 1970, 429.-440. lp. „Latviešu valoda kvantitatīvās lingvistikas gaismā”, Archīvs 8, 1968. 99.-112. lp.

V. Terras, „The Inner Form of Estonian Poetry”, Bulletin of Baltic Studies, Nr. 6, 1971; „Some Observations of Estonian and Russian Versification”, Journal of Baltic Studies, 1972, III/1 35.-43. lp.

L. Bērziņš, Ievads latviešu tautas dzejā, B.F.K. [Baltu Filologu Kopa], Chicago, 1959.

Rainis, Jāzeps un viņa brāļi, Raiņa kopotie raksti, 13. sēj., Ziemeļblāzma.

T. Lazdiņa, „Jāzeps un viņa brāļi un traģēdijas tulkojums angļu valodā”, Kastaņola, 17. sēj. Ziemeļblāzma, 1965. g., „Alliterācijas Pēteŗa Aigara dzejā”, Akadēmiskā Dzīve Nr. 15, 1973. g., 19.-28. lp.

J. Bičolis, „Valodas daiļskanība”, Laiks, 1972., 11. novembrī.

A. Lorencs, Z. Nesaule, „Statističeskie svojstva latyškovo jazyka”, ZA Vēstis, 195, 1963, 41.-48. lp.

Jaunā Gaita