Kārlis Neilis

GLEZNIECĪBA RAKSTOS

 

Kārlis Neilis. Krētietes. 116 cm x 89 cm

Mutvārdiem izteiktas cilvēka domas un atziņas nekad negūs tādu iespaidu kā šīs pašas domas, izteiktas rakstos. Tam ir savi dziļi pamati. Jau bērnam, mācoties burtot, rodas respekts pret rakstiem. Arī vēlākos gados, viss, kas skolas grāmatās rakstīts, ir pareizs. Daudziem šis mācības laiks turpinās savus 20 gadus. Tā nemanot respekts pret rakstīto ar šādu „smadzeņu mazgāšanu” kļūst perfekts.

Tomēr šī ticība, ja lasa rakstus par glezniecību, ir nepamatota. Glezniecība ir māksla, kuŗas krāsu un vārdu iespaidi nonāk smadzenēs ar redzi. Šie iespaidi pie visiem neiedarbojas vienādi − skatītāja uztvere ir individuāla.

Rakstītais, vienalga prozā vai dzejā, ar saviem izteiksmes veidiem ir vārdu māksla. Tā neoperē ar optiskiem izteiksmes līdzekļiem kā krāsu un līniju, bet jēdzieniem − tā sakot, izskaidro tos.

Ja rakstītājs savus individuālos iespaidus no kādas izstādes vai gleznas ir aprakstījis, tie nonāk pie lasītāja. Tas paņem savā iztēlē aprakstītos iespaidus, kuŗi atkal ir individuāli uztverti un pārstrādāti. Gadās, ka lasītājs, redzēdams vēlāk aprakstīto izstādi vai darbu, ir vīlies, jo raksta autora izraisītie iespaidi nesaskan ar paša redzētiem. Tā bieži vien rodas īsta krustvārdu mīkla.

Tas pats varētu notikt, ja rakstnieks vai dzejnieks aprakstītu savus iespaidus par kādu dabas parādību: „Kā gulbji balti padebeši iet.” Ja lasītājs savā mūžā nebūs padebešus redzējis, bet tikai gulbjus, tas, redzēdams šos padebešus, būs stipri vīlies, jo tie nemaz pēc gulbjiem neizskatās.

Ar to nav teikts, ka salīdzinājumus, aprakstot kādu glezniecības veidu, nedrīkstētu lietot. Labi izsakās prof. Siliņš, rakstot par Augusta Annus 80 gadu jubileju: „Viņa peldētājas ir kā latviešu Veneras, dzimušas no Baltijas jūras putām.” Šie darbi tika gleznoti 30.-tajos gados Latvijā un tiem piemita kāda negaidīta, intriģējoši saistoša pretruna. Viņa zvejnieces un peldētājas bija gleznotas dzidra, viegla formu veidojuma, bet ainava aiz tām, ne tā kā parasti, pūloties panākt telpas dziļumu ar perspektīvu vai impresionistisku „atmosfairu”, bet saraustīti, asi kā izkapātā mūrī. Taisni šī „pretruna” radīja negaidītu, dīvaini patīkamu sajūtu − it kā ķermeņi nebūtu gleznoti uz plakana audekla, bet karātos brīvi telpas dziļumā.

Apskatot viņa tagad gleznotos Lāčplēšus un koklētājus ar putniņiem, visa agrākā pievilcība zūd. Tie gleznoti parastā, garlaicīgā manierē. Izskatās, ka tie domāti tai ļaužu šķirai, kuŗa mūsu sabiedrībā ir nospiedošā vairākumā, bet kuŗai nav ne mazākās intereses par pašu glezniecību, bet vajadzīgs tikai „suvenīrs”, kas liktu atminēt zaudēto dzimteni vai pavēstīt citiem savu latvietību. Bieži vien, lai arī cik sāpīgi tas būtu, latviešu gleznotājs, lai turētos virs „ūdens”, šādos kompromisos ir spiests ieiet. Tikai atkal dīvainība, ka rakstos par glezniecību šis apstāklis netiek pieminēts.

Vēl lielāka nelaime, ja rakstītājs rakstos par glezniecību saskaras ar kādu jaunu viņam nesaprotamu glezniecības veidu. Pirms 100 gadiem Parīzes laikrakstā La Patrie kāds kritiķis rakstīja par pirmo impresionistu izstādi, kuŗā piedalījās vesela laikmeta radītāji − pasaules Lielmeistari Sezāns, Monē, Renuārs, Dega u.c.:

Apskatot pirmos gleznojumus, jāparausta pleci, otrus − jāsāk skaļi smieties, bet nākamie sāk jau kaitināt un beidzot sametas žēl, ka neesi atdevis ubagam tos 20 sū, kuŗi jāmaksā, lai iekļūtu izstādē.

Pēc pāris nedēļām tanī pašā laikrakstā tiek rakstīts:

Kapuciniešu bulvārī ir atklāta „nesamierināmo”, pareizāk būtu teikt − „vājprātīgo” izstāde: ja gribat uzjautrināties un ja jums ir mazliet brīva laika, katrā ziņā aizejiet tur.

Ar šiem rakstiem tika nodarīts neiedomājams ļaunums, jo toreiz visi Parīzes kritiķi sacentās impresionistus „iznīcināt”.

Vai šie rakstītāji varēja iedomāties, ka rakstīs kritiku paši par sevi, jo dažus desmitus gadus vēlāk par šiem rakstītājiem bija rakstīta šāda rinda: „Jo aklākas acis, jo niknāki prāti.”

Savā laikā tāpat ar niknu prātu tikai citā sakarībā rakstīta kritika par mūsu lielākā laikraksta Jaunākās Ziņas pastāvīgo kritiķi Jūliju Madernieku. Toreiz mums bija pietiekami daudz spējīgu mākslas teorētiķu, tomēr Jaunākām Ziņām nebija laimējies tādu piesaistīt. Ilgajos gados Madernieks bija izstrādājis zināmu rakstīšanas veidu. Viņš parasti aprakstīja, kas gleznā gleznots, bet par pašu glezniecību apmierinājās ar apzīmējumiem: „sviediens, metiens, triepiens, uzliciens, faktūra, krāsu zieds”.

Kādā izstādē arī Madernieks pats bija izstādījis savus darbus − seno latviešu ornamenta metus. Arī dažās viņa gleznotās ainavās bērzi bija gleznoti šajās ornamenta formās. Par šiem darbiem tika rakstīts: „Jūlijs Madernieks kā akls zirgs ķieģeļnīcā arvien vēl turpina savus maldīgi iesāktos ceļus.” Tas arī bija viss − bargajam spriedumam pamatojums nesekoja.

Dažreiz rakstus par mākslu cenšas iespaidot un manipulēt arī no „augšas”. To pieredzēju 30.-to gadu beigās sakarā ar piedalīšanos kādā „Mūksalas” biedrības rīkotā izstādē Rīgā.

Izstādi atstājot, mani apturēja gleznotājs un kritiķis Jēkabs Strazdiņš: „Kārli, man tavas bildes patīk.” „Nu tad jau labi, Jēkab,” atbildēju. Pēc pāris dienām lasu viņa rakstīto kritiku: „Mākslinieki un mākslas draugi nesaprašanā stāv K. Neiļa gleznu priekšā − kāpēc gleznotājs uzgleznojis sievietei zilu seju? − Tas būtu tāpat, ja cilvēks iegājis tumšā telpā, gribēdams radīt gaismu, aizdedzina sev matus.”

Strazdiņu vairs nesatiku. Gadījums noskaidrojās negaidīti citā veidā. Kritiķis un gleznotājs Artūrs Jūrasteteris atstāstīja šādu gadījumu: mākslas un kultūras lietu vadītājs Druva aicinājis viņu pie sevis. Paskaidrojis, ka uz priekšu vairs nevarēšot par visiem „modernistiem” rakstīt, kā grib, bet tā, kā vajag. Pateicis arī, kā vajag. Pie Druvas kabineta ārpusē jau gaidījis savu kārtu Jēkabs Strazdiņš.

Vēl jāpiemin mūsu presē samērā biežie, bet dīvainie ar Savanarolas dedzību un pašpārliecību rakstītie Jāņa Krastiņa raksti. Pārdomām par Ņujorkas mākslinieku grupas izstādi viņš liek virsrakstu „Nekrologs renesansi gaidot”, bet šīs pārdomas beidz ar vārdiem: „Tāpēc šī recenzija ir kā nekrologs pēc kuŗa paliek jautājums − vai nāks latviešu glezniecībā renesanse.” Viņa gaidītā renesanse ir − nostalģija.

Par kādu citu izstādi viņš raksta: „Izstāde liecina arī, ka glezniecībā mums vēl ir sava etniska īpašība, ka glezniecībā mēs nekļūsim internacionāla pūļa pelavas, kas izplēnēs divdesmitā gadsimta kosmopolītiskā mākslā.” Bet 1936. g. lasītāju balsīs var lasīt viņa rakstu: „Būtu labāk, ja lielākā daļa darbu nebūtu rādīti un to autori apmainītu otu pret citu darba rīku. Tā viņi vismaz neceltu neslavu latviešu glezniecībai un nemuļķotu tos lasītājus, kam trūkst teorētiskas izglītības mākslas vēsturē un pieredzes mākslas faktos. Izstādes darbu izvēlētāju rīcība ir pierādījums, ka daļa mūsu intelliģences ir morālās un intellektuālās sairšanas procesā.”

Vienīgais, ko par šādiem rakstiem kritiķiem varētu teikt, ir rinda, ko kādreiz rakstīja par Parīzes impresionistu izstādes kritiķiem: „Jo aklākas acis, jo niknāki prāti.”