Vaira Vīķe-Freiberga

LATVISKĀ IDENTITĀTE TRIMDĀ

 

 

Apceres autore Vaira Vīķe-Freiberga dzimusi 1937. g. 1. decembrī Rīgā.

B.A. gradu ieguvusi 1958. g. Toronto universitātes Viktorijas kolledžā, M.A. gradu psīcholoģijā − 1960. g. Toronto universitātē un Ph.D. gradu psīcholoģijā − 1965. g. McGill universitātē Montrealā.

Mācības spēks (professeur agrégé) Montrealas universitātē kopš 1965. g.

Aktīvi darbojusies latviešu sabiedrībā − 1. latviešu jaunatnes svētku rīcības komitejā; latviešu dienās Expo 67; kopš 1965. g. lektore folklorā un psīcholoģijā 2 x 2 nometnēs; 1972. g. 2 x 2 nometnes programmas vadītāja; pārstāvējusi latviešus un baltiešus dažādos gadījumos ar runām un rakstiem.

Daudz publikāciju angļu un franču valodā par dažādiem psīcholoģijas, literātūras un folkloras tematiem.

 
 

Šis raksts daļēji balstās uz referāta, kas nolasīts 2. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Anglijā 1972. gada 18. augustā, kā arī daļēji uz runām, kas teiktas LNJAK un ALJA-s kongresos 1971. gada rudenī. Autore sirsnīgi pateicas šīm latviešu jaunatnes organizācijām, kuŗu ierosmes un atsaucības rezultātā radušās šeit izteiktās pārdomas.

1974. gadā visā pasaulē izkaisītiem latviešiem apritēs trimdas trīsdesmitais gads.

Tie, kas Latviju atstāja savos spēka gados, tagad jau ir uz vecuma sliekšņa; tie, kas izbrauca kā mazi bērni, tuvojas pusmūžam. Cik no visiem tiem, kas Latviju atstāja kā bēgļi, vēl arvien uzskata sevi par latviešiem? Cik tādu būs starp viņu bērniem, cik starp bērnu bērniem?

Lielā apmēra emigrācija, kas notika Otra pasaules kaŗa beigās, līdz ar kaŗa zaudējumiem un deportācijām ir decimējusi latviešu tautu. Tik mazai tautai kā latviešiem tas ir grūti aizpildāms zaudējums, kā to it skaudri apzinās savā tēvzemē palikušie latvieši, dažreiz ne bez zināma rūgtuma. Mums pašiem tas uzliek atbildību, kādas nav lielāku tautu locekļiem. Latviešu tautas turpmākai eksistencei ikkatrs individs ir kļuvis nozīmīgs.

Vai Otra pasaules kaŗa bēgļi darīja pareizi, atstādami Latviju? Tas tagad ir tikai akadēmiska rakstura jautājums. Latvijā palikdami, tie varbūt būtu stiprinājuši tautas dzīvo spēku, bet varbūt arī ne, jo daudzi neapšaubāmi būtu gājuši bojā padomju represijās un izsūtījumos. Bez tam daudzi atstāja Latviju principa pēc, jo zināja, ka nespēs samierināties ar iekārtu, kuŗas barbarismu tie bija jau pieredzējuši t.s. baigajā gadā. Līdz ar to viņu rīcība nav morāli izvērtējama, jo katram indivīdam principā ir tiesības izvairīties no sev pilnīgi nepieņemama, svešas tautas uzspiesta dzīves veida un pasaules uzskata.

Taču ar to nemainās fakts, ka, tāpat kā Nameja ļaudis, mēs pametām savu zemi un savu tautu. Vai arī mēs, tāpat kā senie zemgaļi, pazudīsim bez pēdām? Šis vairs nav akadēmisks, bet gan ļoti aktuāls, reāls un praktiskas dabas jautājums. Atbilde atkarīga no tā, vai mēs un mūsu pēcnācēji izšķirsimies par latvietību arī ieilgušās trimdas apstākļos. Mēdz lēst, ka immigrantu grupas savu tautisko identitāti un aktīvu kulturālu darbību zaudējot pēc apmēram 50 gadiem svešā vidē. Mums tātad paliek vēl ap 20 gadu, kuŗos varam ko darīt, lai kļūtu par vienu no retajiem izņēmumiem šim vispārējam likumam. Pēc tam būs par vēlu.

Latviskās identitātes saglabāšana trimdas latviešiem ir nepieciešams, kaut arī ne pietiekams priekšnoteikums, lai turpinātu savas tautas eksistenci ārpus Latvijas robežām, kā arī lai darbotos līdz latviešu tautas tālākajā attīstībā. Trimdai ieilgstot, latviskās identitātes saglabāšana kļūst arvien grūtāka, un nobirums, ko rada asimilācija, pieaug. Pie tam vainīgi šeit ir ne tikvien trimdas apstākļi, bet arī fakts, ka latviešiem tautiskā apziņa ir tikai nedaudz vairāk kā 100 gadu veca, un pat šai īsajā laika sprīdī tā vairākkārt bijusi pakļauta svešu tautu mēģinājumiem to sabotēt vai iznīcināt.

Nobirums no trimdas latviešu saimes notiek divos dažādos līmeņos. Vispirms, no latvietības brīvprātīgi atsakās jau pieauguši cilvēki (vai pusaudži), ar to domādami labāk iekļauties vietējā sabiedrībā un dzīvē vieglāk tikt uz priekšu. Šim nobirumam galvenais cēlonis nav vis trimdas apstākļi, bet gan mazākuma grupām īpatnēja psīcholoģija, kas tikpat labi var attīstīties savā zemē dzīvojot kā trimdā, galvenokārt tur, kur vairākuma grupai piemīt redzama sabiedriska prioritāte un kur tai tendence nicināt mazākuma grupas. Ja minoritātes loceklis identificējas ar valdošās grupas uzskatiem, tam jācieš mazvērtības sajūtas dēļ, no kuŗas tas cer atbrīvoties, pēc iespējas pilnīgāk asimilējoties vairākuma grupā. Šādi sasteigtas asimilācijas mēģinājumi bieži nav sevišķi veiksmīgi un rada tādus traģikomiskus kulturālos jaukteņus kā sava laika kārklu vāciešus un mūsu laika skalu krievus un Oboja kundzes. Atbirums otrā līmenī toties saistīts ar grūtībām, kas rodas trimdas apstākļos, mēģinot pārnest latvietību uz nākošām paaudzēm. Lai trimdā augošs jaunietis izveidotos par latvieti, tam ne tikvien jāattīsta psīcholoģiska saistība ar tautu, kuŗas vidū nenorit viņa ikdienas dzīve, un šī saistība pie tam jāattīsta apstākļos, kuŗos „latviskuma” vai „latviskā” izpratne vēl nav vēsturiski nostiprinājusies.

Tādēļ, runājot par latvietības saglabāšanu trimdā, ir svarīgi vispirms precizēt, ko saprotam ar latvietības jēdzienu, kā tas cēlies un kādi faktori veicina tā attīstību normālos (t.i. ne trimdas) apstākļos. Pēc tam daudz vieglāk būs saskatīt, ko latvietība varētu sniegt ārpus Latvijas dzīvojošam latviešu cilmes cilvēkam, kā arī, kuŗos virzienos būtu meklējami līdzekli un iespējas latvietības turpmākai eksistencei.

Vispirms konstatējams, ka ar vārdu latvietība mēdzam apzīmēt divus būtībā ļoti atšķirīgus jēdzienus. Vienā nozīmē runājam par latvietību kā latvisko esmi, vai latviskuma saturu, otrā − par latvisko identitāti, kas ir apzinīga sevis piesaistīšana etniskajam nogrupējumam, ko sauc par latviešiem.

Par tautisko esmi var apzīmēt īpatnēju, no citām grupām atšķirīgu dzīves stilu, ko attīstījusi zināmā laika tecējumā kāda cilts vai tauta. Lai šī attīstība notiktu, ir nepieciešami vairāki priekšnoteikumi, no kuŗiem vissvarīgākie ir territoriālā integritāte, relātīva izolācija un vēsturiskā kontinuitāte. Īpatnēju dzīves veidu, ticējumus, paražas utt. normāli attīsta tikai ciltis vai tautas; kas dzīvo ģeogrāfiski vienuviet, skaidri apzīmētā territorijā. Bez tam ģeogrāfiskā vienkopība skaidri identificējamā territorijā līdz šim vēsturē parasti saistījusies ar relatīvo izolāciju, ko rada vai nu dabas, valodas vai polītiskas robežas ar tiešajiem kaimiņiem. Nacionālas vai etniskās īpatnības tātad vislabāk attīstās tur, kur saskare ar „savējiem” ir maksimāla, totiesu saskare ar „svešiniekiem” minimāla. Un beidzot − nacionālo vai etnisko īpašību attīstīšana ir vēsturisks process, kas prasa ilgāku laika posmu.

Tur, kur ir varējuši iedarboties visi trīs no augšminētiem faktoriem, ir izveidojušās ļaužu grupas, t.i. ciltis vai tautas, kam objektīvi, no ārienes vērtējot, ir reizē daudz savstarpēju kopēju īpašību un daudz īpašību, ar kuŗām grupa atšķiras no citām, ieskaitot kaimiņu grupas. Šo tautisko esmi tātad raksturo objektīvi aprakstāma īpašību kopība relatīvi pret citām grupām, un piederība pie šādas grupas automātiski garantē zināmu kodolīpašību un izdarību raksturojumu. Tā, piemēram, būt latvietim, teiksim 18. gadu simtenī tikpat kā automātiski nozīmēja būt zemniekam, dzimtcilvēkam, cara pavalstniekam, neizglītotam, smaga fiziska darba darītājam cilvēkam.

Šāda objektīva etniska esme nav nepieciešami saistīta ar savas tautības apzināšanos, t.i., ar apzinātu identificēšanos ar tiem ļaudīm, ar kuŗiem indivīdam būtībā ir kas kopējs. Tautiskā apziņa ir vēsturiski diezgan jauna parādība un latviešiem sāka nopietni izveidoties tikai apm. priekš simt gadiem, atmodas laikmetā. Šī apziņa, cita starpā, ir mūsdienās daudzinātās polītiskās apziņas viens aspekts: tā ir polītiskā apziņa vairāk etniskā nekā rasiskā, šķiriskā vai citā kādā šķērsgriezumā.

Latviešiem ir gaŗa tautiskās eksistences vēsture, bet ļoti īss tautiskās apziņas posms. Paradoksālā veidā tieši tie faktori, kas veicina tautiskās esmes attīstību, ne vienmēr ir labvēlīgi tautiskās apziņas izveidošanai. Nacionālo īpatnību attīstība saprotamā kārtā viskrasāk izpaudās tradicionālās kultūrās, kur ļaudis visu mūžu pavadīja šauri ierobežotā territorijā, izolēti no citiem. Piemēram, zemnieku sabiedrībās Eiropas ziemeļos steidzīgie zemes darbi neatļāva ceļošanu vasaras mēnešos, un transporta grūtības ierobežoja pārvietošanās iespējas un apmērus ziemas mēnešos. Tā pirms rakstu vārda izplatīšanās tautā (par radio un televīziju nemaz nerunājot) sazināšanās iespējas ar pat diezgan tuviem kaimiņiem bija ļoti ierobežotas. Komūnikāciju trūkums palīdz izskaidrot tādus faktus kā krasās atšķirības, piemēram, 18. un 19. gs. zemnieku apģērba īpatnībās, kādas atrodamas ģeogrāfiski tik tuvos novados kā Nīcā, Bārtā un Rucavā, kamēr aristokrāti visā Eiropā ģērbās ļoti vienveidīga stila tērpos. Izolēti dzīvojot, nav iespējams izveidot identificēšanos ar citiem cilvēkiem plašākā mērogā. Cilvēks visumā identificējas visvieglāk ar to, kas tam vistuvāks, vislabāk pazīstams, kā, piemēram, ar saviem bērniem, radiem, kaimiņiem, pat saviem lopiem vai automobili. Pret svešiniekiem pirmā reakcija ir atturība, pat aizdomas. Tautiskās apziņas izveidošana prasa identificēšanās līmeņa pārcelšanu no egocentriski šaurās ģimenes vai ciema perspektīvas uz plašāko, etnocentrisko perspektīvu, kuŗā katrs tautas loceklis saskata savas esmes un savu interešu kopību ar visu tautu. Lai šī pāreja notiktu, ir nepieciešama komūnikācija plašākā apmērā. Tādēļ tā nav sagadīšanās, ka savstarpēji izolētās Senlatvijas ciltis nespēja vienoties vai pat saskatīt kopējo ienaidnieku ordeņbrālu iebrukuma laikā, bet ka tautas atmodas laikmets latviešiem izveidojās ap to pašu laiku, kad tautā sāka izplatīties lasīšanas māka, latviešu avīzes un pirmās latviešu populārās grāmatas.

Pāreju no tautiskās esmes uz tautisko apziņu ietekmē arī vēl citi faktori, no kuŗiem šeit minami: 1) skaitliskais vairākums vismaz kādā savas territorijas daļā; 2) savas valodas lietošana visos sadzīves aspektos un 3) izglītota „intelliģence” (vai arī charismatisks vadonis), kas pauž nacionālās vienotības ideju.

Tautisko apziņu vispilnīgāk iespējams izkopt tur, kur kādai tautai pieder pilnīga polītiska, saimnieciska un tiesiska suverenitāte savā territorijā. Tādos apstākļos valsts oficiālā aparatūra, t.i., izglītības sistēma un masu komūnikācijas līdzekļi var tikt izmantoti tautiskās apziņas nostiprināšanai un tālākai izveidošanai. Katram bērnam savā sociālizēšanās, t.i., audzināšanas un izglītības procesā tiek ieaudzinātas vai „ieprogrammētas” vesela rinda zināšanu, reakciju, uzskatu, pārliecību, kas to izveido par attiecīgajai sabiedrībai piemērotu locekli. Bērns augot gluži dabiskā un automātiskā veidā apgūst tiklab tautisko esmi, t.i. savas zemes kulturālās īpašības, kā arī nacionālo identitāti un pašapziņu.

Dabiska, automātiska un reizē apzināta latviskuma apgūšana latviešiem ir bijusi iespējama vienīgi vēsturiski īsajā Latvijas brīvvalsts posmā. Nedz pirms, nedz pēc šī posma latvietības apgūšana tautā nav varējusi noritēt reizē pilnīgi automātiski un pilnīgi apzināti.

Pašreizējā trimdas saimē ir saskatāmi pavisam trīs dažādi latviskās identitātes paveidi, kas visumā iezīmīgi trim pašlaik dzīvām paaudzēm. Pirmais, automātiskais latvietības veids sastopams vecās paaudzes starpā, kas vēl Latvijā guvusi vismaz lielāko daļu savas izglītības un kas vēl Latvijas apstākļos izveidojuši savu pieaugušā cilvēka personību.

Blakus automātiskajam, normāli savā zemē un tautā dzīvojot attīstītajam identitātes paveidam varam likt otru, ko varētu dēvēt par reaktīvu; vai piespiedu identitāti. To galvenokārt atrodam pie individiem, kas dzimuši vienā zemē un kultūrā, bet lielāko tiesu sava mūža pavadījuši citā zemē un vidē. Objektīvi tādi cilvēki bieži vairāk līdzinās mītnes zemes nekā dzimtās zemes iedzīvotājiem, taču subjektīvi viņi jūtas kā trimdinieki vai kā „ārpusnieki” vietējā kultūrā. Šī subjektīvā izjūta pa daļai attīstīta vecāku iespaidā, pa daļai vienkārši tādēļ, ka mītnes zemes iemītnieki pret viņiem izturas kā pret ārzemniekiem vai kā pret cittautiešiem. Šī veida identitāte visbiežāk sastopama trimdas latviešu vidējā paaudzē; kas gan auguši un izglītojušies svešās zemēs, bet kam vietējie iedzīvotāji bieži atgādina viņu atšķirību, prasot tiem, no kurienes tie nāk un kur tie dzimuši. Ir interesanti konstatēt, ka šī paaudze parasti perfekti prot mītnes zemes valodu, bet runā to ar vairāk vai mazāk izteiktu „ārzemnieku” akcentu, it kā ar to tīšām pasvītrādami savu latvisko cilmi.

Ja kādai etniskai grupai ir visai izteiktas un viegli sazīmējamas ārējās pazīmes (kā tumša āda, sprogaini mati, līki deguni un tamlīdzīgi) un tā izveido ievērojamu proporciju no mītnes zemes iedzīvotāju skaita, vietējo iedzīvotāju izturēšanās parasti pret tiem būs naidīga, ar izteiktu tendenci neuzsūkt tos savā vidē. Šādos apstākļos piespiedu identitāte var uzturēt dzīvas etniskas grupas, kas sen savu dzimteni jau aizmirsušas, un darīt to gadu simteņiem, kā tas Eiropā bija ar žīdiem un čigāniem. Šāda veida etniskā saglabāšanās nav sevišķi apskaužama un − latviešu emigrantiem nav arī paredzama, jo latvieši fiziski neko neatšķiras no izvēlēto mītnes zemju iedzīvotājiem, nedz arī jebkuŗā zemē apmetušies pietiekami lielā skaitā, lai vietējie viņus sevišķi ievērotu vai sāktu par viņiem uztraukties. Ir paredzams, ka jau latviešu immigrantu bērnus, kas dzimuši svešās zemēs, vietējās sabiedrības pieņems par „savējiem” un asimilēs, ja vien viņi paši to vēlēsies. Šis asimilācijas process vienīgi varētu būt mazliet lēnāks Eiropas zemēs, kur tautas ir homogenākas un svešinieki vieglāk sazīmējami nekā tradicionālajās immigrantu zemēs: ASV, Kanadā un Austrālijā. Šāda starpība, ja vispār tā ir reāla, tomēr noteikti izzustu jau nākošajā paaudzē.

Trešo, galveno identitātes paveidu, varētu saukt par apzinīgi izvēlētu identitāti vai latviskumu, un tas pašlaik sāk izveidoties trimdas vidējā un jaunākā paaudzē. Šī veida latviskā apziņa būs stipri atšķirīga no iepriekšējām divām dažādu iemeslu dēļ. Vispirms jau ieilgušiem trimdas apstākļiem piemērota latviskuma izpratne nekādā ziņā nevarēs izveidoties automātiski, dabiskā pašplūsmā, vides iespaidā, jo šādā veidā attīstās vienīgi identificēšanās ar savā ikdienas dzīvē valdošiem apstākļiem. Latviskums trimdas apstākļos var eksistēt tikai blakus vides kultūrai, pat pa daļai ārpus tās kā zināma veida „pret-kultūra” (counter-culture). Tāpat latvisko identitāti arī vairs neveicinās mītnes zemju iedzīvotāju reakcijas, jo latviešu immigrantu pēcteči objektīvi no tiem maz vairs būs atšķirami. Visi latviskuma aspekti, sākot ar valodas prasmi un beidzot ar latviskā gara izpratni, būs jāapgūst ar apziņu, nolūku un piepūli. Un katram atsevišķam jaunietim būs jāizšķiras, būt vai nebūt latvietim.

Šī atziņa, kas varētu likties tik elementāra un vienkārša, diemžēl, vēl nav pietiekami izplatījusies trimdas sabiedrībā. It sevišķi vecākai paaudzei, kam pašiem latviskums apgūts pa lielai daļai automātiski (pa daļai arī reaktīvā veidā), ir grūti saprast, ka tādēļ vien identificēšanās ar tautu nenotiek automātiski vienmēr un visur. Viņi aizmirst, ka trimdā viss nevar noritēt tāpat, kā tas bija mājās. Visskaidrāk šī nespēja objektīvi izvērtēt esošos apstākļus izpaužas attieksmē pret valodas mācību. Ir vairākkārt jādzird apgalvojumi, ka latviešu valodu katrs bērns taču vai nu iezīž ar mātes pienu vai arī apgūst pilnīgi spontāni, it kā no Svētā Gara.

Fakti totiesu rāda pretējo. Dominējošā valoda vienmēr ir tā, kuŗu visbiežāk ap sevi dzird un kuŗu visbiežāk lieto. Tikko latviešu vecāku bērns sāk iet bērnu dārzā, dominējošā valoda tam ļoti ātri kļūst mītnes zemes valoda. Lai nelatviskā vidē dzīvojot attīstītu latviešu valodas prasmi, ir jāīsteno tiklab ģimenē kā skolā sistemātiska un konsekventa latviešu valodas mācības programma. Pretējā gadījumā latviešu valodas prasme degradēsies.

Trimdai ieilgstot, mums tātad jāpāriet no relatīvi pasīvas latviskuma uzsūkšanas uz aktīvu, plānotu, mērķtiecīgu latviskuma ieaudzināšanu. Bet šeit tūliņ atduŗamies uz nākošo mūsu trimdas klupšanas akmeni: Kas īsti būs latviskuma saturs, ko mēs saviem pēcnācējiem varēsim nodot? Un ko nozīmē būt par latvieti tādam cilvēkam, kas dzimis un audzis vai nu Zviedrijā, Vācijā, Anglijā, Ziemeļ- vai Dienvidamerikā vai Austrālijā?

Jautājums par latvietības saturu trimdas sākuma posmā nemaz neradās. Toreiz latvietības konkrētā izpausme bija trīsdesmito un četrdesmito gadu Latvijas dzīves veida tieša turpināšana, par cik nu apstākļi to atļāva. Starp trimdā aizgājušiem latviešiem un viņu priekštečiem Latvijā pastāvēja tā dabiskā kontinuitāte, kas liek katrai paaudzei pārņemt vietējo dzīves stilu no iepriekšējās, tikai ar ierobežota rakstura pārmaiņām. Šī kontinuitāte gan varbūt bija vairāk izjusta nekā reāla, jo jau kopš 19. gs. sākuma Latvijā bija notikušas diezgan straujas sabiedriskās pārmaiņas. Taču vismaz kontinuitātes apziņa bija.

Trimdas sākuma gados galvenais bija saglabāt latvietību, jo trimdinieka mērķis ir atgtiezties mājās, tiklīdz apstākļi to atļaus. Trimdinieka traģēdija ir tā, ka viņš uzskata savu pašreizējo stāvokli tikai par īslaicīgu. Līdz ar to vide, kuŗā viņš dzīvo, kļūst nesvarīga, it kā nereāla, neatbilstoša viņa īstām prasībām. Cilvēks it kā apstāj pilnvērtīgi dzīvot, viņš psīcholoģiski iekapsulējas, uzliek sevi uz ledus un šādi iesaldējies cer sevi kriogeniski saglabāt eventuālam atkusnim dzimtenē. Šādi iestingušu psīcholoģisku nostāju nav iespējams ilgam laikam ieturēt. No tās ir jāatrod izeja, un izejas ir loģiski iespējamas tikai četras.

Pirmā izeja būtu iespējama, ja trimdinieku cerības īstenotos un Latvija vienas paaudzes mūžā kļūtu brīva un tautas daļa no trimdas varētu atgriezties mājās. Otra iespēja būtu, ja trimdinieki ar laiku nomierinātos, samierinātos ar apstākļiem Latvijā un nolemtu doties atpakaļ. Diemžēl, pirmā vēl nav notikusi, un arī otru daži izvēlējušies tikai retos izņēmuma gadījumos. Ja nu mājās atgriešanās vēl arvien pēc trim gadu desmitiem nav realizējama alternatīva, tad atliek tikai pieņemt un atzīt, ka trimda nebūs vis īss un pārejošs posms mūsu dzīvē, bet ka dzīve ārpus Latvijas ir mūsu „normālā” dzīve, jo tā ir vienīgā, kas mums ir pieejama. Un ja šo faktu pieņemam, tad mums paveŗas vairs tikai divas alternatīvas.

Viena no tām (trešā no visām iespējamām) ir, ka latvieši, ilgu laiku svešumā dzīvojot, pārtautojas. Tas ir dabisks process, kuŗā traumatizētie trimdinieki lēnām pārvēršas par apmierinātiem immigrantiem, kas ar gadiem ērtāk iekārtojas un dziļāk iekļaujas vietējā dzīvē. Pēc Kanadas pēdējās tautas skaitīšanas datiem jau tagad ap 50% no Kanadā iebraukušajiem latviešiem vairs nerunā savā starpā latviski. Tāpat jaukto laulību proporcija, šķiet, jau pārsniedz pusi no visām laulībām. Ja šī tendence turpināsies, tad jau pēc dažiem gadu desmitiem pasaulē izklīdušie latvieši būs izzuduši, citu tautu uzsūkti.

Bet pastāv vēl viena, pēdējā iespēja. Tā būtu, ka mēs reizē pielāgotos dzīvei šejienes sabiedrībā un reizē paturētu savu latvisko identitāti. Lai tas būtu iespējams, nepieciešams pastāvošos miglainos latvietības jēdzienus precīzēt un pārvērtēt. Vispirms, kā trimdas apstākļos, tā savā zemē latvietību nedrīkstam uzskatīt par kaut ko nedzīvu un statisku, kā kādu senu laiku relikviju, kas iekonservējama vai glabājama mūzejā. Latvietības jēdzienam ir jābūt dinamiskam un dzīvam, un, kā katrai dzīvai būtei, tam ir jāaug un jāpārveidojas, lai neiznīktu.

Otrkārt, ir jāatceras, ka pamati, uz kuŗiem normāli balstās tautiskās apziņas attīstība, trimdā nav pieejami. Ja gribam tomēr saglabāt latviskumu; tam jākļūst par latviskumu, kas var pastāvēt arī ārpus Latvijas zemes, ārpus latviskā vidē dzīvotas ikdienas. Mums nav vairs zemes, kuŗā iesakņoties. Vai tādēļ mums jāiznīkst? Nē, mēs varam audzēt jaunu, hidroponisku, ūdenī sakņotu latvietību, un tā ziedēs un zels, ja vien mēs spēsim dot tai nepieciešamo mākslīgo barību. Agronomi jau sen atklājuši, ka stādiem zeme nav nepieciešama, ka to, ko dabiski sniedz zeme, var arī mākslīgi aizstāt. Un ja pat stāds var iztikt bez zemes, kādēļ tad gan ne tauta?

Latviskuma izpratnei, kas mums jāizveido, būs jābūt dziļākai par to, kas valdīja pat Latvijas valsts neatkarības gados. Toreiz tauta bija aizņemta ar kaŗa posta labošanu, ar saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanu, ar valsts sabiedriskās iekārtas izveidošanu; un neatkarības posms pie tam bija ļoti īss. Daudz kas toreiz tika aizsākts, kas mums tagad jāveido tālāk. Etniskās īpatnības, kas Latvijas apstākļos varēja likties svarīgas, lēnām zaudē savu nozīmi pasaulē izkaisītiem latviešiem. Nebūs vairs iespējams teikt: „Lūk, tas droši vien latvietis, viņš ēd latviskus kāpostus ar desām.” Jo latvietis ēdīs ne tikvien kāpostus, bet arī stekus un crepes suzette, tamales un spagetti un sukijaki... un tomēr būs vēl latvietis. Būt latvietim nenozīmēs būt neizbēgami saistītam ar zināmām konkrētām īpašībām vai izdarībām, kā, piemēram, būt vai nu arājam, vai lielam dzērājam, vai korī dziedātājam, vai biedrībā runātājam. Modernā latvietība nevarēs vairs pastāvēt no sāļām siļķēm, pastalām, baltiem bērziem un, diemžēl, arī ne no Dzintara jūŗas un tēva sētas.

Savus bērnus audzinot, mums vajadzēs radīt kopības sajūtu ar latviešu tautu un ar Latvijas zemi, bet tas nebūs iespējams, mācot tiem raudāt par zaudēto tēva sētu un dzimtenes baltajiem bērziem. Bērniem, kas būs auguši palmu, kļavu vai eukaliptu paēnā un Latviju nebūs nekad redzējuši, tas neko nedos. Būs jāmeklē dziļāki, abstraktāki jēdzieni un simboli. Ja spēsim saskatīt, ka latvietim īpatnējais bija cieņa un mīlestība pret koku kā dzīvu, staltu, spēcīgu dabas radījumu, tad šo izjūtu gan varēsim bērniem iemācīt, un to varēs saprast latviešu bērni visās pasaules malās. Un šāda veida pārvērtēšana būs jāizdara ar visām mūsu iemīļotām klišejām, ar visām mūsu izdarībām.

Tas nenozīmē, ka mums tūdaļ steidzīgi būtu jāatmet visi savi „tautiskuma” atribūti un parafernālijas. Tas nenozīmē (kā kāds 1972. g. ELJA-s Informācijas biļetena līdzstrādnieks mazliet pārsteidzīgi secinājis), ka mūs šis arguments novestu pie prievīšu graizīšanas, tautas tērpu aptraipīšanas un kokļu dedzināšanas... Bet tas nozīmē, ka uz tautiski konkrētiem elementiem vien vairs nevarēsim balstīties. Nepietiek piekārt kokli ar prievīti pie sienas, ir jāmāk arī dziedāt latviešu dziesmas un jāpazīst latviešu mūzika. Nepietiek uzvilkt etnogrāfiski pareizu tautas tērpu un uz skatuves daiļi nodejot dažas tautas dejas. Ne jau tādēļ, ka šis skats neiepriecinātu sirdi un neiesildītu un ka tas viss nebūtu vairs jāturpina. Būtu labi, ka dejotāji savā starpā spētu apmīt arī pa vārdam latviešu mēlē un ka tiem būtu arī kāda sajēga par latviskām daiļuma un greznuma izjūtām. Nepietiek tikai pa gabalu izskatīties pēc dižena latvieša, ir jāiekļauj vismaz kaut kas no latviskā pasaules skatījuma savā personībā. Citādi drīz nonāksim pie tā, ka diženus latviešus vairs redzēsim tikai mūzeju manekenos, bet dzīvu latviešu vairs nebūs.

Tā nu esam nonākuši pie paša nozīmīgākā jautājuma: kas būs tā motīvācija, kas spēs paaudzi pēc paaudzes citā zemē dzīvojošus ļaudis pievērst latvietībai? Atbilde ir gaužām vienkārša: tie būs labumi, ko katrs kā individs varēs no šādas identificēšanās iegūt. Diemžēl, starp latviešiem izplatījušies vairāki gluži maldīgi un nepamatoti uzskati. Tā, piemēram, ir vecāki, kas nemāca bērniem latviešu valodu, baidīdamies no nabadziņu smadzeņu pārslogošanas un traucējumiem skolas sekmēs. Labākie zinātniskie pētījumi pierāda pretējo − ka divu valodu mācēšana tieši uzlabo sekmes skolā. Un jo vairāk smadzenes nodarbina, jo labāk darbojas...

Citi latvieši atkal cītīgi mēģina izskaust visu latvisko no savas ģimenes dzīves, domādami tā bērniem palīdzēt tālāk tikt vietējā sabiedrībā. Šīs atkal gluži veltas pūles un illūzijas. Fakts ir, ka ne pirmās ne otras paaudzes immigranti tikpat kā nekad netiek ne līdz augstākiem sabiedrības slāņiem, ne līdz polītiskas varas posteņiem. Tās, lūk, pieder pie tām pirmdzimtības tiesībām, kas jaunā zemē iebraucot katram par lēcu virumu ir jāpārdod. Šāda veida iespējas sāk pavērties tikai ar trešo paaudzi, un arī tad to sasniegšana saistās ar lielām grūtībām. Turpretim piederība vidus šķirai atkarīga tikai no materiālās labklājības, zināma dzīves stila un izglītības. Un vidus šķiras standartu sasniegšanai latviskā piederība indivīdam nāk tikai par labu, nevis otrādi.

Šeit jāuzsveŗ, ka augšminētie apstākļi tikpat labi attiecas uz Ziemeļamerikas tā sauktajām „neierobežotu iespēju” valstīm, kā uz jebkuŗu citu zemi. Ir tiesa, ka tiklab Kanada, kā arī ASV sniedz jo plašas iespējas materiālās labklājības iegūšanai. Taču tas pats nebūt neattiecas uz sabiedrisko stāvokli vai iespēju iegūt varas noteicējus posteņus valdībā vai citur. Tā, piemēram, Kanadā visi galvenie valstsvīri ir bijuši vai nu anglosakšu protestantu vai Kvebekas franču katoļu cilmes, dzimuši bagātās ģimenēs, gājuši zināmās privātskolās, ieguvuši juridisku izglītību un pazīstami zināmās sabiedriskās aprindās. Tas ir ļoti precīzi definējams profils, kas norāda uz izlases procesu sabiedrībā, kuŗā katra individa eventuālos sasniegumus dzīvē stingri ierobežo etniskās un šķiriskās sadales kombinācija. Šādi apstākļi nav raksturīgi t.s. kapitālistiskām zemēm vien. Piemēram, Padomju Savienībā visi lielākie pārvaldes posteņi kopš Staļina trīsdesmito gadu tīrīšanu laikiem ir koncentrēti etnisko lielkrievu rokās. Etnisko nacionālismu gan skaļi noliedz un nosoda tiklab padomju ideologi, kā amerikāņu sociologi, taču tā ir un paliek dzīves realitāte, kas visās zemēs ietekmē un noteic cilvēku ikdienu. Katrā zemē valda dažādas old boy sistēmas un ar tām saistītas sabiedriskās barjeras, un ir vairāk nekā naīvi domāt, ka tās vieglāk pārvarēt, atmetot savu latviskumu. Daudz prātīgāk un izdevīgāk būtu latviešiem pašiem izveidot savu sakaru tīklu un vairāk izkopt savstarpējo palīdzību, kā jau to ļoti sekmīgi dara žīdi, neatsakoties no sava kultūras mantojuma.

Visi socioloģiskie un psīcholoģiskie fakti liecina, ka vecāki, kas atsakās audzināt savus bērnus par latviešiem, nekādā veidā ar to nav viņiem pakalpojuši. Gluži otrādi, šādi vecāki saviem bērniem ir kaitējuši, viņi savus bērnus ir apzaguši, laupīdami tiem kontinuitātes sajūtu ar pagātni, atraujot tos no jebkādām saknēm un liedzot viņiem visus tos psīcholoģiskos ieguvumus, ko tiem būtu devusi latviskā identitāte.

Grūtības un ieguvumi, ar ko saistās latviskuma saglabāšana trimdā, ir saistīti ne tikai ar trimdas apstākļiem vien, bet arī ar straujām pārmaiņām, kas notiek visas pasaules mērogā sakarā ar technoloģijas attīstību, automatizāciju un urbanizāciju. Dzīve modernās lielpilsētās bieži rada psīcholoģiskas trimdas apstākļus. Cilvēks gan dzīvo ļaužu masā, bet šī masa ir anonima un arī viņu pašu neviens ne pazīst, ne ievēro. Nevienam nerūp, ko viņš dara, nevienam nerūp, vai viņš dzīvs, vai miris. Etniskā piederība ir viens veids, kā izrauties no šīs bezcilvēciskās masas. Latviešu sabiedrība izveido kopību, kuŗā katrs loceklis iegūst piederības sajūtu un individuālu seju, gluži kā tas līdz šim bija lauku sētās, pagastos, mazākās pilsētās.

Rūpniecības sabiedrībām arī raksturīga lielā iedzīvotāju kustība, vairākkārtējā pārvietošanās no vienas pilsētas uz otru, pat no vienas zemes uz otru. Līdz ar to cilvēkam vairs nav iespējams kaut kam pieķerties, jo varbūt jau rīt būs atkal jādodas projām. Ir grūti attīstīt kopības saites ar vidi, ar dabu, ar citiem cilvēkiem. Bet cilvēka dabā ir dziļi dvēseliska prasība kaut kam pieķerties, kaut kur piederēt, kaut ko mīlēt. Ja šī prasība nav apmierināta, cilvēks kļūst vientuļš, viņa dzīve zaudē jēgu un nozīmi, tam draud „dzīves apnikums un apatija − anomija.

Technoloģijas attīstības un masu komūnikācijas iespaidu rezultātā dzīves apstākļi un prasības sākuši mainīties arvien kāpinātā tempā. Daži novērotāji, piemēram, Alvīns Toflers, uzskata, ka jau tagad cilvēki cieš no īpatnēja stresa sindroma, ko viņš nodēvējis par nākotnes šoku. Dažādi pētījumi norāda, ka biežas dažāda rakstura pārmaiņas cilvēkam rada psīcholoģisku slodzi, kas savukārt izraisa dažādas kaites, simptomus un traucējumus, ieskaitot veselības bojājumus. Tādēļ katram indivīdam ir svarīgi attīstīt savā dzīvē psīcholoģiskas saites, kas palīdz dot kontinuitātes sajūtu un līdz ar to balstīt psīcholoģisko stabilitāti.

Psīcholoģiskas prasības, ko modernā sabiedrība neapmierina, daudz labāk apmierina tradicionālā sabiedrība, kāda bija mūsu priekšgājēju zemnieku sabiedrība. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāatgriežas uz laukiem, vai jāatsakās no modernās dzīves labumiem un ērtībām. Bet latviskais mantojums, moderniem apstākļiem piemērots, var daudz ko mums dot, kas palīdzēs vieglāk panest modernās dzīves psīcholoģisko spiedienu un nepilnības. Šeit vēl liels darbs darāms, lai katram latvietim būtu iespējams ar savu mantojumu labāk iepazīties, tāpat daudz vēl darāms, lai dziļāk to izprastu, lai izlobītu tā raksturīgākās īpatnības, tā esenciālās vērtības.

Ja latviešu tauta vēl vienmēr dzīvos, vai nu tas būtu trimdā vai Latvijā, tad tautiskās esmes konkrētās iezīmes arvien mazāk varēs noderēt kā vienojoši vai pat kā savstarpējās pazīšanās līdzekļi. Latvietis pirmkārt būs katrs, kas sevi par tādu uzskatīs un kam rūpēs savas tautas liktenis − tās pagātne, tagadne un tālākā attīstība.

Varbūt attīstīsies virspusīgas atšķirības starp trimdiniekiem un mājiniekiem, starp dažādo kontinentu iedzīvotājiem. Tas nebūs nozīmīgi, ja tikai spēsim saglabāt garīgo kontaktu savā starpā, un šeit ļoti var palīdzēt modernās komūnikācijas līdzekļi. Mums nav jāmēģina veidoties par imitācijas padomju latviešiem, nedz arī par agrāko laiku latviešu simulakriem. Mūsu pirmā un pēdējā rūpe ir izveidot dzīvu, aktuālu, dinamisku un augošu latvietību. Tad piepildīti kļūs dzejnieces Veltas Sniķeres (Nemitas minamais, Čikagā: A. Kalnāja apgāds, 1961. gadā, 14. lp. „Cimdu raksts”.) vārdi, kas bija arī pēdējā vispasaules latviešu jaunatnes kongresa mude:

Šķiraties šķērsām,
Tiekaties krustu,
Lai jūs viens otram
Vairs nepazustu