Zemes
skaņas, gājēju soļi lidostās skan tāpat Japānā, Austrālijā kā Čikagā, Rio
vai Bombejā. Tāpat šeit Hamburgas lidostā. Tā pati lepnā kopības sajūta:
vispasaules ceļotāju draudzes vērienīgā rosme.
Eglons Spēks
VARIĀCIJA PAR INĀRU
Zemes
skaņas, gājēju soļi lidostās skan tāpat Japānā, Austrālijā kā Čikagā, Rio
vai Bombejā. Tāpat šeit Hamburgas lidostā. Tā pati lepnā kopības sajūta:
vispasaules ceļotāju draudzes vērienīgā rosme.
Dažs nāk krūtis izslējis, kā atgriezies no debesu augstumiem, cits soļo kā Tailandes templi uz galvas nesot, ar svētuma atspulgam visu saprotošās, apžēlotājās acīs.
Lūk, Ints ienāca Hamburgas lidostas hallē kā laimes zemi sasniedzis sapņotājs. Savai apkārtnei viņš neveltīja ne mazāko ievērību. Svinīgi viņš iegāja tālsarunu kabīnē. Tā viņu apņēma ar hermētisku klusumu.
Viņš bija tālus lidojumus veicis, slaida auguma jauneklis. Pēc izskata laimīgs.
Viņš pielika pie auss klausules gludo, vēso bakalitu tik maigi kā teiksmainu gliemežvāku. Dažās sekundēs viņš bija savienots ar Zviedriju un ausī uzplauka valdzinoši dziļas skaņu raķetes. Viņš dzirdēja runājam Ināru - Ināru Silnieci.
„Kur tu esi?”
Ints tīksminājās kā saulē: „Tu zini, ka es zvanu? Kā tu to zināji?”
„Telepatiski. Bet es nezinu kādā tālumā un virzienā tu esi?”
„Es runāju no dienvidvakariem. Dzīvs. Tagadnē. Ar katru tavu vārdu dzīvāks. Nupat nolaidos Hamburgā, bet tomēr vēl paies trīs dienas līdz tevi redzēšu.”
„Ak tu mūžiņ! Trīs dienas! Tās būs kā trīs mūži! -”
„Es būšu brīvs Kardifā. Vai tu zini, kur ir Velsa? -”
„Nu tas nu gan izklausījās kā tai dziesmā ‘Vai zini zemi, citronas kur zied.’ Zinu gan. Tautu meitas tur staigājušas melnos cilindros un cimdos. Tur lidinās neparasts dziesmu gars un zinu arī to, ka arī es esmu nolēmusi braukt uz Velsu, uz Kardifu.”
„Kāda brīnišķīga sagadīšanās! -” Ints iegavilējās.
„Nav ko brīnīties. Labāk tici. Tas ir zvaigznēs rakstīts.”
„Ak vai!-” Intam aizrāvās elpa, tramīgi viņš grozījās pa šauro kabīni kā medu noilgojies lācis: „Nez kas to zvaigznēs ierakstīja?”
„Pateikšu Velsā.”
„Būsi?”
„Jā. Kā komēta.”
„Ai mīļā! Pēc tādas parādības esmu visu mūžu ilgojies.”
Viņi sarunāja satikšanās vietu. Pēc sarunas Ints kādu brīdi blenza kabīnes izolācijas plāksnēm apšūtajā sienā kā jēgu zaudējis, kā negribēdams no paradīziskā sapņa mosties, neparko negribēdams pārtraukt savu valdonīgo jūtu lidojumu. Ikreiz esot viņas tuvumā, kaut vai tikai pa tālruni runājot, viņa izjūtas lepnā priekā uzliesmoja kā zeltainas saullēkta debesis.
Ilgas kvēlināja zvanīt vēlreiz. Šai brīdī viņš noraidīja Šopenhauera apgalvojumu, ka vienīgi vienatnē cilvēks ir brīvs, ka ikviena sabiedrība met piespiestības ēnu. Uz Inta brīvības vārtiem rotājās Marka Tvena atziņa: Bēdas tiek pašas ar sevi galā, bet lai prieks būtu īsts, tad jāatrod kāds, ar ko priekā dalīties.
Ai ka gribējās zvanīt vēl! Taču jārīkojas, lai nenovēlētos, jo Ints vēl bija iesaistīts Eiropas laika un transporta sistēmā, kas viņu nesa sev līdz kā plaša straume. Pa ceļam atvaļinājumā, augstu debesīs starp Verakruzu un Dallasu viņu panāca darba devēja - Eurotranskoncerna telegramma ar lūgumu nolaisties Hamburgā un palīdzēt „m/s Fairness” kapteinim aizvadīt viņa kuģi uz Kardifu. Uzdevuma ilgums aptuveni septiņdesmit stundu. Bija grūti šo uzdevumu atteikt. Septiņdesmit stundās varēja daudz kas notikt, bet viņš taču nebija Anglijas karalis Edvards, kas, nerēķinoties ar laika gaumi, savas mīļotās dēļ atteicās no troņa, vai Antonijs, kas Kleopatras dēļ pagrieza muguru impērijai un aizzēģelēja pāri jūrai. Viņš taču nedrīkstēja būt vieglprātīgs pret darba morāli, aizkārt pazaudētās paradīzes skeptiskos skumju daimonus.
Ai kā gribējās piezvanīt vēlreiz savas paradīzes paradīzei! Bet bija sestdiena un pulkstenis jau bija pavirzījies pāri pusvienam, un nevarēja vairs kavēties. Transportkoncerna personālajās ekvācijās bija radies kāds misēklis. Bija aizmirsts, ka Ints sasniegs Hamburgu sestdienā, pusdienas laikā, kad administratīvie darbinieki jau būs ceļā uz saviem nedēļas nogales privātnoslēpumiem. No Hamburgas pārstāvniecības atbildēja kāds savā darbā aizkavējies inspektors. Viņš zināja, ka „Fairness” esot iegriezies Emdenē. Lai Ints braucot uz Emdeni pie viņam pazīstama speditora. Tas Intu saņemšot kā savu brāli. Maigi izsakoties, Ints šo ziņu uzņēma ar dalītām jūtām. Uz Emdeni!? Rauj tevi vilks! Šai brīdī viņš bija cerējis lūkoties Ināras valdzinošajos vaibstos kā jaunā kristalldzidrā galaktikā ar pērļu zvaigznēm ap kaklu, ar pērļu zvaigznēm ziemeļnakts melnajos, kuplajos matos. Lielie tālumi bija biedējuši ar neziņu, un arī šeit Hamburgā viņš nejutās īsti drošs par jaunās „galaktikas” iespējamām kursa maiņām, par neaprēķināmo pagātnes raķešu reakciju.
Galu galā Emdene taču nebija tālu, kaut arī sajūta tāda, it kā būtu jābrauc atpakaļ uz pagājušo gadu simteni. Viņš ieradās masīvajā „Hauptbahnhof Nord”. Pa ielām ar efektīvi vācisku trauksmainību drāzās buldozīgi autobusi, sienāzīgu riteņbraucēju bari, bet ielas malā vēl stāvēja arī atmiņas, un acumirkli vēlāk Ints paklausīja atmiņu mājienam. Atmiņas viņu aizveda atpakaļ pāri ielai mākslas muzejā. Kā ģeniālu dižbērnu rotaļtelpā tur vēl tāpat laistījās bērnišķā stikla vizulīgie veidojumi dzidrās valdzinošās krāsās. Tie paši krāsās dzimušie, sensētās dziedošie gaiļi, bruņu vīri, eņģeļi, sulīgie senģermāņu meži, pagāniskas upurvietas ar asiņainiem altāriem; kā līdz šim laikam atnākuši sarkani stūrīši, nostūrīši vai karogotas skatuves svētgara stiprināšanai. Starp šīm mākslas prizmām kā mirdzošs kinētisks meistardarbs pastaigājās Ināra, un Intam likās, ka gleznu kokos iežūžojis dzīvinoši siltas medainas vēsmas.
Tur arkadiskā miermīlībā sēdēja sievišķīgā daiļuma našķis Pariss. Ak labi gan, ka tas ir tikai audekls; toreiz Ints bija klusībā nopriecājies. Īsu brīdi viņa apstājās pārdesmit centimetrus no šī romantiskā trojieša, kas tur sēdēja dabiskā lielumā, sava laika skaistulēs lūkodamies.
Jā. Viņš bija uz pareizām sliedēm, kaut tikai nu vēl pa Emdenes sliedēm nevajadzētu braukt. Kā melna ēna gar sniegbaltiem skatlogiem aiziedams, viņš iekāpa vilcienā. Paldies Dievam vilciens skrēja ātri. Hamburgas namu labirintus drīz vien nomainīja zaļas papuves, sarkanīgas lauku ēkas, celtas no ķieģeļiem -Ziemeļeiropas kultūras pamatakmeņiem. Vilciens skrēja gar pusaudžu mežiem, žogu žogiem iežogotām papuvēm, pļavmalām, gatvēm. Te bārdains pretimsēdētājs, palūkojies Inta latviskajā laikrakstā, uzsāka sarunu:
„Sakiet man, kāpēc latviešu laikraksti raksta vai vienīgi Lāčplēša garā?”
Ints palūkojās pretimsēdētājā rosinoši pārsteigts. Latvietis. Lācīga bārda. Negaidītais jautājums atklāja, ka pretimsēdētājs mīl spriegas sarunas. Tātad problēma, grūtības. Bet vai grūtības šoreiz vienos? - lēnprātīgi prātoja Ints un atbildēja, ka arī Spīdola nav aizmirsta.
„Bet aizmirsts ir mūsu melnais ģēnijs Kangars! Varat ticēt: melnais visos laikos ir spējis iedvest ļaudīm izbrīnu, apbrīnu, bailes un arī bijību.”
„Tas ir kaut kas pataloģisks.-” Ints ar nepatiku atsaucās, bet pretimsēdētāja smīns sašaurinājās naža asumā:
„Būtu pēdējais laiks ļaut viņam izteikties, lai mēs varētu iepazīt viņa motīvus līdz pēdējam sīkumam. Es jums jautāju, bet es arī atbildēšu. Mēs sirgstam ar pliekanību. Neviena kārtīga tumsoņa.”
„Ko jūs sakāt? Nevienam taču nav laika interesēties par tumsoņiem. Lāčplēsis cīnās braši! -” Ints cirta pretim.
„Braši gan, bet statiski. Bez maskēšanās, bez veiklām pozīciju maiņām, un Kangars arī nesēž rokas klēpī salicis. Iesaku pa vaļas brīžiem palasīt Šekspīru. Velns ir nenozīmīgs plušķis pret īsti lielu nobriedušu Kangaru, Dižkangaru. Bet nu piedodiet, ka es jūs iztraucēju no lasīšanas. Tagad man jāizkāpj.”
Bārdainis izkāpa Bremenē, tā arī vārdu nepateicis. Tālāk kailajos līdzenumos sāka zilgot arvienu vairāk grāvju un kanālu. Tad vilciens jau skrēja starp polderiem.
Nē. Ints ne labprāt pievienojās bārdaiņa filozofijai. Būdams ceļā pie Ināras, viņš tiecās pēc apskaidrības ambrozijas un nektāra, pēc Homēra saulē sasiluša sniegbalta marmora siltuma. Vilciens ieskrēja zem stiepuļu tīkliem Emdenē. Pamalē rēgainas dzelzs konstrukcijas, industriju asimmetriskās celtnes. Padebešos dūmu pelēcība. Lai kā ar ķēdes reakciju, bet debesis paliks. Varbūt mākoņu nebūs, bet zvaigznes mirdzēs mūžīgi. „Augšā aiz zvaigznēm, tur vilšanās nava...” Tur arī telpas diezgan visdažādākām pārliecībām. Platoniski spriežot, būs tikai jāatminas, jānokabina no zvaigznēm ideja pēc idejas. Viss ir jau bijis. Ak ērmīgās iedomas!
Lūk austrumfrīzieši vairs nestaigāja melno drēbju ērā, bet ne arī tik spoži kā Hanzas laikos, kuŗu atblāzmu vēl pieredzēja Rembrants, sabiezinot dārgo audumu atmiņas mistiskas gaismas mirdzumā. Tāpat kā:
„Tur burvīgā gaismā...”
Ints ieradās idilliskā Beidenas Bleichenas malā, kur sentimentālās birztaliņās baltoja senlaicīgas un modernas savrupmājas. Pa pusei aizsērējušā kanālīša malā viņš atrada speditora māju. Plāksne uz durvīm ar vārdu „Deflet”. Pie durvīm zvanot Ints nodomāja, ka šis vārds skan drūmi kā pēdējās elpas nopūta.
„Zinu,” - durvis atvērusi teica sirma apteksne: „Kungs zvanīja, ka gaidāms viesis no Hamburgas.”
Jauki. Hamburgas steidzīgais inspektors bija devis ziņu. Viņu ieveda balsinātā viesistabā un palūdza, lai pagaidot.
Telpu greznoja senas mēbeles smagnējā baroka stilā. Tās bija par lielām jaunlaiku telpai. Frīziski krēsli, kamīns ar zilganiem frīziešu podiņiem. Pie sienas vecas kartes, bruņas un tumši frīziski portreti: senas cilts ķīlbārdaini cūkači, bālas sievas, izņemot kādu pusmūžā, kuŗas sejā un tērpā bija kaut kas senatnīgi baltisks.
Iesteidzās apteksne ar ziņu, ka kungs nebūšot drīzāk mājās kā pēc divām stundām, bet lai pagaidot. Viņš vēloties Intu sastapt pats personiski.
„Vai pacienāt jūs ar kaut ko? Varbūt kafiju?”
„Paldies. Nē. Bet maza pastaiga gan derētu. -”
Ints piecēlās no dziļā ādas krēsla un izgāja laukā pavasaŗa saules pielietajā allejā. Atkal kavēšanās, atkal nevēlami blakus iespaidi. Viņš lēnām soļoja vecu vītolu sudrabzaļgās gaismas blāzmas ielīksmots un priecājās, ka nav jāgaida senatnīgajā frīziešu pagātnes telpā. Protams, tur bija garīgu formu pārlaicīgais vieglums, harmoniska stila vienība, izlīdzināta kultūra, bet tas bija trauks, no kura dzīvais gars bija aizlidojis. Laiks dzīvu jūtu kvēlei meklēt jaunus veidolus. Bet šeit, Ints, pacēlis acis, ieraudzīja garenajās vītolu lapās rotaļīgu debesu vieglumu, draisku saulstaru deju, jo radniecisku Ināras mutes smaidiem ar dievišķīgu jautrību lūpu kaktiņos.
Allejas galu šķērsoja ar veciem kokiem apaudzis plats cietokšņa valnis. Šeit bija bijis cietoksnis. Cietoksnis kā dzeloņains kastanis pus pilsētai apkārt, kā prototips „Rīta zvaigznei” - viduslaiku ierocim - naglainai dzelzs bumbai kāta galā vai ķēdē kā sprigulis. Mūri jau sendienās bija pārvietoti pilsētiņā, pārveidoti par moderniem namiem. Uz ģeometriski precīzajiem vaļņiem ierīkoti parka kājceliņi. Pavasara debesīs augšup sniedzās ozolu, kļavu, kastaņu allejas. Krūmos drasēja zēnu bari ar plastmasu zobeniem un šķēpiem. Acumirklī Ints atcerējās arī savu bērnību. Arī viņš bija audzis cietokšņa pilsētā kā šie Emdenes zeņķi. Turklāt lielais plašais Liepājas jūŗas cietoksnis ar daudzajiem fortiem un redutiem tika pa daļai lietots vēl šajā gadu simtenī. Miera laikos zēniem pārgalvīgu dēku kāres objekts. Bet tur vareno fortu pagalmā notika futbola sacīkstes, slidošana, tautas sapulces, pat dziesmu svētki, un arī tur, tāpat kā šeit, jo plašus sektorus aizņēma puķu dobes, bija arī gulbju dīķis, mīlestības saliņa; parka koku miermīlīgā poēzija.
Nē, viņš neticēja, ka daba dod savu esenci cilvēku garam un raksturam, bet nevarēja arī noliegt, ka cilvēki to atspoguļo. Tās kustību dzīvīgais vieglums meklēja salīdzinājumu krāčainās Bērzupes viļņu rotaļīgajā vieglumā. Egļaini, zvanaini sprogu gredzeni. Egles staltums. Egles kuplums bizēs. Egles lepnā patstāvība, bet bālajos vaigos naktsvijoļu gaismas dzidrums. Un tā nekā nezināja no pasaules ļaunuma, it kā čūskas pasaulē nemaz nebūtu, bet tikai baltie jēriņi.
Bet bija jābēg pāri ciņiem, pāri purviem, cauri dziļiem mežiem kā tautasdziesmā pār jūŗu svešos ļaudīs, kur skumji pravieši dziedāja, ka Rietumi grimst kā Atlantida, ka pasaule nav radīta tikai cilvēkiem, ka skaistais ir nokauts, ka bēdas ir skaistākas par prieku, jo skaistāka par paradīzi esot Ģetzemane.
Viņa ziedēja kā kvēla magone starp čaukstīgiem rudziem kā tuksnesī uz vientuļas telefonbūdas jumta. Ziedēt uz telefonbūdas! - čaukstēja rudzi: Uz telefonbūdas, no kuŗas nekur nevar piezvanīt! ?
Rudzi aizmirsa telepatiju, par parapsīcholoģiju nemaz nerunājot.
Intu durvīs sagaidīja pats Deflets; bāls, smaidīgs, aktīvs frīzietis. „Fairness” esot Antverpenē. Ints samulsis pārdomāja, vai „Fairness” medības neizbeigt. Viņš lūdza Defletam atļauju piezvanīt Inārai, bet velti izzvanījās. Neviens vairs neatbildēja.
„Jums kādas privātas rūpes?”
„Jā.”
„Nepatīkamas?”
„Ļoti patīkamas. Bet steidzamas.”
„No kādas zemes jūs esat?”
„Zviedrijas latvietis.”
Deflets norādīja portretu, kuŗu Ints jau iepriekš bija ievērojis: „Šī dāma ir no Baltijas. Dzīvoja 14. gadsimtā. Tuvs sakars ar manu dzimtu.”
Ints pievērsās portretam, bet Deflets kļuva aplam runīgs:
„Tas bija laiks, kad mums ar Baltiju bija dzīvi tirdznieciski sakari. Šeit šai pašā kanālītī, ko jūs redzat aiz loga, piestājās mūsu kuģi - Hanzas kobes.”
„Nesen tādu kobi redzēju Porto Cabello, Venecuēlā, -” ieteicās Ints un Deflets steidzās piebilst:
„Toreiz, cik no veciem rakstiem esmu uzzinājis, Romas impērijai sairstot, Ziemeļeiropa nonāca lielās grūtībās. Ziemeļeiropieši tad emigrēja uz Baltiju, inkorporēja visu Baltijas telpu mūsu tirdzniecības sistēmā - Mums ir dziesma, -” Deflets turpināja: „Nach Ostland villen vier faren, Da ist ein beseres land...”
Ints piekrita, ka esot to vēl nesen dzirdējis Amsterdamas lielajā „Concert Gebouw” zālē. Esot dziedājuši veci un jauni.
„Holandieši to vēl nav aizmirsuši,” - Deflets sajūsmināts atsāka: „Lepnums par vēsturiskās telpas plašumu. Tā tas nu bija. Bet jau pirms tam, pirms 12. gadsimta Baltija bija nozīmīga preču piegādātāja, sevišķi luksa preces, kā zvērādas, dzintaru, vasku, medu. Pēc mūsu vēsturnieku ziņām, bronzas laikmetā baltiešu kultūra ir turējusies ar markantu stabilitāti. Tas tad, kad ap Dancigas telpu veidojās ‘šteinkisten’ kultūra un Vidusvācijā ‘Urnenfelder’ kultūra. Nav šaubu, ka toreiz jūs apbrīnoja vairāk nekā šodien. Pēc rietumnieku emigrācijas, tas būtu pēc 12. gadsimta, Baltija kļuva ievērojama ar vairumprecēm. Tādā veidā tai bija liela loma kā rietumu industrijas preču noņēmējai. Vai es jūs nogurdinu? Nē? Šā vai tā, es tūlīt beigšu. Jā. Tad Eiropa strauji atdzīvojās no chaotiskās saimniecības krizes. Vēlāk, kā jau zināt, nāca lielie ģeogrāfiskie atklājumi, un mūsu kuģiem un tirdzniecībai atvērās visa plašā pasaule. Šis kanālītis te aiz loga izliekas maziņš šodien, bet viss jāmērī ar sava laika mēriem.”
„Materiālisms kā toreiz, tā tagad,” - piebilda Ints.
„Jā. Pareizā melodija,” - jautri iesmējās Deflets un piebilda: „Jā. Es redzu - jums jāsteidzas, bet vēl tikai pāris vārdu. Pāris vārdu jums ceļā no Austrumfrīzijas. Redziet, tajos senajos laikos arī manai dzimtai bija iespaidīga nozīme šīs zemes materiālajā attīstībā, bet kad zūd pasaulīgās dzīves spēks un bagātība, tomēr pāri paliek kultūras vērtības - materija kļūst par garu. Mēs dzīvojam vakarzemju norietā, bet mūsu gars ir spēcīgs.”
„Vakarzemju noriets?” Ints vaicājoši atjautāja: „Tad jau drīzāk zemes lodes noriets.”
„Tumsa, vai ne? Tumsa mūs pasargās to visu redzēt,” - Deflets domīgi piebilda.
Ints steidzīgi atvadījās. Bija pēdējais laiks doties uz staciju un sēsties Antverpenes vilcienā.
Vilciens skrēja Holandes zaļajā naktī. Dzirnavas, ciemati, gulošu govju pulki, piens, siers un puķes, koka tupeles, brīnišķīgi baltas sievu aubes. Teļos, eļļā un tulpēs vēl vienmēr šīs zemes nākotne.
Klip, klap, stāv dzirnas zaļā ielejā, dziedāja vēji, vilcienam skrienot gar tiltu bārkstainiem spraišļiem. Inta labsajūta sāka atgriezties. Kilometru pa kilometram tuvāk Kardifai, tuvāk Inārai. Brīdi pa brīdim kā ugunsputnam spārnus savīcinot logos iešāvās vibrējošas reklāmu gaismas, industriju atblāzmas, mazpilsētu gaismas čemuri. Tad jo plaši savu gaismu aizkarus atvēra Amsterdama, saņemot ceļotājus ar savu mākslu un puķu bagātību kā epikūrisks dārzs, gluži romiskā izlaidībā. Arī šeit viņu sagaidīja atmiņas un arī pavadīja ar Ināras matu ziedošo spodrumu, kā saturnāliska procesija Holandes naktī starp tulpēm un zvaigznēm.
Un Harlemā - Van Goga sīpolainās saules El Dorādo pļavās, viņa smejot lasīja zilos zvaniņus, un zilie zvaniņi dejoja viņas acīs, ap ceļgaliem, ap potītēm un pirkstiem.
„Bet ja nav mīlestības, tad labāk lodi pierē!” - viņa spēji izsaucās pie Leidenas. Tāpat nebija vis cukura balodītis, jēriņš, taurenītis baltais, ar mīlestību kā vieglu vēsmu.
Gaŗām paslīdēja mazā miermīlīgā Delfta ar ziedaini ziliem fajansa sapņiem, un tad jau atspīdēja Roterdamas uguņu ķekarainās lāsmas. Zem vagoniem pazuda Lekas upes tumšā straume.
Antverpenes stacijas laukumā ļaužu drūzma kā bites starp medus kārēm, tīksmīgā neona narkozē. Šīs reālās pilsētas dramatiskais nemiers radīja Intam vēlēšanos iespējami ātri steigties tālāk. Viņš steigšus iekāpa taksometrā, kas viņu tiešā ceļā aizveda pie ostas kantoŗa ziņojumu dēļa. Jā. Uz šī dēļa bija arī „Fairness” vārds un atrašanās vieta. Ostā pāri mastu tūkstošiem romantiska mēnesnīca kā piesūkusies ar nepārredzamām gadsimtu odisejam. Lielajā katedrāles tornī kāds kaislīgs ērģelnieks raidīja debesīs Kuperēna zeltainās skaņu bites. Arī ar Ināru viņš bija tā lūkojies augšup diženajā gotikas meistardarbā, kas pacēlās virs ļaužu galvām kā ticības klints, bet Ints atzina, ka savā garā skaistāka ir bārenītes burvju pupa.
Tad taksometrs drāzās pa bedrainām ielām, gaŗām dūmakainām rafinerījām, sudrabainām cisternām, kilometru aiz kilometra gaŗām noliktavām, sliežu vizmai, celtņiem, kuģiem, signāltorņiem. Visa šī kūpoņa, rūkoņa, dunoņa šobrīd Intam likās uzjautrinoša, bez kāda pievilcības spēka, jo šobrīd viņam vairs nedraudēja noslīkšana svešu straumju virpuļos, nosmakšana vienaldzības gāzes tvanā.
„Vieglas bēdas ir pļāpīgas, bet lielas bēdas ir mēmas,” - teicis Seneka, bet Intam nebija vairs nekādu bēdu. Lūk, tur stāvēja „Fairness” aiz mezglainiem dzelzs celtņiem. Dziļi iegrimis, tilpnes aizvērtas. Nebija šaubu: tas gaidīja paisuma uzplūdus, lai dotos jūŗā.
Kapteinis sēdēja pie milzu rakstāmgalda. Vecs salīcis jūŗas vilks. Salīcis piecēlās, salīcis pastiepa salīkušu roku un dobjā balsī paskaidroja, ka viņi esot Intu gaidījuši. Tad strupi noteica:
„Olreit. Dokumentus atstājiet man. Locis un četri velkoņi ieradīsies rīt no rīta pulksten četros.”
Pulksten četros rītā „Fairness” izslīdēja no Antverpenes. Saulei austot, pēdējās ardievas pamāja Valherenas vientuļo kāpu zāles. Apvāršņa pamalē zilgoja Zēbrūges celtņu kūkumi. Tālāk Ostendes kubistiskais Kazino un vēlāk Denkerka ar saviem masīvajiem cementa vaļņiem. Tos krastus, kas vēl atradās aiz apvāršņa, Ints redzēja ar atmiņu acīm tūkstošiem jūdžu tālumā. Kuģa apkalpi viņš sastapa vai vienīgi ēdnīcā. Tā bija moderna telpa. Te nebija ko runāt par kaut kādiem trūkumiem, un līdz ar to, liekas, ka vispār te nebija ko runāt. Kā dīvaino nerunību paskaidrojot, pirmais mašīnists teica:
„Te mums viss ir kā vajag.”
„Jūs esat sasnieguši lielisku eksistences formu,” - Ints tā kā ar izbrīnu atbildēja un pajauns telegrāfists žēli novilka, ka neesot pat nekā pēc kā ilgoties.
„Pat nav jārunā.”
„Mēs neesam dzimuši, lai vaimanātu,” - mašīnists atrūca un acumirkli vēlāk klusējot lūkojās vienīgi savā šķīvī.
Ints satika Ināru Kardifas Zaļajā cietokšņa pilī, kuŗā valdīšanu pēc deviņpadsmit gadsimtiem bija pārņēmusi Mūzika un Drāma. Tur atbalsojās dziesmas. Nē. Šeit starp vecajiem romiešu mūŗiem vairs nevaldīja bruņniecība, bet leģendāras teiksmainības vainagots greznums.
Viņi satikās Arābu telpā. Tā bija kā sveiciens no tūkstoš un vienas nakts. Velsas dziesmu studijas Ināra atstāja vēlākam laikam, jo tagad sākās pasaules jaunatklāšana. Atstājot cietokšņa mūrus, viņa pielika savu mazo plaukstu pie saulē sasilušās mūŗa sienas. Mūris esot celts Romas leģionu aizsardzībai 75. gadā pēc Kristus. Vai arī Ināru jau bija skāris cietokšņu paradoksālais romantisms? - Ints norūpējies nodomāja un, steigšus noņēmis viņas pirkstus no akmens pagātnes, teica:
„Lai akmeņi sapņo savus akmens sapņus. Pie ērkšķrozītes romantikas tu nepiederies, kaut arī tavi vaigi sārto kā rožu sapnis. Nāc. Arī pašu Kardifu tu jau esi diezgan pagodinājusi.”
„Man tev tomēr vēl jāparāda kāda ļoti zīmīgi zaļa krāsa, ko es te Kardifā redzēju.” - Ināra atsmēja. Viņi iegriezās pilsētas mākslas templī.
„Lūk. Te!” - Ināra šķelmīgi iesaucās, aizslēpusies aiz oniksa zaļuma Penelopes tēla: „Tik zaļa es kļuvu, tevi gaidot.”
„Jā. Viņa stāv gluži saskābušā zaļumā, bet tas nav tavs zaļums. Tev rados ir linu zaigā līksmība.”
Tērzējot viņi maldījās no telpas telpā un vispēdīgi nonāca vismodernākajā. Uz grīdas gulēja raupji apdarināta ģipša sieviete dabiskā lielumā, ar kājām gaisā. Milzīgas gleznas debesīs bija mirušas pasaules vēsums. Uz postamenta gludi plastmasas gurni. Pie sienas bīstami asas naglu gleznas, maisa drēbē iestrēguši zobriteņi, mūra fragmenti, nedabiski skaists eļļas tornis.
„Šī pasaulīgā astronomija mani neiepriecina.” - Ināra kā salstot noteica. Viņi klusējot gāja atpakaļ, kā pareizo ceļu meklējot. Bija jāiet atpakaļ gaŗām lepniem hercogiem, karaļiem, karalienēm, gaŗām El Greko „Gājienam uz Golgātu”. Nīgras sejas, slepkaviski skati, ciniskas vīpsnās: pasaules elpas riebīgā smaka. Pagātnes grēcīgās ainas.
„Int? Kā tas īsti ir? Vai viss tas piederas gara pasaulei?”
„Kā nu ne. Piederas. Krietna daļa, protams, pie daimoniskās. Melnajiem ģēnijiem esot ievērojama loma gara pasaulē. Tumsas un gaismas cīņa.”
„Tu jokojies. Es neticu.” Ināra sūkstījās. Viņi kāpa pa kāpnēm lejup gaŗām drūmam bruņiniekam zirgā. Galvā bruņucepure. Kā tanks T34, Keturions vai Šermanis. Skumji galvas noliekuši „Bruņinieku garu” pavadīja seši kājnieki ar tomiju ķiverēm galvās.
„Vienīgais, ko es no tādām parādībām atzīstu, ir mazais Dalarnas tumsas sūcējs,” - Ināra turpināja tērzēt: „Zini? Tāds kā melna pelīte ar garu, garu asti. Tas ir labs daimoniņš. Sūc tumsu kā putekļu sūcējs,” - Ināra jautri smējās, gandrīz uzgrūzdamās Rodēna „Skūpstam”, un sparīgi iesaucās: „Es protestēju par skūpstu pie elles vārtiem! Kāpēc mēs tā tiekam biedēti? Visi šie tēli tikai izraisa skaistas skumjas. Vai mēs to esam pelnījuši?”
„Tā ir pagātne, bet nākotne pieder mums!” Ints sirsnīgi atbildēja un, izejot laukā, norādīja uz kādu uzrakstu varena vīra postamentā: „Philantropist”.
„Man patīk.” - Ināra galvu pieglaudusi atsmaidīja: „Man jāatzīst, ka tas izskatās diezgan naīvi tā zem zābakiem savu labestību reklamēt, bet naīvitāte esot visas poēzijas māte.”
Par labestību runājot Ints piebilda, ka tepat netālu Bardslija Salās guļot četrdesmit tūkstoš svēto.
„Jā. Es ievēroju, ka pat zaķīšiem te ir bijusi sava svētā jaunava Melangella,” - Ināra steidzās piebilst: „Mīļie zaķīši to tiešām bija pelnījuši.”
Tā
tērzējot viņi devās no pilsētas laukā un pavadīja dienu staigājot sulīgi
zaļos mežājos, zem kuplām gobām, smalklapainiem ozoliem un atgriezās pilsētā
tikai pievakarē. Viņi palūkojās Kardifas bazāriskajās arkādās, nopirka
vīnogas, vīnu, sniegbaltu maizi ar saulaini dzeltenu garozu un atgriezās
savā apmetnē.
Nomods bija skaistāks par sapņiem. Vienīgi īsi pirms ausmas vasaras sapņu laiva viņus viegli aizvizināja līdz saules lēktam. Viņi piecēlās bez kāda noguruma un, iekāpuši satiksmes kuģī, devās tālāk pāri Lamanšai. Viņus apsveica Francijas strazdu kaislīgā vīterošana. Pludmales restorānā pasniedza vislabākās austeres.
Citu rītu viņi devās starp Kalvadosas lēzenajiem pakalniem putnu piedziedātās birztalās un, vasaras ziedēšanu vērojot, sekoja pļavās iegrimušas upītes līčiem. Kvēli sārtoja āboliņlauki un kaut arī zālē vēl bija saglabājies nakts vēsums un rasa, Ināra brida līdz ceļgaliem, līdz jostas vietai pa kuplajiem zālājiem, zandales pakarinājusi uz pleca. Gaiss ātri sasila. Dvašoja kalves. Viņa līksmi iedziedājās, iegavilējās, sastopot vietas, kas līdzinājās viņas bērnības Bērzupei. Pat māli bija tikpat mīksti, silti un viltīgi: aptvēra pēdu un nogāza pacerēs, ieslidināja lēpju lapās, bet glābiņš nebija tālu jāmeklē. Sudrabvītolu aizsegā aicināja dzidrs atvars, zila laiva, zālēs iegrimusi laipa. Ints steigšus nometa drēbes un aicināja Ināru sev līdz. Vai tur no sudrabvītolu lapotnes saules spozmē iznāca Afrodīte? Uzkāpa uz laipas ar zaļu zaru rokā un bez kāda jūtu mulsuma ielēca atvarā.
Vēlāk viņi sēdēja upmalas Saulainē netālu no varena skudru pūžņa un, matus žāvējot, klausījās sienāžu aizmūžīgajā vasaras dziesmā, ar gaišu prieku lūkojās putnos, kas šāvās debess plašumā kā bezgalīgā laimē gavilēdami par vasaras ziedošo bagātību.
„Vai zini, ko šai brīdī spriež skudru pilskalna sabiedriskā doma?” - pēkšņi ievaicājās Ināra, ar šķelmīgu smaidu palūkojusies Intā.
„Viņi brīnās un spriež par lielo balto liliju, kas te nosēdusies. Vai neredzi, ka skudru izlūki ir sakāpuši apīņu stīgās un vīnogulājos un sūta savus palīgus ziņot skudru padomei par pasakaino parādību,” - Ints kā pasaku stāstot atbildēja.
„Šodien katra lapiņa, zālīte ieelpo sauli. Es arī.” - Ināra pateicīgi atbildēja.
Smaržoja svaigs siens.
„Es tev kaut ko klusi pastāstīšu.”
„Es pierakstīšu,” - Ints smilgu pacēlis atbildēja. Viņš rakstīja ar smilgu uz viņas pleciem, muguras, matiem, pirkstiem sapņaini klusas vasaras dziesmas, un vienīgi ziņkāras spāres viņus šad tad iztraucēja putnu dziesmām pieskandinātajā upes pļavā, kas saules glāstīgajā siltnē smaržoja ar visas vasaras smaržām. Ints lūkojās viņas vaibstu pasakainajos stāstos, līdz aizmirsās smilga un rakstīšana...
Viņi priecājās par laimi, ka var mīlēt ar lepnu prieka skurbumu, skumjas atstājot patiesām bēdām.
Tad viņi cēlās un gāja tālāk kā ticības vienoti.
Kādu pēcpusdienu viņi tuvojās Kaēnai. Izgāja cauri akropoliski baltai universitātei, kas par savu simbolu bija pacēlusi ugunsputnu. Pilsēta pēc pēdējā kaŗa bija atdzimusi, pacēlusies no jauna kā ugunsputns Fēniks no pelniem.
Viņi gāja pāri senām un jaunām aizsardzības līnijām. Cietokšņi kārtu kārtām. Seni Romas torņu pamati. Tiem apkārt Vilhelma Iekaŗotāja nocietinājumu varenie mūŗi un vidū Normandijas modernā Kultūras pils.
„Vai sāksim atkal no gala?” - Ināra bikli ievaicājās.
„Atgriezīsimies šeit vecumā,” - Ints, Inārai roku ap pleciem aplicis, atbildēja.
„Tu esi mana Aurora. Šajā brīdī būtu neprāts iet lūkot Vilhelma Iekarotāja asiņainās kaujas, redzēt ar atriebības šausmām satriekto Orestu, pazudušā dēla atgriešanās kaunu, vai arī kā grieķi nolaupa skaisto Helēnu, kā ar lauriem vainagotu dzejnieku piesien ķēdē, kā mirst Didona, Adoniss, Antonīns, kā Salamans upurē, pieņem nodevas un Ābrams dala maizi. Bet es bīstos, ka kādu dienu esot starp rozēm, tu pēkšņi nesadraudzējies ar rozēm, un es vairs nevarēšu pazīt, kura roze esi tu. Baidos, ka tu kādu dienu atļausi vienīgi saulei sevi redzēt. Tāpēc es tevi nekad neatstāšu.”
