KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZĪJAS
LAUREĀTI
Franss Ponžs (Ponge)Pazīstamā amerikāņu literātūras žurnāla Books Abroad, ko izdod Oklahomas universitāte, Books Abroad / Neustadt International Prize for Literature šogad piešķirta franču dzejniekam Fransam Ponžam (Francis Ponge), kuŗš šo pagodinājumu, kā teikts universitātes preses biļetenā, „ar prieku” pieņēmis. Laureāts, teikts tālāk, nepiederot ne pie vienas literāras skolas, un neviens literārs nogrupējums viņu nevarot uzskatīt par „savu dzejnieku”, bet viņa dzejā paustā gudrība esot radnieciska tai, kas raksturīga t.s. zenbudisma ievirzei; bet bez pēdējās metafiziskā iekrāsojuma.
Par balvas piešķiršanu šim franču autoram izšķīrusies internacionāla vērtēšanas komisija, kas sasaukta uz sēdi Oklahomas universitātē un savu lēmumu pieņēmusi š.g. 8. februārī.
No Zviedrijas pieaicinātā komisijas locekļa redaktora Olofa Lāgerkranca (Lagercrantz) nominētajam kandidātam Eivindam Jūnsonam (Eyvind Johnson) ap to pašu laiku piešķirta Zviedrijas literātūras veicinātāju t.s. lielā romānu balva par autora jaunāko darbu, romānu Nĺgra steg mot tystnadcn (Daži soļi uz klusuma pusi). Jūnsons savā gaŗajā prozista mūžā sarakstījis daudz grāmatu, lai izgaismotu spēkus (arī individuālā cilvēka psīchē), kas padara iespējamus totalitāros režīmus; cilvēka šķietami labprātīgo pakļaušanos varai, kļūstot arī par tās ieroci.
JG
GUSTAVS KLUCIS (1895-1944)
Gustavs Klucis un aģitācijas konstrukcijaAtskaitot niecīgus izņēmumus, mūsu mākslinieki vienmēr uz jaunām idejām reaģējuši ar lielu nosebošanos. Šai pelēcībā izcilu pasaules klases pārmaiņu ienesa gleznotāja un dizainera Gustava Kluča jaunrade, sevišķi posmā pēc oktobŗa revolūcijas. Jādomā, polītisku iemeslu dēļ šis ievērojamais latviešu mākslinieks pašu mājās relatīvi maz pazīstams. Kaut gan mūža lielāko daļu Klucis pavadījis Padomju Savienībā, kur arī miris, savu dzimteni viņš nekad neaizmirsa.
Gustavs Klucis dzimis 1895. gadā Valmieras apkārtnē. Jau loti agrā bērnībā viņš uzrāda dotumus mākslās, taču iestājas Valmieras skolotāju seminārā, ko beidz 1913. gadā, apguvis, cita starpā, elementārās zināšanas gleznošanā un zīmēšanā. Pēc tam Klucis mācās Rīgas mākslas skolā pie gleznotāja Purvīša. Tomēr sasniegtais viņu neapmierina, un jaunais mākslinieks dodas tālāk uz Pēterburgu, kur laimējas iekļūt Mākslas veicināšanas biedrības skolā, bet brīvajā laikā, lai nopelnītu iztiku, darina teātriem dekorācijas. Revolūcijas mutuļi ierauj Kluci savos apkampienos − būdams latviešu strēlnieku rindās, viņš piedalās Ziemas pils sturmēšanā, bet vēlāk Maskavā nonāk tanī strēlnieku vienībā, kas Kremlī apsarga Ļeņina vadīto jauno padomju valdību. Klucis ir viens no pirmajiem latviešu māksliniekiem strēlnieku rindās, ko sūta uz t.s. valsts otrām brīvajām mākslas darbnīcām. Viņš sekmīgi beidz glezniecības fakultāti, bet 1924. gadā tiek aicināts par lektoru pārorganizētajās valsts augstākajās mākslinieciski techniskajās darbnīcās.
Populāras revolūcijas mēdz būt radoša satraukuma, cerību un neiecietības pilns laiks. Oktobŗa revolūcija nebija izņēmums, tā satricināja arī mākslu līdz pašiem pamatiem, iznīcinot daudz konvenciju. Iespaidīgais avangarda mākslinieks Malēvičs (1878- 1935) skaļi deklarēja, ka visas pilsētas vajadzētu ik pa piecdesmit gadiem Sagraut un tad celt atkal visu no jauna. Katrā ziņā viņš vairāk skumtu par nolūzušu mašīnas skrūvi nekā par Svētā Vasila katedrāles bojā eju. Varbūt visefektīvākos saukļus deva lielais nemiera gars, brāzmainais dzejnieks Majakovskis (1893-1930). Nosaukdams mākslas mūzejus par „pagātnes lupatu krātuvēm” un tādēļ revolūcijai nevajadzīgiem, viņš tēlainiem vārdiem aicināja māksliniekus radikāli mainīt savu līdzšinējo nostāju: „Ielas ir mūsu otas, laukumi mūsu paletes!” Apzinādamies vēsturiskās sūtības plūdus, revolucionārie mākslinieki lielā sajūsmā vārdu tiešā nozīmē „Izgāja ielās”, kā teikt, jaunceļamai pasaulei taisīt jaunu mākslu. Šai cīņas karstumā, reliģiskas neiecietības dzīti, viņi pat lūdza valdību „aizliegt” figūrālo glezniecību. Kad M. Šagals, viņš toreiz vadīja Vitebskas mākslas Institūtu, netraucēti gleznoja figūrālas žīdu sadzīves tēmas, viņam postenis bija jāatstāj. Šī drudžainā jaunu vērtību meklēšanas atmosfaira un fakts, ka Klucis bija mācījies arī paidagoģiju, ļāva pilnībā atraisīties viņa meklētāja talantam, īsto aicinājumu atrodot aģitācijas mākslā, polītiskajā plakātā.
Pagājušā gadsimta beigās franču gleznotājs Lotreks (1864-1901) ieviesa plakātu, izmantojot litogrāfijas techniku kā iespējām bagātu grafikas mākslas disciplīnu. Klucis to droši veidoja tālāk, nevairīdamies iet jaunus ceļus. Plakāta emocionālā spēka kāpināšanai viņš sāka lietot jaunu izteiksmes elementu − dokumentālo fotogrāfiju un dažādas fotomontāžas un kollāžas technikas, ideju iegūstot, pētījot kubistu darbus. Klucim bija svarīgi krāsu efekti, faktūra un tīra, skaidra konstruktīvā forma, kas saliedēta ar labi pārdomātu vēstījumu. Rezultātā Klucis radīja sēriju sevišķi efektīvus polītiskos plakātus, kuŗiem atdarinātaju netrūka. Tomēr viņa paliekamais nopelns ir jaunu pamatu likšana plakātu konstrukcijā vispār, reizē paplašinot arī vizuālās mākslas valodas arsenālu un veicinot tās dažādo disciplīnu mijiedirbi, apvienošanos par labu kopējam mērķim, komūnikācijai.
Tagad, trīsdesmit gadu pēc Kluča nāves, viņa avangarda klāsta apzināto darbu daļa (kā konstrukcijas, dizaina idejas utt.) atrodas grieķu cilmes modernās mākslas kollekcionara Kostakisa privātajā kollekcijā Maskavā. No turienes arī aizdoti eksponāti nesenajai Kluča 75 gadu dzimšanas dienas atceres izstādei Rīgā. Bez tam Klucis ir darbojies par grāmatu illustrātoru, zīmējis vākus žurnāliem, grāmatām, organizējis izstādes, celtnes un laukumus svētku vajadzībām. Piezīmējams, ka 20.-to gadu sākumā kompartija ideoloģisku iemeslu dēļ nobremzēja avangarda mākslas attīstību visā Padomju Savienībā, un, protams, smagi cieta arī Kluča tālākā jaunrade... Bija sākušies revolūcijas atplūdi. Nāk prātā populārais teiciens − kad moris ir savu darbu padarījis, tad moris var iet...
Laimonis Mieriņš
MARĢINĀLDZEJOLIS
Vasara ir zila, un šis zilums spīd visu nakti.
No vasarām zemei apaug apkārt jauni trūdu gadugredzeni,
jaunas kapsētas top no vasarām un paplašinās vecās,
un vecajam zvanam nodilst mēle, mēļojot pa mēļām grāvmalēm,
kad augusta nakts zilumā pelēki zirnekļi saauž pelēkus mēnesstarus −
agrāk starp rudzu statiņiem, tagad starp prožektoru gaismas kūļiem:
cik ir to, kas nositušies, uzzinām no statistikas tabulām,
bet stars ieduŗas tumsā, un vienmēr priekšā ir ceļš,
melns ceļš, ieģērbies asfalta mētelī, apkāries spuldžu krellēm,
ceļš − ar dārdošu dziesmu uz riepu mēlēm,
tiltu, viaduktu un rondeļu bezgalība.
Un tad − celies vai gulsties − ceļam ir bezgala gals:
Zvans piesitās pie zvana. Vasaras zilumā staigā
balta ziema uz koka kājām.
VOZŅESENSKA VĀVERES LAIKS
„Dzeja necieš platonismu, norobežošanos no konkrētā. Lai izprastu kādas citas tautas dzejnieku, vislabākais ir atdzejot viņu, paša pirkstu pieskārienā izjust viņa vārsmas.”
Tā raksta Andrejs Vozņesenskis pērngad Maskavā klajā laistās Māra Čaklā krieviski atdzejotās dzejas atlases Deņ travi (Zāles diena, apg. Chudožestvennaja Ļiteratura, 176 lp., metiens 10.000 eks.) priekšvārdos. Tik bieži negadās, ka latviešu dzejai ievadvārdus dod visā pasaulē pazīstams cittautu kollēga, tāpēc vietā iepazīties ar to, kas viņam bijis sakāms par daļiņu latviešu dzejas un par Latviju pašu. Vēl nozīmīgāk to atzīmēt tāpēc, ka priekšvārdu autors šoreiz pats pieder pie mūsdienu dzejas virsotnēm.
„Ko īsti nozīmē atdzejot?” jautā Vozņesenskis un turpina:
„Tas nozīmē pārstādīt savas izjūtas, pārstādīt sava pulksteņa rādītājus pēc dzejnieka laika, tāpat kā gaŗu pārlidojumu laikā pasažieri (..) lidlaukos pārstāda savus pulksteņus pēc Ņujorkas, Tokijas, Parīzes vai kāda cita laika.
Dārgo lasītāj, nostādi sevi pēc Čaklā pulksteņa rādītājiem!..”
„..pēc Čaklā pulksteņa: Eža stundas Sienāža sekunde, Zāles diena. Dzejnieks dzīvo citās dimensijās, ēnu gaišajās kustībās, ūdensrozēs. Vasaru viņš mājo tur, kur ēnainā Lielupe ietek jūŗā, grīšļos, smiltīs, piekrastes mūžīgajās bangās (..), episki un intīmi.”
Citējis Māŗa Čaklā dzejoļa pantu par roku pieskaršanos laivu glumajiem vēderiem, Vozņesenskis par Čaklo saka:
„Visvairāk viņš pieder Latvijai − ar tās trīsošo gaisu, ar kaut kādu īpašu, man gribētos sacīt, dzejisku mikroklimatu. Man nav zināma neviena cita vieta, kur es spētu tik brīvi un viegli rakstīt. Manuprāt par to jāpateicas kādai īpašai ķīmiskai gaisa sastāvdaļai. Iespējams, ka ar laiku atklās šīs sastāvdaļas noslēpumu, tāpat kā šodien ir zināma brīnumdarītāja formula kādreiz noslēpumainajam ūdenim, ko dēvē par „arzņi”, vai „boržomi”. Bulgāri nopirka kokakolas fabriku. Pulveri izšķīdināja viņu pašu kristalldzidrajā kalnu ūdenī. Tagad nevienā citā vietā uz zemes lodes neatrast tādu kokakolu.
Amerikāņi lauza gan galvas, gan kolbas, cenzdamies atklāt bulgāru ūdens noslēpumu. Tikpat noslēpumains un brīnumaini jauks ir Latvijas gaiss. Tas ir dzejas gaiss.
Mūsdienu latviešu dzeja ir burvīga. Tās vissulīgākās saknes nāk no Aleksandra Čaka, latviešu dzejdara. Latviešu dzeja − tā ir Vācieša traģiskās krāsas. Tā ir pārsteigumiem piesātinātais, piparotais Ziedonis. Viņā ir mūžības ritums. Bet gar jūŗas malu klaiņo Vizma Belševica, dzejniece ar lielām acīm, kā vitrāžām. Viņas vārsmās ir vaids:
Glāb mani, jūra,
es slīkstu!Un tāpat Čaklais. Tikai dzejnieks teiks: ‘Mana māsa, vasara.’ Tik šķīsti un izvairīgi kā līdzīgs līdzīgam, klusināti, ar lielu mīlestību, nevis acumirkļa kaisli: ‘mana māsa...’
Mēs jau esam pabijuši kopā tur, Lielupes tumšajos un valšķīgajos krastos. Tur, koka namiņā, dzejnieka mājoklī. Tur es tikos ar viņu priekš nedaudz gadiem, ar vērīgu, ezītim līdzīgu zeņķi. Šajos ūdeņos atspīd priežu ērģeles, šo ūdeņu intīmie plašumi liek domāt pār sirmo pilsētu ar līčloču ieliņām, par Rīgu, viņa Rīgu:
Var jau būt, ka šorīt
jums krinģelu pietrūks. Bet es
šaubos. Kaut arī var gadīties.
Bet to, ka ir miris
ilggadējs konditors,
pamanīs tikai radiņi.
Jā, un arī vēl viena vecenīte
no cafe „Vecrīga”...
Tas ir baroka motīvs − beķerejas un dažādu preču tirgotavas, vējrāži, smagas bistes. Un jo krāšņāks tas, jo drūmāks − mūsu pasaules aprobežotība, tās svētku mirkļu īsums veido tumšu fonu aiz krāsu zeltainajām dzīrēm.
Vāvere lec.
Kā tava doma −
No zara uz zaru.
Zari nokrata sniegu...
Pavasaris?
Savādi, izlasījis šo, es nodomāju. Gluži neaptveŗami. Kā latviešu dzejolī netīši iekļuvis citāts (..) no „Teikas par Igora kauju” (Slovo o polku Igoreve):
I rastekašetsja misļeju po drevu
(Ar domu kā vāvere kokā...)”
Pakavējies pie šīs metaforas aspektiem krievu valodā, Vozņesenskis raksta:
„No kurienes šī radniecība? Es nerunāju par nozīmi. Es runāju par dzejas radniecību, par gara radniecību. Dzejnieku pulksteņi rāda vienu un to pašu laiku. Vāveres laiku.”
Un priekšvārdu nobeigumā viņš saka:
„Es mīlu Latviju. Ja es tur neesmu bijis gadu ilgi; es uzskatu šo gadu par dzejai zudušu. Pirms katras atkalredzēšanās ar Latviju mani pārņem satraukums. Un Čaklā kautrā balss ir viens no uzliesmojumiem tās mozaīkā. Es novēlu dzejniekam radīt jaunas dziesmas; novēlu viņam gūt jaunu izpratni par savu neizdibināmo zemi.
Ko nozīmē rakstīt priekšvārdus šim krājumam? Tā ievadā ir gari izstiepusies miglas blāķi, priežu adatas smiltīs. Un dzejnieks pats − visa ievadā.
Vai nebūsit jau piemirsuši? Pārbaudiet savu sekunžu rādītāju pie Čaklā sienāzīša: Spēlē, sienāzi, spēlē...”
E.-I.
