PAR 'EROTISKO VIRZIENU' MĀKSLĀ
INTERVIJA AR GLEZNOTĀJU GVĪDO AUGUSTU
Gvīdo Augusts - gleznotājs, grafiķis, lektors un Jaunās Gaitas redaktors - dzimis 1932.g. 24.maijā Kuldīgā. Beidzis Sanhozē valsts kolledžu Kalifornijā ar B.A. gradu lietiskā grafikā; turpinājis glezniecības studijas turpat un Sanfrancisko mākslas institūtā. Patstāvīgas izstādes kopš 1964. gada. Darbi izstādīti ASV un Francijā un atrodas publiskās kollekcijās San Francisko, Vašingtonā, Ņujorkā, Parīzē, Veimārā u.c. 1971.gadā NBC-TV Vašingtonas un Oregonas pavalstīs deva pusstundas krāsu pārraidījumu par Augusta darbiem.
Jaunā Gaita: Kas ir "erotiskais virziens" mākslā?
Gvīdo Augusts: Domāju, ka "erotiskais virziens" ir ačgārns apzīmējums, kas, ceru, neieviesīsies mūsu domāšanā kā paliekošs jēdziens, erotika nav arī nekas abstrakts. Man pēc trīsdesmit svešumā nodzīvotiem gadiem erotika ir vismaz tikpat reāls priekšstats kā rija, ko pazīstu tikai no architektu uzmērījumu aprakstiem un tautas pasakām. Pareizāk būtu runāt par erotisko mākslu vai arī par erotismu mākslā. Radīšanas procesā, erotiskais pārdzīvojums ir mākslas un literātūras mugurkaulā.
J.G.: Kā Tu definē erotisku mākslu?
G.A.: Lieki teikt, ka erotiskā māksla nav seksuāla māksla. Seksuālais attiecināms tikai uz dzimumorganu funkcijām, bet erotiskais skaŗ un stimulē fantaziju, iztēli. Tādēļ mākslas darbi, vismaz parastā nozīmē, nav seksuāli, bet gan erotiski. Iespējams, ka erotiskā un seksuālā māksla papildina viena otru; "piemēri atrodami senajā Grieķijā, Romas imperijā, renesanses Italijā, kā arī visās pasaules malās mūsdienu technoloģijas laikmetā. Populāri erotiskā darbā uzsvērti dekorātīvi aspekti: plikņi, izskaistināti ar rotājošiem elementiem, kas darbu vizuāli neitrālizē, bieži mākslinieka izdomas godīgo vulgārismu noslēpjot nekaunīgā dekorātīvismā. Turpretim naturālisms un reālisms šīs temas bieži padara atbaidošas, tās tuvina klīniskam illustrātīvismam un pornografijai. Protams, labs mākslas darbs nekad nevar būt pornografisks, bet diletanta gleznota pat puķu vāze var izskatīties piedauzīga.
J.G.: Vai erotiskā māksla plaukst latviešu vidū?
G.A.: Grūti spriest, jo kopš vienmēr daudzinām savu "stingro morālo nostāju", jūtu pasaulē modernais latvietis bieži attālinājies no savas tautas paražām, kuŗu rituālā bija daudz erotiskas simbolikas. Ar kādu nesaudzību baznīckungi centušies nīdēt pašu izdomāto mūsu tautas apgrēcību un izlaidību, varam lasīt mūsu vēsturnieku Švābes, Dunsdorfa u.c. darbos par pēcreformācijas laikmetu Latvijā. Šis process, kas vilkās četrus gadu simtus, neglābjami iznīcinājis un aiznesis nebūtībā daudzas tautas paražas. Salīdzinājumam man bija izdevība pusgadu vērot japāņus - tautu, kuŗas dzīvē kristiānisms tikai nesen laidis dziļākas saknes. Taisni dzimumdzīves paražās pārsteidz, cik postoši šīs tautas dzīves stilu sagrāvusi īslaicīgā amerikāņu "kristiešu" okupācija. Līdzīgu procesu, tikai daudz ilgstošāku un nežēlīgāku, pārdzīvoja mūsu tauta.
J.G.: Mums ir nerātnās tautas dainas; vai būtu kādreiz bijusi arī erotiska tautas māksla?
G.A.: Vizuāli erotiski simboli minēti tautasdziesmās, pazīstam tos arī no tautas paražām. Vai senajiem latviešiem bijuši priapiski dievu veidoli, nēzinu. Bet interesanti iepazīties ar Himalaju piekājes āriešu apdzīvotajos apgabalos atrastiem senākiem pēcvēdiskā perioda akmens architektūras fragmentiem, kas saglabājuši archaiskus rotājumus un formas no vēl senākām koka konstrukcijām. Rotātie stabi, lingas un stupas runā skaidru valodu. Vai līdzīgi veidojumi bijuši arī mūsu senčiem, varam tikai minēt. Varbūt, ka, pētījot tautas gara mantas, atrastos konkrēti teksti, kas šādas iespējas apstiprinātu. Klimats, pieejamie materiāli un tautas paražas neveicināja šādu objektu saglabāšanu.
Latviešiem nebija paražas glabāt maskas, rituāliskus objektus un dekorējumus; tos katru reizi gatavoja no jauna, jo izejmateriālu netrūka. Priekšmetu pagatavošana bija daļa no ceremonijas. Piemēram, sievas no rutkiem vai burkāniem, piesienot tiem pāris sīpolus, veidoja steberes. Steberi sieviešu barvede sagrieza ap galvu, uzsākot rupju dziesmu, kā savstarpējas apdziedāšanās signālu. Tautasdziesmās minēts, ka meita steberi ņēmusi līdz gultā. Tautasdziesmās min arī meitas ceptu rausi ar caurumu vidū, kuŗu brūtgāns neēd, caurumu taupīdams. Kāds šis rausis izskatījās? Varam domāt par tagadējo projām metamo (throwaway) mākslu, kuŗu veido no pārtikas krāsām, mīklas, dzīvniekiem, pat dzīviem cilvēkiem.
Līdzīgi tautasdziesmās minētā kuiļa un vēŗša dzimumorganu pušķošana ar ozola lapiņām, ko veikuši nebēdnīgi skuķi. Konkrētāks piemērs ir tautasdziesmās minēts no koka taisīts bērns, kuŗam dotas "ozola kājiņas, egļu zaru pipelīte, un priežu mizas pautu kule." Šādi varbūt veidoja auglības simbolus, līdzīgi falliskiem amuletiem, kuŗus sievietes valkāja Romas imperijā. Interesanta ir arī ikdienas objektu divdomīgā metamorfoze: rijnieka sprigulis kā vīrieša dzimumorgans vai velētājas sile un velējamā vāle kā šieviešu-vīriešu dzimumorgani. Arī jaunavu vainadziņi, līgo vainagi un Jāņu zāles saistās ar erotiski simbolistiskiem rituāliem, kuŗu senākās formas varbūt mums pašreiz zudušas.
Grīdo Augusts, slēpjoties aiz mežoņa maskas, un intervētāja Ilze Šedrika-Levis, kas ieguvusi izglītību Harvardas universitātē. 7 gadus mācījusi angļu literātūru ASV austrumkrasta kolledžās. JG redaktore - angļu valodas kopsavilkumu "In This Issue" rakstītāja.
Fotografs Jākovs Bar-Šaloms - inženieris un zinātnieks, kas jau daudzus gadus nopietni nodarbojas ar fotografiju.
J.G.: Savā pēdējā "kalendāru" serijā, "1973", kā dominējošo elementu visiem divpadsmit novilkumiem esi izvēlējies Jumja zīmi. Kāpēc? Ko tā tev reprezentē?
G.A.: Jumi min kā latviešu zemkopju auglības dieviņu. Šis latvju raksts nesen mobilizēts polītiskai cīņai. Kopš Jumja motīvs populārs arī latviešu mākslinieku vidū Latvijā, Vai nepietiek, ka Hitlera, dēļ zaudējām ugunskrustu? Jumja zīmi savā serijā saistu ar auglību. Ar Jumja tēlu māksliniekiem lielas iespējas, jo tikpat kā neko par viņu nezinām. Tautas dainās Jumis minēts tik maziņš, ka jāj uz siseņa. Plūdonim ir dzejolis par Jumi atriebēju; Jumis kvekšķēdams smejas, kad saimnieks, kas tam liedzis ziedu, noslīkst linsēklu pilnā apcirknī.
 |
| "Ergo", zīmējumi Jakova Linda lugai. Krāsaina tuša un emalja. 25" x 38". (1968). Augšā: 2. aina - Vurcs un Rita. Apakšā: 8. aina - Dr. Gertrude Boklinga un Vacholders.
|
J.G.: Pastāsti par Jumja kalendāra saturu.
G.A.: Katram mēnesim veltīju vienu krāsainu linogriezumu. Draugi šos novilkumus bieži notur par serigrafiem, jo turpinu sietiņspiedes technikā aizsāktus meklējumus. Janvāŗa zīmējumā divu vārpu aizdīgļi ietverti pirmās dīgļlapās, kas dominē pār sievietes torsu, simbolizējot zemes vēl dusošo plaukumu. Februāŗa zīmējumā pats Jumis, ne vairs siseņa jājējs, bet drīzāk milzis, svētīdams laukiem stiepj pāri roku; vārpām veidotās ūsas, Jumja zīmes cepure un dzimumorgani dubulti. Marta un aprīļa zīmējumos ironizēts par cilvēku veidojumu neauglību: nogriezta roka izspiež Jumja zīmi veidojošas krāsu tūbiņas; aprīļa nospiedumā Jumja zīmē pāršķelts banāns simbolizē tukšu seksu un reizē arī dzelžainu varu. Maija zīmējums veltīts zemes un saules dinamismam. Jūnijā daudzkrūtaina zemes māte - archetips universālai auglības dievietei ar latvisku skujiņu starp kājām. Jūlija zīmējumā meklēju risinājumu dzīves procesu mechanizācijai; "svešā" mēle un telefons nes sevī dažādus tulkojumus. U.t.t.
J.G.: Vai latviešu mākslinieki nodarbojas ar erotiku savos darbos?
G.A.: Trimdas mākslinieki nav sevi vēl parādījuši. Līdz šim veidotā māksla ir bez lielas uzdrīkstēšanās vizuāli apšaubīt mietpilsonības iesūbējušos standartus. Dīvaini, bet svešumā vēl neviens mākslinieks nav izaicinājis un kariķējis mūsu sabiedrības ideālus. Tas ir nožēlojams fakts. Parallēles var vilkt arī literātūras un īpaši satiras trūkumā; protams, ir izņēmumi, piemēram, Ķēves dēls Kurbads. Dekorātīvus aktus glezno Milts, Neilis, Reinberga, Dārznieks. Akadēmiski klasiskā virzienā strādā Augusts Annus un Laimonis Eglītis. Erotisku darbu netrūkst arī Hiršam, Strodam u.c.; kā erotiķis interesants arī Rolands Kaņeps. Ilmārs Rumpēters kādreiz bija pasācis iet šajā virzienā, bet, šķiet, apsīcis. Kas notiek Latvijā, bieži varam tikai minēt, jo, atskaitot Bērziņa un Baumanes pirtiņu žanru, kas sasaucas ar Vīkas liriskiem zemnieku dzīves tēlojumiem, viņu periodikā maz kas reproducēts. Prātā nāk arī Felicitas Pauļukas plikņi. Viņas modeļi izskatās nosarkuši un nosaluši.
J.G.: Cik ilgi nodarbojies ar erotisko temu savos darbos?
G.A.: Kaut ko tiku zīmējis jau Rīgā uz žogiem. Grafīti bija iecienīts laika kavēklis. Runājot tieši par beidzamajiem desmit gadiem, atceros, ka 1964.gadā gleznoju un zīmēju lezbietes -- ja jau viena sieviete skaista, tad kāpēc divas kopā nebūtu vēl skaistākas! Kalifornijā šajā laikā iezīmīga bija tendence nospraust "jaunās morāles" robežas mākslā, līdzīgi kā "četrburtu vārdu" brīvība tika izcīnīta žurnālistikā un literātūrā. Mākslinieki, protams, erotiku šai laikā izmantoja kā polītiskās cīņas ieroci pret visa veida administrātīvu patvaļu un amerikāņu puritānismu. Šī cīņa nav nobeigta. Kamēr mākslinieki spēs publiku šokēt, šis ierocis nenodils. Intensīvi erotikai pievērsos 1966.gada rudenī, kad dzīvoju Dienvidspānijā. Netālā Torremolinos, kur dažkārt ar sievu iegriezāmies iegādāties jaunākās grāmatas un žurnālus, bija labs ierosmes avots. Kad 1968.gadā Juris Svendsens Kalifornijas universitātē Berkelejā iestudēja Jakova Linda lugu Ergo, es lugai veltīju interpretātīvu zīmējumu ciklu. Šos zīmējumus bija izlemts izstādīt teātŗa vestibilā. Taču, kad lugas iestudējums sacēla skandālu, kas nonāca līdz pavalsts gubernātoram Rēgenam, drāmas departamenta vadītājs nevēlējās sadursmi paplašināt. Pēc viņa telefoniskā brīdinājuma, ka darbi "pazudīs", ja tos izkārs, tie palika arī neizstādīti. Šis nebija man pirmais šāds gadījums. Vēl 1964.gadā eļļas gleznu "Karuselis", kur tādā kā putnu būrī redzamas divas lezbietes, kopā ar citiem darbiem biju izstādījis Stanfordas universitātes administrācijas centrā. Pēc dažām dienām izstādes rīkotājiem pavēlēja gleznu noņemt, jo bija ienākušas sūdzības.
J.G.: Vai Tu domā, ka erotiskajam elementam mākslā kāda svarīga, pastāvoša nozīme?
G.A.: Kopš māksla un literātūra bieži rodas mīlas un greizsirdības ārprātā, vai tas nav pietiekams pierādījums? Šāds iejūtīgums cilvēku pavada visu mūžu. Augusts Annus, kas nesen nosvinēja 80 gadu jubileju, savas darbnīcas sienas nosedzis ar plikņu studijām kā jauns buks. Tikai iemīlējies cilvēks savos darbos vēl arvien spēj tā pārdzīvot sievietes ādas samtaino lāsojumu. Pikaso pirms nedaudz gadiem, 87 gadu vecumā, pusgada laikā nobeidza 347 erotiskas gravīras, kuŗas Čikāgas mākslas institūts neuzdrīkstējās visas publiski pat izstādīt.
Pats šos darbus tiku skatījis Ņujorkas modernās mākslas mūzejā, kur arī tikai daļa darbu bija izkārti, bet pārējos varēja apskatīt apsargātā blakus telpā, izliktus uz galdiem. Varēsim nosaukt virkni mākslinieku, dzejnieku un dzejnieču, kas savu jūtu pasauli pārkausējuši dzejā, prozā, gleznās un zīmējumos. Tikai koncentrēts jūtu uzplūdums rada paliekamas mākslas vērtības. Protams, degsmes avotam ne vienmēr jābūt sublimētam mīlas pārdzīvojumam, bet kopš bioloģisks iejutīgums nav pērkams par naudu, nedz polītiski manipulējams, šādi darbi nerodas katru dienu.
 |  |
| "MCMLXXIII" (Jumja kalendārs 1973). Krāsaini linogriezumi. 13" x 13". No kreisās: | |
J.G.: Minēji, ka Berkelejā mākslinieki erotiku izmantoja kā polītiskas cīņas ieroci. Kā veidojas tava mākslinieciskā pārliecība šajā laikā?
G.A.: Studentu upuŗi ielas sadursmēs ar policiju un amerikāņu genocīds Vietnamā daudzos māksliniekos izraisīja apspiestības, nevarības, nožēlas un naida vilni... Visur bija vērojama nosliece uz anarchismu un neodadaismu. Starp māksliniekiem bija tādi, kas, balstoties uz franču intellektuāļu dievinātā noziedznieka-rakstnieka Žana Ženē (Jean Genet) cīņas taktiku, ticēja, ka tikai mērķtiecīga pornografija spētu atsegt amerikāņu morālo impotenci, taču biju jau par vecu tik radikālam viedoklim. Šajā laikā radās daudzi izjūtās agonizēti zīmējumi un kokgriezumi. Manu pārliecību iespaidoja ikdienas notikumi. Atceros, ka, iespiežot plakātu Godāra filmai Alphaville, radio izbrēca ziņu: nošauts Martins Luters Kings. Plakātā to arī attiecīgi atzīmēju. Tapa arī plakāti veltīti Niksonam; kādā zīmējumā reprezentēju abas polītiskās partijas tīši obscēnā mīlas aktā. Pēc Roberta Kenedija nogalināšanas, veidoju virkni plastikas gleznojumu, kuŗus nosaucu par "Kalifornijas maskām".
J.G.:.Tev pieder pašam sava spiestuve "Gvīdo Press". Pastāsti par to.
G.A. : Tā ir daļa no manas darbnīcas. Mašīneriju 1968.gada vasarā man aizdeva kāds paziņa. Eventuāli pieradu, ka man vienmēr pa rokai iespiežamā prese, un mašīnu ar visām burtu kastēm pāris gadus vēlāk nopirku. Žēl, ka trūkst latvisko rakstu zīmju. Esmu izdevis dažas grāmatas un mapes, visas paša grafiskā ietērpā ar oriģinālillustrācijām. Šiem darbiem tirāža ir ap 50 eksemplāru. Visos šajos darbos var atrast erotiskus elementus, taču no šīs sarunas viedokļa interesantākā varbūt "Leda, skiču grāmata", kuŗu pabeidzu desmit eksemplāros. Pielietoju idejas, kuŗas guvu strādājot ar plastikas konstrukcijām. Zevs grāmatas sākumā parādās kā milzīgs falls, kuŗš pārvēršas gulbī. Domāju, ka poētiski šāda Zeva interpretācija atbilst grieķu mītoloģijas tekstiem. Pēdējā lapā Ledas torsā iezīmēti četri bērni, no ķuŗiem divus tā dzemdēja un divus izdēja kā olas. Formas grāmatā atveidotas gan ar līnijām, gan iegrieztas un izgrieztas papīrā.
|
Lappuses no skiču grāmatas "Lēda". "Gvīdo Press" (1969).
|
J.G:: Vai savos darbos bieži izmanto literātūras un mītoloģijas tematus?
G.A.: Ļoti bieži. Kalendāru serijās esmu atainojis gan mūkus Meinhardu un Albertu ierodamies Māras zemē, gan Dantes Dievišķās komēdijas purgātoriju. Pēdējā gada laikā manos darbos pārtop italiešu renesanses mākslā risināti temati. Darbu parasti sāku ar skici, kas, darbam veidojoties, vairākkārt pārtop. Nekad iepriekš nezinu, kā darbs nobeigsies. Laba glezna izaug pati no sevis organiski. Bieži konkrētu interpretāciju veido uzraksti un saukļi. Tipografiskus simbolus lietoju gan grafikā, gan gleznās.
J.G.: Kas iegādājas Tavus darbus? Kur ir Tavs tirgus?
G:A.: Amerikāņi. Grāmatas un mapes esmu pārdevis arī Eiropā. Latvieši, kuŗi vairākkārt un rēgulāri pirkuši manus darbus, saskaitāmi uz desmit pirkstiem; viņi vēlas, lai darbs veidotu kontinuitāti ar agrāk redzētu mākslu, bet mākslinieks nedrīkst rūpēties par to, ko citi darījuši pirms viņa. Viņam jārunā sava laika simbolos, sekojot pašam savai izjūtai. Šāda nostāja parasti ir izaicinājums konservatīviem pircējiem. Esmu pārliecībā, ka māksliniekam vienmēr jābūt pāris gadus priekšā mākslas cienītājiem; tikai tā var nodrošināt progresu un izvairīties no smieklīgās situācijas, ka mākslinieka darbību nosaka publikas gaume.
J.G.: Vai Tu domā, ka pēdējos gados gaume mainījusies?
G.A.: Amerikāņu publikas gaume, cik var spriest no mākslas tirdzniecības paraugiem, pašlaik tiecas uz sentimentālu vecmodīgumu un art deco stilu. Īsi sakot, slīd atpakaļ. Arī mākslinieku vidū vērojams apsīkums. Mūzejos un izstādēs reti gadās redzēt ko tiešām jaunu. Domāju, ka daļēji vainīga ekonomiskā krize un Niksona- Rēģēna tipa polītiķu zemais kultūrālais līmenis.
J.G.: Kādi mākslinieki Tev bijuši nozīmīgi?
G.A.: Grūts jautājums! Ar latviešu glezniecību man netiešs saiklis ir vienīgi franču modernisti. Domāju, ka esmu daudz mācījies no primitīvās mākslas. Īpaši divi Meksikas ceļojumi atstājuši noteiktas pēdas manos darbos. Gribētos pat teikt, ka mani vairāk iespaidojušas vietas, ne personas. Ceļojot gar Vidusjūŗas krastiem, nevar izvairīties no klasiskās un renesanses pasaules iespaidiem. Iepazīstot mauru un muhedāru architektūras paliekas Spānijā un Marokā, savos darbos kļuvu daudz ornamentālāks. Taisni saskare ar arābu ornamentiku spieda interesēties par latviešu rakstiem un to likumiem. Arī saviem uzskatiem par erotiskās mākslas nozīmību dziļāku pamatojumu guvu, iepazīstoties ar hellēņu un romiešu skulptūrām, īpaši jau Pompejas freskām. Arī polinēziešu un afrikāņu mākslā atrodam erotisku elementu pārbagātību. Šie darbi kā reliģiski objekti savā frontāli monumentālā nopietnībā nekad nekļūst vulgāri. To pašu var redzēt inku skulptūras un podniecības paraugos. Lūk, kultūra, kuŗas mākslas priekšmetos daudz erotisku elementu! Zināms iespaids dažos darba posmos aizgūts, atrodoties saskarē ar LSD un meskalīna hallucināciju apmātiem draugiem un paziņām. Centos atveidot viņu stāstītos gaismas un krāsu efektus.
J.G.:.Tu esi gatavojis arī skatuves dekorācijas. Vai arī tur esi lietojis erotiskus elementus?
G.A.: Beidzamajos Klīvlendas dziesmu svētkos gatavoju dekorācijas Anšlava Eglīša Galma gleznotājam. Amerikāņu teātrī esmu erotiskus elementus izmantojis La Ronde, Fausta un Mandragolas uzvedumu dekorācijām.
J.G.: Vai vēlies vēl ko piebilst?
G.A.: Ja varētu, vislabprātāk visu mūžu ceļotu. Eiropā pavadītajā gadā daudz padarīju un daudz iemācījos. Vislaimīgāks jūtos, kad gleznoju vai zīmēju. Lekciju sagatavošana, materiālu vākšana un kārtējie rakstu darbi mani kavē un vārdu pilnā nozīmē nobeidz.
Intervēja Ilze Šedrika-Levis
|
Atgriešanās no Italijas, Nr. V. Krāsains kokgriezums un tipografija. 14" x 13 ".. (1970)
|
|
Spēļu kārts. Krāsains linogriezums un tipografija. 11" x 12". (1971)
|
|
"Dekamerone", variācijas par renesanses temām. Akriliks uz audekla. 88" x 60". (1973 - 74)
|
|
"Pascha". Akriliks uz audekla, četrskaldis. 70" x 94". (1974)
|
Foto: Jākovs Bar-Šaloms
