Haralds Biezais

BRĪVĪBAS FAINOMENOLOĢIJA

 

Drīz pēc Otra pasaules kaŗa, sēdēdams nakts vilcienā; redzēju spokainu sagrautā Ķelnes Doma siluetu, gan tikai tanīs nedaudzajās minūtēs, kamēr vilciens kavējās tuvumā esošajā stacijā. Taču rēgainais iespaids nav gadu gājumā izzudis no apziņas. Dažas dienas vēlāk Romā skatīju siltas pavasaŗa saules pielieto Foro Romano ar citām, nesalīdzināmi vecākām ruīnām. Ja Ķelnes Doma apkvēpušās sienas apziņu pilda ar tādu kā vainas un kauna apziņu par notikušo, tad Romas salauztās kolonnas un statujas ar apdauzītiem deguniem tiek uzskatītas par kādas spožas kultūras lieciniecēm. Par to runā ar lepnumu. Sēžot Palatina kalna ciprešu paēnā, dziļi latīņu kultūrā ieaugušais, kaut ārēji pavisam necila trimdinieka paskatā, Arnolds Spekke man ilgi un aizrautīgi stāstīja par seno romiešu dieviem, varoņiem un valdniekiem, rādīdams dažādos ruīnu laukumus. Pēc kāda gaŗa jūsmas pilna stāsta es iejautājos, vai mans sarunu biedrs ir iedomājies arī kādreiz par tiem šīs senās Romas kultūras lieciniekiem, kas aizgājuši bojā šīs kultūras celšanas laikā. Vai nomocīto vergu ciešanas ir to vērts? Šāds jautājums likās skaistajā pavasara dienā gaužām nepiemērots un nevietā. Pēc ilgākas klusēšanas es saņēmu gan atbildi, kaut visai piesardzīgi izteiktu: − „Viņi jau būtu nomiruši tāpat. Nekas liels un paliekams nav uzceļams bez lieliem upuriem.” Arī šo sarunu, tāpat kā iespaidus par Ķelnes ruīnām, ir grūti aizmirst. Atstājot pie malas šos subjektīvi iekrāsotos pārdzīvojumus, nevaram neredzēt, ka pāri paliek kāds būtisks principiālas dabas jautājums par brīvību un problēmām, kas ar to ir saistītas.

1. Domājot par cilvēka brīvību ļoti bieži tiek aizmirsta pati pamata patiesība, ka būt cilvēkam vispirms nozīmē eksistēt kā bioloģiskai parādībai. Pārspīlēts garīgums, kas radies dažādu ideoloģiju iespaidā, galvenā kārtā kristiānisma deformācijā dažādos askētisma paveidos, un lielā mērā arī ideālistiskās filozofijas noteiktajā dzīves uzskatā, it kā vairās runāt par bioloģiski noteikto cilvēku. Ja arī to nevar noliegt, tad par to izteikumi visumā ir atbīdīti perifērijā. Šādu ideoloģiju iespaidā ir radies visai savādais stāvoklis, ka runāt par cilvēku kā bioloģiski noteiktu būti ir gandrīz vai nepieklājīgi, labākā gadījumā to var atstāt kādiem speciālistiem, kas ar to var nodarboties, citiem neredzot un gandrīz vai nezinot, piemēram, ārstiem, barības vielu fiziologiem u.c. Taču lai ieskatītos kaut cik dziļāk brīvības problēmā, ir jāatgriežas pie cilvēka eksistences pamata, cilvēks neatšķiras no citiem tam pašam bioloģiskās eksistences slānim piederīgiem dzīvniekiem. Runājot par brīvības fainomenoloģiju, tieši šeit ir iegūstamas pirmās atziņas, kas ar brīvību ir jāsaprot.

Pietiek ieskatīties dzīvnieku pasaulē, lai iegūtu priekšstatu par to, kāda ir brīva dzīvnieka dzīve. Tanī ir redzami vairāki momenti. Vispirms tā ir brīvība saņemt, t.i. iegūt sev nepieciešamo barību. Nav svarīgi, kādā veidā tas notiek. Dzīvnieku pasaule uzrāda neizsmeļamu variāciju bagātību šai ziņā. Visos gadījumos tomēr barības iegūšana ir viens no eksistences priekšnosacījumiem. Nākamais moments ir brīvība sekot savai bioloģiskās uzturēšanas, resp. sugas turpināšanas dziņai. Katra dzīvnieku suga tikai tā vien var pastāvēt, ja starp tās atsevišķiem indivīdiem ir neierobežota brīvība izvēlēties sev īsākiem vai ilgākiem periodiem partneri un ar sekojošo pārošanos nodrošināt sugas turpinājumu. Trešais moments ir redzams visu dzīvnieku tieksmē pēc miera un atpūtas, vienalga vai tā būtu lāča ilgā ziemas guļa, vai bezdelīgas snaudiens uz telefona stieples. Bioloģiski noteiktais organisms prasa šādu atpūtu. Pie šīs rupjos vilcienos iezīmētās schēmas jāpiezīmē, ka katrs dzīvnieks šos trīs dažādos momentus ar savu dzīvi apliecina dažādi, bet vienmēr saskaņā ar savu dabu un apkārtni, kuŗā tas dzīvo. Šis pēdējais apgalvojums ir sevišķi pasvītrojams. Lai te atļauts to illustrēt ar kādu no maniem bērnības piedzīvojumiem.

Lestenes pagasta Saliņu mežā reiz pavasarī kāds no pieaugušajiem bija atradis vistu vanaga lizdu. No turienes izņēmis vienu mazu vanadzēnu, man to uzdāvināja. Es to nokristīju par Čābi, viņa žēlīgās pīkstēšanas dēļ, mani sagaidot vistu kūtī, kad viņam nesu barību. Visas pūles viņu pieradināt pie kādas „piemērotākas” barības bija bezcerīgas. Viņš ēda tikai vardes. Bet sausā vasaras laikā tās sameklēt bija gandrīz vai neiespējami. Es dažreiz stundām ar asarām acīs meklēju Čābim vardes. Rudens pusē mātei no rīta atverot vistu kūts durvis, Čābis bija izlaidies ārā un apmeties turpat dārza malā eglē. Tikai pēc lielām pūlēm, kārdinot ar vardi, beidzot izdevās viņu atvilināt atpakaļ pie vistām, kur viņš vakaros kopā ar tām sēdēja uz laktiņas. Pāris nedēļas vēlāk notikums atkārtojās. Šoreiz mani vilinājumi nelīdzēja. Pāri ābeļu dārzam viņš aizlaidās un apmetās uz šķūņa jumta. Nekad viņš vairs neatgriezās pie savām vistām. Dzejiski noskaņotais teiks − viņš mīlēja brīvību. Gluži pareizi! Tikai šai brīvības mīlestībai ir savs izskaidrojums un sava speciāla motivācija. Es domāju, ka Čābim bija labi, viņam bija silti un droši vistu kūtī. Viņš bija paēdis. Kas viņu gaidīja ārpusē? No mana viedokļa tikai nepārtrauktas grūtības eksistences cīņā pašam uz savu roku. Ne tā tas ir, skatoties no te iepriekš iztirzātā bioloģiskā viedokļa. Piemērs ar Čābi te tika minēts kā illustrācija patiesībai, ka dzīvnieks sevi realizē, t.i. dzīvo saskaņā ar savu dabu un apkārtni, kādā viņa dzīve ir paredzēta.

Pēc teiktā mēs tagad labāk saprotam, ka cilvēks kā dzīvnieks ir pakļauts tiem pašiem iepriekš minētajiem motīviem savā dzīvē. Viņa pirmā prasība pēc brīvības ir prasība pēc iespējas dzīvot saskaņā ar savu bioloģisko noteiktību. Es it labi saprotu, ka garīgi samocītajiem cilvēkiem te izteiktā doma var likties pat piedauzīga, jo tiem var rasties vīzijas par libertīnismu, un vēl ļaunāk, domas par seksuālu vaļību. Bet tie ir spoki, par ko šādiem lasītājiem jāatbild pašiem. Šie rēgi neko negroza patiesībā par cilvēka bioloģisko eksistenci. Nav jābrauc uz Romu, lai turienes iespaidos sāktu pārdomāt un izjust antīkās pasaules vergu likteni. Mūsdienu pasaules aina ļauj ieskatīties vēl dziļāk šai cilvēka situācijā. Mūsdienu diktatori, lai kur viņi atrastos un kā viņi sauktos, vienmēr ir atņēmuši iepriekš minētās bioloģiskās eksistences iespējas, vai vismaz tās ierobežojuši, tā, ka grūti vairs runāt par to pirmatnējo nozīmi un funkciju. Jaunā Eiropa un jaunā pasaule ir bijusi saistīta ar koncentrācijas nometnēm un cietumiem, iestādījumiem, kas runā pretī cilvēka brīvai bioloģiskās eksistences iespējai. To arī tā vajag teikt. Izklausās groteski, ja dažādajās petīcijās un konferencēs runā par augstiem morāliskiem principiem, kas saka, ka jānodrošina brīvība tā sauktajai radošajai personai. Trūkst pamata runāt par tādiem principiem, kamēr nav ieskatīta pati pamatpatiesība par bioloģiskās eksistences resp. brīvības nodrošināšanu. Ja kādam te izteiktās domas liktos pārāk saistītas ar cilvēka bioloģisko dabu, tad šeit varu palīdzēt ar mazu norādi uz Nobela miera prēmijas laureātu Āfrikas mūža mežu ārsta Alberta Šveicera domām. Viņš savu ētikas sistēmu ir uzcēlis tieši uz šī pamata. Viņa imperatīvs skan − cieņu pret dzīvību! Viņš ieskatījis, ka lieki ir prasīt cieņu pret Dievu vai augstāko ideju, ja nav cieņas pret cilvēka dzīvību. Šeit iztirzātā nozīmē brīvība, kā redzams, ir empīrisks fainomens, precīzāk izsakoties, tā sevi parāda dotajā pasaulē.

2. Pie teiktā tūliņ prasās piezīmēt, ne par tādu brīvību cilvēks parasti domā, kad šis vārds tiek lietots, vienalga, vai nu kontemplātīvās pārdomās vai kāpinātu jūtu noteiktās situācijās, brīžos, kad runā par cīņu brīvības dēļ. Tādās reizēs nekādu skaidrību un tālāku lietu izpratni nedos mūsu minētā bioloģiskā brīvība. Jā, kas tad tā ir par brīvību, par ko tādos gadījumos runā? Un ar ko tā atšķiŗas no mūsu jau iztirzātās brīvības? Arī šai ziņā pieredze mums palīdz.

Prasība pēc brīvības cilvēces veidošanās vēsturē ir allaž bijusi intensīva, jā, dažreiz pat tik intensīva, ka tās dēļ ir notikusi sasliešanās pret visiem tās ierobežojumiem. Mūsu laikā bieži vien lasām, ka studenti iet pirmajās rindās ar prasību pēc brīvības. Tikai otrā un trešā vietā šo prasību starpā lasām par labāku bioloģiskās eksistences nodrošinājumu vai uzlabojumu. Pirmā vietā vienmēr tiek prasīta tā sauktā intellektuālā brīvība, vai labāk izsakoties, brīvība veidot savus uzskatus, brīvība tos paust. Vienkāršākā valodā tas tiek izteikts ar brīvību būt savā veidā neierobežotam radītājam. Šī prasība liekas tik neapšaubāma un pati par sevi saprotama, ka ir gandrīz vai pazemojoši un aizvainojoši par to diskutēt. Par skaidrām lietām neviens prātīgs cilvēks nediskutē. Bet tādā veidā „skaidrās” lietas kļūst par jaunu dogmatiku. Bet lai ir atļauts jautāt, kā radusies šī pārliecība par neierobežoto intellektuālo brīvību, kuŗas gaismā bioloģiski noteiktā brīvība tiek uzskatīta kā nenovēršams un pieciešams ļaunums, kas apgrūtina cilvēka dzīvi, kas kavē viņam būt, kā tas tik jauki tiek sacīts, brīvai garīgai būtei?

Latviešu literātūra dod labāku ieskatu šai ideoloģijā. Jau skolas gaitu sākumā esam mācīti augstu vērtēt „Dieva cilvēkus” − veco Kukažiņu, kas apglāstīja ne tikai katru ganiņu ceļmalā; bet pat zālīti un kukainīti. Tik plaša un mīlestības pilna bija viņas sirds. Tas lika ietrīsēties arī mūsu bērnu sirdīm. Kas var aizmirst Zalkšņu tēvu blakus Kukažiņai viņa visaptverošā labsirdībā. Šo „sirdī šķīsto” laužu rinda latviešu literātūrā ir gaŗa. Mēs esam audzināti šādā garā atzīt garīgo vērtību primātu. Un beidzot Antiņš uzjāja leduskalnā un tur saņēma savas dzīves augstāko piepildījumu − Saulcerīti. Kāda varena aina! Tā liek pasaulei nodrebēt gara spēka priekšā. Tas nekas, ka tagad Teodors Zeltiņš tam pašam Antiņam liek latviešus meklēt debesīs. To mēs klusēdami piecietīsim.

Te asprātīgais varētu iebilst − kāds gan ir sakars cēlajam Antiņam ar mūsdienu revolucionārajiem studentiem? Var likties, ka tāda sakara nav. Bet tikai tik ilgi, kamēr apstājamies pie parādību ārpuses. Ieskatīšanās to būtībā atklāj, ka, kā vieni, tā otri izaug no viena un tā paša vērtību pamata, vērtēšanas principa vai normas. Tad, kad latvieši cieta smagas nebrīvības netaisnības visdažādākajos laukos, tad Kukažiņa un Zalkšņu tēvs demonstrēja brīvību, pilnīgu un neierobežotu, individuālu brīvību. Vai asāk izsakoties − nevērojot ārējo postu, viņi bija brīvas pasaules pilsoņi. Un tādi viņi bija savu vērtību mēru, savu normu dēļ, kas attiecās tikai uz viņiem un kuŗas realizēja tikai viņi paši. Nav jātērē lieki vārdi, lai saprastu, ka intellektuālu, mūsu gadījumā studentu, brīvības izpratne, ir radnieciska tai. Viņi grib būt brīvi savā garā, neraizējoties par citu. Ja ārējie apstākļi kavē šo brīvību, tad pret to ir jācīnās. Ka šī brīvības izpratne pienāk tuvu latviešu literāro tēlu brīvībai, jo skaidri ir apliecināts ar to, ka strādnieku kustību revolucionārās prasības pēc brīvības, to saprot pavisam citādi.

Šādi saprasta brīvība parādās dažādos veidos. Man ir atmiņā palicis kāds spilgts gadījums. Kad 1942. g. bija iznākusi Zentas Mauriņas grāmata Prometeja gaismā, viņas sekretāre bija aicinājusi jauno grāmatu kritiski iztirzāt autores klātienē. Man bija jārunā par nodaļu, kuŗā aplūkotas Gētes attieksmes ar Šteina kundzi. Z. Mauriņa bija jūsmīgos vārdos rādījusi, kāds milzīgs pozitīvs radošu enerģiju izraisošs iespaids uz Gēti bijis Šteina kundzei. Viņa tikai žēlojās, ka nav varējusi noskaidrot, vai Gētem ar pēdējo ir bijis „lielais grēks”, vai ne. Savās piezīmē izteicu šaubas par tādiem vērtējumiem un piezīmēju, ka nezin vai tikpat svarīgi kā Šteina kundzes apskāvieni Gētem nebija arī tas, ka viņa sieva Katarīna izvārīja pusdienu (to, laikam, praksē darīja kalpone). Autorei tādas piezīmes ļoti nepatika; un, jādomā, joprojām nepatīk. Kādēļ to te pieminu? Tādēļ, ka tā ir viena no spilgtām illustrācijām tā sauktajam garīgumam, kuŗa vārdā dzīves īstenība tiek skatīta greizā spogulī un proporcijas sagrozītas.

Un beidzot atliek pēdējais jautājums šai sakarā. No kurienes radies dzīves parādību vērtējums. Eiropas kultūras sakarā tas iet atpakaļ uz kristiānismu. Kristiānisma parādīšanās uz Eiropas skatuves nav tik daudz saistīta ar jaunu reliģisku priekšstatu veidošanos, kā ar jaunu dzīves skatījumu, tās pārvērtējumu. Jaunā reliģija bija tā saukto „mazo ļaužu” daļa. Tie bija un palika ar visu savu jauno reliģiju vergi; apspiestie un vajātie. Tā šo apspiesto cilvēku apziņā veidojas citas vērtību normas − viņu normas. Iziešana tuksnesī un savas miesas mocīšana Dievam par godu likās augstāka vērtība nekā tā dzīve, kuŗa saskaņā ar citām normām, pulsēja ap tiem. Viņi bija, kaut vergi būdami, kļuvuši brīvi. Te noslēdzas loks, un mūsu Kukažiņa sasaucas ar sv. Antoniju u.c. Viņi jūtas brīvi un nekas viņiem brīvību nevar atņemt. Gluži tāpat kā šodien jūtas brīvi koncentrāciju riometnē ieslodzītie vai studenti un profesori pie saviem rakstāmgaldiem. Bet runājot metaforu valodā, var sacīt, ka tā nav tā brīvība, pēc kuŗas ilgojās mans Čābis, pēc kuŗas joprojām ilgojas visi tie, kam nav brīvības iepriekš iztirzātajā bioloģiskajā nozīmē. Brīvība, par ko te esam runājuši, iezīmējas ar savu īpatnību. Tā ir pārdzīvotā brīvība, bieži cieši saistīta ar intensīvām jūtām. Tā sevi atklāj kā psīchisks fainomens.

Te vēl jāpiezīmē ka tā, kā visi psīchiski pārdzīvojumi, var būt pacelta līdz skaidrai apziņai, bet kā lielais vairums psīchisko pārdzīvojumu, tā līdz apziņas kritiskajai gaismai nemaz nenonāk. Cilvēks lielajā vairumā situāciju jūtas brīvs. Te jāievēro vārdi − jūtas brīvs. Tas tādēļ, ka jau ļoti agrā bērnībā viņš iemācījies daudzus spaidus, kas dzīvi ierobežo, pieņemt un it kā justies brīvs. Audzināšanas iespaids pa laikam ir tik dziļš, noteicot vēlāko dzīvi, ka tas palīdz spaidus un ierobežojumus dzīvē, kas bez tādiem nav iespējama, pārvarēt, it kā nezinot, ka tādi vispār būtu. Tas ir intuitīvo psīchisko pārdzīvojumu lielais spēks. No šī stāvokļa ar neapzināto brīvību cilvēks tiek izsists tikai krizes un katastrofas brīžos, kas tad spiež brīvības jautājumu pacelt līdz apziņai.

3. Neatlaidība un dedzība, ar kādu cilvēki gadu tūkstošos ir cīnījušies par brīvību, liekas, neiegūst īsto dziļumu ar mūsu te uzrādītajiem diviem aspektiem. Cilvēki, kas situācijās, kas likušās neprātīgas, ir miruši, kur tie patiesībā, paliekot pie mūsu uzrādītās bioloģiski noteiktās brīvības, it ērti būtu varējuši to sasniegt un dzīvot. Ir grūti pievienoties mūsu iepriekš izteiktajai domai, ka tikai ieaudzināta, ar jūtu pārdzīvojumu saistītā pārliecība būtu varējusi cilvēkus novest pie tādiem sevis uzupurēšanas aktiem, kādi vērojami dažādu reliģiju piekritējos. Nekādi racionāli apsvērumi nebūtu varējuši pārliecināt kristīgos kastrātus, ka viņiem ir brīvprātīgi jāatsakās no dziņas turpināt savu bioloģisko eksistenci. Cik vēl jo mazāk to var izskaidrot ar kādu nenormālu novirzīšanos no parastās dzīves. Te mūsu uzmanības lokā ienāk kāds cits moments. Tā ir reliģiskā pārliecība. Tikai pārliecība, ka velna sagūstītajā pasaulē manifestējas dzimumdziņa, varēja novest pie konsekvences, ka tā ir iznīcināma un baznīcas tēvs Origens teorētiski sludināja kastrāciju, un pats to arī praktiski apliecināja. Velns valda šai pasaulē, un tas izmanto, lai cik paradoksāli tas izklausās, pēc Dieva līdzības radīto cilvēku saviem plāniem. Tādēļ Dieva ģīmis cilvēkā ir atjaunojams, tikai atraisoties no velna varas, baznīcas terminoloģijā − no iedzimtā grēka. Visi nav sludinājuši šo mācību tik radikāli kā Origens, nedz arī sekojuši darbos viņa priekšzīmei. Taču pati pamatdoma ir palikusi − brīvība velna sagūstītajam cilvēkam nav pieejama. Viņš ir savu grēku vergs, vienalga kādos metaforiskos apzīmējumos to izteic: miesas kārības, viltība, nepatiesība utt. Ļoti gaŗš ir šo cilvēka vājību un trūkumu reģistrs, kas uz visiem laikiem aizsprosto tā ceļu uz brīvību. Brīvība tai vietā ir kļuvusi par kādas nākamās dzīves vīziju, kā to jau iespaidīgi rāda bībeles pēdējās lapas ar dārgmetallos un dārgakmeņos iztēloto jauno Jeruzalemi, kur vairs nebūtu ne dienas, ne nakts, ne ciešanu, ne nāves. Tā ir pasaule, kuŗā cilvēkam apsolīta absolūta brīvība. Šīs absolūtās brīvības priekšā visas citas brīvības ir tikai ar relatīvu nozīmi, tās ir zaudējušas savu pievilcību un kļuvušas bālas. Absolūtai brīvībai ticēdami, cilvēki kristiānismā, budismā un islamā ir nešaubīdamies upurējuši paši sevi. Tā esam nonākuši pie kāda brīvības aspekta, kas ir nenoliedzams, bet kas reizē arī ir netverams racionālās kategorijās.

Būtu nepatiesi sacīt, ka tikai reliģiskās pārliecības nests cilvēks izslīd no empīriski pamatotas brīvības izpratnes. Eiropas kultūras lokā, sagrūstot reliģiskajai pārliecībai plašās masās, jau pagājušā gadsimtā radās visai īpatna situācija. Tas bija krustceļš ar brīvu izvēli. No vienas puses varēja koncentrēt reliģiskos spēkus restaurācijai un paturēt apziņu, ka cilvēks ir Dieva līdzības nesējs un tamlīdz absolūtas brīvības mantinieks kādā citā labākā pasaulē. Daudzi ir turpinājuši pa šo ceļu iet līdz pat šai dienai. Otrs ceļš savā konsekvencē noveda pie tā, ko ekstrēmi izteica Darvins un viņa sekotāji līdz mūsu dienām − ka cilvēks ir agresīvs deģenerējies zīdītāju dzīvnieks.

Šai krustceļu situācijā radās tad jaunā filozofija; atraisīta no kristiānisma aizbildniecības, tā atzina absolūto gara brīvību. Tā bija ideālistiskā vācu filozofija. Nav svarīgi, kāds ir cilvēks pats, un kādā situācijā viņš atrodas. Pamata fakts paliek − viņš ir garīga būte un kā tāda absolūti brīvs. Vai skaidrāk izsakoties, viņš var brīvi domāt. Tā dzima tikdaudz daudzinātā un augsti vērtētā, bieži par programmatisku prasību kļuvusī, domu brīvība. Ideālistiskās filozofijas atzītā gara brīvība sasaucas ar reliģisko ticības brīvību. Tās abas ir radnieciskas vismaz divējādā ziņā. −  Pirmkārt, abos gadījumos brīvība ir pacelta absolūtas kategorijas plāksnē. Otrkārt, brīvība nav racionāli ieskatāma un motivējama. Tā savā pēdējā konsekvencē abos gadījumos izris no ticības, resp. irracionālā pamata. Šie reliģiskās un ideālistiskās filozofijas brīvības izpratnes kopīgie vilcieni arī atļauj runāt par kādu sevišķu brīvības fainomenu − to var nosaukt par metafizisko brīvības izpratni.

Šis ieskatījums brīvības fainomenoloģijā ir analītisks. Tas prasa sintētisku turpinājumu. Es ceru, ka Jaunās Gaitas jaunie ļaudis mani aicinās kādreiz to uzrakstīt.