Irēne Blūmfelde
LELLE
- Tu aizej ?
Pie durvīm viņš apstājās un pagrieza galvu:
- Jā, bet es atgriezīšos.
- Es tam neticu.
Uz klusa, tukša galda uzbāzīgi sēro neizbērts pelnu trauks, kā tuksnesī viens. Pilns līdz malām. Ar sērām. Gruzdēdama un kūpēdama tajā sadegusi pēdējā pagājusī bezmiega nakts. Pulkstenī neesmu skatījusies, bet pa pavērto logu - it kā kāds man nupat būtu noraisījis apsēju no acīm - plakstus paceļot, es pēkšņi ieraugu, kā vējš, milzīgā kokā iekāpis, maigiem pirkstiem burza burvestības pilnas tumšzaļās lapas tumšzaļos zaros. Un irdenas driskas un trausli putekļi nobirst no pelnu trauka. Apskaužamā līksmībā neapturami pa zilām debesīm pāri daudzo namu gaŗlaicīgiem jumtiem dzirksteļodams ripo degošais saules disks. Nevienas mākoņu strēles, nevienas pūkas. Man pavisam nemanot, pa visiem vārtiem jau no paša rīta gaisma ienākusi pilsētā, kā rotaļādamās - bez trokšņa un dimdēšanas atrakuši tās šķautnainās formas un veidolus, neierobežoti izplētusies pa visu pasauli un, spoži vizēdama, apsēdusies uz manas palodzes.
Gaŗā nesakarīgā nakts ir sadegusi. Pārpelnota mūžīgai dusai - pārpelnota pelnu traukā. Jūtu negaiss ir pāri. Norimis kļūs. Es varu piecelties un nomazgāt savas miklās delnas.
Nē, nē - es saku sev. Es neesmu viena un paskatos uz lelli. Lelle skatās uz mani. Lelle skatās uz mani vienmēr. Ar uzticīgu sirdi.
Dzīvības zaļā burvība ar jaunu smaržu lapodama skurbi san. Blāzmaina gaisma, tāpat kā pasaules iesākumā izplētusies pāri nepārredzamam visumam, līgana apsēdusies uz manas palodzes un neļauj man pazust. Un lelle uz mani skatās ar uzticīgu sirdi.
Nakts ir sadegusi, pārpelnota pelnu traukā. Bet - tās dvaša, manās asinīs izkususi, vēl sūrstēdama tvan.
Grāmatas lasītas un pārlasītas. Visas grāmatas izlasītas. Lelle tās sarga, uz plaukta stāvēdama. Tā ir mana, tautiska lelle.
Viņa nepazīst baiļu. Vienmēr nomodā būdama, lelle drošsirdīgi skatās visām briesmām, visām patiesībām acīs.
Durvis esmu pati aizslēgusi, sevi sprostā iemetusi, lai nevienam neredzot, neviena netraucēta varētu sadedzināt nežēlīgo nakti. Bet atslēga man ir, durvis varu atslēgt katrā laikā, neviens nav aizliedzis iziet ārā, iet vēl neietus ceļus un takas, satikties ar nekad agrāk neredzētiem cilvēkiem un uzmeklēt pazīstamus. Vakarnakts ir sadegusi, bet es esmu dzīva.
Divi putni vijīgi izspurdz no simtgadu koka burzmainiem zariem un, straujus lokus mezdami, tīši viens otru ķerdami, ielaižas debesīs.
- Tu aizej?
- Jā, bet es atgriezīšos.
- Es tam neticu.
Tas bija citā negrozāmā un neatsaucamā laikā, citā telpā izskanēja šie vārdi, bet tie man palikuši prātā, es tos nesu visur sev līdz.
Jāņu zāles. Dzegužpuķes. Uguns puķes. Daudzas, daudzas uguns puķes ... Ēnas lūst. Priecīgā vējā līdz ar zaļajām mīkstajām lapām toreiz aizas malā plivinājās mulsiem zelta vižņiem piešķiestās gaŗās liepziedu acis. Uguns puķes dzirksteļoja. Un mēs.
Un lelle uz mani skatās kā jaunam rītam austot dzidrā dziļā avotā mazgājusies saules meita no aizlaiku dzelmēm, neminamiem mūžiem vai bieziem dainu sējumiem iznirusi. Zīļu vainags iemirdzas un vizuļo kā ūdeņi vasarā. Plato brunču krokas sašūpojas, un es skaidri dzirdu, kā iežvadzas ņieburā iespraustās sudraba saktas, kad viņa ilgi krātā spriegumā pret mani paceļas pirkstgalos.
Vai lelles skropstas sakustas? Vai viņa sarauj uzacis un izbrīnā paveŗ savu kluso drosmīgo muti?
- Mums jādzīvo? Es viņā veŗoties prasu.
- Un kā vēl! Ātri un maģiski, kā buŗamus vārdus izrunājusi, lelle nostājas uz visas pēdas un apklust.
Un tagad? Vai tie ir mani vai lelles sirdspuksti, kas pēkšņi tik dzirdami sit?
Nakts ir sadegusi. Reibīga dzīvība ar savām noslēpumainām zīmēm velk mani klāt.