Bruno Kalniņš

1934. GADA APVĒRSUMS NEATKARĪGAJĀ LATVIJĀ

 

 

Kā notika apvērsums?

1934. gadā biju ceturtās Saeimas, Latvijas brīvi vēlētā parlamenta deputāts. Otrdien, 15. maijā pēcpusdienā piedalījos Saeimas sēdē, kas sākās pl. 17.00. Šai sēdē nebija jautājumu, kuŗu apspriešanā man bija jāpiedalās. Tā kā man bija steidzīgi jāsagatavo priekšlikumi par Saeimas vēlēšanu likuma grozīšanu, kuŗus vajadzēja apspriest Saeimas publisko tiesību komisijai nākamā rītā, tad lūdzu (kā tas tādos gadījumos bija parasts) sociāldemokratu frakcijas priekšsēdi Frici Menderu nekompensēt mani ar kādu labā spārna deputātu. Ap pīkst. 18.00 arī Ulmanis bija prasījis, vai kāds no sociāldemokratiem negribot ar viņu kompensēties, − jo arī viņam sēde esot jāatstājot. Tad nu arī es no Saeimas nama aizgāju un aizbraucu uz savu dzīvokli Meža parkā, toreizējā Jachtkluba ielā 5. Īsi pirms pusnakts kāds paziņa piezvanīja man un brīdināja, ka pilsētā notiekot aizdomīgas kaŗaspēka kustības un ka nupat 6. Rīgas kājnieku pulka vienības ieņemot Rīgas tiltus. Paspēju piezvanīt uz Tautas namu, lai steidzīgi noskaidrotu, kas īsti notiek. Bet jau dažas minūtes vēlāk zvanīja Fr. Menders un teica, ka viņa dzīvoklī laužoties iekšā. Drīz pēc tam telefona satiksme pārtrūka. Bija skaidrs, ka notiek apvērsums, kāpēc gribēju atstāt dzīvokli, lai mēģinātu nokļūt 4. Valmieras kājnieku pulka kazarmās. Šis pulks bija pazīstams ar savu demokratisko stāju, un pats labi to pazinu, jo biju tam piedalīts kā rezerves virsnieks. Taču bija jau par vēlu: mani mājinieki teica, ka viss dārzs esot pilns ar bruņotiem cilvēkiem. Izdauzot logus un durvis, viņi iebruka vasarnīcas apakšstāvā, kur dzīvoja mans tēvs, toreiz Saeimas priekšsēdis un valsts prezidenta vietas izpildītājs Dr. Pauls Kalniņš. Pēc tam iebrucēji iedrāzās manā dzīvoklī, kas atradās otrā stāvā. Izrādījās, ka viņi ir polītiskās pārvaldes ierēdņi, daudzu šautenēm apbruņotu aizsargu, dažu virsnieku un vietējā policijas uzrauga pavadīti. Mūs apcietināja, neraugoties uz protestiem par Saeimas deputātu neaizkaramību, kas bija garantēta satversmē. Mans tēvs teica, ka cara žandarmi ar viņu apgājušies cilvēcīgāk.

Tanī pašā naktī apcietināja arī 32 citus deputātus, to skaitā visus sociāldemokratus, bet arī vairākus pilsoniskus deputātus, to skaitā jaunsaimnieku partijas deputātus Erniņu un Šļakānu un šīs partijas sekretāru Kronbergu (tagad Kanadā). Saeimas namu ieņēma kaŗaspēks, un Saeima tika padzīta, bet demokratiskā 1922. gada satversme apturēta. Bija noticis valsts apvērsums, pēc neatkarīgās Latvijas sodu likuma smagākais noziegums. Apvērsumu rīkoja toreizējais ministru prezidents un zemnieku savienības līderis K. Ulmanis kopā ar kaŗa ministru ģenerāli J. Balodi un iekšlietu ministru V. Gulbi, kas arī bija šīs partijas vīri un Saeimas deputāti. Šie ministri rīkojās un deva kaŗaspēkam, policijai un aizsargiem pavēles valdības vārdā, nepaskaidrojot, ka notiek apvērsums. Vēl apvērsuma vadībā piedalījās deputāts A. Bērziņš. Atskaitot nedaudz cilvēkus, kaŗaspēks un policija nezināja, kas notiek. Rīgā valsts iestādes un Tautas namu ieņēma 5. Cēsu un 6. Rīgas kājnieku pulki, pie kam abi pulku komandieŗi, Virsaitis un Klinsons, kas piedalījās sazvērestībā, bija teikuši saviem kaŗavīriem, ka notiek „nakts manevri”. Kaŗaspēku apvērsuma gaitā komandēja Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālis K. Berķis, kas rīkojās bez armijas komandieŗa ģen. M. Peniķa ziņas un atļaujas. Arī valsts prezidents A. Kviesis par apvērsumu neko nezināja, un par notikušo viņu informēja K. Ulmanis tikai 16.maija rītā, nostādot Kviesi notikuša fakta priekšā. Diemžēl, prezidents lauza savu svinīgo solījumu sargāt valsts satversmi un akceptēja notikušo. Tikai 15. maija vakarā apvērsuma rīkotāji pieaicināja klāt arī dep. M. Skujenieku.

Apcietināšanas turpinājās vairākas nedēļas. Šinī laikā apcietināja apm. 2.000 LSDSP un citu strādnieku organizāciju darbiniekus. Visi Latvijas pilsētu cietumi 1934. g. maijā bija pārpildīti ar apvērsuma upuriem, bet sevišķi daudz viņu bija Rīgas centrālcietumā. 1934. g. jūnijā 400 personas, kuŗas uzskatīja par galvenajiem apvērsuma pretiniekiem, aizsūtīja uz Liepājas kaŗa ostu, kur ierīkoja koncentrācijas nometni. Četrus deputātus − Dr. Paulu Kalniņu, LKOK J. Celmu, P. Ulpi un mani paturēja centrālcietumā un vēlāk nodeva kaŗa tiesai. Starp apcietinātajiem bija arī vairāki virsnieki − Saeimas komandants pulkvežleitn. Lielbiksis, demokratiskā 4. Valmieras kājnieku pulka kapteiņi Dombrovskis un Rafaels un vairāki citi. Pēc Ulmaņa vispārējiem norādījumiem apcietināšanas kārtoja polītiskās pārvaldes priekšnieks Fridrichsons un armijas izlūkošanas daļas priekšnieks plkv. Ķikulis (pēc kaŗa Zviedrijā).

Tā valdības vārdā rīkotais apvērsums (kaut arī par to zināja tikai trīs valdības locekļi) 15. maija naktī gāza demokratisko iekārtu Latvijā.

 

Seši diktātūras radi

Kas notika tālāk? 16. maija rītā tika publicēts K. Ulmaņa un ģen. J. Baloža parakstīts uzsaukums, kuŗā abi galvenie apvērsuma vadītāji deklarēja, it kā apvērsums būtu vērsts vienīgi pret „partiju ķildām”. 18. maijā tika pasludināta apvērsuma valdība. Zīmīgi, ka abos dokumentos nekas netika teikts par jaunu satversmi, kaut gan K. Ulmanis bija jau 1933. g. 24.oktobrī iesniedzis Saeimā gatavu izstrādātu satversmes reformas projektu. Tagad par to vairs nerunāja un visos nākamos 6 gadus, kamēr Ulmaņa apvērsuma valdība pastāvēja, to nekad vairs nepieminēja.

Jaunajā valdībā bija maz pazīstamu vārdu. Tur nebija neviena no Ulmaņa partijas (zemnieku savienības) redzamākajiem vīriem: trūka bij. ministru prezidentu H. Celmiņa un A. Alberinga, bij. ministra E. Laimiņa, partijas vicepriekšsēža A. Klīves un Saeimas viceprezidenta K. Pauļuka (kas atradās mājas arestā). Toties tur bija daži dezertieri no savām partijām, kas gan paši nebija piedalījušies apvērsuma rīkošanā, bet pēc tam pievienojušies Ulmaņa režīmam. Tādi bija jaunsaimnieku partijas J. Kauliņš un Latgales zemnieku partijas V. Rubulis. Bija arī divi Arveda Berga ļoti konservatīvās „nacionālās apvienības” polītiski maz aktīvi vīri L. Adamovičs un B. Einbergs. Beidzot valdībā Ulmanis vēl bija novietojis divus bezpartejiskos − H. Apsīti un jaunu diplomātu L. Ēķi.

Ulmanis gribēja sastādīt valdību no personām, kas viņam paklausītu, tāpēc viņš nemeklēja tautā pazīstamus polītiķus, kam varēja būt patstāvīgi uzskati. Turklāt viņa paša partija apvērsumu nesankcionēja: zemnieku savienības deputāti gan 16. maijā sapulcējās uz sēdi, kuŗā Ulmanis ziņoja par izdarīto apvērsumu, bet kā sēdes dalībnieks deputāts J. Lejiņš savās atmiņās pastāsta, (1) sēde nav pieņēmusi nekādu lēmumu par labu apvērsumam, bet deputātu vairums šaubījies, vai Ulmanis „reiz ticis pie varas, varēs no tās jebkad atteikties? Vai izstrādās satversmi un kāda tā būs?” Apvērsums nebija zemnieku savienības darbs, to veica tikai daži (četri) šīs partijas deputāti. Patiesībā apvērsums bija viena paša Ulmaņa izdomāta un viņa vadībā realizēta lieta.

Jāpiezīmē, ka vēlākos Ulmaņa režīma gados gandrīz visi apvērsuma valdības locekļi tika atcelti vai arī paši aizgāja, bet Ulmanis iecēla jaunus ministrus, neprasīdams pārējo ministru ieskatus. (2) Viņiem vairs nebija līdzlemšanas tiesības, visu faktiski noteica „vadonis”, kā drīz pēc apvērsuma sevi lika dēvēt K. Ulmanis. Starp aizgājušajiem bija arī ģen. Balodis un M. Skujenieks, par kuŗiem V. Bastjānis savās atmiņās pamatoti saka: „Abus viņus Ulmanis smalki piekrāpa”, (3) jo abi bija cerējuši, ka Ulmanis dos jaunu satversmi, un jaunu parlamentu. Patiesībā Ulmanis to jau no paša sākuma negribēja, un viņam pēc apvērsuma arī vairs nebija vajadzīgi šie divi pazīstamie vīri, kas varēja viņam runāt pretim.

Apvērsuma valdība 18. maijā sev patvarīgi piešķīra Saeimas tiesības, ar šo varas uzurpāciju apvienojot izpildu un likumdošanas varu. Tā izsludināja izņēmuma stāvokli, kas bija nelikumīgs, jo saskaņā ar satversmi (62.pants) (4) tam vajadzēja Saeimas apstiprinājuma. Tikpat pretlikumīgs bija vēlākais 1936. g. 2. marta akts, ar kuŗu Ulmanis pretēji satversmei (40. pants) pēc Hitlera parauga apvienoja savā personā valsts un ministru prezidentu amatus. Tad Ulmanis bija koncentrējis visu varu savās rokās.

Tālākie nelikumīgie akti bija visu brīvi vēlēto apriņķu un pagastu padomju un pilsētu domju atcelšana. Viņu vietā apvērsuma valdība iecēla savus piekritējus, neprasot vietējo iedzīvotāju uzskatus.

Ulmaņa režīma raksturīgākās pazīmes bija: visu polītisko brīvību atcelšana, katras valdības kritikas aizliegšana, polītisko partiju, opozicijas laikrakstu un apm. 1.000 dažādu biedrību slēgšana. Vissmagāk cieta strādnieku kustība: slēdza arodbiedrības, izglītības organizācijas, pat atturības biedrības un strādnieku teātri. Slēdza arī lielo jaunatnes organizāciju „Strādnieku Sports un Sargs”, kuŗas biedri bija devuši svinīgu solījumu sargāt likumīgo un demokratisko satversmi. Polītiski neuzticamos kaŗeivjus ievietoja sevišķās darba rotās. Visus aktīvos demokratus atlaida no valsts un pašvaldību dienesta, to skaitā bija 315 skolotāji − LSDSP biedri. Atvaļināja no dienesta demokratiskos virsniekus, to skaitā ģenerāļus M. Peniķi un R. Kļaviņu. Strādnieku tautas namus, spiestuves un citus īpašumus piesavinājās apvērsuma valdība un pa lielākai daļai atdeva aizsargiem.

Sešus gadus zemē valdīja policija. Prefekti un apriņķu priekšnieki varēja sodīt akministrātīvā kārtā (tātad bez tiesas!) valdībai nepatīkamas personas par „baumu izplatīšanu”. 1936. g. šādā kārtā bija sodīti 51.761 pilsonis. Fridrichsona vadītai polītiskai, pārvaldei bija piešķirtas tiesības apcietināt uz aizdomu pamata ikvienu pilsoni un turēt to apcietinājumā līdz 6 nedēļām, bet iekšlietu ministrs varēja šo laiku pagarināt vēl ilgāk. Polītiskā pārvalde izveidoja plašu spiegošanas tīklu visā valstī, „polītiski neuzticamajiem” pastāvīgi sekoja, noklausījās tālruņu sarunas. Sociāldemokratus, kuŗus apcietināja par demokratisku propagandu un Stokholmā iespiestās Brīvības izplatīšanu, Rīgas apgabaltiesa sodīja vairākās prāvās līdz 6 gadiem spaidu darbos. Vairākos gadījumos apvērsuma valdība nelikumīgi atņēma pavalstniecību. Tā tas notika 1939. g. ar bij. ārlietu ministru F. Cielēnu un šo rindu autoru. Dažus citus režīma pretiniekus, piem., plkv. V. Ozolu un G. Celmiņu izraidīja no Latvijas. Apcietināšanas un citas represijas turpinājās pat vēl 1940. g. pavasarī.

Arī tad, kad 1939. g. rudenī Latvijas valsts bija smagi apdraudēta un krievu kaŗa spēks jau atradās bazēs Latvijā, Ulmanis negrozīja savu režīmu un nemeklēja izlīgumu ar demokratiskajām partijām. Savas personiskās un sava režīma intereses viņš tolaik stādīja augstāk par Latvijas valsts interesēm.

 

Četru sociāldemokratu prāva kaŗa tiesā

Represiju skaitā sevišķi jāpiemin Saeimas prezidenta Dr. Paula Kalniņa un deputātu Bruno Kalniņa, Jūlija Celma un Pēteŗa Ulpes nodošana kaŗa tiesai. Šo nelikumīgo lēmumu pieņēma pēc Ulmaņa priekšlikuma apvērsuma valdība.

Izdarot nelikumīgās deputātu apcietināšanas, pie pēdējiem trim atrada nelielos saiņos novietotus revolveŗus, kopskaitā 150. Kā tiesā paskaidroja bij. ārlietu ministrs F. Cielēns, tad šie revolveŗi bija iegādāti saskaņā ar viņa rīkojumu un ar ministru prezidenta M. Skujenieka piekrišanu 1927. gadā tā sauktās „kreisās valdības” laikā, jo toreiz pēc apvērsuma Lietuvā „valdība nevarēja pilnos apmēros paļauties uz policiju”. (5) Šie revolveŗi bija nodoti glabāšanā SSS kā demokratiskai organizācijai, kas uzticīga satversmei.

Tomēr pēc Ulmaņa personiska rīkojuma tika sagatavots apsūdzības raksts par „neatļautu ieroču glabāšanu smaga nozieguma izdarīšanai”. Šis „smagais noziegums”, ko mēs it kā būtu gatavojuši, bija „likumīgās valsts iekārtas gāšana”. Tātad Ulmanis, kas pats bija izdarījis noziedzīgo apvērsumu un gāzis likumīgo demokratisko iekārtu, lika tiesāt sociāldemokratus, kas visu neatkarības laiku sargāja demokratisko iekārtu! Šī prāva ar pilnīgi nepatieso apvainojumu bija vajadzīga, lai sabiedrībai rādītu, ka sociāldemokrati „kaut ko gatavojuši” un ka tāpēc Ulmaņa apvērsums bijis vajadzīgs. Bez tam kaŗa ministrs J. Balodis deva rīkojumu, lai tiesa notiek aiz slēgtām durvīm, tādā kārtā bez jebkāda juridiska iemesla tiesas gaitu slēpjot no atklātības. Taču tieši tas Ulmanim bija vajadzīgs: viņš labi zināja, ka atklātā tiesā būtu apsūdzības raksts atspēkots un apvērsuma valdības polītiskie nolūki šinī prāvā beigtos bez panākumiem. Atzīmēsim, ka šī patvarīgā lēmuma pieņemšanā piedalījās arī Alfrēds Bērziņš, kas vēl tagad pēc 40 gadiem neatrod neviena nosodoša vārda pret šo izrēķināšanās prāvu.

Ulmaņa un viņa apvērsuma valdības rīcība šinī lietā bez tam bija sevišķi negodīga pret Saeimas prezidentu Paulu Kalniņu, kuŗa dzīvoklī nekas nebija atrasts, bet kuŗu tomēr noturēja 3 mēnešus centrālcietumā, un kaŗa tiesa attaisnoja „pierādījumu trūkuma dēļ”.

Prāvā mums par labu liecināja 60 dažādi liecinieki, to skaitā bij. valsts prezidents G. Zemgals un bīskaps J. Rancāns, un apsūdzība tika atspēkota. Pat prokurors Ozols atzina par vajadzīgu atteikties no skarba apsūdzības panta un pāriet uz vienkāršu „neatļautu ieroču glabāšanu”. Taču tiesas priekšsēdis pulkvežleitnants Palkavnieks pildīja savas augstākās priekšniecības norādījumus un piesprieda man augstāko pantā paredzēto soda mēru − četrus gadus pārmācības namā, bet ievērojot „nopelnus Latvijas atbrīvošanas kaŗā” sodu samazināja uz trīs gadiem. Spriedums nebija ne ar kādiem pierādījumiem motivēts, tādi pēc kaŗa tiesu procesa likuma netika prasīti, un tas nebija pārsūdzams.

Tā nobeidzās šī Ulmaņa inscenētā prāva, kuŗā apsūdzētie gan bija morāliski uzvarējuši, bet man nācās sava mūža labākos trīs gadus pavadīt cietuma viennīcā Latvijā, kuŗu 1918. g. biju proklamējis, par kuŗu biju atbrīvošanas kaŗā cīnījies un kuŗas demokratisko satversmi biju 15 gadus sargājis.

 

Apvērsuma režīma ideoloģija

Ulmanis savam apvērsuma režīmam veidoja savu ideoloģiju. To viņš bija daļēji pārņēmis no Italijas fašisma, par kuŗu viņš lika savam partijas biedram prof. A. Spekkern 1933. g. sniegt gaŗus ziņojumus no Romas sūtniecības. Vācijas nacionālsociālismu Ulmanis personiski izpētīja, 1933. g. rudenī uzturēdamies Vācijā. Viņš atgriezās ar materiālu un propagandas žūksni, ar kuŗu viņš pat Saeimas sēžu laikā pie sava galda nodarbojās.

Pēc apvērsuma Ulmani sāka pastāvīgi daudzināt par „tautas vadoni”, tāpat kā Vācijā un Italijā. „Vadoņa griba ir tautas griba, vadoņa ceļš ir tautas ceļš”, tādi saukļi skanēja sešus gadus ministru runās, preses rakstos un daudzajos plakātos visādos svētkos. Armijas štābā radīja sevišķu nodaļu, kas pārzināja kaŗavīru propagandēšanu vadonisma garā. Ulmaņa uzstāšanās dažādos sarīkojumos tika rīkotas ar tādu pompu, kas atdarināja tā laika ārzemju lielo diktatoru slavināšanu. Ulmaņa glorificēšanu un pastāvīgos apsveikumus un padevības apliecinājumus organizēja A. Bērziņa vadītā „sabiedrisko lietu ministrija”.

Līdztekus tam sistemātiski apkaroja demokratiju. Nozākāja un nomelnoja ne vien Latvijas Saeimu un polītiskās partijas, pārmērīgi pārspīlējot to trūkumus. Režīma propaganda vērsās vispār pret demokratiju un polītiskajām partijām. Arī ārzemju demokratijas tika noliktas, bet toties daudzināja dažādas ārzemju diktatūras. „Partiju laiki” nedrīkstēja vairs atgriezties.

Pēc fašistiskās Italijas un Austrijas parauga Latviju centās pārvērst par kārtu valsti, radot vairākas korporatīvas kameras. To locekļi bija valdības iecelti režīma piekritēji, kamerām bija vienīgi padomdevēja tiesības, un tām nebija polītiskas nozīmes. Toties kameru ierēdņu skaits un viņu algas bija lielas. Kameras izmaksāja trīsreiz vairāk nekā agrākā brīvi vēlētā Saeima.

Šādos apstākļos ir saprotams, ka fašistiskās Italijas preses atašejs toreiz rakstīja: „Fašistisks bija 15. maija apvērsums, un fašisms pēc būtības ir tas gars, kas vada latviešu patriotus, kuŗi tagad apvienoti vienā vienīgā fašio.”

Apvērsuma režīms, kas pastāvēja no 1934. līdz 1940. g., pēc sava polītiskā rakstura bija Ulmaņa personiska diktatūra. Latvija atradās bezsatversmes beztiesīgā stāvoklī, kur vienīgais noteicējs bija Ulmanis. Tauta nekādā veidā nevarēja viņa darbu kontrolēt, valdošo stāvokli toreizējā Latvijā labi raksturoja uzraksts 1938. g. civillikumu grāmatā − „vadoņa griba ir likums”. Diktatūru, protams, toreiz nesauca īstā vārdā, bet apzīmēja ar drusku labskanīgāku Vārdu autoritārs režīms, bet tas negrozīja lietas būtību. Arī visi ārzemju tiesībnieki un polītiskie zinātnieki apzīmē Ulmaņa režīmu par diktatūru.

 

Ulmanis pirms un pēc apvērsuma

Jākonstatē kāds svarīgs fakts, ko uzkrītošā kārtā noklusē A. Bērziņš un citi Ulmaņa režīma tagadējie slavinātāji un pat atsevišķi vēsturnieki. Proti, savās runās un rakstos pirms apvērsuma un arī sešu mēnešu gaŗajās diskusijās Saeimā par satversmes grozīšanu 1933.-34. g. Ulmanis nekad un nekur neteica neviena vārda par demokratijas aizstāšanu ar kādu autoritāru iekārtu.

Taisni otrādi, savā runā 1933. g 10. novembrī Ulmanis stingri noraidīja pārmetumus, ka viņa projekts gribētu „iznīcināt demokratiju” un apgalvoja, ka „mēs neesam diktatūras piekritēji”. Pēc satura Ulmaņa izstrādātais un zemnieku savienības atbalstītais satversmes grozīšanas projekts prasīja valsts prezidenta un valdības tiesību paplašināšanu un Saeimas tiesību ierobežošanu. Prezidents būtu varējis atlaist Saeimu katrā laikā. Bez tam prezidentu vairs neievēlētu Saeima, bet tieši tauta. Nekādu autoritāru iekārtu šis projekts neparedzēja, un to nedarīja arī projekta referents Saeimas publisko tiesību komisijā A. Bērziņš. Komisija dažus no Ulmaņa projekta ieteikumiem pieņēma, citus noraidīja un galīgais lēmums bija jāpieņem Saeimai plenārsēdēs, kur debates par projektu sākās 1934. g. 3.maijā, bet projekta izlemšanu pārtrauca 15. maija apvērsums.

Viss tas liecina, ka Ulmanis un Bērziņš savu īsto mērķi − autoritāras iekārtas radīšanu rūpīgi slēpa un satversmes grozīšanas projektu izlietoja vienīgi polītiskai aģitācijai, kuŗas faktiskais nolūks bija Saeimas diskreditēšana un apvērsuma polītiska sagatavošana. Nopietni šis projekts nebija domāts, un tāpēc arī Ulmanis pēc apvērsuma vairs nekad pie sava projekta neatgriezās.

Sacīto apstiprina fakts, ka jau 1934. g. martā Ulmanis bija sācis apvērsuma gatavošanu, tātad divus mēnešus pirms Saeima sāka otrā lasījumā apspriest satversmes grozījuma projektu. Patiesībā Ulmanis bija izlēmis īstenot apvērsumu jau 1933. g. rudenī, un satversmes grozījumu projekts bija tikai pirmais sagatavošanas solis uz to. Otrs solis bija Bļodnieka valdības gāšana un Ulmaņa valdības apstiprināšana Saeimā 1934. g. 17. martā, kas deva tālākās iespējas apvērsuma realizēšanai.

Bet arī tad, ja Ulmanis negribēja īstenot savu pirmo satversmes grozījumu projektu, viņam bija pietiekami daudz laika, lai izstrādātu kādu citu, pilnīgi jaunu un kaut vai autoritāru satversmi. Latvijas Satversmes Sapulce savā laikā taču izstrādāja satversmi pusotra gada laikā, bet Ulmanis to nespēja paveikt četrreiz gaŗākā laikā. Arī Igaunija, kur 1934. g. tāpat bija noticis apvērsums, tomēr paguva 1936. g. ievēlēt jaunu Satversmes Sapulci, kas 1938. g. pieņēma jaunu satversmi ar ierobežotu demokratiju un tai pašā gadā izdarīja jaunas parlamenta vēlēšanas, kas ievēlēja jaunu prezidentu. Kāpēc to pašu nevarēja izdarīt Ulmanis?

Ulmanis sešu gadu laikā nekad nav iecēlis kādu satversmes izstrādāšanas komisiju un vispār nav sācis šo darbu, bet nepārtraukti valdīja bez satversmes. Tas tāpēc, ka viņš nevēlējās nekādu satversmi un vēl mazāk gribēja pieļaut kādu balsošanu par to, vai kādas jaunas Saeimas vai prezidenta vēlēšanas. Viņam bija visa vara rokās, visi sāncenši bija nobīdīti pie malas, viss Ulmanim šķita esam labā kārtībā. Tāpēc neatbilst vēsturiskai patiesībai Ulmaņa režīma pašreizējo aizstāvju izteiktais apgalvojums, it kā Ulmanis gribējis jaunu satversmi, bet „laiks bijis par īsu”, un draudējis jauns pasaules kaŗš, kas labo nodomu izjaucis. Vairāk taisnības būs laikam pretējai informācijai, kas 1939. gadā cirkulēja Rīgā. Ulmanis esot teicis privātās sarunās: „Manā mūžā jauna satversme nav vajadzīga!”

 

Vai apvērsums bija „vajadzīgs”?

15. maija apvērsuma piekritēji saka, ka apvērsums 1934. gadā „tomēr bija vajadzīgs”, jo citas „izejas nebija”. Piem., A. Bērziņš, kas šīs demokratijas iznīcināšanas aprindas pārstāv, vēl šogad apgalvo, ka pilsoņu uzticība likumdošanas iestādei bijusi sagrauta, jo Saeima bijusi sadrumstalota sīkās mazatbildīgās grupās, kāpēc notikušas biežas valdības maiņas un notikusi „ciniska tirgošanās”, valdībām sastādoties. (6)

Šis apgalvojums pārsteidz tāpēc, ka visvairāk valdības sastādīja un „tirgojās” ar mazajām grupām tieši K. Ulmanis, kas vispār bija visvairāk atbildīgs par 1918.-34. gadu valsts polītiku.

Ja jau Saeima tiešām būtu bijusi „morāliski grimusi”, tad jau arī bij. Saeimas deputāts A. Bērziņš ir līdzvainīgs šinī grimšanā. Bet ja tas tā būtu bijis, kāpēc tad Ulmanis, Bērziņš u.c. nelietoja pret šo Saeimu tos legālos līdzekļus, kādus tiem piešķīra demokratiskā satversme? Valsts prezidents taču varēja saskaņā ar satversmes 48. pantu atlaist Saeimu un dot tautai iespēju ievēlot labāku Saeimu. Valsts prezidents toreiz bija Ulmaņa partijas biedrs A. Kviesis, un šī lieta būtu bijusi viegli nokārtojama. Bez tam saskaņā ar mūsu satversmi Ulmanis varēja savu 1933. g. satversmes grozījumu projektu nodot tautas nobalsošanai, kā to paredzēja satversmes. 78. pants. Tad tauta pati būtu brīvi izlēmusi, vai viņa grib pieņemt Ulmaņa projektu. Bet Ulmanis visu to nedarīja, acīm redzot, neceŗot uz tautas atbalstu.

Turklāt daudzo partiju novēršana nemaz nebija satversmes, bet gan vēlēšanu likuma jautājums. To grozīt bija viegli iespējams. Varēja noteikt, ka partijas ar mazāk kā 4 vai 5 deputātiem zaudē pārstāvniecību parlamentā (tā tas tagad ir Zviedrijā un Vācijā), lai daudzās mazās partijas būtu novērstas vienā rāvienā. Šādu vēlēšanu likuma grozīšanu 1934. gada maijā ierosināja sociāldemokrati un publisko tiesību komisija nozīmēja mani par referentu šim priekšlikumam. Taču Ulmanis un zemnieku savienība to neatbalstīja un pirms ierosinājuma galīgās apspriešanas īstenoja apvērsumu.

Latvijas demokratijai bija savi trūkumi un daudzās partijas bija galvenais no tiem. Bet tos vajadzēja un varēja novērst likumīgā ceļā. Ulmanis to nevēlējās. Viņš vispār nemeklēja nekādu izlīgumu ar sociāldemokratiem un demokratiskām pilsoņu partijām, kā to tanī pašā laikā darīja zemnieku partiju vadoņi Zviedrijā un Somijā un tādā kārtā radīja stabilas valdības. Ulmanis nemeklēja demokratijas trūkumu novēršanu, bet bija izšķīries iznīcināt demokratiju un iegūt personisku varu. Viņš nevēlējās iet Skandināvijas un Anglijas demokratisko ceļu, bet sekoja centrālās un austrumu Eiropas diktatūrām, kas pasaules 1929.−33. gada saimnieciskās krizes radītajos nemieros iznīcināja brīvību daudzās mūsu kaimiņvalstīs.

 

Kāpēc nebija pretestības apvērsumam?

Ir dzirdēts no citas puses, no trimdas jaunatnes, vēl viens jautājums. Proti, saka, vai tad nebija iespējams novērst apvērsumu, kāpēc nebija pretestības? Kāpēc sociāldemokratu vadoņi ļāvās pārsteigt sevi? Bet latviešu komūnisti pat saka, ka sociāldemokratu vadoņi neesot gribējuši pretoties.

Šeit vispirms jāuzsveŗ, ka reāla pretestība varēja vienīgi būt bruņota. Bet bruņotu cīņu pret valdības vadītu armiju, policiju un aizsargiem, kas bija apbruņoti ar kaŗa ieročiem, nespēja sociāldemokratiskā un pilsoniskā opozīcija, kam bruņotu spēku nebija. Bet pastāvēja taču organizācija „Strādnieku Sports un Sargs” (SSS). Jā, bet tās rīcībā bija tikai daži simti revolveŗu, un tie bija domāti tautas namu, strādnieku spiestuvju un sarīkojumu apsardzībai pret privātu fašistisku organizāciju uzbrukumiem, kādi bija vairākkārtīgi notikuši. SSS nebija spējīga cīnīties pret armiju.

Bet saka, bija taču iespējams izsludināt ģenerālstreiku un tādējādi demonstrēt pret apvērsumu. Par to maija sākumā, kad baumas par apvērsumu klīda arvien vairāk, sprieda LSDSP CK un arodbiedrību centrālbirojs. Taču arodbiedrību pārstāvji apgalvoja, ka streiks neizdosies, jo Latvijā toreiz saimnieciskās krīzes ietekmē valdīja liels bezdarbs un strādnieki baidoties zaudēt darbu. Notikšot tas pats, ko pāris mēnešus agrāk piedzīvoja Austrija ar savu daudz spēcīgāko strādnieku kustību, kad tur aiz tiem pašiem iemesliem strādnieki nestreikoja pret notikušo valdības apvērsumu.

Turklāt LSDSP un arodbiedrību vadītāju apcietināšana vienā naktī laupīja iespēju pat mēģināt izsludināt ģenerālstreiku, bet SSS vadītāju apcietināšana atņēma iespēju aizstāvēt tautas namus, lai gan tam nebūtu bijusi lielāka nozīme. Nenoliedzami, ka sociāldemokratu vadoņus pārsteidza, bet kā iepriekšējā num. publicētais pēdējais Sociāldemokrata numurs, kas iznāca apvērsuma dienā 15. maijā, liecina, tad tur atrodam vairākus rakstus, kas runā par apvērsuma draudiem. Tātad LSDSP vadība ar apvērsuma iespēju rēķinājās, bet tai trūka drošas informācijas par apvērsuma dienu un tā vadītājiem.

 

Toreiz un tagad

Tagad pēc 40 gadiem, atskatoties uz 1934. g. apvērsumu, jāuzsveŗ vēsturiskā patiesība, ka toreiz iznīcināja Latvijas demokratiju un sešus mūsu valsts beidzamos gadus tika valdīts bez jebkādas satversmes. Tā bija Kārļa Ulmaņa personiska diktatūra.

Tagad ir pienācis laiks runāt taisnību un izteikt to, kas toreiz patiesībā notika neatkarīgi no tā, vai tas vienai daļai veco trimdinieku patīk vai nepatīk. Latvijas vēsture jāraksta uz faktu un patiesības pamatiem. Mēs nevaram sevi šodien uzskatīt par demokratiem, kā to tagad visi darām, bet tanī pašā laikā, kā to, diemžēl, joprojām dara daudzi vecās paaudzes cilvēki, kam Ulmaņa nebrīvības laiks bija „labie gadi”, slavēt demokratijas iznīcināšanu Latvijā 1934. gadā. Šīs divas stājas nav savienojamas.

1922. gada Latvijas brīvī vēlētās Satversmes Sapulces pieņemtā un ar 1934. g. apvērsumu varmācīgi apturētā demokratiskā satversme ir joprojām dzimtenē un trimdā mūsu valsts un tautas vienīgais tiesiskais pamats, un tās principi ir mūsu nākotnes ideāli, par kuŗiem jācīnās latviešu jaunatnei, kas reiz atjaunos neatkarību un demokratiju Latvijā.