Lidija Dombrovska
ATVASARA PĻAVĀS
Dzejolis prozā
Padebešos dzirkst saule. Staru iesmi velk Dzegas gaismas jūŗā. Mākoņi uzvelk buŗas, pošas doties pa dienas upi. Bezkrāsainās miglas cilā spriguļus, izkliedē vējus. Sabiezē ūdens garaiņos. - Rutinētie pasaules klaidoņi. Knosās. Gūst krāsainus apveidus. Iet rotaļās. Pārņem izplatījumu tik spēji kā kāda lavīna. - Ātri un brīvi, it kā runa būtu par atbrīvošanos. Sudrabainās trīsās sakustas zāles. Viļņo, šūpojas, izļodza sauso, sačervelējušo zemes kārtu. Dzīves būtība ir paslēpta atziņā - šajā kādreiz, pašreiz, pēc tam - kā koku rindas gatves malās, kā saulstaru šķiedras, kas tinas gredzenos. Bezlaicībā ir ieslēgts dziļš miers. - Uz apvāršņa uzslīd cilvēku stāvi. Stāv aizklājot acis ar delnām. Melnas, vientuļas formas pret dzeltensārtajām debesīm. Kā gaisīgas ēnas. Grāvmalu ķērpjos tup ieķērušās vēlmes. Pār dzīvi gail debesbraukšanas nojautas. - Dzīves dzīvē...
Bet arī pļavas var būt dažādas. Dažas liekas tik pazīstamas, ka tās var sajust ar visu ķermeni - tās ieaug dvēselē uz visu mūžu. Citas ir kā šauri putnu būŗi, tik neparasti svešas. - Bet šīs ir tīkami zaļas, sulīgas kā nobriedis Andalūzijas auglis. Tik nebeidzamas...
Pļavās ganās zirgi un dvēseles. Naktīs krīt zālājos zvaigznes. - Piestaro veļu acis. Uztur dzīvības fikciju. Meklē taku starp dzīvi un nāvi. Rosina sapņos. - Pirms staru sējējs nāks izsēt nāvi. Lēni, gandrīz piesardzīgi. It kā nāve būtu dzīvība. It kā.
Gaisma izmaina tērpu. Kļūst mēļi violeta. Tad aveņu krāsā kā sukrene. Kaut kur iesvelpjas svirpis. Svirpis? - Sājā gliemežainā bezlaicībā. - Dzīve ir aizvērusi slēģus. Tik ārpusē tāda neaptveŗama brīvība. It kā tuvotos kāds konflikts. It kā viss sāktos atkal no gala, tik liegi un iejūtīgi kā kad pati dzīves straume formulē savu gultni.
Zāles smaržo, reibina. Ziedošās smilgas krata skarainām bārdām. Iesaistās dabas pantomīmā. - Tik rietošā saule spēj sevi atpestīt.
Arī augiem ir dažādas dzīves. Te ir lielāka atšķirība starp dzīvību un dzīvību nekā pašai nāvei. Daži ziedi nepagurst klāt zemi ziedputekšņu miglājā, citi uzzied un novīst kā žilbinošas komētas. - Pār pļavām jāj dieviņš ar pelēkiem vadmalas svārkiem. Apkūlības talkās dēj kalmes greznotām meičām līdz. - Rast mieru pļavās! Šai balti sārtajā, zaļgani mēļajā nāves-dzīves tuvajā, mūžīgajā esmē.
Ar gaisu, ar zemi, ar sāpīgā tuvuma un tāli izjūtu acīs. Te. Uz īsu brīdi. Pašreiz. - Nemitīgā, gruzdošā dzīve. Atmiņu trīsstūrī kritušo stāvi zālē. Atdzimšanas un trūdu smaka. Zaļā, siltā zālāju telpa. Mirkļa tvērums sagrābj, iemet saules akā. Draud nebūtībai ar kazenāju smailajiem asmeņiem. Apmulsušām acīm brien cilvēks pļavā. Seko dienai, seko naktij. Kā ēna. Mēģina notvert dzīvi. - Pār debesīm dzērvju kāši. Dzegužlini pastiepj ļoganās stiepnes, piesauc gaismu. Klusums ieklausās radības sirdspukstos.
Saule krīt runčupautos. Kaist kā dzirkstoša ogle. Atmiņu pavedieni pārtrūkst tveicē. Dzīve liekas gaŗa un laba. - Plauksta notveŗ saulstaru. Zeltīta gājzvaigzne pirkstos. - Lūk, taurenis, zirneklītis, skudra, mazie, tramīgie vasaras knišļi. Zirneklis šūpojas aizlaiku pulksteņa atsvirās. Baltais sienāzis norāvis kāju, dundurs nespēj vairs padūkt, gliemezis sarijies zemi. Vabolei uzvēlies olis. Šī nerimtīgā ņirboņa, kustēšanās starp dzīvi un nāvi. - No neizteiktā uz bezveidīgo kas beidzot tomēr rod jaunu izteiksmi. Ķermenī iežņaugtā dzīvība izdala lomas. Trenējas pastāvēt. Rosīties. Pārveidoties. Atdzimt.
Linziedu matos trīc vasaras elpa. Sarkanā skudra ziņo, ka darbs ir padarīts. Bitīte laižas viegli un brīvi tai nospraustos apļos. Esam zaļo pļavu dievgaldnieki. Drupinām rasotās zāles svētību kā maizi. Esmes atjautīgi radītie veidoli sazvalstās, pakrīt un izgaist.
Spāŗu lidlaivas šķērso dienu. Un atkal šī degošā saules svece. Gaismas kaskādes iedragā lapu spoguļus, trizuļo.
Sapņi iebrien pļavās, kļūst patiesi. Visums san kā neprātīgs, zvalstās starp bezgalīgo te un tur. Sarec, maina izteiksmi. - Liek uzticēties saulei un atmatu āboliņam.