Kārlis Draviņš
JAUNAS TAUTASDZIESMAS?
Priekš ne pārāk ilga laika šī raksta autoram pienāca kāda akadēmiski izglītota latvieša vēstule ar diezgan plašu pielikumu. Vēstules, kuŗu rakstītāji vai nu prasa ziņas, kas būtu sameklējamas, ja labi veiktos, tikai dažu nedēļu laikā, vai arī pašapzinīgi ieteic dažādus, it kā katrā ziņā nepieciešamus latviešu pareizrakstības pārlabojumus, pienāk laiku pa laikam, bet pieminētais rakstījums ievērojams kādā citā ziņā. Tā autors vēlas, lai saņēmējs gādātu, ka klāt pieliktie sacerējumi (tie visi esot viņa paša) kļūtu par − latviešu tautasdziesmām.
Vēstules autors (vienkāršības dēļ viņu sauksim par N.N.) min arī iemeslus, kas viņu uz šādu soli pamudinājis. Mūsu dainas studēdams, kas, protams, ir tikai slavējams pasākums mūsu trimdas apstākļos, viņš rūpīgi izlasījis Kopenhāgenas (Imantas apgāda) tautasdziesmu izdevuma pēdējo sējumu. To, kā zināms, aizpilda dziesmas ar nepieklājīgiem tekstiem. Viņu noskumdinājusi, pat iztrūcinājusi šo dziesmu neatjautība, jebkādas baudāmas (vēstules autora pasvītrojums) erotikas trūkums, pat glupums. Savā stingrajā vērtējumā vēstules autors salīdzinājumam piemin kādus tādas pat tematikas tekstus, kas kādreiz bijuši lasāmi Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes ēkā − uz atejas sienām: dažs no tiem esot bijis labāks par minētā publicētā krājuma dziesmiņām.
Kā uz autoritāti daiļrades jautājumos N.N. atsaucas uz Jāni Grīnu un viņa maksimu, ka „latviskais nav diletantisks”, un pats rauga nākt talkā, lai kaut daļēji aizpildītu konstatēto robu šīs mūsu dziesmotās folkloras savdabīgajā laukā. Specifiskā satura dēļ, kur „visas lietas vārdā sauktas”, nav iespējams nevienu no N.N. jaunajām dziesmām še citēt; piemēram, varbūt, varētu sniegt vienīgi kādas dziesmiņas sākuma rindas, tā: Anniņai meitiņai Pupiņi briest...
Varētu šķist, ka visu augstāk sacīto atstāstīt bijis pilnīgi lieki un, līdzīgas problēmas diskutējot, viegli var nokļūt vulgāras pornogrāfijas purvos. Minētās vēstules autors tomēr skāris vairākus visai zīmīgus jautājumus, kas mūsu presē maz diskutēti.
Jāpiebilst, ka N.N. nav turams par kādu no tiem indivīdiem, kuŗiem dažus specifiskus psīches vilcienus būtu izveidojis mūsu „seksa gadsimts” (ar tādu titulu kāds raksts ir Aleksandram Plensneram!) un kam nu būtu kāda slimīgi nenormāla interese par attiecīga rakstura literātūru un folkloru.
Vispirms, nevar neapstāties pie jautājuma par mūsu tautasdziesmu daiļumu, par ko, gan skaŗot tikai kādu šīs folkloras nozares daļu, N.N. tik kritiski izteicies, saskatot tur pat „glupumu”. Ar to, laikam, domāts primitīvs nepoētisms, vulgārs nemākslinieciskums. Tāds spriedums var aizvainot dažu labu latvieti, kam (varbūt skolu ietekmē) izveidojušies uzskati par mūsu dainu smalko dzeju, augsto poētisko kvalitāti un visumā pozitīvo skatījumu uz pasaules norisēm. Tomēr nevarēs noliegt, ka N.N. ir sava daļa taisnības: blakus tiešām izciliem lirikas dārgakmeņiem (tie palaikam arī uzņemti dažādās izlasēs un skolu grāmatās) Latvju Dainu biezajos sējumos sastop arī stipri viduvējus pantus un pat diezgan vājus misēkļus, sajauktus tekstus ar nesaderīgām, nejauši kopā saliktām pusēm. Labi saprotams, ka ne jau katra teicēja (resp. teicējs) varēja visu ko nemaldīgi paturēt atmiņā. Kādu daļu mazvērtīgu dainu tekstu, jau pats Kr. Barons, kā viņš liecina, savā laikā atlicis pie malas.
Apstājoties pie nepieklājīgo dainu sējuma, N.N. bargais spriedums par šo viņa izstudēto pantu dzejisko kvalitāti jāatzīst par lielā daļā pamatotu: tur, šķiet, pat vēl pilnīgāk nekā dažā citā tautasdziesmu sējumā, tiešām uzejami daudzi pavisam nedzejiski, pie tam vulgāritātēm pilni, pornogrāfiski panti.
Īstenībā nerātno dainu sējumā ļoti nevienāda rakstura un arī dažādas izcelsmes materiāls. Kāds skaits ir senās kāzu apdziedāšanās dziesmas, kur vedēji un panāksnieki viens otru izzobo, savā daļā tikai tradīcijas, vecu paradumu un arī viesīgās dzīves ķircināšanās un zadināšanās pēc. Tad nu velk uz zoba pretiniekus ne vien kaut kādu realitātē saskatītu (un, protams, nesaudzīgi pārspīlētu) trūkumu dēļ, bet uz viņiem attiecina arī kādus sen jau priekš tam sacerētus − un simtreiz līdzīgās situācijās lietotus izzobojumu tekstus, piemēram, par viņu apģērbu, resno vēderu, netīro degunu u. tml., savā reizē iesniedzoties arī seksuālo priekšstatu lokā.
Kāda cita šo dziesmu daļa, visumā ar ļoti nepieklājīgu saturu, ir izzobojumi, kas laisti darbā dažādos citos atgadījumos, apsmejot kādas neieredzētas personas, sāncenšus u.c.
Jau sen zināms, ka latvieši ir lieli zobgaļi. Vēl cita kategorija ir panti, kas, acīmredzot, sacerēti tieši seksuālo dziņu spaidā, interesējoties par pretējo dzimumu un īpaši izceļot dzimuma pazīmes un seksuāla rakstura akcijas. Nav šaubu, ka šāda interese par otru dzimumu pastāvējusi kopš aizmūžīgi seniem cilvēces laikiem − un pastāvēs, kamēr vēl uz mūsu planētas par kādu indivīdu nebūs vietā izteiciens „Tu, ļaužu cilšu pēdējais!”... Pati mūsu māte daba ir gādājusi, ka tās cilvēku ģintis, kam šādas intereses nav bijis, pazudušas no zemes virsus bez pēcnācējiem un bez pēdām − dodot vietu tiem, kas spējuši iekārot, mīlēt un laist pasaules klajos jaunas ģenerācijas.
Šo apstākļu dēļ, jādomā, arī pornogrāfiju, gan rakstos un grāmatās, gan attēlos un filmās, tikpat maz izdosies iznīdēt, cik nesekmīga ir bijusi gadu tūkstošus ilgā cīņa ar prostitūciju. Tāpat var sagaidīt, ka seksuāla satura dziesmiņu sadomāšana nemitēsies. Pie tam mūsu laikmets kļuvis atklātāks un vaļīgāks; kauna izjūtas, saistītas ar objektiem un situācijām, kļuvušas daudz citādākas nekā agrāk. Tā, piemēram, ja kādreiz Latvijas laukos meičas kaunējās atsegt (kaut zeķes noaunot) savus ceļgalus, tad tagad sporta laukumi un peldu vietas pilnas personām visminimālākos apģērba gabalos, un veltīgi šķiet priekš kādiem gadiem Laikā kādas lasītājas vēstulē izteiktie skarbie pārmetumi mūslaiku sievietēm par bezkaunīgiem tērpiem (bija domāti īssvārciņi). Mūsu dienu filmās, kā Anšlavs Eglītis savos apskatos dažkārt norādījis, nekas vairs netiek paglabāts un slēpts, un meiteņu izģērbšanās kailām, piemēram, zviedru filmās ir gluži parasta lieta, nemaz nerunājot par pašreizējo pornogrāfijas aizlieguma atcēlumu vairākās Eiropas zemēs.
No N.N. vēstules redzams, ka viņš ir gluži moderns šī vaļīgā laikmeta cilvēks, kam kaut kāda priderija nenāk ne prātā un kas nebūt nedomā cīnīties ar šķietami neuzvaramo. Taisni otrādi, viņš vēlas, kā jau sacīts, latviešu seksuālo dziesmu klāstu pats vēl papildināt ar saviem, kā viņam šķiet, mākslinieciskākiem tekstiem. Pie tam N.N. ieceres sniedzas vēl tālāk: šīm dziesmām vajadzētu kļūt par īstu folkloras mantu, t.i., izplatīties tautā.
Te nu jāpiebilst − N.N. nav ņēmis vērā, ka šādu sacerējumu „folklorizēšanās”, ja tā var teikt, var notikt tikai zināmos, speciālos apstākļos un tagad arī dzimtenē dzīve ārkārtīgi atšķiras no tās, kas bija kādreiz 17., 18. vai 19. gadsimtā, nemaz nerunājot par trimdas apstākļiem. Taču nevarēsim sagaidīt, ka tamlīdzīga nekautrīga un bezkaunīga apdziedāšanās kā kādās veclaiku kāzās (skat., piemēram, 35 216. un sek. tekstus) notiktu arī kāda akadēmiski izglītotu latviešu pāra vedību svinībās.
Tāpēc uz to, vai varētu piepildīties N.N. vēlme, ka viņa panti kļūtu par folkloras mantu, jāatbild ar skaidru nē, un arī šī raksta autors, pat ja viņam kaut kādu iemeslu dēļ tas šķistu vēlams, nekādā veidā nespētu to panākt. Uzdot šos N.N. sacerējumus par it kā no kādu teicēju mutes pierakstītām tautas gara mantām − tam nu būtu vajadzīgs daudz nekaunības melot. Un tik un tā šāds viltojums drīz tiktu atmaskots, jo eksistē taču arī stila analizēs lietpratēji.
N.N. pornogrāfiskiem pantiem pazūdot bez pēdām, mūsu literātūrai un folklorai zaudējuma, protams, nebūs it nekāda.
Nevar vēl neatzīmēt, ka ir bijuši mēģinājumi mūsu nepieklājīgās dainas skaidrot par izdomas produktiem, kam reālajā dzīvē nekādu tamlīdzīgu atbildumu nav bijis. Tā palikusi atmiņa kāda diskusija ar tuvo draugu Albertu Freiju (vēlāko teoloģijas profesoru, toreiz vēl studentu), kuŗā viņš visādiem argumentiem raudzīja pierādīt, ka latviešu tautas dvēsele ir tīra, cēla un balta, bet nepieklājīgās dziesmas ir tikai vai nu apdziedāšanās kaŗu materiāls un tīra fikcija (kāda šo dziesmu daļa tāda, safantazēti nereāla, tiešām arī ir!), vai arī radušās kā puiciskas brammanības rezultāts, patiesībā būdamas maskēšanās ar bezkaunību un bravūru, ar ko raudzīja apslēpt savu kautrību, nedrošību un kaunēšanos otra dzimuma priekšā, savas sirds dziļumos daiļās un bieži vien arī garīgi jaukās sievietes apbrīnojot, pielūdzot un daudzkārt pat dievinot. Šim argumentam var savā ziņā pievienoties − bet dainu krājumos tomēr paliek vēl pāri, kā jau sacīts, dažādi pavisam zemas kvalitātes, primitīvi rupji sacerējumi, aktīvas seksuālas iekāres un attiecīgi ievirzītas fantāzijas vulgāri darinājumi. Tādu Kr. Barona dainu 6. sējumā diezgan; salīdz. arī doc. J. Āboliņa spriedumus Kopenhāgenas izdevuma 12. sēj., 5. un sek. lappusēs.
Cilvēka gara dzīves daudzveidībā tomēr ir arī citas, daudz cildenākas puses, un vienmēr atradīsies personas, kas ar apgarotību atkārtos tādus pantus kā Jānim Ziemeļniekam (še citēts pēc atmiņas):
Visa dzīve kā pasaka šķita,
Tas bij tad, kad mīlēju jūs.
