Valda Dreimane Melngaile
Spēle un nopietnība: piezīmes par jauniem meklējumiem mūsu trimdas dzejā
Referāts Rietummičiganas universitātes latviešu valodas un literātūras seminārā 1972. g.
Baibai Kaugarai viņas Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda godalgotajā dzejoju krājumā "Aizcirstas durvis" ir dzejolis
"trimdas cikls" (savā meldijā).
Kā iesākumā bija: un būs:
kāja kāja
gāja; gāja;
stāja gāja
- mājas? stāja
tā tagad ir: - mājas?
piestāj mājas - ........
pamāj stāja; - māja...
pamāj mājas - (no mūžības uz mūžību)
piestāj stājaBez epitetiem un krāsām, liriskā izteiksmē vēss, it kā ne gluži saprotams, gandrīz, varētu sacīt, dzejoja skelets, šis ir raksturīgs piemērs zināmai rakstīšanas manierei un stiliskām īpatnībām, kuras pēdējo divi trīs gadu dzeju trimdā spilgti atšķiŗ no agrākās. Dzejnieki - pārsvarā mūsu visjaunākie: brāļi Graši, Baiba Kaugara, Juris Kronbergs, Juris Mazutis, Dīna Rauna, bet arī gados vecāki: Valdemārs Avens, Guna Ikona, reizēm Andrejs Irbe, kamēr Veltas Sniķeres dzejā radnieciskus vilcienus atrodam jau kādus gadus desmit.
Baibas Kaugaras dzejolī vispirms uztveram atkārtošanos un variāciju: kāja, gāja, stāja, mājas?, māja - ātrāk un asāk par dzejoļa saturu mums pieskaŗas vārds vai skaņa. Gandrīz nemaldīgi varam minēt, ka dzejolis arī izaudzis no skanējuma, nevis no domas. Šī ir vispirmā un galvenā īpatnība mūsu jaunākajā dzejā: tā ir spēle ar vārdu. Nevis saturs vai izteiksmes mērķis, bet vārds pats izsauc un rada izteiksmi, vārds kļuvis patstāvīgs; nevis valoda pārvērš lietas vārdos, bet vārdi tiek it kā pārvērsti lietās, tā ka varam runāt par vārdu maģiju. Šī dzeja skan kā buŗamie vārdi, kuŗiem palaikam nav nekādas acīm redzamas un ausīm saklausāmas jēgas, bet piemīt maģisks spēks.
Šādas spēles vai buršanās patiesībā jau sensenas. Spēle, piemēram, ir jau alliterācija tautasdziesmās, kur rindās, kā "liepu lapu laipu liku" vai "gludu gludu galvu glaudu" valodai, skaņai ir vairāk svara nekā saturam. Tāpat par spēli drīkstam saukt Viktora Eglīša eksperimentālo dzeju:
Dziļupē plašā, priedula dvašā
Ērdava valoda dzima.
Mākoņi zili, eglāji stili
Vijganā atklimā dima.
Līdumā svīda, paēnā līda
Zvirgzdupe čurēja čuru.
Merģeli glītu, linautā tīru
Ceļgalā turēja turu.
Un spēles elementi dzīvo Ainas Zemdegas rindās "melns melno klusums", "Jumis jumjas", vai Ainas Kraujietes Mellužu melleņu tirgū, kur "tumšas vizmo mums acīs mellenes mellenes mellenes tikai / tikai melleņu melnumā melnās mellenes", vai asonancē un alliterācijā Baibas Bičoles dzejolī "Līņā", kur "Tāle un zāle / Ieveļas bālganos vālos, / Pinkaina / Viļājas saule, / Atālos / Āboliņš ceļas". It īpaši tuva jaunākajiem meklējumiem ir pusloģiskā rotaļa Gunara Saliņa dzejolī "Atjaunošanās", kuŗā viņš sūdzas par to, ka "no visa mums atjauts / vairs tikai pa pusei: / pusvirus rokas, / pusmastā kājas, / pusratā mutes, / pusceļā acis", bet reiz nākšot lielā pilnība, un tad būšot:
acis ceļā, mutes ratā, kājas mastā, rokas virus -
mutes virus, acis mastā, rokas ratā, kājas ceļā -kājas ratā, rokas ceļā, acis virus, mutes mastā -
rokas mastā, kājas virus, mutes ceļā, acis ratā.Visos šais piemēros vārdam un skaņai ir zināma pašvērtība, tā ka domu aiz vārdu režģiem ne vienmēr tūlīt atrodam. Bieži šī spēle arī ir galvenokārt tikai spēle, kaut vai, piemēram, rotaļāšanās ar domu, ar kādu mūs uzjautrina Olafs Stumbrs dzejolī "Par mietu, ķēdi, govi un zāli", kuŗā viņš izdomājas šurpu turpu par to, vai viņš pats varbūt būtu govs, varbūt miets vai ķēde vai zāle, un nobeidz tādā pat priecīgā apjukumā:
Ta' velns viņu zina!
Miets tinas ap govi,
kas iesista zālē
ar ķēdi, pa' provi,tas ir, ja nav tā,
ka miets ēd zāli,
bet aptinas govs
ap ķēdes pāli,vai atkal ķēde ēd govi,
pa pļavu žvadz miets,
pie zāles stingri
līdz vakaram siets -
Patiesi, nupat vakars,
rotaļa stājas:
miets pamet zāļaino goviun velkot skanīgo pļavu aiz sevis,
brien, smagi īdēdams, mājās.Ja jau ļoti pūlamies, varam arī šim dzejolim uzspiest dziļāku jēgu: dzīves absurdumu, cilvēka neziņu un nedrošību vai ko tamlīdzīgu, bet tik gudru nesaprašanu dzejolis nepaciestu, jo tas ir vienkārši jābauda - kā rotaļa, spēle, pasmiešanās.
Jaunāko dzejnieku darbos šīs spēles ir krietni abstraktākas: skopas, Bieži bez poēzijas, bez cilvēka, bez pļavas (kura arī nopietnākā kontekstā vēl smaržo pēc romantisma) - tās ir spēles pat bez govs, t.i., bez dzejiskās gleznas. It sevišķi daudz pretstatījumu un gribētas nenoteiktības atrodam mūsu varbūt visdrosmīgākā eksperimentētāja Juŗa Kronberga dzejā. Piemēram, saruna "Šekspīra kopotie raksti":
I - Tev tie ir? II - Tev tie ir?
- Nē. - Jā.
- Man gan. - Man nav.
- Man nē. - Man gan.
Pirmajā daļā teikto Kronbergs turpinot vienkārši apsviež otrādi, atbildēdams uz pirmo jautājumu ar jā, nevis ar nē. Lasītājs diezin vai atšifrēs, ko šāda vārsma nozīmē (saruna bez jēgas - vai tā atspoguļotu pasauli bez jēgas?), bet viņš varbūt arī nepūlēsies meklēt šifras atslēgas, jo viņa uzmanību vispirms saistīs vārds un vārdkopa, nevis saturs. Tas tāpat Kronberga vārsmās "Cilvēks un rinda":
rinda pēc rindas
rinda pēc rindas
pēc rindas
pēc rindas
Cilvēks pie cilvēka
Cilvēks pie cilvēka
pie cilvēka
pie cilvēka
pie cilvēka
pēc rindas
pēc rindas
pēc rindas
pie cilvēka pēc rindas
pie rindas pēc cilvēka
rindu cilvēks rindā
cilvēks rinda rindā
rindu rinda cilvēkā
rinda rindā
rindā cilvēks
pie cilvēka
pie cilvēka
pie cilvēka
pie cilvēka
es eju mājās.
Dzejolis zināmā mērā ataino rindu, kā arī liek lasītājam nojaust cilvēku bez sejas, anonimu nesvarīgu robotu, bet galvenokārt atkal ir vārds un skaņa: 25 vārsmās rotaļa ar vārdiem rinda, cilvēks, pie un pēc, kuŗai pēdējais "es eju mājās" pieliek punktu. Kronbergs bieži rotaļājas ar skaņu. Viegli un ālēdamies viņš raksta par iesnām, kad viņa "kauli ņurdzas urdzas murdzas / kaplum kaplum kā plūme / govs vēderā" vai apdzied kādu vārdu, piemēram "ņurd": "ņurd ir vārds / cik dīvaini skan / ņurd ņurd / vārds ņurd ņurd". Šī rotaļāšanās nav virspusēja un pavirša - valoda, vārds Kronbergu it kā saista un apbuŗ. Tāpat vārdi un skaņas apbuŗ brāļus Grašus, kuŗi sakās dzirdam, kā "Tik maļ - maļ tak / Maļ tak, tik, maļ maļ / Visapkārt maļ / Mūžīgi maļ". Valodas varēšana brāļu Grašu dzejoļos šķiet mazāka nekā Kronbergam un viņu īpatnība ir neizteiktāka, bet kad viņu vārsmās sastopamies ar veselu vārdkopu variēšanu un atkārtošanos, spēlei ir jau dziļāks un nopietnāks spēks, piemēram:
Jo Jāņu tēvs aizgājis,
Aizgājis projām...
Esot tas aizgājis -
Esot gan -
Aizgājis -
Gan .......
Domas pakāpeniska saīsināšana spēj to patiesi uzsvērt, un mums reizē jauj nojaust bēdas par pazaudētajiem Jāņiem. Līdzīgi viens cits Grašu dzejolis nobeidzas ar pakāpeniski saīsinātu izsaukšanos:
Bērzi ! Bērzi!
Ai, dzimtenes bērzi sausi!
Ai, dzimtenes bērzi!
Ai, dzimtenes ......
Sauciens izskan tālumā - aiz tā skan izmisums, mēmums, un atkārtotais "dzimtenes", tāpat kā vārds "aizgājis" iepriekšējā piemērā, liek just arī vārdu maģiju un pašvērtību.
Visskopākais un pārdrošākais no visiem šī temata ietvaros apskatāmajiem dzejoļiem ir Kronberga "Bertrands Rasels ir miris":
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris.
Bertrands Rasels ir miris
Bertrands Rasels ir miris
Bertrands Rasels ir miris
Bertrands Rasels ir miris.
Dzejolis, kas ir 12 reizes atkārtota viena un tā pati rinda - Bertranda Rasela maģiska piesaukšana. Pirmajā brīdī lasītājam pārsteigums; viņš varbūt jautā, vai tas vispār ir dzejolis, bet ir jau - atkārtošanās it kā sāk hipnotizēt - kaut kā ir, ka šī nāve skārusi, šī pabeigtā dzīve ir bijusi nozīmīga, runa nav tikai par viena cilvēka nāvi - neizteiktais un noklusētais aug lielumā, jo tālāk šo dzejoli lasām. Doma un izjūta šeit it kā palikta zem palielināmā stikla, un mēs gauži maldītos, ja šādu dzeju uztvertu kā spēli vien. Protams, otru tādu dzejoli vairs neuzrakstīt: viņa vērtība ir arī pašā pārsteiguma momentā.
Ja atgriežamies pie pirmā piemēra, Baibas Kaugaras "trimdas cikla" un skatāmies aiz skaņas, saredzam vēl vairākas citas īpatnības. Dzejolī trūkst cilvēka vai, pareizāk sakot, dzejnieks un cilvēks tajā ir pasīvs; "kāja" gāja un stāja, ne kāds "es" vai "viņš". Un trūkst ne tikai cilvēka, trūkst arī dabas, trūkst jebkādas dzīvības.
Arī šīs ir lielā mērā mūsu jaunākās dzejas īpatnības: mēs nojaušam cilvēka pasīvitāti un bezpalīdzīgumu; cilvēks mīt tukšā, abstrakti izjustā telpā. Šeit izteiksme un izteiktais savienojas: spēle ar valodu var nozīmēt patiešām tikai spēli, rotaļāšanos ar vārdu un skaņu, bet tā izsaka arī valodas pietrūkšanu, valodas nepietiekamību, pūlēšanos paust kaut ko, kas ir aiz vārdiem, izteikt mēmumu vai klusēšanu, aizsegt tukšumu pasaules izjūtā. Līdztekus eksperimentālai valodai un jau pirms tās mēs tādēļ sastopam abstrakcijas. Jau dažos Ainas Zemdegas dzejoļos vārdu gleznas ir aukstas un ģeometriskas, piemēram:
Uzvērta metalla spirālē
riņķojuno apļa aplī
zīmēdama vienmuļīgus
lokus . ...Aiz šādas dzejas paslēpjas vientulība, tukšums, pasaules aukstums. Margita Gūtmane pauž līdzīgu pasaules skatījumu, runājot par mirkli "kas pārrāvis otru / kas krīt", mirkli, kas ir "vēziens bez gleznas / ir skaņa bez telpas" un dzejoli nobeidzot ar izteiku, kuŗa parastajā izpratnē ir neloģiska:
Kas bija
izbijis
vēl vairāk nekā tas
kas bijaDzeja, kuŗa jau tuvojas mēmumam - nav vārdu, kas izteiktu izjusto, tādēļ neloģismi, minējumi, nenoteiktība. Un tādēļ varbūt rindas kā Dīnai Raunai - mēģinājums pateikt nepasakāmo vai nenoteikto, iekavās variējot, papildinot vai iekrāsojot nupat sacīto:
Es būšu
Tavs (es)
Saules meita
Tava būšu
Saules garie stari
Piesies mūs (tu es tevi kopā manī) pie dienas
Vienas (un katras)...Mums jāmeklē starp rindām, jāuzmin iespējas un atslēgas. Atceramies, uz ko kādā dzejolī mudina Andrejs Irbe, kas rakstot "ar neredzamām rindām aiz redzamajām, / ar neredzamiem vārdiem aiz redzamajiem, / aiz tām skaņām, kuras lemts katram dzirdēt..." - aiz tām viņš aizslēpj "nepateiktā vibrēšanu" un mudina aptaustīt "katru vārdu, zilbi, skaņu!".
Vārdā, zilbē, skaņā tātad vibrē nepateiktais; vārds ir vairāk nekā ir. Viņš pasaka nenoteikto, pasaka klusumu. Guna Ikona, kuŗas dzeja ir loti un auksti eksperimentāla, raksta:
Pusvienaldzīgiem
dziļāka pulsa taustītājiem
izraujos,
pārmetu viegli
vizuļojošu svešvalodu
tīklu:
ziņkārību necaurlaidējs
dienu naktīm.Un viņa "neatskatoties" iebrien klusuma pļavās. "Svešvaloda", t.i., valoda jaunās, neparastās skaņās, abstraktos, pat neloģiskos savienojumos, nozīmē arī klusumu un mēmumu. Vārdi it kā pastāv un dzīvo paši par sevi - to jau agrāk sludinājusi Velta Sniķere, kura aicina zīmuļus un spalvas kātus, kas liek rakstīt, "lai uzsit paši savas sulas, / Ko papīros šļakstīt". Sniķeres dzejā vārds palaikam valda pār vārda teicēju. Dziesmai viņa, piemēram, jauj "dziedāties", t.i., dziesma ir patstāvīga, dziedājas pati. It īpaši viņas dzejā vārdu patstāvība sāpoši sasienas ar klusumu un mēmumu:
Satikos, saspēlējos,
SkrējosAr vārdiem,
Aizskrējos -
Vārdi palika aiz manis
Es bez vārdiem.
No zemvelēnām uzstabulējamas
Lietu mutes.Dzejnieks tātad šai laikā ir drīzāk burvju mākslinieks, čūsku dīdītājs: viņš ir stabulētājs, aicinātājs, viņš tikai izcel lietas iz slēptuvēm, lai tās pašas sāktu runāt. Valoda Sniķerei pati lodā "pa teiku taku" kā čūska.
Arī mazāk eksperimentētāji dzejnieki atzīst valodas patstāvību un spēku. Tā Rita Gāle, saucot: "Vijvaloda, vijies, / skani, dziesma sena", tā Astrīde Ivaska: "kurp mani velc tu senās sliedēs / ai mana valoda", bet visbiežāk daži no mūsu visjaunākajiem dzejniekiem, piemēram, Juris Mazutis:
Galvā griežas vārdi, dziesmas
Domas, briesmas, sapņi, vārdi
Griežas
Griežas
Griežas
Mazuša dzejoļu rindas nereti ir vārdu un jēdzienu savirknējumi, - mudžekļi, kurus viņam it kā nav spēka un vēlēšanās atšķetināt. Tai pašā dzejolī "Griežas", piemēram, ir rindas:
Gribas tīklā viz maldu zvīņas
Vārdi skaņas skati dvinga
Tirpstošu pirkstu sataustīts sirds sitiens
Istabas mājas pilsētas lauku jūŗas sitiens
. . .
Miegs klusums miers sapnis miers
. . .
Bailes bailes briesmas kam viss?Šeit jēdzieni savirknēti ne tikai bez saikļiem, bet arī bez pieturas zīmēm - to starpā nav kommatu. Vai tas nozīmē, ka tie savā starpā izmaināmi vai arī viņi būtu jāuztveŗ visi kopā? Atkal ir mēģināts izteikt neizteicamo, un mums jāprot lasīt aiz vārdiem un rindām.
Arī piemēram izraudzītais Baibas Kaugaras dzejolis jālasa, klausoties aiz rindām, lai gan jau rindās pašās ir skaidra un noteikta doma: mēs ejam, apstājamies, ejam tālāk, apstājamies, bet māju nav - un tā līdz kapam. Spēle, kuŗa vispirms saista ar rotaļīgumu un īsvārdību, bet patiesībā izsaka nopietnību un pārdzīvojumu.
Vēl jo dziļāku nopietnību dzejolī ieraksta cauri austās baznīcas rindas: "kā iesākumā bija... tā tagad ir... un būs... (no mūžības uz mūžību)." Jau dzejoļa apakšvirsraksts "savā meldijā" norāda uz baznīcas dziesmu grāmatu - Kaugaras dzejolis ir moderns korālis, un pavadrindas, savukārt, ir aizņemtas no dievkalpojuma grēksūdzes un sākuma liturģijas; tās kontrastē ar rotaļu - kāja, gāja, māja - un dod tai dziļumu un svinīgumu, it sevišķi, ja mūsos beigās skan tālākās liturģijas rindas: "Kungs, apžēlojies! Kristu, apžēlojies! Kungs, apžēlojies!" Baznīcas citāts dzejolim tātad piešķiŗ dimensijas aiz redzamajām.
Tādēļ - ja kā pirmo stilisko īpatnību jaunajā dzejā saskatījām uzsvērto rotaļāšanos ar skaņu un vārdu, aiz kuras nereti paslēpās nopietnība un mēmums, tad otra īpatnība ir pirmajai radnieciskā spēle ar izteicienu, t.i., sakāmvārdu, parunu, tautasdziesmu rindu un spārnoto izteicienu jaukšana ar dzejnieka paša rindām. Piemēram, kāds Veltas Sniķeres mīlestības dzejolis:
Kā vilku piemin
Tā vilks klāt;
Es izeju
Tevi aicināt
Domas un darbi
Nevar spēt
Dienā nedienu
Izravēt:
Savus acu lāktuŗus
atnes.
It īpaši pirmajam citātam "Kā vilku piemin, tā vilks klāt", šeit ir maģiska pašvērtība: tas ar savu proziskumu ne tikai ir svaigs pretstats izjustajam "es izeju tevi aicināt", bet tas ir arī nozīmē lietots kā buŗamie vārdi: liriskā varone gaida savu mīļoto un cer, ka arī viņš būs klāt, kad viņu piemin. Otrs pants, savukārt, - "domas un darbi nevar spēt / Dienā nedienu izravēt" - parafrazē un apgāž Raiņa sentenci par darba varu - Sniķerei šeit par darbu spēcīgāka ir gaidīšana, pietrūkšana.
Citātu funkcija var būt dažāda - reizēm sakarības starp citēto un paša dzejnieka teikto mazāk, reizēm vairāk, bet allaž varam runāt par fascināciju ar vārdu, ar izteicienu un bieži par jauniegūtu izteiksmes spēku, jo lasītājā tiek radītas asociācijas - dzejnieks lasītāju it kā sviež no laikmeta uz laikmetu un no temata uz tematu. Ar to vēl nebūt neizsmeļot visu Sniķeres dzejolī pateikto, mēs, piemēram, redzam, kā dzejniece šeit cauri citātiem izcēlusi svaigu izteiksmi tik grūtam un dzejā nodrāztam tematam, kāda ir mīlestība, bet mēs ievērojam arī to, kā prozisks izteiciens pacelts poēzijas gaismā, kamēr klasiska sentence apsviesta otrādi un parādīta par nederīgu.
Savos pamatos šādas spēles ar pazīstamiem izteicieniem ir rada vārdu un skaņas spēlēm - vienalga, vai lasām Dīnas Raunas "Trimdas teātri", kuŗā viņa mūs redz kā koka lelles ar skaidu smaidiem un savu domu pārtrauc ar bērnu skaitāmiem pantiem:
Viens tāds īss
Otrs tāds pagaŗš
Tas tas vagars
Nāk ar koku
Sit pa roku
- bēdz!
Bēdz!
Un jūs bēgat... utt.Vai Mazuša parafrazētos tautasdziesmu citātus:
Kur es tālāk skriešu
Ar saviem vaska spārniem?
Kur brīvi rikšiem
Bērīti palaidīšu?dzejolī, kuŗu viņš arī nobeidz ar tautasdziesmas rindu:
Nāk rudentiņis
Nāk barga ziema.
Citātiem šādos dzejoļos tāpat kā citur vārdam ir pašvērtība. Aiz bērnu spēles stāv vesela bērnība, aiz tautasdziesmas - tauta un tautas likteņi - dzejolim tātad ir daudz dimensiju. Un barokālos savirknējumos citāti nereti norāda uz izmisumu un tukšumu tāpat kā vārdu virtenes - pēdējos piemēros tie, varētu sacīt, ļauj sajust trimdas tukšumu. Caur citātu, t.i., aizslēpjoties aiz citātu maskas, dzejnieks izpauž nevarību savam skaudrajam sāpošajam pārdzīvojumam atrast vārdus. Viņa dzeja ir aizplīvurots klusums un mēmums.
Ja Baibas Kaugaras dzejoli lasām kā trimdas ciklu, daudzpunkte pēc pēdējā "māja" norāda uz nebeidzamu iešanu, nebeidzamu tā paša turpināšanos. Bet šis ir arī cilvēka mūža cikls, kuŗu Kaugara, manuprāt, simbolizē, pēdējo rindiņu ielocot iekavās "(no mūžības uz mūžību)", tas ir - no mūža sākuma līdz galam, no dzimšanas līdz miršanai. Ja dzejoli tikai lasa priekšā, iekavas, protams, nedzird. Šai sakarībā atceramies, ko jau pirms gadiem 20-30 teica vācu dzejnieks Gotfrīds Benns: ka moderno dzeju nevarot priekšā lasīt - esot jāredz, cik dzejolis gaŗš un kāda tā forma. Modernā dzejā tātad palīdz un ir svarīgs arī tās acīm uztveŗamais zīmējums.
Kaut gan tīri optisko vai grafisko dzejoļu mūsu literātūrā vēl arvien maz, tādus tomēr pietiekamā skaitā sastopam Ikonas, Kronberga, Mazuša, Avena, Ivaskas u.c. darbos, lai šo varētu sazīmēt kā trešo jauno stilisko īpatnību mūsu dzejā. Arī grafiskie dzejoli ir kā spēle - spēle ar dzejas vārsmu - un reizē nopietna spēle, jo nozīmīgi pielietota grafika dzejolim piešķiŗ jaunas dimensijas.
Piemēram, Astrīde Ivaska. Kamēr viņas pazīstamajā dzejolī "Rīgas aizkari" grafiskais tikai virspusēji it kā attēlo aizkaros ieausto un tā funkcija ir tīri dekorātīva, dzejolim "Klausoties Homēru sengrieķu valodā" grafika dod plūdumu un plašumu ar to, ka katra rindiņa sākas tālāk par iepriekšējo:
Māsa čalo pie akas
brālis vārdo uz jūras
ūdens tērzē krūzē
viļņi vēstī aiŗiem
sniegi sačukstas kalnos
debess ielejām atbild
pērkona grandīgā balsī
l ietus guldzīgos smieklos
Dzejolim bez kommatiem un punkta nav beigu - tas aizguldz bezgalībā.
Kādā Voldemāra Avena dzejolī grafiskais attēls skaidri seko domai:
Desmit
deviņi
astoņi
septiņi
seši
pieci
četri
trīs
divi
viens
nulle. Jāiet.
Nokrīt izdzisusi cigarete
pilnā pelnu traukā.
Bāla televīzijas acs
Tevi saprot kā māte.
Nulle
viens
divi
trīs
četri
pieci
seši
septiņi
astoņi
deviņi
desmit. Tu dzīvo tālāk.
Bālāk. Tālāk.
Bālāk...
Šeit nepārprotami uzzīmēta virzīšanās no skaitļa uz skaitli, kā arī atveidots putna lidojums. Ironija ir tā, ka lidojuma smailē nav mērķa, kulminācijas. Augstākais punkts ir negātīvs - nulle, augstākais punkts ir cigarete un televīzija, kuŗa aizstāj māti: lidojums nav lidojums, dzīve stāv uz vietas, bezjēdzīga un bāla. Beigās būtu pieticis ar rindiņu "tu dzīvo tālāk" - ka "bālāk", to jau dzejolis izteicis.
Vai visas šīs spēles, kuras it kā rotaļājas ne tikai ar dzejoli pašu, bet arī ar mūsu dzirdi un redzi, var aizstāt "īstu" liriku? Nē, ne, ja šai spēlei nav arī dziļuma un katrā ziņā ne, ja dzejniekam nav talanta. Bet šādi eksperimenti var dot dzejai dzīvus impulsus, to apaugļot un pašu labāko rokās arī radīt jaunu dzeju. Pieminētos stiliskos līdzekļus, kā jau minēju, reizēm lieto Astrīde Ivaska. Viņa skopiem vārdiem un grafiski izsaka neizsakāmo:
Tu esi sākums es gals
tu esi gaisma es ēna
tu esi nazis es spals
tu esi saucējs es balss
tu esi aka es vinda
tu esi siltums es sals
Tu esi sanoša drava
Ar vienīgo epitetu pēdējā vārsmā - "sanošs" - ar to, ka "es" šai vārsmā paliek neizteikts un ar tās novietojumu dzejolī piesauktais "tu" kļūst visu ietverošs un neizmērījami liels.
Olafs Stumbrs dzejolī "Mūsu gaita" izsaucas:
Velns, nekā nevar saprast
no tās jaunlaiku dzejas!
Ja nu tās bildes vēl būtu?...
- Kļūstu vecāks, tā jūtu.
Viņš runā samērā lielas dzejas mīļotājas auditorijas vārdā, gan varbūt ar to starpību, ka daudzi nolems, ka nav vairs dzejnieku, kuŗi prastu rakstīt dzeju. Dzejoļa nosaukums liek minēt, ka Stumbrs šeit pasmaida par Jauno Gaitu un daļu tās lasītāju. Jaunā dzeja, modernā dzeja, nesaprotamā dzeja.
Bet dzeja ir tik saprotama vai nesaprotama kā pasaule. Mūsu kaŗu, technoloģijas sasniegumu un noziedzību apzīmogotais laikmets ir jau sen mūsu dzejā ievedis, piemēram, "melno sauli" (Gunars Saliņš) vai dzejisko varoni mēnessērdzīgo, cilvēku, kuŗa debesis sašķeltas un kuŗš sašķelts pats (Linards Tauns). Pierastie simboli apgriezti, vecās idilles noārdītas, pasaule daimonizēta - modernais cilvēks ir cilvēks bez illūzijām. Tā citās literātūrās, tā arī mūsējā.
Sī pasaules skatījuma mainīšanās, dzejā atspoguļota, dzeju ir tomēr arī stiliski atbrīvojusi, atraisījusi no vecā, attīrījusi no putekļainā, atklājusi vai radījusi jaunas iespējas. Tā reiz dzejai svaigus impulsus deva "brīvais" pantmērs (lai gan tā nosaukums - "brīvais" - ir neprecīzs, jo arī tas nav brīvs, bet gan satura, domas un izjūtas nosacīts), tā ka varam apmēram secināt: agrāk dzejoja skanējums paklausīja skaitlim, uzsvaram, vēlāk skaņa sekoja saturam, kamēr tagad reizēm saturs pakļaujas skaņai.
Šāda skaņu spēle un citas izdodas vairāk vai mazāk; šī dzeja ne vienmēr atbild lasītāja pasaules izjūtai kā agrākā dzeja; tā bieži atbaida mūs ar tukšumu un aukstumu; tajā nereti maz poēzijas. Tā neiekustinās visus lasītājus. Bet ne tas ir dzejas mērs, jo - kā sacījis Nikaragvas dzejnieks Rubens Dario: "tavs (dzejnieka) draugs ir lakstīgala". Dzeja ir dzejniekiem, t.i., dzeja ir dzeja.
Ir arī dzirdēts jautājam, vai jaunā dzeja vēl esot "latviska" vai "nacionāla". Ja šādas grūti definējamas vērtības meklējam, kas bez tam ir sekundāras dabas uzdevums - jā, arī tāda tā ir, jo tā prasa valodas pārvaldīšanu, tā spēj atsegt valodas dziļumus un bagātības, un tajā ir maģija, ko varbūt it īpaši izjūt trimdinieks, kuŗam valoda ir vienīgās mājas, un it īpaši latvietis mājās, kuram valoda ir vienīgā brīvība. Andrejam Irbem ir dzejoļi, kuŗi mums sludina šo burvību:
Pa skaņām iziet, pa skaņām uz ielas, iziet ielās
ar bitēm puķēs, ar vēju brunčos, iziet skaņās pa skaņām,
pa ielām, tikai ar skaņām pa ielām, - tikai -
ar to vienu valodu
ar to vienu dziesmu...Tā raksta Irbe. It sevišķi jāpiemin viņa dzejolis "Runā", kurā ar dzidru un krāšņu spēku savijas izraksti iz vārdnīcas un liriskas vārsmas, izteicot dzimtenes pietrūkšanu un mīlestību svaigi un jauni, jo runā vārds, valoda pati. Garo dzejoli, kuŗu šo rindu lasītājs lūgts atšķirt Jaunās Gaitas 83. burtnīcā, ir netaisni citēt tikai daļēji, bet tas nobeidzas:
skrimstala kaukuris
klimbucis īliņš
truksnītis skujplēsis
runā runā
zvīgznā
zviguļo
zvīrē
zvildz
runā
runā
runā
TĒVZEME
RUNĀ
