|
Olafs Stumbrs
|
|
| STUNDAS |
1. Lai savu skopo laiku izspīdētu, kāpj Vakarzvaigzne saltās debesīs. Kaut aizliegts ilgas starošanas svētums, mums kopā lemts vēl gaismas mirklis īss. Tik neiesāksim paši gudri spriest, kā sīvi ļaudis spriež par sīkām lietām: Tu taču manās rokās atgriezies tik vienkārši kā savā īstā vietā.
2. (Bij grūta nakts: vēl cidonija smaržo, jūt biklam glāstam ardievas jau klāt ar mētru skumjām, mīlestības garšu, ko bailes vēlāk vienam izbēdāt.
Bij vētras nakts: aiz loga aizraudāta pār mēness salu tumši viļņi skrien; mēs, savas neredzamās jūŗas klāti, šai dzelmē negribam, ka glābējs brien.
Bij miera nakts: blāv jumti sidraboti kā milzu zivju mitrās muguras, un manās melīgajās rokās ļoti vairs beidzot nesāp it nekas.
Bij laba nakts: kaut smaržo cidonija par to, kas grūti paliek nepagūts, Tev dusot, slepus laimi pierakstīju uz mūsu elpas apmiglotās rūts.)
3. Rīts neaust vēl. Rīts tumsā gaida mierīgs. Vēl trešie gaiļi valdās pulksteņos. Tev apmīļoju muti, acis, pieri: vairs bēdu nav, ka pazaudēšu tos, vairs skumju nav, ka visa izgaisīsi, vairs baiļu nav, ka neaiziešu viss – ---------------------------------------- Aiz loga Rīta Zvaigznes spožās trīsas mums sola mierīgākas debesis.
Rīgā, 1973.gada novembri
|
|
* * *
|
pa klusu taisnu ceļu gar pussagruvušiem pieminekļiem gar ilgi jau mēmām kapu kopām gar savas dārgās patmīlības kapenēm gar pašu šauro maliņu cieši pie sāpēm pa klusu taisnu ceļu mums vajag vienam pie otra un vajag mēs tikai vēl kaunamies zinām ka ticam.
bet gribam jau atcerēties cik bezgala saudzīgi bezgala netīšām mēs pirmoreiz saskārāmies krēslainajā bezmēness ieliņā starp augstajām dēļu sētām pie bērza ar desmit galotnēm un kā mēs vēlāk abi domājām pirmie man tikai rūp lai Tev nesāp ilgi
mēs abi to domājām pirmie kad abi pirmie negribot sākām tomēr drusku ticēt viens otram
Rīgā, 1973. gada oktobrī
|
| Astrīde Ivaska | |
|
1 No taviem matiem pil rīta rasa – uz kurieni tek strauti?
2 Dziļi iekšā aug slaikas priedes – spožumam nevar pieskarties.
3. Tu man ko čuksti, bet visu pārdārd ausmas stari.
4. Skaties, kur vizmainā straume aiz mūsu krastiem plūst. Iemērc roku, nodrebēsi, pirksti pukstēs kā iemērkti sniegā.
5. Klusums un skaņa saplūdīs vienā; vizums un tumsa apkampsies.
6. Pastiep roku, tā paliks tukša, tukša.
|
|
|
|
|
MANIEM DRAUGIEM
|
Jaunība nepaiet.
Tikai gadi trauc pretī krustcelēm, pie kuŗām gaida sieva ar kaulainu seju, paslēptu melna lakata ēnā.
Jaunība nepaiet.
Jaunības skaistums dod dzīvei prieku. Jaunības sapņi dod spožumu domām. Jaunības laime dod siltumu rudens salnā. Jaunības straujums neļauj aprimt pirms noliktā laika. Jaunībā aizsāktā cīņa neļauj šķēpu izlaist no rokām. Jaunībā dziedātā dziesma skan visu mūžu. Jaunības trauksme dod sparu guruma brīdī. Jaunībā skatītās acis neizdziest pagātnes dzīlēs. Jaunībā skūpstītā mute kvēl sirdī līdz pēdējai elpai. Jaunība nepaiet. Tās skaistums dzīvo līdz pēdējai dienai.
Kaulainā sieva ar melnā lakata ēnā paslēptu seju drūmi pie krustcelēm gaida.
Sveika! Te es esmu! Kurp tagad iesim? Taču nāc un pieliec man savu ģindīgo roku un ved mani mūžības zilajā tumsā!
Tu esi stiprāka par mums visiem. Agri vai vēlu mēs nonākam tavos miglas laukos.
Tu esi mūžīga un neuzveicama.
Bet klausies, ko es tev teikšu. Kāds tev no tā guvums? Tu nevari atņemt to, kas pieder tikai mums pašiem!
Tu esi ubadze bajāru dzīrēs – jo tava lakatā paslēptā kaulainā seja nekad nav jutusi jaunības zeltaino sauli.
20.2.74.
|
|
Andrejs Eglītis
|
 |
|
MOTĪVI ATLASA KALNU PIEKĀJĒ
|
I Kur sultāns Sadi gadu simtos iegulies, koks gariem zaru matiem pāri jumjas. Un zelta rakstiem izrakstīts nāk pretī verdzeņu un sievu soļiem klusiem mauzolejs – Ne kādam sāp, nedz mīlestība mīlētājus sauc, nedz naids te apstājies, nedz skumjas – Man, pēkšņi, pretī paviz tēvu dusas miršainais un jasmīnkrūmiem jostais kapukalna sejs Un bezgalības ceļš, kur nāves dvašas šņācot vaidos tumšās egļu rindas Un, galva asiņaina, dzied. Ko dzīvā kapsētā no dzīviem aiznes šodien lāpstu šķindas? Te sultāns Sadi. Verdzenes un sievas. Te cielavas un strazdi. Pret ziliem padebešiem dūdas dūdo dūdas. Baltu rožu krūms uz krūma galvu liec. Sen nomiris ir viss, kas laikiem līdzi zūdās. Uz augsta mūŗa staba stārķis spārnus cilā pērkli vijis – Teic, kas ir bijis? Viss, kas vēl būs, reiz iznīcībā būs jau bijis
II Dzen krāsains vējš pār akmens šķilu kapiem saules bišu spietus, Ar smaržām nezināmām aizvilnīdams tos ar viļņu viļņiem reibinoši baisiem – Un olīvu un mandeļdārzus un citronu - pie zemes sietus, Redz, pretī zilgmei kāpjot pulkos ķēnišķos ar sarkanīgiem versmes gaisiem. San krāsās zelts un sudrabs salaulāts un ziedu zieds ar spieta dzirkstiem, Ir mūžīgs iznīcības dziļums tur, kur debess ziedus plūc ar ugunīgiem pirkstiem.
III Atdusēt ar seju pret Meku, vēlas arāba pīšļi mūsīgajā Allaha miegā – Svētā mošeja lai pastaigājas acu mirstīgās gaismas dobumos dziļos; Bites zuzina zilos, oranžos, sarkanos ziedos, medus dvaša dus arī Atlasa virsotņu sniegā. Lūdzos - rociet mani aiziešanas mierā ar seju uz Daugavas pusi, Lai es esmu vienmēr gatavs celties un iet no bālajiem miroņu laukiem, (uz sasistiem senču upuŗu traukiem) Sajuzdams, Daugavas māmuļas - latviešu tautas dvēselē elpoto dumpīgo brīvības vēju – Guldiet ar kājām uz to pusi, lai esmu pirmais, lai es to brīdi nenokavēju.
|
|
Aina Kraujiete
|
|
|
GLĀBIŅŠ
|
Zaļi frakoti sargi - salapojuši koki - pavada no kāda nama un loga no kādām acīm kad aizej. Statisti – laternu stabi – parādē stāv, un skriedamas projām vedina ielas:
stiklu aizās vējdzirnavu laiks. Atgriežoties, pirmie kājās pieleks zaļi frakotie koki. Laternu pakauši savus sirmos aureolus dāvās.
Ass spuldžu spīdums – nazis atvāzies graizīt – zaglīgs aiz muguras līdīs
iela aizturēs muti, tad pretī sargāt paskriesies nams
un koki, kas pavada acis kas logā.
|
|
Juris Mazutis
|
|
| CEĻŠ EJAMAIS |
Jā, mums jātiek atpakaļ dārzā - teica dziesma savāda Un uz brīdi trinkšķēja orienta bazāra zvans ... klausies, zvans ... Cieši spiestu ļaužu pulku sūri saldens tvans Gadsimtu smagi kaltām skaņām ceļu rāda: Klausies: Tev un man, - mums - , jāatgriežas dārzā
Bet spārnus zelta putekļi klāj - teica dziesma savāda Gan uz brīdi mirdzēja ceļiniekam zvaigznes stars ...
vai redzi? stars ... Un cieši spiestiem ļaužu pulkiem parādījās gars, Pat vientuļākiem, bezcerīgiem klusi blakus gāja – Klausies: Tev un man, - mums - , ceļš būs mūža māja
Jo saka Haijams:
Nabaga vīrs, tev neizzināt nekā Un noslēpuma tev neapgaismot neviena – Ja ticība sola tev paradīzi, radi tepat to virs zemes. Varbūt, - ka citur nemaz tās nava.
|
|
Ojārs Rozītis
|
 |
| ‘L’ |
manu meitēn, kad tu atraisīsi savus matu mežus, kad mati atrisīs ap tavu ezerseju, tad iešu, skriešu tavos matos un būvēšu lamatas un slazdus saviem sapņiem....
9.12.73.
|
|
* * *
|
ar katru soli mūsu ēnas aizbēg tālāk no mums – un aizelsuši mēs skrienam tās panākt līdz paklūpam uz tumsas robežas, un mūsu smaids salūzt...
1.11.73.
|
| atceļā |
es jums dziedu jūsu pamesto sapņu bālos kaulus
es jums stāstu jūsu miega bez- elpas stundas
es jums lasu jūsu draudīgo baiļu tālos kāvus
es jums saucu jūsu velto sāpju grūtos ritmus
- bet negaidiet, ka atceļš sagriezīsies ceļā!
|
|
|
|
| starpas |
kādēļ ir plaisas starp molekulām tādēļ ir plaisas starp mums kādēļ ir klusumi starp elpām tādēļ klusumi mūs šķeļ
tikai ar neitronu krusas starpniecību tiksimies mēs ak, tiksimies košā baltā momentā.
(1974) |
| šodien |
šodien mani apciemoja pants kā putns uz palodzes un šodien man likās ka taisītos iesnas un šodien lija atbaidoši pelēks lietus un viss tas alka uzrunāt tevi bet to tu jau sen, sen, atteicies
(1974)
|
|
Māra Treimane
|
|
|
SIRDĪ AKMENS
|
Man sirdī kāds akmens ievēlies. Melns, neīsts un cieti auksts. Klusums, tikai klusums un tumša sajūta. Dzen prom, dzen prom, tā doma man netīk. Neiet, neiet nekur, turpat paliek – Sirdī, kā akmens.
|
|
|
|
| MELNBALTĀ DZIESMA |
Seņors Blankomoreno Jeb kungs Melnbalts Savā dzimšanas dienā Vienpatīgā, Četrdesmitā Saņēma pausmi no Viņas, Kas redz pār Nebijušā Un Bijušā apvārsni. Tā sūtīja ziņneses divas: Melnīgsnējo, Kuŗas augums ir Šināras vasara, Babilonas māksla, Mirdzošu kanālu valgme, Un baltrožaino, Kas pazīst ir ģermāņu gāršas, Ir olīvu ražas un akropoles. – Blanko un melnmate sastapās Banālā busā; Palūkodamās platām sumērietes acīm, Viņa nezināja, Ka mutē kaist Ištāras vārdi. Moreno un sārtzelta driāde (Tā saprot baltus un braminus) Šķiroja vēstules galvenā Gaŗlaicīgā pastā, Un viņš tai grasījās vaicāt: „Kur tu teci, saules meita Ar sudraba grābeklīti?” Un šķita, ka atbildēs gaišā: „Uz Daugavas sienu kāst Pretim rīta auseklim.” – Teica sev Blankomoreno: „Kaut deniņu melnumā nezogas vēl Sniegzemes baltuma izlūki Un pelēcīgajās acīs Vēl saulains zilganums plaiksnās, Visdrīzāk tomēr šīs vēstis Ir uzrakta senkapa monētas, Par kuŗām ne visai ērti Pirkt limonādi vai sieru Tuvējā veikaliņā. Bet iegūt var mirušo vaibstus (dažreiz) Un orākula balsi (paretam). Varbūt jau aizparīt beidzot Redzēšu gaismas bultas, Kas ietriecas dūmakā, kuŗā Pamiris melnais un baltais – Vai to, ka tuvu patiešām Upmalas tumšie koki, Aizupes asfodeles Un Lētas ciprese baltā.”
|
|
|
Velta Toma un Visvaldis Reinholds 1971.-74. |
| PĒC UGUNS |
Pēc tās uguns, kas tevi manī dedz – pēc tās uguns, kuŗā tu mani redz –
Aizlaikos sievas skrēja saulē salā lietū vējā – nesa sprikstis pelnos slēptas un sargāja kā klēpi –
Nebij uguns, kad gaisma svīda – melnā cūka plītī līdusi. Un nelaimes bīstoties, plecus seģenē vīstot, sieva uz kaimiņiem skrēja ziema vai vasara, lietus vai vējš -
Labrītu devusi neapsēdās, steigšus stāstīja savas bēdas – no paša rīta melnā cūka plītī...
Kaimiņiene laba pavarda sargātāja ļāva iekuram oglītes pagrābt – un podiņā slēpusi sprikstis pelnos pār lauku skrienot sieva sedza ar delnu –
Pēc uguns – kas dzisuši skauģu skaustas skrien sieva šobaltdien pār lauku kā šausta – pēc uguns, kad krāsnī cūka melna – skrien sieva, piesaucot Dievu ir Velnu –
Pēc tās uguns, kas tevi manī dedz – pēc tās uguns, kuŗā tu mani redz –
Paliks tikai pelnos nodeguļi melni – krāsmatās viss no gala un tā bez gala bez gala viss no gala – zem augsnas melnās ugunskaps ar sauju pelnu – ar kauliem, pirksti, delna – trūdu zemē melnā –
Pēc uguns atzeļ zeme zaļā – no gala, atkal viss no gala –
Pēc tās uguns, kas tevi manī dedz – pēc tās uguns, kuŗā tu mani redz.
1971.-74.
|
|
ZAĻĀ
|
Viņas skaistumā ēnojas neizkliegtā neizrunātā neizdziedātā sāpe par pēc kaŗa kaŗa tribunāla uz nāvi notiesātā tēva nošaušanu – KAM KAD KUR KĀ lai viņa to stāstītu? Pie ledaina kokteiļa glāzes kamīna liesmu plaiksnošos ēnu apburtā telpā?
Neizraudāta neizrunāta neizdziedāta nāve tēvu viņas vaigā zīmē nepazītā līdzībā –
Pār viņas zaļo tērpu izlijušās dzintara zīles virknējas spulgi uz krūtīm dvīnīgi kopā azotē atsegtām – Nekārdina pāŗos aizņemto pārsēdējušos pārēdušos, ikdieniedzeŗošo tukši smaidīgās mutes rokas iztēles augumus –
Zaļā tērpa skaujās un neizkrāsotā toreiz bērna tad jaunavas tagad mātes pēc tēva kliedzienu vaiga gurdenā ēnā viņa smaida uz iekšu – ne mirkli neaizmirsusi līdzi nesamo nenosaucamo noklusēto sāpi – KĀPĒC? Zaļa ir viņas asiņu krāsa – toreiz iesūkušos zemē velēnās lapotnē – ne sarkana. ZEMĒ.
1973.-74.
|
| Valters Nollendorfs | |
|
REDZĒJUMS
ar motīviem no latviešu (daiļ)literatūras
Richarda Rīdzinieka „Spoguļu sienu” (pirm)izrādi gaidot
|
ar piķa zābakiem kāpj stikla kalnā Antiņš Sprīdītis veltīgi gaida pēdējo gulbi uz mājām Lienīte slauc vienu gada govi pēc otras
mūsu mīļās mītu mātes visās pasaules ielās izdzītas staigā vectētiņš raud BET Lāčplēsis mierīgi mežā lauž bekas
uz priekšu Tēvuzemes Dēli stāv pozīcijās gatavi Pēdējai Kaujai! vectētiņ neraudi neraudi neraudi par spīļarklu vasarām par Staburaga asarām raudi par dienām pastarām JO laiks nestāv uz priekšu viņš iet un simboli iet viņam līdz UN Mums katram būs jāatbild, ātrāk vai vēlāk kad mūs sauca kāpēc mēs negājām līdz.
197l.g. martā
|
|
Ingrīda Vīksna
|
|
|
MĪKLAS
|
Katru nakti sapnī es redzu daļu no kādas sejas, un šai sapnī es esmu kā zemes un debesu radītājs, dārgu segu audēja, kā mozaīku meistars vai ganu skuķis Jāņu vainagu vijot, kad katrai puķei un smilgai ir sava vieta. Bet visu laiku man jāmin dīvainie vaibsti, sapņi un sāpes kādā sejā.
Atbildes nav – ne ganu skuķim, ne debess un zemes radītājam.
Mēs visi esam mīklas.
Kā lai es atklāju kādas sejas neredzamās ēnas?
|
| PIRMSAULES DZIESMA |
Vēl tu neesi gluži nomodā, zeme, vēl tu dusi. Vēl tu klusē un sapņo, zeme, un mana siltā plauksta bikli skaŗ tavu vēsīgo pieri.
Vēl tu neesi gluži atmodusies, zeme, – vēl tu dusi pussapņu miegā, un stiegraini sapņu pirksti tinas ap taviem vasaras sapņiem. tāpat kā mana nedrošā plauksta, mēģinot sasniegt siltuma avotus tavus.
Bet tu vēl sapņu dziļumā dusi, zeme, un tu neatceries no vasaras tālās, cik silta un laba ir saule, kas gaida tevi.
Tikai paver savas neticīgās acis, zeme, paver savus dziļumus klusos, savu bailīgo elpu, un tu jutīsi manu plaukstu uz savas ziemas murgiem aplipušās kreveļainās pieres.
Nebīsties, zeme, – lēnām ceļas saule, un nāk tev tuvāk un tuvāk. Tāpat kā mēs visi.
|
|
|
|
|
ZEMES MĀTE: VERBĀLA VARIĀCIJA
|
Pilns mēness šonakt un zemes māte ritinās pilnatņu gaismā
koki ir mēmi mīlot? saudzīgi mēmumā mānot?
Pilnatnēs zemes māte ķeburainu galvu krata un medainā balsī vilina uzticies kokiem!
|
| * * * |
Brūnas apsarmojušas lapas. Un saule, saule.
Dālijas kā melnas raudu sievas, noļukušiem melniem pušķiem zvārājoties gar pleciem, mīņājas dobē. Tikpat melnas kā ēnu staipekņi emeralda zālē.
Diez’, kā tas nākas, ka pēc salnas naktīm tāds spilgtums...
Dumjās, dumjās dālijas. Un es? Un tu?
Saknēs esot dzīvi ziedi un ziedu ziedi. Bet melnās sievas čaukstina savas iestīvinātās stērbeles, vicina grabošos pirkstus kā biedēkļi kapsētas malā, un smilšu kalns beŗas un milzt.
Kas paglābs no iznīcības?
To ziemu viņi izdzīvoja pīlādžu ogu ķekarā.
|
|
|
|
| PAGĀNISKAS BĒRES |
Nu vairs tikai viens otru dzeŗam, ko dzērām agrāk lejam smiltīs, smiltīm apsedzam,
un viens otru ceļam klēpī kā auklējamu bērnu, kā mīļo, mīļāko.
Nu vairs tikai viens otru dziedam, atraktās ziņģēs,
smiltis beržas starp pirkstiem un zīžainu ādu.
Lāpstas ir par asām – zemi saujām vien izsmeļ elles meitas, pagāniski mūki te kļaujoties, te prom raudamies, te viens otrā mezdamies no savas tumsas cita – tad atkal uznirstam brūklenāju vainadziņiem galvā
neizdzeŗamā, neizdziedamā; neaizejamā naktī. |
|
LES BALLETS AFRICAINS
|
Tu - maigums, es – spēks, un otrādi – pirkstgalu ritmi, krūšgalu ritmi atšķetina un vienā dzīparā vērpj. * * * „Atmodini mani –” It kā tu nezinātu – pie tevis no sava nomoda bēgu. Apsedz savu sapņu bārkstīm! * * * Notrīsot Sakļaujas tauriņu spārni –
mūsu plaukstām to caurspīdība.
|
| PALU NAKTĪ |
asāk par naktspuldzēm dziļāk par greiziem ratiem nežēlīgāk par starmešu gaismām zari ar pumpuru smailēm griež ūdeņus
krasti par zemiem gultnes par šaurām atkusušām straumēm
pus nakti cīnījusies ar krastiem upe tos atstāj pārkāpj sliedēm peļķēm uz jumtiem ceļas līdz pēdējā stāva logiem
izbirst stikli
asas lauskas tavu plaukstu straumēs
|
|
|
|
|
BURVĪBAS(I)
DIENVIDUS
|
Kalni pagura savas muguras kūkumā turēt un mīksti un slābani noplaka pļavā, upei visstraujākā līkumā uznāca žāvas un, saritinājusies pavisam – kā kaķene - tā nolikās gulēt, un arī saule, sava žilbuma gurdināta, piemiedza acis, un tajā brīdī akmeņi sāka skriet pēdējo pāri ārā, un tie, kam izdevās izmukt – paslēpšanos, un māla pikas sāka griezties un glaudīties viena ap otru, un mežā saradās krūzes un bļodas, bet visaugstāko koku galotnes, izliekušās par stabulēm zaļām, mūs ūjināja pie launaga galda.
|
|
BURVĪBAS (II)
IT KĀ PA JĀŅIEM
|
Pār bungām zibinās pirksti, virs stabules pūtējam acis, un ģitarists, ar ģitaru sakļāvies, dziesmas trakumā trīc – un dejas grīdas dēļi pieceļas, izstiepj zaru gaŗus pirkstus, tveŗ dejotājas, bet puišiem atplēstās rokās iekrīt jau zaļas salapojušas sienas ar ziedos tvīkstošām acīm, un no viņu elsām, no šalkas, no miesas, no sveķu garaiņiem karstiem noceļas jumts, un, plānvidū laidušās, iegriežas zvaigznes, un tad jau vairs neatšķirt, kuŗš no zemes, kuŗš no debesīm ņemts, jo sajaucas kopā stabules, bungas, ģitaras, puiši, puķes un zvaigznes. Uz rīta pusi mežā aiz miglas dzied cirvis – cērt šūpuļa līksti? cērt kritušam šķirstu?
|
|
|
 |
| NENOTIKUMS |
Ne, tas cilvēks, kuŗš nāca caur svešiem vārtiem viņam pat nelīdzinājās, kaut aiz viņa kreisā pleca dziedāja vakara pēdējais putns lazdā, kā paredzēts. Bez skaistuma, tomēr šī bija tā vieta tai gaismā, tā dīvainā krustošanās, kad mēs, pēkšņi saskatoties; varēsim iegult viens otrā bez bēdas tik dziļi, ka nevainīgs gaŗāmgājējs apmulsis vai priecāsies smejot.
Ā, bet es jutu jau šorīt, kā diena biezēja un tumsa pretim nesauktam laikam, lai mijkrēslī, pie gaidošās mašīnas gaismām, es nāktu pa taku, viņš nāktu caur vārtiem, un aiz viņa kreisā pleca vakara putns, bet es redzēju: tas cilvēks, kuŗš nāca caur vārtiem viņam pat nelīdzinājās. Neviens neapmulsa, es tikai iesmējos. - Kāda izšķērdība - es teicu, viņam nevainīgi paejot gaŗām, bet svešais, savas vecās mašīnas durvis nikni raustīdams, manī ir nepaskatījās.
|
|
Valdis Krāslavietis
|
|
|
TĀ CEKULAINĀ ZĪLE
|
Atkal un atkal zīle dzied – Šis likteņa putns. Būs dēliem atkal kaŗā iet – būs katrai paaudzei kaŗā iet jau simtiem gadu.
Lai seglo kumeļu! Lai pušķo jātnieku! tā zīle dzied.
Bet ko domā jātnieks? ko nojauš kumeļš? kāpēc raud pušķotāja pirms ceļa grūtā?
Dievi, kā vienmēr, klusē – dievi zīli sūta.
Dažreiz balini domā: vai būs jāti, vai nejāti, vai palikti sētiņā, kur arkli līdumos gaida tos.
Bet atkal un atkal nepielūdzamā zīle dzied, un bāliņi aizjāj – uz neatgriešanos.
|
|
VĒSTULE NO DZIMTENES
|
Sprīdīt! vai tad apnicis nebūs Tev svešus lielceļus mīdīt? Vai tad apnicis nebūs Tev lādināt svešus suņus un svešu namdurvju bultas bīdīt?
Mēs Tevi gaidām un gaidām pārnākot mājās.
Tavu Vecomāti, kas labu gribēdama mūžīgi rājās, aprakām tūlīt pēc kaŗa. Toreiz grūti bij atrast racējus. (Un grūti bij atrast rāceņus arī. Ai, cik pirmā ziema bij gaŗa!)
Lienīte Tevi gaidīja, gaidīja – beidzot apprecējās ar Miku. Tagad jau audzē mazbērnus. Dzīvo iztikuši.
Vecie vīri, kas Tevi vēl labi atceras, saka: tā nevarot būt, ka Sprīdītis vienkārši paputējis vai Lutausis būtu to pievarējis. Ja jau pasaulē aizgāja, tad laikam lielus darbus dara.
Apmēram tā runā vecie vīri, kad gaŗais lietus līst un tīrumā nevar iet, bet jaunie - Tevi vairs nepazīst.
|
|
Margita Gūtmane
|
 |
| griesti |
no sienas līdz sienai rudens attālums no pavasaŗa ir ziemas baltums griesti no grīdas tāli kā Rīga kaktos ir zirnekļu tīkli dzeloņstieples no mākoņiem līdz upes dziļumiem pēc tām var orientēties karāties kā sadalīta sirdsapziņa par biedēkli lētticīgiem un bērniem kas lien līdz ar mani četrrāpus un stumj tumsu kā nākotni no viena acs dobuma uz otru māci man griestus - es kliedzu vēlreiz un vēlreiz līdz atbilde aug melna piekvēpušās sienās: sasniegusi griestus stāvu ar galvu uz grīdas
|
