Uldis Ģērmanis
PIEZĪMES PAR SACELŠANOS JAROSLAVĻĀ 1918. GADA JŪLIJĀ
Latviešu strēlnieki pie Lielā teātŗa apsarga V padomju kongresu.1918. gada vasarā padomju valdība pārdzīvoja vienu no saviem kritiskākajiem periodiem. Tās vara nesniedzās tālāk par Iekškrievijas guberņām, kur tā vairāk vai mazāk efektīvi kontrolēja lielākās pilsētas un dzelzceļu mezglus. Lauku apgabalos lielinieku ietekme bija vāja. Zemnieku noskaņojums svārstījās starp pasivitāti un atklātu dumpīgumu. Vienaldzība un nemiers bija vērojams arī pilsētu proletariāta aprindās, kas cieta no saimnieciskā sabrukuma un pārtikas trūkuma. Labi informētie latviešu lielinieki Maskavā savā latgaliešiem izdotajā laikrakstā „Taisnība” 1918. gada 9. jūlijā ar nožēlu konstatēja, ka „neapzinīgās tautas māsas” dažkārt neizprotot bada un sabrukuma īstos cēloņus, bet par visu to vainojot „latviešus, žīdus un lieliniekus”.
Vācu kaŗaspēks bija okupējis Baltiju, Ukrainu un daļu Baltkrievijas, bet Donas apgabalā saimniekoja kazaku atamans ģen. Krasnovs, kuŗa aizmugurē Ziemeļkaukazā veidojās ģenerāļu Aleksejeva un Deņikina brīvprātīgo armija. Čechu leģiona sacelšanās bija savukārt aktivizējusi pretlielinieciskos spēkus Sibirijā un Uralu apgabalā. Jūnija sākumā čechi bija ieņēmuši Samaru (tagad Kujbyšev), kur nodibinājās t.s. „Komuč” (Krievijas Satversmes sapulces locekļu komiteja), kas sāka organizēt savu „Tautas armiju”. Jūlijā bīstams stāvoklis izveidojās visā Volgas vidus daļā, kamēr Archangeļskā kuŗu katru brīdi varēja gaidīt antantes intervenciju.
Brestas miers bija devis atelpas brīdi lieliniekiem un ļāvis viņiem noturēties pie varas valsts centrā. Vācu ķeizariskā valdība visu laiku konsekventi turējās pie ieskata, ka vienīgi Ļeņina valdība var garantēt šī miera noteikumu izpildi un pasargāt Vāciju no kaŗa divās frontēs. Tāpēc arī Berlīni nespēja ietekmēt dažādie vācu diplomātu pretlielinieciskie ziņojumi un priekšlikumi, kas nāca no Maskavas.
Pēc Vācijas ārlietu ministrijas (no jūlija līdz oktobrim, to vadīja Paul von Hintze) domām vācu intervencija Krievijā varētu notikt vienīgi, lai atbalstītu lieliniekus, nevis lai tos gāztu. (1) Armijas vadība (OHL sadarbībā ar Oberost) bija pat izstrādājusi 1918. gada vasarā šādai varbūtībai sevišķu uzsaukumu („An das russische Volk!”), kur paskaidrots, ka vācieši nāk kā draugi, lai neļautu antantes interventiem no jauna ieraut krievu tautu kaŗā pret Vāciju. (2) No vācu puses tātad Ļeņinam nekādas briesmas nedraudēja. Bez tam Vācija līdz pat savam sabrukumam deva padomju valdībai zināmu saimniecisku palīdzību. Taču tai pašā laikā „kauna pilnais Brestas miers” bija dziļi ienīsts arī revolucionārās aprindās un galu galā radīja bīstamu krizi lielinieku un kreiso sociālrevolūcionāru koalīcijas valdībā 1918. gada jūlija sākumā.
Minētajā laika posmā Sarkanā armija vēl tikai veidojās, un lielinieku stiprākais militārais balsts bija Latviešu strēlnieku padomju divīzija (t.s. Latdivīzija). Sadalīta gan lielākās, gan mazākās vienībās (pat pusrotās un dažādās speciālās komandās) tā bija izsvaidīta pa visu Iekškrieviju „revolucionārās kārtības uzturēšanai”, kā arī iesaistīta cīņās pret čechiem un citiem kontrrevolūcionāriem spēkiem. Latdivīzijas daļas gādāja arī par padomju valdības drošību Maskavā, kur latviešu strēlnieki apsargāja Kremli un veica garnizona dienestu. (3)
Latviešu strēlnieku apsardzībā 4. jūlijā Maskavā sanāca Viskrievijas V padomju kongress, kur kreisie sociālrevolūcionari ar lielu sparu un niknumu uzbruka Ļeņina valdības polītikai un it īpaši Brestas mieram. No šī brīža notikumi attīstījās strauji un dramatiski. Lai izjauktu ienīsto Brestas mieru, kreiso sociālrevolūcionāru terroristi 6. jūlijā nogalināja Vācijas sūtni Mirbachu (Wilhelm Graf von Mirbach-Harff); tai pašā dienā viņu partijas biedri ar krievu kaŗaspēka daļu palīdzību sāka sacelšanos pret lieliniekiem Maskavā. Tikai ātrs un efektīvs latviešu strēlnieku prettrieciens, ko vadīja plkv. Vācietis, ļāva lieliniekiem saglābt bīstamo situāciju galvaspilsētā.
Vienlaicīgi ar dumpi Maskavā arī vairākās Volgas augšteces pilsētās (Jaroslavļā, Muromā, Ribinskā) notika sacelšanās vai sacelšanās mēģinājumi, kuŗus organizēja laba spārna sociālrevolūcionāra Borisa Savinkova (Boris Viktorovič Savinkov) vadītā „Dzimtenes un brīvības aizstāvēšanas savienība”. Kaut gan šie apvērsuma mēģinājumi nekādā veidā nebija saskaņoti ar kreiso sociālrevolūcionāru akciju Maskavā, to raksturs bija līdzīgs, t.i. pretlieliniecisks un pretvācisks. Vislielākos cilvēku upurus prasīja sacelšanās, kas naktī uz 6. jūliju sākās Jaroslavļā. Tā ir attēlota gan padomju, gan Rietumvalstu vēsturnieku darbos, un mans nolūks ir tikai pakavēties pie dažiem apstākļiem un īpatnībām šo notikumu gaitā, kas līdz šim mazāk ievēroti.
Jaroslavļas sacelšanās ir interesanta jau tai ziņā, ka tur šādā vai tādā veidā bija iejaukti gandrīz vai visi tā laika Krievijas revolūcijas drāmas redzamākie aktieŗi, antante, čechi, vācieši, lielinieku varas pārstāvji, latviešu sarkanie strēlnieki un krievu pretlielinieciskie spēki, kuŗu vidū aktīvi darbojās vairāki latviešu virsnieki (latvieši tātad bija pārstāvēti abās pusēs). Jaroslavļas un Muromas dumpinieki izdeva proklamācijas, kur atrodami gan daži trāpīgi norādījumi, gan šim chaotiskajam laika posmam raksturīgi retoriski pārspīlējumi un nereāli apgalvojumi. Pati sacelšanās Jaroslavļā nobeidzās gluži traģikomiska veidā, pie kam visai dīvainu lomu tur nācās tēlot vācu kaŗa gūstekņiem kāda vācu leitnanta vadībā. Padomju historiogrāfija vispār izvairās pieminēt vāciešus sakarā ar minēto dumpi, (4) bet aizrādījumi par to ir ārzemju autoru darbos. (5) Manuprāt ir vērts sniegt dažus papildinājumus šajā jautājumā. Taču vispirms jāsaka daži vārdi par sacelšanās norisi Jaroslavļā.
Militārās operācijas Jaroslavļā vadīja pulkvedis Aleksandrs Perchurovs (Aleksandr Petrovič Perchurov), bet viens no viņa tuvākajiem palīgiem bija latviešu pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Kārlis Goppers, kas 1917. gadā komandēja I latviešu strēlnieku brigādi. Savās 1920. gadā publicētajās atmiņās par piedzīvojumiem Krievijas pilsoņu kaŗā labi informētais Goppers apliecina, ka sacelšanās sākta „uz franču norādījumu pamata” un tās nolūks ir bijis „atvieglināt čechu kustību gar Volgu un arī franču desanta tuvošanos no Archangeļskas”. (6) Taču šis pieņēmums izrādījās nepareizs, jo antantes desants ieradās Archangeļskā tikai augusta sākumā, un šie spēki turklāt bija nepietiekami lielākām operācijām.
Nepiepildījās arī vairāki citi sacelšanās vadītāju paredzējumi. Tā, piemēram, krievu virsnieku vājās disciplīnas dēļ, no gaidītajiem (organizētajiem) 400 virsniekiem cīņās piedalījās tikai 300. (7) Dumpinieki ieņēma pilsētas galveno daļu, kur atradās padomju iestādes, pie kam uz līdzenas vietas tika nošauts Jaroslavļas kaŗa apgabala komisārs (bij. latviešu strēlnieku pulka komisārs) S.M. Nachimsons. (8) Viņiem izdevās arī ieņemt ieroču un munīcijas noliktavas, bet nepietika spēku, lai atbruņotu padomju kaŗaspēka vienības, kas bija novietotas pilsētas nomalē (tās savukārt bija par vājām, lai apspiestu sacelšanos).
Sacelšanās vadītāji bija arī cerējuši, ka viņus aktīvi atbalstīs Jaroslavļas strādnieki; bija zināms, ka strādnieki ir neapmierināti ar lielinieku kārtību. Taču dumpinieku panākumi nebija tik lieli, lai pārliecinātu šaubīgos un svārstīgos. Galu galā strādnieki nolēma nogaidīt un palika neitrāli. Apvērsumam labvēlīgi bija noskaņoti apkārtējie zemnieki, bet aktīvu cīnītāju pieteicās mazāk nekā cerēts, un daļa no viņiem vēlāk izklīda. Goppers norāda, ka nedēļu pēc sacelšanās sākuma frontē pret lieliniekiem cīnījušies apm. 700 vīri, kaut gan cīņai reģistrēti bijuši vairāk nekā 2000. (9)
6. jūlijā Perchurovs griezās ar uzsaukumu pie Jaroslavļas iedzīvotājiem, kuŗā paziņots, ka lielinieku vara Jaroslavļas guberņā ir gāzta un sacelšanās notikusi arī citās pilsētās pie Volgas. Uzsaukumā tālāk apgalvots:
Mēs rīkojamies sadarbībā ar Ziemeļu un Samaras valdībām, un mūsu pavēlnieks ir ģenerālis Aleksejevs. Ziemeļu armiju komandē Boriss Savinkovs, vecs revolucionārs. Maskava tagad ir apņemta (ieslēgta) šaurā lokā. (...) Lai ikviens, kas spēj nest ieročus, pievienojas Brīvprātīgo armijai! (10)
Uzsaukumu Perchurovs bija parakstījis kā „Ziemeļu brīvprātīgo armijas Jaroslavļas apgabala komandieris”. Nekāda Ziemeļu armija, diemžēl, toreiz neeksistēja, un arī pārējie apgalvojumi bija visai tālu no īstenības, bet uzsaukumam vajadzēja liecināt par spēcīgu un labi koordinētu pasākumu, lai sacelšanās gūtu iespējami plašāku iedzīvotāju atbalstu. Taču krievu ļaudis tai laikā jau bija dzirdējuši un lasījuši neskaitāmus „liesmainus uzsaukumus”, pārspīlētas deklarācijas un solījumus. Viņiem bija iemesls būt piesardzīgiem. Arī Jaroslavļā daudzi izšķīrās par nogaidīšanu un neitralitāti.
Savinkova organizācijas locekļi naktī uz 9. jūliju sāka sacelšanos arī Muromā. Viņu uzsaukums „Strādniekiem un zemniekiem!” bija datēts ar 8. jūliju. Tas apellēja pie krievu nacionālajām jūtām un trāpīja lieliniekus ļoti vārīgās vietās, jo operēja ar vairākiem nenoliedzami pareiziem faktiem, kaut arī tie bija izteikti saasinātos formulējumos.
Šai uzsaukumā aprādīts, ka Tautas Komisāru Padome novedusi Krieviju sabrukumā, badā un izraisījusi brāļu kaŗu; tā atdevusi auglīgākos apgabalus Vācijai un Austrijai, un krievu maize tagad baŗojot imperiālistisko vācu armiju, kas slepkavojot ļaudis okupētajos apgabalos; Tautas Komisāru Padome esot rotaļlieta Vācijas sūtņa grāfa Mirbacha rokās (ziņa par Mirbacha nogalināšanu tātad vēl nebija sasniegusi šī raksta sacerētājus). Turpinājumā teikts:
Tautas Komisāru Padome darbojas nevien pilnīgā saskaņā ar vācu imperiālistiem, bet arī nekavējoties izpilda visas viņu pavēles.
Ar savu nodevīgo politiku, izpildot grāfa Mirbacha pavēles, Tautas Komisāru Padome spieda sacelties čechoslovaku armiju, kas devās uz Rietumu fronti, lai cīnītos ar vāciešiem. Grāfs Mirbachs pavēlēja atbruņot čechoslovaku korpusu, kuŗa sastāvā bija 60.000 vīru, un Tautas Komisāru Padome pazemīgi padevās šai prasībai. (11)...
Tautas Komisāri jau sen ir nodevuši strādnieku šķiras lietu un, zinādami, ka tautas dusmas ir briesmīgas, paļaujas (balstās) tagad uz vācu bajonetēm un uz piekrāptajiem latviešiem (mans pasvītrājums. U.Ģ.), lai glābtu savas dzīvības un noturētos pie varas. (...) Nost ar Tautas Komisāru Padomi! (...) Lai ilgi dzīvo nākošā Satversmes Sapulce! Lai ilgi dzīvo brīvā un varenā tēvzeme! (12)
Taču dumpinieku spēki Muromā bija vājāki nekā Jaroslavļā. Sacelšanos apspieda dažu dienu laikā, un 10. jūlijā no Maskavas izsūtītās 1. un 3.latviešu strēlnieku pulku vienības (ap 150 vīru) likvidēja dumpinieku paliekas Muromas apkaimē. (13)
Cīņas par Jaroslavļu turpretī turpinājās 16 dienas. Lielinieki nosūtīja uz turieni sarkanarmiešu daļas no dažām tuvākajām pilsētām un vairāk nekā tūkstoš latviešu strēlnieku ar 20-25 ložmetējiem, kas nāca no Petrogradas (6. latviešu strēlnieku pulka vienības) un Maskavas (8. latviešu strēlnieku pulka vienības), īsāku laiku kaujās piedalījās arī 2. latviešu strēlnieku pulka ložmetēju komanda no Ribinskas. 11. jūlijā noorganizēja arī sevišķu Jaroslavļas Revolucionāro kaŗa komiteju latviešu lielinieka Jāņa Lencmaņa vadībā. Dumpja sagrāvē galvenā nozīme bija 6. un 8. pulka strēlniekiem. (14)
Tā kā pulkvedis Goppers kauju laikā atradās frontē Tvericas priekšpilsētā (Tuerickij prigorod) un vēlāk pilnīgi pazaudēja sakarus ar centru, tad viņa atmiņās nav informācijas par notikumiem, kas tai laikā norisinājās pašā pilsētā. Taču interesanti fakti par to ir plašā ziņojumā (ar vairākiem pielikumiem), ko 22. jūlijā Jaroslavļā sarakstīja vācu kaŗa gūstekņu aprūpes komisijas (Deutsche Kommission 4) vadītājs, rezerves leitnants K. Balks. (15) No šī ziņojuma izriet, ka sacelšanās brīdī Jaroslavļas rietumu priekšpilsētā bija novietoti ap 1500 vācu kaŗa gūstekņu, kuŗus minētā Vācu komisija (vairākas šādas komisijas darbojās Krievijā saskaņā ar Brestas miera noteikumiem) bija savākusi evakuācijai. Kopā ar vācu kareivjiem nometnē bija vēl zināms skaits vācu, austriešu, ungāru un poļu tautības civilo gūstekņu (Zivilgefangene), kā arī daži sarkanarmieši, kas bija paglābušies pie vāciešiem un bez tam daži citi bēgļi (noch weitere Flüchtlinge). (16)
6. jūlija vakarā kāds balto virsnieks mēģināja gan ar solījumiem, gan ar draudiem panākt, lai vācu kareivji iesaistītos cīņā pret lieliniekiem. Vācu komisijas vadītāji atbildēja izvairīgi, lai iegūtu laiku. (17) Situācija kļuva vēl sarežģītāka, kad balto štābs 8. jūlijā oficiāli paziņoja Vācu komisijai, ka Ziemeļu brīvprātīgo armija (die freiwillige Nordarmee) ir kaŗa stāvoklī ar Vāciju. (18) Uz laiku tika apcietināts arī Vācu komisijas vadītājs.
Dažas dienas pēc sacelšanās sākuma vācu kaŗa gūstekņus pārveda uz Jaroslavļas pilsētas teātri un stingri apsargāja. Lielas grūtības sagādāja pārtikas un dzeŗamā ūdens trūkums. Turpmākajās dienās lielinieki arvien niknāk apšaudīja pilsētu ar vieglo un smago artilēriju, bet Balks savā ziņojumā piezīmē:
Das Stadttheater wurde offensichtlich bei der Beschiessung geschont, da seine Belegung mit deutschen Gefangenen zur Kenntnis der Roten Armee gelangt war. (19)
Tomēr ilgajā un intensīvajā apšaudē arī vāciešiem nācās piedzīvot zaudējumus; krita vairāki kareivji un lielāku skaitu ievainoja.
Kad pārsvars arvien vairāk nosvērās sarkano pusē, baltie 16. jūlijā atbrīvoja apcietināto Vācu komisijas vadītāju, bet atkal pieprasīja, lai vācieši dod kādus 250 brīvprātīgos cīņai pret lieliniekiem. (20) Arī šoreiz vāciešiem izdevās novilcināt galīgu atbildi, aizrādot, ka kaŗa gūstekņi ir pārāk novārguši pārtikas trūkuma dēļ.
Pa to laiku cīņa jau tuvojās nobeigumam. 20. jūlijā dumpinieku stābs (der Stab der Jaroslawschen Abteilung der freiwilligen Nordarmee) piedāvāja Vācu komisijai savu kapitulāciju. Šajā traģikomiskajā rīcībā neapšaubāmi varēja saskatīt zināmu juridisku loģiku: kļūstot par vācu gūstekņiem, dumpinieki nāktu Vācijas aizsardzībā un tādā veidā izglābtos no lielinieku atriebības. Šī ideja, acīm redzot, bija dzimusi kāda krievu virsnieka intellektuālajās smadzenēs, bet tā bija bezgalīgi tālu no reālām iespējām pilsoņu kaŗa apstākļos. Šim šacha vilcienam varbūt var piedēvēt zināmu bezcerīgu šarmu, un tomēr tas nebija nekas cits, kā bēdīgi slavenās „krievu ruletes” iespējami sliktākais variants. Ievērojot iepriekš minēto kaŗa pieteikumu Vācijai, Balks atzina, ka viņš ir genötigt und berechtigt šādu kapitulāciju pieņemt. Pēc zināmas taktiskas un militāras sagatavošanās, ko veica vācu leitnants Müllers, Vācu komisija 21. jūlijā pulksten 2 pieņēma balto stāba padošanos un dumpiniekus tūlīt atbruņoja. (21)
Tā kā lielinieku kaŗaspēks ienāca pilsētā tikai vēlā pēcpusdienā, tad kādu laiku izpildu vara Jaroslavļā bija Vācu komisijas rokās. Sava ziņojuma pēdējā lapā Balks paskaidroja:
Am Abend wurden auf Verlangen des Stabes der Roten Armee die sämtlichen den Aulständischen abgenommenen Waffen und der gefangene Stab der Jaroslawschen Abteilung der Freiwilligen Nordarmee an die Rote Armee übergeben. (22)
Turpat nobeigumā Balks uzsvēra, ka ir absolūti nepieciešams gādāt, lai vācu kaŗa gūstekņi, cik ātri vien iespējams, no Jaroslavļas nokļūtu dzimtenē. Viņš arī izteica cerību, ka daži cilvēki (einige Leute) par savu lielisko izturēšanos (ausgezeichnetes Verhalten) Jaroslavļas dumpja laikā saņems ordeņus vai paaugstinājumus, vai arī citāda veida atzinību (andere Anerkennungen). Lieliniekiem izdotie dumpinieki par šo jautājumu, protams, varēja būt citās domās.
Savā varas laikā 21. jūlijā rezerves leitnants Balks paguva vēl izdot divas proklamācijas krievu valodā − vienu Jaroslavļas iedzīvotājiem, otru − Sarkanajai armijai, kur viņš izskaidroja vācu kaŗa gūstekņu un Vācu komisijas situāciju un rīcību sacelšanās laikā, kā arī motīvus, kas vāciešus pamudināja pieņemt balto stāba kapitulāciju. (23)
Epilogs bija asiņains. To savā ziņā iezvanīja kaŗa komisāra Trocka draudīgie vārdi 23. jūlija Pravdā sakarā ar sacelšanās sagrāvi Jaroslavļā:
Revolūcijas smagā roka ir kritusi pār noziedzīgo tautas ienaidnieku galvām. (24)
Trīs dienas vēlāk Pravdā ziņoja, ka speciāla izmeklēšanas komisija ir nobeigusi savu darbu par dumpi Jaroslavļā. No sagūstītajiem dumpiniekiem nošauti 350 indivīdi − aktīvie sacelšanās dalībnieki un tās organizētāji. (25)
Sacelšanās vadītājam pulkvedim Perchurovam laimējās izkļūt no Jaroslavļas, bet 1922. gadā lielinieki viņu notvēra un nošāva. (26) No kaujās gūtajiem ievainojumiem mira latviešu kapteinis Fricis Skrabe (Skrabbe), kas agrāk bija dienējis 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulkā. Pulkvedis Goppers viņu ir apzīmējis par „vienu no visdarbīgākajiem Jaroslavļas bruņotās sacelšanās dalībniekiem”. (27) Gopperam izdevās tikt pāri frontei uz austrumiem, un vēlāk viņš iesaistījās cīņās pret lieliniekiem Sibirijā. No Tālajiem Austrumiem viņš 1920. gadā atgriezās Latvijā, kur vēl tai pašā gadā publicēja savas atmiņas par pilsoņu kaŗu Krievijā. Gopperam kļuva liktenīga atkārtota vācu un lielinieku vienošanās 1939. gadā (Molotova un Ribbentropa pakts), kas pavēra ceļu Sarkanās armijas iesoļošanai Baltijas valstīs. Šo notikumu gaitā čeka (NKVD) Gopperu apcietināja un nošāva 1941. gadā. (28)
Jaroslavļas rajona kaŗaspēka pavēlnieks A.I. Hekkers savā 1918. gada 22. jūlija pavēlē izteica pateicību kaŗaspēka daļām, kas bija apspiedušas sacelšanos, minot pirmā vietā 8. un 6. latviešu strēlnieku pulku. (29) Jaroslavļas kaujās kritušos latviešu sarkanos strēlniekus ar militāru godu 28. jūlijā apbedīja Marsa laukumā Petrogradā. (30)
Jaroslavļas sacelšanās un tās neveiksme ir raksturīga pretlieliniecisko spēku darbībai Krievijas pilsoņu kaŗā vispār. Šie spēki bija ārkārtīgi saskaldīti, un to polītiskie mērķi ļoti atšķirīgi. Sadarbības vietā dažādas grupas rivālizēja savā starpā un intriģēja viena pret otru. Tāpēc dažādās akcijas nekad nebija koordinētas, un to vadītāju informācija par aktuālo situāciju bija trūcīga vai maldīga. Krievu balto virsnieku disciplīna un morāle šajos juku laikos bija lielā mērā deģenerējusies. Daudzi reģistrējās pretlielinieciskajās organizācijās tikai lai saņemtu pabalstu („uztura naudu”) un pēc tam nozuda bez pēdām. Apzinīgu organizatorisku darbu nespēja aizstāt kaujinieciskās deklarācijas un daiļrunīgie uzsaukumi. Veselas armijas dažkārt eksistēja tikai iedomu pasaulē, t.i. uz papīra. Plaši tautas slāņi gan bija nemierā ar lielinieku varu, bet tos bija grūti iekustināt aktīvai un politiski mērķtiecīgai darbībai, kuŗai bez tam, kā jau minēts, trūka vajadzīgo priekšnoteikumu.
Lielinieku priekšrocība bija tā, ka viņi pārvaldīja valsts centru un satiksmes līnijas uz perifēriju. Savus nelielos spēkus (it īpaši efektīvās Latdivīzijas pulkus) viņi varēja ātri pārsviest uz turieni, kur stāvoklis kļuva kritisks. Lielinieki bija disciplinēti, mērķtiecīgi un fanātiski apņēmīgi; viņi rīkojās ātri, enerģiski un nesaudzīgi. Bez tam 1918. gadā viņi varēja rēķināties ar vācu ķeizariskās valdības labvēlību, kas iedomājās, ka šādā veidā tā seko „reālpolītiskiem apsvērumiem”.
Saīsinājumi:
AA Auswärtiges Amt
D Deutschland
PA Politisches Archiv
1) Par šo vācu valdības nostāju skat. Winfried Baumgart, Deutsche Ostpolitik 1918. Von Brest-Litowsk bis zum Ende des Ersten Weltkrieges, R. Oldenbourg Verlag, Wien und München 1966.
2) Šī uzsaukuma pilnīgu tekstu skat. Berckheim an AA Spa 14.8.1918 (PAdAA, D 131 Bd. 45 Bl. 290-292).
3) Par Latdivīzijas (un latviešu strādnieku bruņoto nodaļu) nozīmi 1918. gadā Krievijā divas monogrāfijas ir publicētas tagadējā Padomju Latvijā: A.I. Spreslis, Latyšskie streiki na straže zavoevanij Oktjabrja 1917-1918 gg. „Zinātne”, Rīgā 1967; B. Tomanis, Revolūcijas dēli. Latviešu strēlnieki un sarkangvardi pirmajā padomju varas gadā, „Liesma”, Rīgā 1970.
4) Skat. aprakstus par sacelšanos Jaroslavļā, piem., šādos darbos: Istorija graždanskoj vojny v SSSR 1917-1922, III, Gos. izd. polit. liter., Moskva 1957, S. 210-211; Latviešu strēlnieku vēsture (1915-1920), Red. J. Krastiņš, „Zinātne”, Rīgā 1970, S. 208-210 (krievu izd., Rīgā 1972, S. 261-264); Spreslis, S. 147-150; Tomanis, S. 189-192.
5) W.H. Chamberlin, The Russian Revolution 1917-1921, II, The MacMillan Co., New York 1957, S. 59; Baumgart, S. 228; Kārlis Upīt/i/s, Pulkvedis Fr. Briedis Golgatas gaitā, „Latva”, Rīgā 1925 (2. izd., „Pilskalns”, Lincoln 1963), S. 85.
6) Kārlis Goppers, Četri sabrukumi. Ģenerāļa Goppera atmiņas, Armijas Informācijas nodaļas izdevums, Rīgā 1920, S. 32 (russ. Ausgabe: „Četyre katastrofy. Vospominanija”, Verlag „Riti”, Riga 1920); tāpat sacelšanās priekšspēli attēlo Chamberlin, II, S. 57-58; arī Tomanis, S. 189.
7) Goppers, S. 42.
8) Ders., S. 48. Goppers šajā darbā (S. 39) nepamatoti apgalvo, ka Nachimsons bijis „visas Rīgas pretvācu frontes sagāšanas lietas dvēsele”, jo Rīgas frontē N. nekad nav darbojies. Viņš ieradās bij. Rīgas frontes kaŗaspēkā tikai divus mēnešus pēc Rīgas krišanas un 1917. gada 2. novembrī tika ievēlēts par latviešu strēlnieku pulku komisāru. Skat. U. Ģermānis, „Zemgaliešu komandieris”, Jaunā Gaita, 1972, Nr. 89, S. 57.
9) Goppers, S. 41 un 50 (par strādnieku nostāju), 51 (par zemnieku organizēšanu cīņai) un 56 (par cīnītāju skaitu).
10) James Bunyan (ed.), Intervention, Civil War, and Communism in Russia April-December 1918. Documents and Materials, The Johns Hopkins Press, Baltimore 1936, S. 193-194.
11) Par vācu prasībām atbruņot čechoslovakus liecina daudzi vācu diplomātiskie dokumenti. Skat., piem., AA an Mirbach, Berlin 7.6.1918 (PAdAA, D 131 Bd. 40 Bl. 29), kur teikts: „Wir haben verlangt: 1) Entwaffnung, 2) Verhinderung des Abtransportes der (tschechoslowakischen) Divisionen zur Entente”.
12) Bunyan, 194.-196.lp.
13) Tomanis, 192.-193.lp.
14) Idem., 190.-192. lp.; arī Spreslis, 148.-150. lp.
15) Balk, Leutnant d.R., Leiter der Deutschen Kommission 4: „Bericht No. 4 über die Tätigkeit der Deutschen Kommission 4 in der Zeit vom 1. bis 22. Juli 1918”, Jaroslawl, 22.7.1918 (PAdAA, D 131 Bd. 44 Bl. 198-205).
16) Ibid., Bl. 198 un 201.
17) Ibid., Bl. 199-200.
18) Ibid., Bl. 204.
19) Ibid., Bl. 202.
20) Ibid., Bl. 203.
21) Ibid., Bl. 204.
22) Ibid., Bl. 205.
23) PAdAA, D 131 Bd. 44 Bl. 206-207.
24) Bunyan, 194. lp.
25) Idem., 228. lp.
26) Chamberlin, II, 59. lp.
27) Goppers, 57. lp.
28) Latvju Enciklopēdija, II, Stokholma 1950/51, 694. lp.
29) Latvju revolūcionārais Strēlnieks, I, „Prometejs”, Maskavā 1934, 327. lp.
30) Tomanis, 192. lp.
