(Stāsts)
Mazliet pārsteigts viesnīcas nakts dežurants vēl otrreiz noprasa: „Un
kundze patiešām vairs atpakaļ nenāks? Istaba jāatbrīvo tikai vienpadsmitos.”
Mirkli viņa skats zīmīgi pakavējas pie lielā sienas pulksteņa, bet Iveta
mierīgi atsaka:
„Nē, es atpakaļ vairs nenākšu. Ar labu rītu!”, un viņa pagrūž atslēgu
tuvāk jaunajam, glīti koptajam cilvēkam, it kā viņš varētu arī nepamanīt
vienīgo atslēgu uz tukšās spožās galda virsas.
Virpuļu durvis sagriežas, un Iveta iekāpj rudens rīta tumsā un aukstumā.
Pretim slejas augsti nami, kas aizsedz visu pārējo, nav ne apvāršņa, ne
debesu, ir tikai nami ar gaišiem vai tumšiem logiem. Pēc pāris soļiem vējš
sagrābj viņas matus un mēteļa stūŗus tādā kā priecīgā niknumā, kā dusmās, ka
tik agri kāds iedomājies parādīties uz ielas. Ivetai gar kājām novirpuļo
brūnas, sausas lapas. Pa kuru laiku tā izmainījās vakarējais siltums, kas
mikls, ar sīku lietu spiedās visapkārt kā suta? Sakurinātā viesnīcas istaba
un pa logu ieplūstošais miklums bija mocījis visu nakti, bet nu pilnīgi
pretēji - salst! Iveta ierāvās mēteļa apkaklītē, bet maz tā sildīja, maz tā
aizturēja vēja niknos pūtienus.
Vēl jau varēja griezties atpakaļ un pateikt tam glītajam cilvēkam: es
pārdomāju, varbūt tomēr kādu stundu vajadzētu palikt vēl tepat.
Bet netikās atgriezties bezpersoniskajā viesnīcas istabā, kur palika gulta
ar izgulētu matraci un kur uz galda blakus vēstuļu papīram gulēja brūnos
vākos sieta bībele, it kā visu laiku atgādinādama: lasi, mācies, tici! Var
jau būt, ka vajadzēja lasīt, var jau būt, ka tam visam vēl bija kāda nozīme,
kāda jēga, tikai Iveta vairs neticēja, vienkārši neticēja. Un tad nakts
karstums! Kas gan tā par nejēdzīgu paražu šajā kontinentā - visas publiskās
telpas pārkurināt un apsildīšanu sākt pēc kalendāra nevis pēc aukstuma! Tādā
siltumā nevarēja ne gulēt, ne atpūsties. Mute kalta, mēle lipa pie žokļiem
un pat ar palagu vien bija par karstu, it kā nebūtu jau novembris, bet pats
vasaras vidus. Kad atvēra logu, nelielā istabiņa pieplūda ar miklu, smacīgu
gaisu, taču vēsāku, svaigāku nekā karstajā istabā, tikai līdzi gaisam
ieplūda arī pilsētas troksnis, gan ar skaļiem auto taures pūtieniem, ar
tramvaju klaboņu vai cilvēku smiekliem un saucieniem no pretējā krogus.
Gulēt nevarēja ne pie aizvērta, ne atvērta loga! Vai brīnums, ja šorīt jau
piecos Iveta sāka mazgāties un posties? Ūdens vismaz atsvaidzināja, un radās
sajūta, ka kaut ko dara, nevis tikai nīkst gultā, kuras atspere visu nakti
grieza mugurā.
Nomazgājusies, saģērbusies Iveta bija vēl brīdi pagrozījusies pa istabu,
bet bībeli lasīt negribējās un kam rakstīt - nebija. Istabas karstums un
bezdvēseliskums sāka žņaugt tik spēcīgi, ka Iveta vai skriešus izmetās ārā
gaŗajā gaitenī, jo pēkšņi likās, ja paliks vēl brīdi istabā, viņa vienkārši
nosmaks. Var jau būt, ka smacēja pašas rūgtums, pašas mazliet satrauktās
domas, kuŗas nevarēja izdzīt pa atvērto logu, ne nomazgāt. Kad viņa stāvēja
pie jaunā, glītā nakts dežuranta, pulkstenis vēl nerādīja pat pilnu sesto
rīta stundu.
Tā, un nu viņa salst tukšajā ielā. Ko tālāk iesākt? Laika vēl diezgan,
tiesas telpā jābūt tikai desmitos. Būtu bijis pat jauki šīs dažas stundas
pastaigāt pa pilsētu, žēl, ka nu sagriezies tik auksts.
Viņa jau pāris reizes ir apgājusi laukumam, kuŗā klusē strūklakas un kuŗa
malās nelieli kociņi zemākajos zaros vēl šūpo dzeltenas lapas, kas spuldžu
gaismā mazliet spokaini blāv un čab vējā. Vakar tās smagas un miklas
čukstēja kaut ko pelēkajam cementam, kas klāj visu laukumu, jo tikai ap
pašiem kociņiem atstāts neliels zemes četrstūris. Jā, modernā dzīve savā
cementa masā ieslēdz ne tikai cilvēkus, bet arī kokus!
Vējš brāžas garām strūklakām, brīvā skrējienā pāri laukumam un atkal
ieķeras Ivetas matos. Viņa nodrebinās. Šeit aizvēju nav ko meklēt. Pagājusi
vēl pāris blokus uz vienu, uz otru pusi, Iveta ievēro, ka neviens no
tuvākajiem restorāniem arī vēl nav atvērts, un karsta kafija pašlaik nav
dabūjama.
Nevajadzēja vis jau atstāt viesnīcas istabu. Vēja pūtieni pieņemas, un
mētelis liekas kļūstam plānāks un plānāks, kamēr vēja kniebieni ausīs
spēcīgāki un spēcīgāki.
Lieliem, steidzīgiem soļiem viņa aiziet līdz tiesas mājai. Varenas
granīta kolonnas drošas kā pati mūžība tur smagos akmens bluķus, zem kuŗiem
niecīgas un mazas liekas durvis. Laikam mazam un niecīgam jājūtas tam, kas
pa šīm durvīm ieiet! Tiesa, likumi, tiesāšana, notiesāšana! Mirkli Iveta
skatās varenajās kolonnās. Desmitos viņai te jābūt. Protams, viņa šeit būs,
viņa ieies pa zemajām durvīm sīka un maza, jo tādēļ vien jau braukusi šeit
uz šo svešo, nemīlīgo pilsētu, lai desmitos aizšķirtu un pāršķirtu kādu lapu
savā dzīvē.
Iveta atkal nodrebinās. Salst, nav prātīgi tā stāvēt, kaut kur jābūt
aizvēnim vai kādam atvērtam restorānam. Kādā tornī nozvana sešas reizes. Šur
tur aizspurdz auto un vientuļi kā negribēdams tukšajā ielā aizklab tramvajs
ar dažiem cilvēkiem aiz dzeltenajiem logiem. Iela ved lejup, un Iveta
veicīgi soļo, cerēdama pilsētas zemākajā daļā nejust tik spēcīgus vēja
brāzienus. Bet vējš nu sitas sejā, pa slīpo ielu kāpdams augšup un
mēģinādams aizlīst aiz mēteļa stūriem. Tā ielas puse, pa kuŗu Iveta, galvu
noliekusi, soļo, liekas vijamies ap augstu mūri, bet kad šajā mūrī paveŗas
kāpnes, Iveta, daudz nedomādama, dodas pa tām augšup. Kaut vai kāpnēs mirkli
pasēdēt, bet izbēgt vējam, šim asajam, griezīgajam vējam! Tomēr vēl viņa
neapsēžas, kāpj līdz augšai, kur neliels laukums un baznīca. Viņa mirkli
paliek stāvam. Baznīca! Kā gan agrāk neiedomājās, ka ir taču baznīcas, kas
vienmēr atvērtas! Nu Iveta iet pāri nelielajam laukumam, kur pretim
nopietnas un smagas akmenī iekļaujas trīs durvis. Droši viņa liek roku uz
roktura, tas padodas, bet durvis neveŗas, tāpat kā neveŗas ne otras, ne
trešās. Taču pie pēdējām durvīm ir siltāks, te neķer vējš. Lūk, ja ieiet
lēzeno kāpņu pašā stūrītī, aiz lielā pīlāra var iespiesties kā nišā. Starpa
ir tieši tik plata, lai tajā iekļautos Ivetas augums. Brīdi viņa stāv,
muguru piespiedusi mūrim, un akmeņi nu viņu sarga no trīs pusēm. Ir siltāk
un labāk, tikai kājas salst. Iveta apsēžas, pievelk ceļgalus sev klāt un
mēģina tos apklāt ar mēteļa stūŗiem.
Pilsētas
mošanās troksnis liekas tāls, klusums šeit saudzīgāks nekā karstajā
viesnīcas istabā, un ir labi mirkli galvu uzlikt uz saviem ceļgaliem. Nakts
tumsa pamazām izklīst, pelēks rīts taustās ap baznīcu un pāris kokiem, kuŗu
zari pavisam kaili. Pa nelielo zālāju mētājas brūnas lapas, tās,
pakļaujoties vēja pūtieniem, veido lokus kā rotaļā. Ivetai, skatoties lapu
skrējienos, kļūst mirkli pat jautri, tepat tuvu, tuvu ir viegls, bezrūpīgs
prieks, tepat tuvu dzīvība dala savu skaistumu pat mirstot. Dažas lapas
uzskrien uz baznīcas kāpnēm, pieslīd pie durvīm, bet tad kā atskārzdamas, ka
ienākušas ar savu rotaļu vieglumu nepiedienīgā vietā, aizvirpuļo atpakaļ uz
zālāju.
Mēteļa stūri tomēr kājas nesedz, tās salst un vēl vairāk nekā pirmīt
soļojot, bet celties un iet atkal vējā Iveta gan pašlaik nevēlas. Viņa
iedomājas, ka somā taču ir naktskrekls, kaut arī plāns nailona, to tomēr var
aptīt ap nosalušajām potītēm. Viņa darbojas, tīdama kreklu ap kājām, tad
ieraujas dziļāk mētelī, sakņūp pār saviem ceļgaliem un skatās dienas
pelēkumā. Brīdi viņai jāsmejas, vienkārši jāsmejas pašai par sevi. Te nu
viņa tup pie svešas baznīcas svešā pilsētā, aptinusi ap kājām plānu
ceriņkrāsas krekliņu! Mazliet nožēlojami, mazliet komiski, bet te neviena
nav, kas uz viņu skatītos, te ir tikai baznīca, un cilvēkiem nav vajadzības
tik agri kāpt šeit augšā, jo citi bez vajadzības neklaiņo pa ielām tā kā
šorīt viņa pati! Iveta smejas gan, bet patiesībā viņai pašai sevis ir
drusciņ arī žēl.
Diena mostas lēni, novembŗa rīta aukstums tinas vēl ilgi ap baznīcas
smagajām durvīm un Ivetas sakņupušo augumu, kas nu šķietas kļuvis smagāks
par pelēkajām debesīm. Nedomāt! Bet ar gribu vien domas nevar aizdzīt ne
tās, kas saistās ar vakardienas braucienu uz šejienes tiesas namu, kur
pulksten desmitos šķirs viņas jau gadiem izšķirto laulību. Patiesībā, šīs
domas nedrīkstētu ne apbēdināt, ne satraukt, jo pie tām jau pierasts. Šis
brīdis tiesas namā būs tikai formalitāte sadzīves kārtības formalitāšu ķēdē.
Izjukusi dzīve. Nu jā, bet Ivetai tā neizjuka ne šorīt, ne vakar, tā jukusi
jau gadiem ilgi, jau tad, kad Andrejs pirmo reizi vakarā nepārnāca mājās. Un
tas ir sen, tik sen, ka nav pat vērts atcerēties ne tās tālās negulētās
nakts rūgtumu, ne visu turpmāko gadu strīdiņus, gaidīšanu, pārmetumus,
piedošanu un tomēr vēl kaut kādas cerības. Ar cerībām dzīvot var diezgan
ilgi, bet jābūt kādam pamatam, kādam salmiņam, pie kā pieķerties, kam ticēt.
Un kad nu pārlūza pēdējais salmiņš, Iveta vairs nemēģināja glābt pajukušo
laulību. Ja divi cilvēki vairs nevar sadzīvot, tad ir taču prātīgāk iet
katram savu ceļu. Un tā viņi gāja. Andrejs atbrauca dzīvot šeit, svešā tālā
pilsētā. Droši vien, tā bija labāk, jo, abiem paliekot vienā pilsētā,
nejauša satikšanās būtu palikusi kā pastāvīgs bieds. Un ja jau reiz beigas,
tad - pilnīgas beigas.
Bet kas tad ir beigas? Katrā ziņa – sākums kaut kam jaunam, jo īstās,
pilnīgās beigas būs tikai pašās beigās, neapzinātajās beigās, un par to
pašlaik domāt nav vērts. Protams - viņas laulības beigas bija sākums
vientuļai, saraustītai dzīvei. Un šī dzīve, viņai atvēlētās dienas jau arī
nav nekas taustāms, nekas saturams, jo katrs mirklis aizslīd un liekas
nereāli un neticami, ka vakardiena vispār bijusi, ka tās vairāk nav. Bet
nav, palikušas vairs tikai atmiņas par aizritējušām stundām, sīkas
drumstalas, ko var salikt kopā kā mozaīkā, un teikt - lūk, mana dzīve. Bet
no šīs atmiņu mozaīkas tik viegli izsviest kādu stikliņu, vai salikt cieši
blakām vienas krāsas drumstalas, lai tad veidojas tāds liels laukums, kas it
kā būtu dominējis aizgājušās dienas. Un arī šo salikto mozaīku redzēt var
vienīgi viņa pati. Neviens cits, absolūti neviens cits nevar ieskatīties
viņas dzīves ainā pilnīgi, un neviens nevar saprast, kādēļ vienai mirkļa
drumstalai tāda, otrai citāda krāsa; tās jau ir tikai viņai apjaušamās un
izprotamās krāsas, un pat viņa tagad izbrīnījusies var jautāt: vai tiešām tā
bija viņa pati, Iveta, kas kādreiz kopā ar Andreju aizvadīja skaistus,
priecīgus brīžus? Tagad gribas saukt: nē, nē, tā bija cita Iveta, tā - sen
laika mijā aizplūdušā, izgaisusī Iveta, ne šī te, kas sēž pie baznīcas
durvīm, ar naktskreklu aptinusi kājas un salā drebinās.
Jau aizritējuši seši gadi, kopš Andrejs vairs nav viņas vīrs, kopš
nedzīvo kopā, un šajos sešos gados tik bieži Iveta sev jautājusi, ko darīt
tālāk, gaidīt Andreju atpakaļ, sākt jaunu dzīvi, ieplūst vientulībā? Likuma
priekšā Andrejs vēl līdz šai dienai skaitās viņas vīrs, bet droši vien tagad
viņš nolēmis precēties otrreiz, un nu vajadzīgs tas papīrītis, kas viņus arī
likuma priekšā atšķir. Varbūt ar šo formalitāti pazudīs bezcerīgums, varbūt
šis mirklis būs kā bēres, kuŗās aprok ne tikai pagātni, bet arī nākotni?
Papīrītis - neliels papīrītis, kuŗam sadzīvē tik liela loma! Jā, un tas
tomēr vajadzīgs, lai indivīds drīkstētu savu dzīvi tālāk veidot, lai
drīkstētu citam tuvoties mīlestībā un uzticībā. Modernā cilvēka dzīvi sen
vairs nekārto viņa paša spriedums vai goda prāts, tos aizstāj papīri, jo tic
tiem, ne cilvēkam pašam.
Iveta savelk ap kājām ciešāk naktskreklu, atspiež galvu pret baznīcas
mūri un aizveŗ acis. Locekļos ielijis gurdenums, stīvums, varbūt no
tupēšanas, varbūt, no aukstuma, bet kustēties netīkas.
Ne no šī, ne tā, bez kādas loģiskas sakarības prātā ieskrējušas domas par
Jūliju, par cilvēku, kam ar Ivetas paputējušo laulību nav nekāda sakara.
Domas par Jūliju vienmēr ir siltas un gaišas kā tās vasaras, kas sev nesa
līdz tālo bērnu dienu bezrūpību un prieku. Vienā īsā mirklī noplaiksnījās
apziņā laiks, kad Jūlijs ar viņu plosījās tāpat kā ar jaunajiem kucēniem, un
kad Ivetas krusttēva mājās vasaras izvērtās vienā vienīgā priekā un brīnumā.
Protams, šo prieku Jūlijs prata pastiprināt, viņam patika draiskoties, un
viņa piecpadsmit gadi nebija nemaz nopietnāki par Ivetas toreizējiem
deviņiem. Ivetas? Nē, nē, toreiz tur visi viņu sauca par Ieviņu, Iveta nāca
vēlāk, kad vairs nebija mājas, kad par krusttēvu un viņa dēlu Jūliju nekā
vairs nezināja.
Ieviņa - cik silti gan šis vārds vēl tagad skan, tikai tagad neviens
vairs to nelieto, jo arī Ieviņas sen vairs nav, tikai šajā vārdā vēl smaržo
kaut kas no Vasarsvētku rūgtā baltuma, kaut kas tāds, kā toreiz, kad Jūlijs
viņai gar degunu vicināja nelielu ievas zaru, saukdams: Ieviņa, sieviņa, man
ir balta ieviņa! Tad viņai jau varēja būt gadu trīspadsmit, četrpadsmit, un
krusttēva sieva Jūlijam uzsauca: Ar Ieviņu tā vairs neķircinies, nav vairs
nekāds bērns!
Bērns, protams, nebija arī vairs Jūlijs pats, viņš bija pieaudzis puisis,
kas pamatīgi nopētīja jaunās meičas, taču Ieviņa viņam vēl likās tāda
pakaitināma pilsētas meitene laukos. Cik Jūlijam gan bija gaiši smiekli!
Vienalga, kur viņš bija, vienalga, ko viņš darīja, ap viņu viss it kā
salīgojās priekā. Pat tas brīdis, kad bēgļu rūgtumā un saltumā, pelēkumā un
izsalkumā, svešos ļaudīs aiz kādas skumjas barakas stūŗa pēkšņi atskanēja
sauciens - Ieviņ! Jūlijs! Kā toreiz viņi apkrita viens otram ap kaklu,
raudāja un smējās reizē, un - garāmgājējiem varēja likties; ka divi mīlnieki
beidzot viens otru atraduši! Kad - pēc pirmā tikšanās prieka bira jautājumi
par radiem, par mājām, kur kuŗais bijis, kā šeit nokļuvis, kad posts un
neziņa izbira dažos teikumos, un Jūlijs zināja par Ieviņas tēva nāvi, viņš
silti un apņēmīgi teica: Nekas, es par tevi parūpēšos. Parūpēsies? Kā gan
viņš, no gūsta iznācis kaŗavīrs, varēja parūpēties par skolas meiteni, kas
kopā ar māti un citām skumjām sievām pelēkā nometnes istabiņā aizvadīja
savas dienas? Tomēr bija labi zināt, ka netālu ir Jūlijs, ka kaut kur skan
viņa gaišie smiekli un siltā balss. Jūlijs - krusttēva dēls ar vasaras un
saules pilno vārdu un sirdi taču bija Ieviņas bērnu dienu neatņemama daļa.
Bēgļu nometņu laikā Ieviņa - toreiz jau saukta Iveta - ar Jūliju satikās
reti, viņa mācījās skolā, kur skolas dzīve kopā ar pašu jauniešu prieku
aizklāja rūgto un pelēko īstenību ar saulainām cerībām un paļāvīgu
gaidīšanu.
Vēlāk Jūlijs aizbrauca uz Angliju, Iveta ar māti uz Ameriku, un tikai
vairāk nekā pēc desmit gadiem Iveta saņēma Ziemsvētku apsveikumu no Jūlija,
pirmo ziņu pēc ilga laika. Tad mātes jau vairs nebija, tad Jūlijam jau bija
sieva un bērni un Ivetai - sašķobījusies laulība. Kāds toreiz bija prieks
par šo sveicienu, par tām nedaudzajām rindām, prieks, ko Andrejs nesaprata.
- Kas par Jūliju, kas par krusttēva dēlu, kur tāds pēkšņi gadījās? Kā var
teikt - mīļā Ieviņ? Vai viņš tevi mīl? -
- Protams, mīl. Arī Iveta taču mīl Jūliju, tikai Andrejs to nevarēja
saprast, viņam tas likās aplami un nepieņemami, ja sieva var priecāties par
kādu svešu vīrieti un var mierīgi teikt - mīļais Jūlijs. Pēc kartītes sekoja
vēstules, ne bieži, bet lielos vilcienos viņi izsekoja viens otra dzīvēm, un
Jūlija vēstules bija gaidītas, jo tajās aizvien vēl sprēgāja kaut kas no
tiem laikiem, kad krusttēva mājās viņi plosījās ar jaunajiem kucēniem.
„Ieviņ!” Skaļš, izmisīgs kliedziens. Iveta satrūkstas. Varbūt viņa kādu
minūti bija iekritusi miegā, bet sauciens likās tik tuvs, tik tiešs, ka viņa
atslējās taisni un skatījās, vai tuvumā nav Jūlijs. Tā taču bija viņa balss,
kas izkliedza viņas bērnu dienu vārdu, tomēr šajā kliedzienā nebija nekā no
Jūlija balss parastā gaišuma un prieka. Šis sauciens atbalsojās Ivetas sirdī
ar tādu savādu smagumu un bailēm.
Pelēkais rīts ar pelēkām mākoņu svītrām un ar vēju švīkst ap baznīcu un
ap to dažu koku kailajiem zariem. Kaut kur zemāk nodārd smagās kravas
mašīnas. Iveta skatās kā tikko atmodusies, skatās, kā nezinādama, kur
atrodas, kaut gan viņa loti skaidri apzinās sevi svešās pilsētas aukstajā
rītā.
Kā gan viņa bija sākusi domāt par Jūliju, te taču nav nekā no
saulainajiem mirkļiem krusttēva mājās, nekā no tās drošības un siltuma, kad
viņas meitenīgajiem pleciem uzgūla Jūlija roka: Ieviņ, es par tevi
parūpēšos. Tās dienas ir pagājušas, tāpat kā visas tās gaišās un labās
kādreiz kopā ar Andreju. Rudens. Vasara pagājusi, aizgājusi, tāpat kā visas
viņas iespējamās vasaras ir pagājušas! Protams, arī Ivetai jāiesoļo savā
dzīves rudenī, bet ne jau uzreiz novembrī, ne šajā aukstajā pelēkumā, vēl ne
tajā! Veļ gribētos pabūt zeltota oktobra gailēšanā ar koši dzeltenām vai
sārtām krāsām, vēl gribas kaut ko no atvasaras siltuma.
Iveta paskatās debesīs. Starp baznīcas sienu un kokiem iekvēlojies
sārtums, bet ari tajā ir smagums, tāds smagums, kas spiež, kas liek rauties
ciešāk čokurā, ciešāk piespiesties akmens sienai. Viņa vēro mākoņu starpās
sārto gaismu, un ienāk prātā dzejolis par kāda cilvēka vārda saukšanu līdz
pamale kaist. Pašlaik kaist debesu pamale, vai kāds sauc viņas vārdu? Jūlij,
vai tiešām tu mani sauci? Jūlijam ir pašam sava dzīve, savi pienākumi, savi
prieki un raizes, un tikai šad tad viņš parunājas ar Ivetu, kas dzīvo kaut
kur pāri okeānam, jo viņa tomēr ir - cilvēks no mājām.
Jūlijs pat lāga nezina, cik muļķīga ir Ivetas dzīve. Kad nu liekas, ka
visi grūtumi aiz muguras, ka nupat, nupat varēs sākt dzīvot, kaut kas sajūk,
sabrūk, un dzīve velkas kā tāda pelēka, bezgaismas diena.
Te nu viņa tup baznīcas aizvējā un gaida desmito rīta stundu, lai
noklausītos patiesībā zināmu spriedumu, lai parakstītu kaut kādus papīrus un
no šī brīža sauktos - šķirtene. Kāds tvirts, ciets vārds, mazliet ar tādu kā
nicinājuma pieskaņu! Un kāpēc viss tā iznācis? Kas to pateiks, kas
izskaidros? Te viens mezgliņš, te otrs, te pamet, te parauj, un dzīves
gludais kamoliņš sapiņķējies mezglu mezglos. Atsiet, pārraut, sākt no gala?
Nav tik vienkārši atsākt, nē, nav!
Debesis kaist lecošās saules blāzmā, bet mākoņu vāli peld strauji un
lieli, tie aizsedz staru gaismu, tie neļauj dienai atvērties tās varbūtējā
skaistumā, tikai savās malās atspīdina zeltītas svītriņas, kā solot laimi,
kā aicinādami ticēt austošajai dienai.
Ticēt? Iveta stingu skatu raugās debesīs un grib saukt: es neticu nekam!
Kā var ticēt bez sirds? Viņa sēž gan pie baznīcas durvīm, bet krūtīs jūt
kaut ko akmenim līdzīgu, kaut ko, ko nevarētu vīs par sirdi saukt. Sāp
debesu gailēšana, sāp pelēkie mākoņi, sāp domas par Jūliju, par Andreju, sāp
nosalušie un notirpušie locekļi.
Un tad kaut kas notiek. Pavisam vienkārša un parasta lieta - kokā sācis
vīterot putns. Var jau būt, ka arī viņam salst, bet viņš dzied ar visu savu
mazo putna sirdi, lēkā pa zariem un pat neievēro vēja pūtienus. Sīkā putna
dziesma Ivetā atbalsojas ar simt dažādām balsīm, ar simt dažādām ainām, ar
kaut ko tādu, kas pašai liek justies sīkākai un mazākai par pašu dziedātāju.
Pēkšņi asaras ir acīs, tās plūst pār vaigiem, tās drebina augumu rūgtās
elsās un kaut kur kopā ar putna balsi skan izmisīgs, tāls kliedziens: Ieviņ!
Iveta aizklāj ar plaukstām seju un raud. Žēl savas dzīves, žēl pagājušo
skaisto brīžu, un žēl to, kas vēl nāks. Nekā gaiša nākamajos mirkļos jau
nevar sagaidīt, viss pašlaik liekas pelēks un auksts kā šis rīts. Nespēdama
ātrumā sameklēt kabatas lakatiņu, viņa pavelk uz augšu naktskrekla stūri un
slauka seju tajā, un atkal viņai uznāk tādi kā smiekli, kā izmisīgas elsas.
Kāda gan viņa izskatās, un kāpēc viņa vispār te vēl tup!
„Vai jums kas kaiš?” Negaidīta mierīga balss prasa, un Iveta sajūt uz
drebošā pleca uzgulstamies kādu roku. Viņa nedzirdēja un neredzēja neviena
pienākam. Tagad viņa paceļ gan galvu, bet asaras vēl acīs, tās aizmiglo
skatu, un neērta sajūta, gandrīz kauns viņu pārņem, kas savukārt liek asarām
plūst vēl vairāk.
„Vai varu jums palīdzēt?”
Iveta papurina noraidoši galvu, un nu mēģina somā atrast kabatas
lakatiņu. Kad tas izdodas, viņa noslauka seju un paskatās, kas ar viņu
runājas. Tas ir kārtīgi ģērbies kungs.
„Vai jūs kādu gaidāt?” Iveta atkal papurina galvu. „Vai jums nav kur
palikt?”
Tagad viņa pamāj, ievilkdama dziļu, saraustītu elpu.
„Un jūs esat nosalusi!”
Klusums. Putns atkal ievīterojas, un vējš nošņāc gar baznīcas kāpnēm.
„Iesim, paskatīsimies kādu vietu, kur pasēdēt siltumā. Tase karstas
kafijas jums noteikti derētu!”
Sveša roka palīdz Ivetai piecelties, svešs cilvēks stāv pretim, bet Iveta
ļaujas, lai šis cilvēks viņu ved. Viņa nedomā par Amerikas briesmu stāstiem,
par brīdinājumiem, neiet nekur svešiem vīriešiem līdz, viņa bez prasīšanas
seko svešajam, rāmajam vīram. Kad viņi jau pie kāpnēm, kas ved lejup uz
ielu, vējš spēcīgi sapurina Ivetas matus.
„Aplieciet ap galvu, būs siltāk!” Svešais, noņēmis savu kaklautu, sniedz
Ivetai, un viņa paņem to, apliek ap vēja izpurinātajiem matiem, kas
iekļaujas kaklauta siltumā tāpat kā viņas elkonis svešā vīra rokā. Mīkstais
vilnas kaklauts silda.
Viņi iet. Ivetai ir vienalga kurp. Saraudātās acis neļauj visu skaidri
saskatīt; un elpa vēl saraustīta elsās, un locekļos sēdēšanas un salšanas
stīvums. Ir labi, ka var atbalstīties, pieturēties pie kāda, kaut arī pie
sveša cilvēka!
Viņi paiet gaŗām viesnīcai, kuŗā Iveta pārlaida nakti, laukumam ar
apklusušajām strūklakām un lielam preču namam, kur kādā restorānā spīd jau
gaisma.
„Vai neieiesim?”
Iveta atkal noraidoši papurina galvu. Nē, vēl viņa nevar gaismā sēdēt,
vēl nevar skatīties cilvēkos un mierīgi dzert kafiju, vēl visā viņas būtībā
guļ tāds milzīgs smagums, un ausīs vēl skan tas izmisīgais kliedziens.
Vairāk neko svešais vīrs nesaka, viņš tur saudzīgi Ivetas elkoni un
ritmiski soļo viņai blakus. Iveta mēģina atcerēties, kad pēdējo reizi tā
gājusi ar kādu kopā, tā, droši paļaudamās rokai, kas vada? Tas noteikti ir
ļoti, loti sen. Pēdējos gadus viņa visur gājusi viena vai ar gadījuma
pavadoņiem un vienmēr kaut kādā steigā, kaut kādā savādā trauksmē. Tagad
viņi solo rāmi, taču pietiekami veicīgi, lai locekļos ielītu kustību
siltums.
Ivetai aizsitas kāja nelīdzenākā vietā un viņa nedaudz sagrīļojas, taču
svešā vīra roka satur viņas elkoni, pievelk viņu ciešāk sev klāt.
„Uzmanieties, te ietve izsista, nelīdzena!”
Ievilkdama dziļu elpu, Iveta pamāj ar galvu. Viņa taču svešajam nav vēl
teikusi ne vārda, bet viņš jau arī nekā netaujā, viņš tikai droši un mierīgi
ved. Kur, arī tas nav svarīgi. Un šajā mirklī Iveta skaidri sajūt, ka
pašreizējais sieviešu kliedziens pēc patstāvības, pēc pilnīgas vienlīdzības
ar vīrieti ir tikai vārdi, ķircināšanās. Ir taču tik labi uz kādu paļauties,
kad pašai vairs nav spēka, ir labi sajust gādību un drošību, ir labi
paļauties un ļauties vadīties. Var jau būt, ka tā domā tikai vājas
sievietes, taču katra, sieviete būtībā ilgojas patvēruma un drošības. Gluži
neapzināti Iveta pieliekusi galvu tuvāk svešā vīra plecam, un tikai tagad
viņa sāk elpot mierīgi un skaidri saskatīt, kurp viņi iet.
Tas pats pulkstenis, kas vēl tumsā noskaitīja rīta sesto stundu, nu nosit
astoņas reizes, bet pirmītējo saules spraukšanos mākoņi aizturējuši pavisam.
Diena var sākties arī bez saules, var pamest uz rudenīgās zemes blāvu,
nemīlīgu gaismu ar aukstumu un pelēkumu, jo nekādu gaismu no šīs dienas jau
Iveta nevarēja sagaidīt, no dienas, kas ir oficiālas beigas kādam viņas
dzīves posmam.
Priekšā paviz tāds kā plašums, beidzas namu augstās sienas un pārsteigta
viņa ierauga upes vizēšanu. Tagad viņa paveŗas ciešāk cilvēkā, kuram tik
paļāvīgi soļojusi blakus, kuŗa kaklautā sildās un kuŗam bija pieglaudusi
galvu. Tas ir vīrs pāri pusmūžam, un viņa sejā atspīd pašlaik upes vizēšanas
gaisma un miers.
Pamanījis Ivetas skatu pievērstu sev, svešais pagriežas pret viņu tieši
un uzsmaida.
„Vai
kļuva mazliet siltāk? Mēs jau soļojām tīri knaši!”
„Jā, ir silti,” Iveta atsaka un turpina tādā pašā ritmā iet pretim upei.
Un tad paveŗas ne tikai upe, bet tilti! Viens no tuvākajiem tiltiem ir tāds
kā pazīstams. Pirmajā mirklī Iveta neatceras, kur īsti tādu tiltu redzējusi,
bet tas ir redzēts. Un tad viņā asi un spēji ieskanas Jūlija kliedziens:
Ieviņ! Nu viņa uzreiz zina, kur šādu tiltu redzējusi. Tie bija pēdējie
dziesmu svētki, kad viņa pēc turpat divdesmit gadiem atkal vaigu vaigā
redzēja Jūliju, un tas bija uz tāda tilta. Toreiz viņai gaŗām pagāja grupa
cilvēku, un pēc dažiem brīžiem, kad viņa jau gandrīz bija gaŗā tilta galā,
kāds sauca: Ieviņ! Viņa strauji atgriezās, jo kopš mātes nāves neviens viņu
šajā vārdā nebija saucis. Viņa skatījās, kur stāvēja pirmītējie gaŗāmgājēji,
un nu viens no viņiem nāca pretim. Ieviņ! Viņš sauca vēlreiz, un tikai tad
viņa pazina Jūliju. Aizgājušie divdesmit gadi tomēr bija pārvērtuši gan
Jūlija seju, gan augumu, tikai balsī bija tas pats priecīgais siltums, kas
lika sadrebēt Ieviņas bērnu dienu skaistumam. Tāpat kā toreiz pie pelēkās
barakas, Iveta metās Jūlijam pretim, apkrita ap kaklu un raudāja un smējās,
un bija tāda sajūta, ka beidzot viņa ir mājās. Kādās mājās? Šajā dažu minūšu
brīdī viņa skaudri izjuta, kā sāp pazaudētās bērnu dienu mājas un
neuzceltās, izjukušās viņas ģimenes mājas. Un tad jau ap viņu bija pārējie -
Jūlija ģimene, sieva un bērni, un viņi visi zināja, kas ir Ieviņa, viņi visi
sirsnīgā priekā ieņēma viņu savā ģimenīgajā siltumā. Kaut Jūlija sieva bija
tikai pirmo reizi sastapta, taču likās tuva un pazīstama, tāpat kā tikai
fotogrāfijās redzētie bērni. Pēkšņi nebija ne svešuma, ne izjukušu māju,
bija vienkārša, droša iekļaušanās kādā sirsnīgā ģimenē, kur atkal ar saviem
smiekliem viņu ķircināja Jūlijs.
Un lūk, nu priekšā tāds pats tilts, tikai uz tā neviena nav! Kā Ivetas
domas apstrīdot, pašā tilta vidū pēkšņi uzzibsnī saules stars, viens vienīgs
stars, kas liek vidus daļai izcelties saulē, kamēr tilta gali smagi un tumši
ieplūst pelēkajos krastos. Upe pie tilta viz spožā sidrabainā gaismā, kā
gribēdama tieši Ivetai pamest sīko vilnīšu atspulgas.
„Vai tā stāvēdama nenosalsit atkal?”
Tas ir svešais vīrs, kas tā prasa, saudzīgi vēl aizvien turēdams viņas
elkoni.
Spožais stars dziest, mākoņu vāls to aizslauka, un tilts atkal vienādi
pelēks savieno abus krastus. Iveta skaidri jūt, ka šajā mirklī viņā ir
ielijis miers. No spožā stara pār tiltu tas ielijis cauri svešā vīra
siltajam kaklautam viņas matos, viņas augumā, viņas domās. No saules
vizēšanas viņā palicis kaut kas no tā siltuma un gaismas, kas viņu apņēma
toreiz, kad tās dažas dienas iekļāvās Jūlija ģimenes priecīgajā saskaņā,
iekļāvās tajā kā Ieviņa, ne kā Iveta.
„Tas saules stars uz tilta bija tik ļoti skaists!” Iveta svešajam vīram
nu pasaka pirmo teikumu, un arī viņa smaidā nu atspīd kaut kas no
sidrabainās vizēšanas.
„Tādā lielā pelēkumā reizēm pietiek ar vienu staru, lai ieraudzītu arī ko
skaistu,” svešā roka tomēr droši un noteikti pagriež Ivetu uz otru pusi,
„bet iesim vien projām no upes, te ir krietni aukstāks nekā pilsētas
centrā.”
Un viņi iet. Kad jau nami ielas abās pusēs, Iveta vēlreiz atskatās uz upi
rīta pelēkajā gaismā. Tiltus no šīs vietas vairs nevar redzēt, bet viņa
domās redz to vienu tiltu, to, kuŗa vidū īsu mirkli uzkrita sidrabains
saules stars, un nu viņai liekas, ka šajā vizmā stāv arī Jūlijs, tikai viņš
ir viens un ap viņu nav parastā priecīgā siltuma.
Iveta noskurinās, kā nokratīdama netīkamu sapni. Kādēļ viņa visu laiku
domā par Jūliju? Jūlijam dzīvē ir pašam sava vieta, tālu projām, silta,
droša vieta, un ar savu nestabilo dzīvi Ivetai jātiek galā pašai.
Kad viņi atkal nonākuši pie atvērtā restorāna, Iveta pamāj ar galvu, un
droši iet līdz svešajam. Viņi dzer kafiju un nu sāk arī runāties, vispirms
par pilsētu, par aso vēju, par vakardienas siltumu un par pēdējām lapām koku
zemākajos zaros. Viņi brokasto lēni, viņi neprasa viens otram nekā, it kā
viņi sen pazītos, it kā kopā viņi tā būtu sēdējuši jau gadiem. Kad
pulkstenis nositis devīto rīta stundu un Iveta jūtas pilnīgi
nomierinājusies, atsilusi un paēdusi, viņa saka:
„Tagad man jāiet. Tas nav nekas priecīgs, kas man jākārto šajā pilsētā,
no kuŗas jau pēcpusdienā aizbraukšu, bet ar patiesu sirsnību es atcerēšos
jūs un to savādo mirkli pie upes. Tas man kaut ko atgādināja. Paldies jums
par to, paldies par līdznākšanu.”
Svešais neprasa, ko viņai īsais saules mirklis atgādināja, neprasa ne
viņas vārdu, ne kur viņa aizbrauks, viņš tikai ar abām plaukstām saņem
Ivetas roku un saka:
„Ar laiku par visu tomēr var pasmaidīt, arī tad, ja par to ir raudāts, un
smaidā noteikti ir vairāk siltuma nekā asarās.”
Iveta piekrītoši pamāj ar galvu. Viņa noņem silto, mīksto kaklautu un
sniedz atpakaļ: „Paldies, tas tik tīkami sasildīja. Bet tagad man ir jāiet.
Ardievu.”
*
Tikai pēc vairākām nedēļām, kad tā aukstā, pelēkā novembŗa diena svešajā
pilsētā bija jau tikpat kā aizmirsusies, kad Ivetas laulība nu bija arī
oficiāli izšķirta, pienāca vēstule no Jūlija. Turot to rokās vēl neatvērtu,
Iveta sajuta savādu smagumu un mirkli pat kavējās vēstuli atplēst. Bet tad
viņa to lasīja, un vārdi savirknējās skumjā ziņā. Nomirusi Jūlija sieva,
pēkšņi, negaidīti - nav vairs. Bēres bijušas piektdienā, un tā bijusi viņa
mūžā tā smagākā diena, jo tikai tajā mirklī tā īsti aptvēris, ka nu aprok uz
visiem laikiem viņa sievu, viņa mūža līdzgaitnieci, viņa bērnu māti, un tajā
brīdī viņam licies, ka kapā aprok ari viņa dzīvi. Māja tagad esot tukša un
klusa, un vēl no visiem stūŗiem, no visiem plauktiem un lietām pretim
raugoties ar sievu kopā pavadītie mirkli. Skapī vēl karājoties viņas tērpi,
uz kumodes stāvot dzintara krelles, bet ne viņš pats, ne bērni nespējot
aizkārt un nolikt viņas lietas, it kā cerēdami, ka tomēr vēl kādā dienā
pavērsies durvis un viņa atkal ienāks mājā un tā kļūs mājas, siltas, gaišas
mājas! Ar prātu jau zinot, ka nekad, nekad viņa vairs neienāks, un esot
grūti, ļoti grūti, bet neviena diena vairs neesot tik rūgta kā tā bēŗu
piektdiena.
Iveta paskatījās kalendārā. Tā bija tā piektdiena, kad šķīra viņas
laulību, tas rīts, kad viņa pie svešās baznīcas durvīm sevī juta smagumu un
satrūkās no Jūlija kliedziena, kad uz tilta saules gaismā it kā stāvēja
Jūlijs viens pats.
