SUBJEKTĪVAS PIEZĪMES PAR TEĀTŖIEM LATVIJĀ 1973. GADĀ

 

Īsa pamācība mīlēšanā. Dailes teātrī  Rīgā. Tirgus skats. Centrā: O. Dreģe-Alīde.

Šķiet, vislabāk Latvijas teātŗu pašreizējo situāciju raksturo Mārtiņa Zīverta iespaidi, apmeklējot Rīgas teātŗus 1969. gada septembrī:

Mēs te „šai pusē” mēdzam domāt, ka latviešu teātris šodien kļuvis par partijas propagandas ruporu. Bet tā gluži nav. Rīgas lielie latviešu teātri tagad sagatavo 6-8 lugas gadā. Propagandas nolūkiem var uzspiest lielākais divas; − publika tās neiet skatīties, bet teātŗiem vajadzīgās budžeta summas tomēr jānopelna. Un tāpēc jāpieļauj izrādes, kas partijai nav gluži patīkamas, bet ir vajadzīgas.

Turpat tālāk:

Teātŗa goda uzdevums un tiešais pienākums ir izveidot augsti mākslinieciskus iestudējumus par mūsdienu vadošo sabiedrības spēku − par mūsu slaveno strādnieku šķiru.

Latvijas komūnistiskās partijas CK kultūras nodaļas vadītājs Aivars Goris saka savā rakstā „Teātŗu repertuāri − partijas redzes lokā”:

Teātŗu darbs vienmēr ir mūsu republikas partijas organizācijas uzmanības lokā.

Vēl tālāk tanī pašā rakstā:

Mūsu Jaunatnes teātris uzdevumu īsti nepilda. Pozitīvais varonis uz tā skatuves parādās loti reti. (Literātūra un Māksla, 25.8.73)

 

*

Daži vārdi par īpatnējiem iestudējumiem un latviešu autoru jaundarbiem.

Valsts jaunatnes teātris 1973./74. gada sezonu ievadīja ar dzejas drāmām, − Imanta Ziedoņa Motocikls un Aleksandra Čaka Spēlē, spēlmani. Sezonas turpinājumā vēl trešā dzejas drāma − Pētera Pētersona Mistērija par cilvēku, kas veidota balstoties uz Majakovska dzejas darbiem. Te jāatzīmē, ka autors Pētersons ir arī iestudējuma režisors.

Vai arī trimdas autori nevarētu eksperimentēt dzejas drāmas žanrā? Piemēram, izlietojot Linarda Tauna, Raiņa, Poruka vai citu autoru dzeju. Amerikā un Eiropā ar lieliem panākumiem skatuves apstaigājis Brechtam veltīts skatuves darbs, kas nosaukts − Brechts par Brechtu.

 

*

Teātŗa kritiķe Silvija Freinberga raksta par Elmāru Ansonu:

Elmārs Ansons gandrīz katrā lugā ar kaut ko pārsteidz. Dažkārt ar polītiski saasinātu satiru, citu reizi morāles formā, bet vienmēr mēģina temu atklāt ar neparastiem izteiksmes līdzekļiem. Jaunākais darbs − Makšķernieka stāsts (visa luga mums jāsaprot kā nereāls, izfantazēts stāsts par cilvēkiem, kuŗu mērķis ir noķert pēc iespējas lielāku zivi. Bet lielā zivs mājo galvenokārt viņu iedomās). (LuM 24.2.73.)

Raiņa Akadēmiskajā Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Nellijas Ozoliņas jaundarbs − skatuves novele Jāatrod cilvēks. Kritika atzīmē, ka lugas sastapšanās ar teātri varēja būt veiksmīgāka. (LuM 13.10.73.)

 

*

Vēl no jaunuzvedumiem jāmin pirmā kārtā režisora Arnolda Liniņa „ģeņģeŗu spēle” Īsa pamācība mīlēšanā. Tā ir pārsvarā jautru, brīžiem satirisku, arī naīvu lirisku skatu virkne, masu uzvedums ar dziesmām un dejām. Sižets ņemts no Rūdolfa Blaumaņa pazīstamās noveles „Brīnumzālīte”. LuM 16.6.73. numurā rakstīts:

Arnolda Liniņa paša inscenētais skatuves variants tagad Dailes teātrī ir cits, patstāvīgs darbs ar savdabīgu izveidojumu un kompozīciju. Brīnumzālītes vielā ieausti tēli, motīvi, skati un dialogi no vairākām citām novelēm, arī lugām, Blaumaņa humoristiskās prozas un dzejas, tekstā skan Blaumaņa liriskās vārsmas, izmantotas tautas dainas. Blaumaņa pārstrādāto vācu feļetonu virsraksts „Īsa pamācība mīlēšanā” humora apvalkā ietērpj uzveduma ieceri un mērķtiecību.

Māris Grēviņš turpat tālāk raksta:

Jau tagad var pareģot šai spēlei lielu popularitāti skatītājos. Uzvedums Īsa pamācība mīlēšanā ir neparasta parādība mūsu teātŗu ikdienā, tas turpina attīstīties un pilnveidoties izrāžu gaitā.

 

*

Valmieras drāmas teātris sniedzis Ilzes Indrānes romāna Cepure ar kastaņiem dramatizējumu. Literāro materiālu sakārtojis un režiju vadījis Oļģerts Kroders.

Vēlētos atzīmēt, ka Oļģerts Kroders līdz ar Pēteri Pētersonu, Māru Ķimeli un Arnoldu Liniņu pieder pie savdabīga repertuāra meklētājiem Latvijas teātŗos. Māra Ķimele Valmieras drāmas teātrī iestudējusi Pētera Šefera t.s. melno komēdiju Smiekli tumsā. Autors liek lugas darbībai notikt tumsā, t.i. aktieŗi savā spēlē izturas it kā atrastos tumšā telpā.

Arnolds Liniņš Dailes teātrī sniedzis Tenesija Viljemsa lugu Legūnas nakts. (Domāju, ka lugas nosaukums ir − Iguānas nakts).

Vēl jāatzīmē Harija Gulbja lugas Silta, jauka ausainīte inscenējums Akadēmiskā drāmas teātrī. Režisors Alfrēds Jaunušans kopā ar scenogrāfu (dekoratoru) Gunāru Zemgali izmantojuši kā dekoratīvu elementu firmu zīmes, kas sakārtas šūpojas zem skatuves griestiem. Lugas darbībā parādās tirdzniecības uzņēmuma vide, tā kā Zemgaļa dekorācijas elementi attaisnojas un organiski sakļaujas ar lugas tematiku.

 

*

LPSR Valsts filharmonijas aktrise Aija Magone sniegusi Žana Kokto viencēlienu vienai personai − Cilvēka balss. Autors to veltījis žanra dziedātājai Edītei Piafai.

Intervijā Aija Magone izteica izbrīnu, ka daži biedri šaubījušies, vai šī drāma būtu vajadzīga mūsu laika biedram?

Neapšaubāmi kaitīgs darbs, jo neparāda pozitīvismu. Un ko viena aktrise var darīt kollektīva labā?

 

*

Savdabīgu spriedumu par teātŗa kritiku intervijās devuši vairāki aktieŗi un režisori.

Režisore Māra Ķimele: „Kritiķi bieži vien vērtē izrādes pēc citiem spēles noteikumiem nekā tos uzstāda režisors.” LuM 29.9.73.

Režisors M. Kublinskis: „Mīlu cilvēkus, kas sarunājas jēdzieniem, nevis vārdiem.” LuM 13.10.73.

Aktrise Dina Kuple: „Par lugas koncepciju kritiķi recenzijās runā mazāk nekā par aktieŗiem, bet režisoru reizēm pat nepiemin.” LuM 17.11.73.

Aktrise I. Tomsone: „Rodas iespaids, ka ir aktieŗi un režisori, kuŗus nedrīkst kritizēt, bet citus drīkst.” LuM 24.11.73.

Aktieris Harijs Liepiņš: „Kritikai neticu. Tā nav ne pietiekami profesionāla, ne arī principiāla. Ir lugas un aktieŗi, kuŗus kritika nekad neaizkar. Te es saredzu melus, tāpēc neticu tai. Skatītājs ir objektīvākais kritiķis. Mūsu skatītājs nešķaidās ar aplausiem, bet uztvert zāles reakciju var vienmēr, un tā dod morālu gandarījumu par padarīto darbu.” LuM, 15.12.73.

 

*

Aktrise Astrīda Keiriša saka:

Aktieris ir atkarīgs no repertuāra. Gandarījumu sagādā iespēja tēlot lugās, kas saturā ir bagātas, bet dusmas un žēlums, kad jātēlo nevērtīgā lugā. Kāpēc teātŗa ļaudīm jāizšķiež savi spēki tur, kur dramaturgam pietrūcis talanta?! LuM, 22.12.73.

Gluži kā trimdas teātŗos!

 

*

Dramaturgs Harijs Gulbis atzīstas:

Dažas lomas esmu rakstījis konkrētiem aktieriem. Pat pret savu gribu, jo ir bijis tā, ka apzinīgi esmu centies dzīt kādu aktieri prom no savas iztēles, bet viņš atkal un atkal atgriezies. Tur viņš smaida, staigā un runā un neko viņam nevar padarīt. LuM, 24.3.73.

 

*

Rakstā „Domu apmaiņa par teātri” režisors Oļģerts Kroders saka:

Starp citu pie „smalkās dzīves” pieder arī teātŗa apmeklēšana, īsts skatītājs teātri patiesi mīl un izrādes skatās pēc iespējas regulāri. Bet daudzi uz teātri iet, lai palepotos ar savu iedomāto intelliģenci vai jaunu tērpu. Lejputrija nekad nevar būt dzīves mērķis, jo tā ir sastingums. LuM, 15.9.73.

Latvijas teātŗa apmeklētāju profils ir ļoti līdzīgs Sidnejā un Melburnā redzētajam. Bet ir arī tādi, kas teātri konsekventi neapmeklē − ne latviešu, ne arī austrāliešu.

 

*

Par režisora Jāņa Zariņa 80. dzimšanas dienu raksta Lilija Dzene (LuM, 8.9.73.):

Jānim Zariņam nebija sava teātŗa, kā tas izveidojās Smilģim, Amtmanim-Briedītim. Mākslinieks, kuŗa visa būtība tiecas uz paliekamību, stabilitāti, kas ir sakņu laidējs cilvēks pēc savas dabas, nerada iespēju uzcelt savu principu teātri.

Jānis Zariņš ar pārtraukumiem strādāja Strādnieku un Nacionālajā teātrī, tad Nacionālajā operā, kā arī kādu laiku Liepājas teātrī.

 

*

Sidneja − Rīga!

LuM 1973. g. 1. septembŗa numurā rakstīts:

Jaunais Jāņa Raiņa Dailes teātris. Vietu skaits zālē − 1080; mazajā mēģinājumu zālē − 220-400. Teātŗa būves izmaksa − 6 līdz 7 miljonu rubļu. Termiņš teātŗa ēkas nodošanai ekspluatācijai − 1975. gads.

Sidnejas operas namu būvēja vairāk nekā desmit gadu, un tas izmaksāja 102 miljonu Austrālijas dolāru. Cik ilgi būvē Dailes teātŗa jauno namu?

 

Spodris Klauverts