Ojārs Krātiņš

PĀRDOMAS PAR KRITIKU

 

Vēl tikai nesen, pat priekš pieciem gadiem, es domāju, ka literārais darbs ir izdibināms un aprakstāms objekts, kas sevī ietveŗ autora apzināti radīto uzbūvi un tās nozīmi. Izejot no šāda pieņēmuma, kritiķa uzdevums bija darba „īstās” uzbūves un nozīmes atklāšana. (Es lietošu vārdu „kritiķis” tāpēc, ka tas ir pierastāks, kaut gan pareizāk būtu teikt „apcerētājs” vai „aprakstītājs”, ja kritiķa darbībā neietelp grāmatas „labuma” izvērtēšana; „labs” ir tas, kas patīk, un kāpēc lai savu gaumi uztieptu citiem?)

Starplaikā es esmu šo pieņēmumu tiktāl pārvērtējis, ka no tā nekas vairs nav atlicis. Vispirms es tagad atšķiŗu rakstnieka attieksmi pret darbu no lasītāja attieksmes. Tām nav tiešu sakaru; ir tikai apstāklis (literārais darbs), kas ir nozīmīgs abās situācijās, Darbs ir rakstnieka apzinātas un neapzinātas izdomas rezultāts; autors tam ir devis kādu uzbūvi un droši vien iecerējis tam kādu nozīmi. Bet ne šī uzbūve, ne nozīme ir objektīvi konstatējami fakti. Tie pastāv rakstnieka uztverē, un uztvere nav objektīvs konstatējums par ārpasaules būtību, bet subjektīva izpratne jeb nozīmes piedēvēšana ārpasaules sastāvdaļām.

Lasītāja attieksme pret literāro darbu ir lasīšanas rezultāts, un zināmā mērā lasīšana līdzinās radošai izdomai − tā ir šīs izdomas vēlreizēja radīšana kādas jaunas apziņas apjomā. Tāpat kā kādas partitūras interpretācija nevar izgaismot komponista nolūkus, lasīšana nevar atklāt rakstnieka noslēpumus. Tā nevar atklāt darba nozīmi, kuŗu tam piedēvējis rakstnieks, jo nozīme nepastāv darbā pašā, bet rakstnieka prātā. Ja viņš nav pats neko teicis par to, ko darbs viņam nozīmē, visi minējumi var būt tikai minējumi, kas man interesē tikai kā minētāja personības izpausmes. Literāram darbam nav nevienas „īstas” vai „pareizas” nozīmes; tam ir tik daudz nozīmju, cik dažādi cilvēki spēj tās piedēvēt. Sakarā ar šiem secinājumiem zudis literātūrkritikas mērķis agrākajā nozīmē − kā darba būtības un autora nodoma atklāšana.

Kas tad nu atliek? Vai kritikai var būt vēl kāds cits mērķis? Ko citu tā varētu panākt? Pirms es pievēršos šiem jautājumiem, gribu atgādināt, ka pēc mana ieskata lasītāja attieksme pret literāro darbu ir tikai viena no mūsu attieksmēm pret ārpasauli (t.i. pret visu, kas atrodas ārpus mūsu apziņas un ko mēs nevaram būtiski pazīt). Tātad kritika nebūt nav ļaunākā stāvoklī kā polītika, vēsture, ekonomija u.tml. Tas, ko mēs saucam par pasauli, īstenību vai lietu nozīmi, ir mūsu apziņas fabrikāts, un ja mūsu apziņas būtu savādākas, mainītos arī mūsu īstenības. Kad es biju puika, mana pasaule bija stipri atšķirīga no tās, kuŗā es dzīvoju pirms pieciem gadiem, un šodien tā atkal ir cita. Neizbēgami mēs visi dzīvojam katrs savā pasaulē, kaut gan mums ir kopēja ārpasaule. Cik atšķirīgas šīs pasaules var būt starp vienas kultūras piederīgiem, ir interesants pavediens Ilzes Šķipsnas romānā Neapsolītās zemes; salīdzinot kultūru ar kultūru (antropoloģiskā nozīmē) atklājas gandrīz neticama dažādība.

Jautājums par kritikas mērķi, izejot no līdz šim iezīmētiem pieņēmumiem, man šķiet, nav risināms, pirms neesmu noskaidrojis lasīšanas norisi. Rindu pēc rindas es uztveru grāmatas vārdus, sakopoju, izprotu, emocionāli iekrāsoju atkāra no tā, kā grāmatā attēlotais atbalso manu pieredzi; sakopojumus mēģinu ietvert arvien vispārīgākos vispārinājumos (jeb tēmās), līdz grāmata ir izlasīta, pārdzīvojums beidzies, vispārinājumi sader vai nesader kopā, un man prātā paliek kaut kas pilnīgs un vesels kā gotiska katedrāle vai sauja lausku no nezināma daudzuma vāzēm. Vēl jāievēro, ka kaut gan es nezinu, ko lai sagaidu no nelasītas grāmatas, es lasīšanas norisi pastāvīgi ietekmēju, izejot no savas iepriekšējās pieredzes ar grāmatām: es sagaidu, ka es varēšu atrast tēmas, saprast tēlus un notikumus un piedēvēt visam kādu nozīmi. Turklāt, ja es vēlos baudīt kriminālromāna sasprindzinājumu, es jutīšos vīlies, ja atklāšu, ka lasu humoristisku sadzīves stāstu u. tml. Tātad lasīšanas norise ir progresīva atklāsme, kas pastāvīgi mainās, katru mirkli atskatoties uz visu iepriekšējo un projicējot minējumus par sagaidāmo. Diemžēl, šī norise kā plūstošs pārdzīvojums nav aprakstāma, jo, lai rakstītu, man būtu jāpārtrauc lasīt un līdz ar to jāizjauc pārdzīvojuma būtība. Tāpēc grāmatas, kas izlasītas vienā laidā, atstāj visstiprāko un ilgstošāko iespaidu.

To, kas man paliek prātā pēc grāmatas pārdzīvojuma, saukšu par atmiņām. Līdz šim es konstatēju, ka nevaru rakstīt par grāmatu pašu, ne par autora „domu” grāmatā, ne par lasīšanas norisi. Nonākot pie atmiņām, esmu uzgājis kritikas izejvielu, kas tomēr arī nav bez saviem sarežģījumiem. Vispirms, katra cilvēka atmiņas par vienu un to pašu grāmatu būs atšķirīgas, lai gan starp tām būs arī līdzības. Ja tas tā nebūtu, tad kritiķu raksti būtu tikpat vienveidīgi kā zinātnisko eksperimentu ziņojumi. Otrkārt, ko nozīmē aprakstīt savas atmiņas? Es nevaru tās notvert kā ievārījumu traukus plauktos, kuŗām ir pielipinātas zīmītes, kas man pasaka trauku saturu un ievārīšanas datumu. Atmiņas pēc pirmās lasīšanas ir par vājām, nenoteiktām; miglainām, lai tās viegli ietvertu vārdos. Tātad grāmata jālasa vēlreiz, labāk vairākkārt. Ja pirmo reizi atmiņas uztveŗ pārdzīvojuma galvenās kontūras, tad katru nākamo reizi tās iedarbojas uz lasīšanu kā arvien pilnīgāk iezīmēta karte. Rezultātā, kaut gan lasīšana ir norise, kuŗas būtība atkarīga no laika izjūtas, manas atmiņas šo norisi pārvērš par plānveidīgu telpu, kuŗā es varu momentāni pārvietoties no viena stūŗa uz diagonāli pretējo, no vienas pārdzīvojuma detaļas uz otru, nepārdzīvojot visu to, kas norises plūsmā atrodas starpā. Jāsecina, ka manas atmiņas lasīšanas pārdzīvojumu nespēj pareizi atspoguļot. Bez tam, viņu tendence, grāmatu pārlasot vairākkārt bez lieliem starplaikiem (kas atļautu aizmirst) ir arvien noteiktāk iezīmēt visu, kas saistās ar jau iepriekš ievērotā vadlīnijām. Pirmais grāmatas pārdzīvojums tad šķiet noteicējs, kaut gan tas savukārt nav noteicams, jo atkarīgs no tā, vai esmu labi izgulējies, paēdis, esmu labās attieksmēs ar sievu, t.i. no mana pašreizējā garastāvokļa.

Sājos apstākļos kritiķa mērķis būtu raksturot un apcerēt tās sakarības no saviem grāmatas pārdzīvojumiem, kas viņam visdziļāk iespiedušās atmiņā, vai citiem vārdiem, vistiešāk atbilst viņa pasaules uzskatam. „Kāds cilvēks ir, tā viņš redz”, saka angļu dzejnieks Viljems Bleiks (William Blake) un atkal, „Domai nav iespējams saprast kaut ko lielāku par sevi pašu”. Tātad grāmatas ir spoguļi, kuŗos mēs saskatām sevi pašu, savu pieredzi, pārliecības, pieņēmumus. Par tik, cik mums tie ir kopēji, mēs varēsim savā starpā viegli saprasties un, apcerot grāmatas, šķietami rakstīsim par vienu un to pašu objektu. Tāda saprašanās neprasa pūles un atļauj mums iesnausties pārliecībā, ka ārpasaule nemaz nevarētu būt uzskatāma citādi, kā mēs to darām. Bet man šķiet svarīgāk būtu no šī snauda mosties, un te mums var palīdzēt cilvēki, kuŗu pasaule ir atšķirīga no mūsu un kas, ja viņi ir kritiķi, apzinīgi atklāj tos pieņēmumus un viedokļus savā pieredzē, kas noteic, ko viņi spēj saredzēt. Ko kritika var panākt, ir atklāt cilvēku pasauļu dažādību, nevis grāmatu būtību.