JG100: Maiņas, simpozijs. Piedalās E.Andersons, J.Andrups, E.Dunsdorfs, P.Klāns, O.Kleinbergs, V.Lapenieks, J.Lelis, J.Silenieks, un A.Straumanis

Nozīmīgākā maiņa, kas skārusi latviešus pēdējos 20 gados, ir fakts, ka latvieši kā tauta vēl joprojām palikusi dzīva un aktīva kā dzimtenē, tā pārējā pasaulē, neraugoties uz sākotnējiem draudiem tās eksistencei Staļina režīmā un Rietumu pasaulē asimilācijas un skaudrās eksistences cīņas apstākļos.

Latvijā 50.-to gadu sākumā izbeidzās aktīvā (dažuviet arī bruņotā) pretestība, un tās vietā stājās pasīvā. Izmisīgi varonīgās, dažkārt pašnāvnieciskās apņēmības: uzvarēt vai mirt vietā pamazām ieviesās apņēmība pastāvēt un dzīvot ilgā, pelēcīgā, vientulīgā cīņā. Latvijā pēdējo 20 gadu laikā ir radikāli izmainījies tautas sastāvs un dzīves veids. Ar 1949. gada masu deportācijām bija izdeldēts latviešu zemnieku šķiras kodols. Lauksaimniecības kollektīvizācija tai pašā laikā iznīcināja latviešu tautas šūpuli un spēka avotu - latviešu zemnieku sētu. Rūpniecības forsēšana apgrieza otrādi lauksaimniecības un rūpniecības samērus, -tagad 60 proc. ir kļuvuši par pilsētniekiem un rūpniecības proletāriātu. Tam klāt nākusi nemitīgā sveštautiešu masas ieplūšana. Visas šīs pārvērtības bijušas tik straujas, plašas un ar tik radikālu ietekmi tautas dzīves veidā, ka tādas latvieši nav pieredzējuši kopš Lielā ziemeļu kaŗa vai 13. gadsimta.

Trimdā 50.-tos gados mainījās iekšējais noskaņojums. Tie, kas bija devušies svešumā pilngadības vecumā, atskārta, ka viņiem nav cerību atgriezties brīvā tēvzemē savas dzīves laikā vai aktīvā mūža daļā, ja nenotiek kāda labvēlīga nejaušība. Daļai trimdinieku radās depresija, ka pasaules polītiskā strupceļa dēļ trimda nepilda savu galveno uzdevumu - palīdzēt Latvijai atgūt brīvību. Daļa Rietumos nonākušo latviešu izbeidza būt polītiskie trimdinieki un apzināti vai neapzināti padevās asimilācijai. Par spīti šīm lielajām un ļoti draudīgajām pārmaiņām, izteikti apliecināta ir latviešu griba dzīvot un pastāvēt.

Viens no lielākajiem brīnumiem ir latviešu literātūras atjaunošanās, sākot ar 50.-tiem gadiem. Tēvzemē pēc Staļina nāves uz īsu brīdi mazinājās spaidi, un līdz ar to radās nelielas iespējas teikt brīvāku vārdu. Taču galvenais faktors bija jaunas paaudzes ienākšana literātūrā.

Vēl zīmīgāka šī literātūras atjaunošanās ir trimdā. Lirikā jaunu stilu iekopj G. Saliņš un L. Tauns, pie kam šai attīstībā loti svarīga loma ir Jaunajai Gaitai. Pēc tam nākamo 15 gadu laikā izaug vesela jaunās dzejas kopēju saime. Stāstniecībā atjaunošanās sākas ar eksistenciālisma ieskaņām (G. Zariņš, M. Kovaļevska), ar vientuļnieka (outsider) pasaules tēlojumu (Andrejs Irbe) un tālākā attīstībā ar jaunu stilu, koncepciju un problēmatiku kā I. Šķipsnas izcilajos darbos.

Pārmaiņas, kādas sākot ar 50.-tiem gadiem notikušas latviešu literātūrā, vēsturiskā kopsakarā nostājas blakus pārmaiņām, kādas nesa pag. gadsimta 90.-tie gadi, posms pēc 1905. gada revolūcijas un neatkarības laika 30.-tie gadi (psīcholoģiskā novele un lirikas atjaunošanās).

1. Kādas Jūsu vērtējumā ir nozīmīgākās maiņas, kas skārušas latviešus visā pasaulē pēdējos 20 gados?

Nozīmīgākās maiņas latviešu dzīvē visā pasaulē pēdējos 20 gados ir tiešā sakarā ar maiņām pasaules polītiskajā ainā. Pagātnē - JG norādītajā 20 gadu periodā, - tās ievada Staļina gals ar sekojošu liberālizāciju Padomju Savienībā un Rietumu-Austrumu attieksmēs. Tagadnē šis posms iezīmējas ar vispārējiem centieniem starptautisko saspīlējumu mazināšanā un ar ilgstoša miera interesēm. Filozofi pašlaik klusē, runā polītiķi un ģenerāļi - technikas, saimnieciskā progresa un vispār civīlizācijas norišu gumdīti. Iniciātīva šajā attīstībā pieder Padomju Savienībai, kuŗa, Marksa novecojušo dogmu un metožu saistīta, tālu atpalikusi Rietumu progresam un spiesta to panākt.

Bet tas nav kultūras, tas ir praktiskās dzīves progress ar visām tā būtiskajām pazīmēm - mechanizāciju, racionālizāciju, investīciju, komūnikācijas un varas ekspansiju, konkurenci, enerģijas krizi. Nacionālie motīvi šajā sacensības un pseudosadarbības spēlē identificējušies ar varas motīviem. Tai pašā laikā fašisma iznīdēšanai sekojusi marksisma izviršana un atmiršana, dodot vietu polītiskam sektantismam un idejiskam tukšumam. Jaunu ideālu rašanās nav saskatāma.-Latviešu tautai savi nacionālie ideāli bija jāpakļauj vispārējiem strāvojumiem kā emigrācijas zemēs, tā Latvijā - tālu pāri tai relātīvitātes robežai, kas raksturo jebkuŗas nacionālas eksistences būtību kādā noteiktā apkārtnē. Līdz ar to maiņas pasaulē nozīmējušas maiņas latviešiem - uz praktisko, utilitāro pusi, kuŗā tikpat maz vai daudz gara kā viņu apkārtnē.

No pieredzes Latvijas strautmalā zinu un liecinu, ka mazs cinītis apgāž vislielāko vezumu. Brīvās pasaules universitātēs esot 1000 latviešu zinātnieku. Šim tūkstotim bez bailēm un aizdomām lai pieskaitām tos zinātniekus Rīgas universitātē, kas māca fiziku, ķīmiju un citas zinātnes, bez "mirstošās ideoloģijas" aizspriedumiem. Nepieminēsim ļaunu un vēlēsim šiem mūsu cilvēku gaismnešiem: Ej, bāliņ, taisnu ceļu...

Viena no raksturīgākām pārmaiņām attiecas uz jaunāko paaudzi. Jau kopš laba laika mūsu jauniešos ir novērojama zināma atraušanās tendence no galvenās trimdas pamatmasas. Rezultātā radies arī speciāls sugas vārds - "vecīši". Daļēji ir novērojams pat principiāls nerespekts pret visu, ko "vecīši" dara.

Respektējot jauniešu tieksmi jaunu ceļu meklējumos, tomēr jābrīdina, ka nebūtu gudri noārdīt vecās ēkas, pirms jaunās vēl nav uzceltas. Pie tam, dažas no šīm vecajām ēkām vēl ir ļoti labas.

Otra trimdas sabiedrības pēdējā laika iezīme ir, ja tā varētu teikt - atdzimšana un atmiršana. Ar atdzimšanu es domāju nacionālās apziņas un tautas kopības atmodu, kas visspilgtāk izpaužas arvien pieaugošā aktīvitātē dziesmu svētkos, tautas deju ansambļos, 2 x 2 utt. Atmiršanas procesā tāpat ir iesaistīti gan jaunieši, gan "vecīši", un par tiem cits nekas nebūtu sakāms kā - miers viņu pīšļiem.

Aklimatizēšanās procesam bijuši arī negātīvi aspekti. Izcelšu līdz šim mazāk pārrunātos (jauktās laulības, asimilācija, latv. val. prasmes pagrimšana diskutētas jau diezgan bieži).

Sevišķi svarīgs, maz pārrunāts negātīvs fakts ir vispārīgas latviešu sabiedrības iziršana. Tagad visdzīvākā latviešu "pamatorganizācija" ir "viesību kliķīte", kas apvieno tikai dažas ģimenes. Šo ģimeņu jaunākie locekļi ļoti reti vai pat nemaz neredz visu savas pilsētas latviešu sabiedrību.

Latviešu organizācijām jāmeklē amatvīri gandrīz jau pēc tā principa, ko agrāk pazinām tikai tautas pasakās: Ja nedabūsi citu muļķi savā vietā, dabūsi arī tālāk pūlēties pats. Mazliet prestiža vēl turas tikai mūsu t.s. "jumta organizācijām", bet arī šīm struktūrām sienas un pamati pamazām demateriālizējas.

Tagad augošos vēl dažreiz sakustina varbūt 2 x 2 un līdzīgi pasākumi - bet pēc īsa laika viņiem atkal vismaz uz gadu jāatgriežas tais latvietības tuksnešos, kas arvien vēl saucas "latviešu centri".

Kopības sajūtas trūkums varbūt ir bijis galvenais faktors arī latviešu valodas prasmes slīdēšanai uz leju.

Par nozīmīgāko maiņu ieskatu Latvijas lauksaimniecības pāreju uz rūpniecisku ražošanu. Ar to noslēdzas Latvijas industriālizācija. Šo maiņu procesa izraisītie izaicinājumi, spēja vai nespēja tos asprātīgi atrisināt; ievērojot zemo tautas dzīvā spēka pieaugumu, var kļūt par liktenīgiem tautas nākotnei. - Zīmīgi, ka arī ārpus Latvijas pat tie latvieši, kas Latvijā darbojās lauksaimniecībā, ar retiem izņēmumiem, pārgājuši uz darbu rūpniecībā.

Apziņa, ka lietas nemainīsies strauji: "ierakšanās" polītiski, kultūrāli, saimnieciski.

Visvairāk gan laikam skāris mūs maiņu trūkums - tas licis mainīties mums pašiem.

Ja maiņa ir pasaules kārtība, tad nemainībai jābūt agresīvai un dinamiskai, lai maiņā pastāvētu. Agresīvs konservātīvisms, šķiet, lielākai daļai latviešu ir tuvāks kā skeptisks radikālisms.

Ideoloģiskās maiņas ir latviešus skārušas visai maz. Pirms divdesmit gadiem starp trimdas drūmākiem pareģiem bija tādi, kas paredzēja pilnīgu asimilēšanos nedaudzu gadu laikā. Vispārsteidzošākais varbūt ir tas, ka trimda vēl ir zināmā mērā trimda tik daudziem un to skaits, kas sevi uzskata par latviešiem, ir sarucis tik maz.

Visā pasaulē ieskaitot Latviju - latvieši kā tauta ir piespiesta apmierināties ar status quo. Saukļi pēc nacionālās vai darba tautas vienības tos vairs neietekmē; tie cenšas tikai pēc savas personiskās labklājības.

Mūsu prese kā dzimtenē, tā trimdā nav savu uzdevumu augstumos, kādēļ nevar būt runas par īsti pareizu pārmaiņu atspoguļošanu latviešu sabiedrībā kā dzimtenē, tā pārējā pasaulē. Latvijā tā ir ideoloģiski polītiskos grožos, ko daļēji var attiecināt arī uz zināmiem trimdas izdevumiem. Rietumos preses darbību ierobežo personāla trūkums un financiālās grūtības, ko rada nelielā lasītāju baze, kas pamazām sašaurinās.

Latviešu prese tēvzemē nevar atspoguļot neko vairāk kā okupācijas propagandas programmu. Latviešu prese trimdā puslīdz pietiekami atspoguļojusi polītisko notikumu maiņas, ciktāl tās skārušas latviešu tautu. Tautas sastāva un dzīves veida pārmaiņas tēvzemē nav pietiekami pētītas un izgaismotas, un tikpat kā nemaz nav apskatītas, pat īsti nav konstatētas, iekšējā noskaņojuma maiņas tēvzemē un trimdā.

Mūsu prese kopš 1953. g. visvairāk un visprecīzāk atspoguļojusi tās pārmaiņas latviešu sabiedrībā, kas, pirmkārt - saistās ar emigrācijas un dzimtenes sakaru jautājumu. Otrkārt - pārmaiņas sakarā ar asimilācijas attīstību, īpašu vērību pievēršot jaunatnes un latviskās audzināšanas problēmām. Kamēr pirmajā virzienā joprojām valda nedrošība, neuzdrīkstēšanās, neskaidrība principos un taustīšanās, tikmēr otrā - alternātīvas ir skaidras: vai nu apzinīga, ne tikai bioloģiski nosacīta turēšanās pie sava celma vai aiziešana no tā, resp. asimilācija. Abu kompleksu tieša sakarība ir acīm redzama, taču mūsu presei nav drosmes to veicināt.

Par lielo presi domājot, nāk atmiņā stāsts par jaunkareivi Jelgavā. No eksāminācijas komisijas istabas iznākuša jaunkareivi draugi apbēruši ar jautājumiem: "Ko seržants prasīja? Ko viņš tev teica?"... Savā izloksnē ezerzemes dēls lēni atbildējis "Seržants teica: 'Donāt, ļoti labi, tu jau minimālās prasības apmierini!' "

Trimdas prese jau tautas prasības apmierina. Informāciju, ko lielā prese noklusē, sniedz mazā prese - mūsu biedrību un draudžu biļeteni; arī radio, televīzija un par dzimtenes dzīvi - vēstules.

No preses - rakstītā vārda mēs drīkstam sagaidīt lielāku patiesību. Tauta Latvijā ir mūsu tauta. Tādēļ svešumā rakstu zīmju pratējiem derētu būt objektīvākiem un iztikt bez "sīkiem meliem".

Mēdz teikt, ka prese esot dzīves spogulis. Bet ir arī kāds teiciens, kas presi apzīmē par jaunu ceļu lauzēju. Ja prese ir dzīves spogulis, tad mūsu trimdas prese visumā trimdas dzīvi tiešām ir atspoguļojusi. Bet kas uz ceļu laušanu vai pat neparastāku ceļu iešanu attiecas, tad jāsaka - tādas uzdrīkstēšanās gan mūsu presei ir trūcis. Prese radījusi iespaidu, ka mūsu dzīvē viss rit gludi un pareizi. Bet ja viss iet šķietami pareizi, tad kaut kas jau ir nepareizi.

Pieskāršos tikai tiem izdevumiem, kas normālos apstākļos būtu dienas prese. Vienīgās maiņas, ko tā cik necik izpratusi, ir bēres - un laulības (bet jaukto laulību lietā arī pastāv zināms apjukums). Varbūt tikai ar vienu vai pāris izņēmumiem redakciju sastāvā neatrodas vis preses amata meistari, bet gan amatieŗi. Turklāt viņi galvenokārt komplektējas no vienas (vecākās) paaudzes. Treškārt, viņi nav iekļāvušies savas vietējās zemes dzīvē.

Tādēļ nozīmīgas parādības bieži paslīd gaŗām pat neievērotas, kurpretī rutīnas norises jo bieži izbazūnētas par svarīgiem notikumiem. Laikraksti pat nav izdibinājuši vecās paaudzes sabiedrisko domu, par citām nemaz nerunājot, un tas dažreiz rada aplamas pārskatīšanās, sevišķi kad uznāk vēlēšanās sabiedrisko domu iespaidot. Iznākums galvenokārt bijis negātīvs: kādā lielpilsētā uz zināmu laiku panākta paaudžu polārizācija, norieti daži ievērojami literāti, kā rezultātā radušās divas rakstītāju biedrības utt. Līdzīgas parādības var sagaidīt vēl vairāk nākotnē, jo te ir lieliska iespēja izveidoties burvju lokam: jo mazāk kaut ko izprot, jo vairāk iespēju kļūdīties; jo biežāk pārcenšas, jo asākas tam rodas reakcijas; jo stiprāk sajūtams sabiedrības pretspiediens, jo lielāka vajadzība ierauties tikai savu domu biedru pulciņā un šaurībā. Tā rodas "pseudonotikumi" un "kontroversijas", kam ļoti mazs sakars ar mūsu dzīves attīstības reālajiem virzieniem.

Liekas, visvairāk latviešu laikrakstos ārpus Latvijas kopš 1953. gada, tieši vai netieši, ir atspoguļojusies emigrantu domāšanas nomaiņa. Cik precīzi laikraksti to attēlojuši, par to var būt dažādi ieskati.

Dzimšanas un miršanas īpaši pēdējās. Bet Jaunā Gaita un cita attiecīgā periodika kā šeit, tā Latvijā it labi atspoguļojusi arī mūsu tiekšanos pēc nemirstības.

Visā visumā mūsu prese ir uzskatījusi par savu pienākumu pārstāvēt konservātīvo viedokli un noenkurot sabiedrisko domu šaubīgajā plūsmā. Tā atspoguļo to, kas tika atspoguļots pirms divdesmit gadiem, un ne atspoguļošanas process, ne atspoguļotais nav šajā laikā jūtami mainījies.

Ja ar "mūsu presi" saprotam latviešu avīžniecību ārpus Latvijas, tad visprecīzāk ir aprakstītas mūsu daudzo biedrību valžu sastāvu mainīšanās (vai nemainīšanās) un jubileju svinēšanas. Precīzi šķiet ziņojumi par latviešu baznīcu un namu iegādi (vai pārdošanu), un tādi, diemžēl, ir arī bēŗu sludinājumi.

Pamatos būdams nelabojams optimists, gribētu atbildēt uz jautājumu ar "jā", bet faktiski jūtu, ka cilvēcē vēl daudz kas palicis no dzīvnieku attīstības stāvokļa. Caurmēra cilvēku biedē iegrimšana zinātnes un gara pasaulē. Viņu satrauc šīs pasaules neizmērojamie apvāršņi. Jo lielāki ir sasniegumi zinātnē, mākslā un sadzīves rēgulācijā, jo komfortablāki kļūst cilvēku dzīves apstākļi, jo lielāka viņu brīvība, jo nepatīkamāki ir vērot plašu cilvēces masu nogrimšanu dzīvnieku stāvoklī - terrora sistēmā, masu slepkavībās, narkotikā, dažāda veida perversijās, alu cilvēku komūnās, nevarīgos un nožēlojamos mākslas un literātūras surrogātos, robustās manierēs, demagogiem un vājas kvalitātes uznireļiem akli sekojošās masās. Jācer, ka tas ir tikai pagaidu stāvoklis. Uz šī fona lieliski izceļas būtiski veselīgā latviešu tautas locekļu stāja.

Kā pēc katra liela kaŗa, zinātnes sasniegumi bijuši tik strauji, ka devuši cilvēcei milzīgas iespējas, gan pozitīvas, gan negātīvas, arī iespēju sevi iznicināt nedaudzās minūtēs. Cilvēku sabiedrības organizācija, par cik tā izteicas polītikā un ētikā, nav tikusi šīm jaunajām techniskajām iespējām līdz, un tas ir viens no tagadnes konfliktu iemesliem.

Empīriskās un humānitārās zinātnes, gādādamas par jauniem sasniegumiem masu komūnikācijā, masu psīcholoģijas un masu sociālo problēmu pētīšanā, atbilst zemes iedzīvotāju eksplozīvā pieauguma interesēm (latviešu tautai, turpretim, kā zināms, draud izmiršana). Cilvēces lielākai daļai jau tagad kļuvis ērtāk dzīvot, taču tā nav kļuvusi laimīgāka. Kā tajā veco laiku ziņģē: "Amerikas mūža mežos moŗi dumpojās, saēdušies cūkas gaļu, atkal dumpojās..."

Ja ieskatām, ka katras evolūcijas pamatā ir prāta un gara sadarbība, tad jāatzīst, ka pēdējos 20 gados ar prātu veikts vairāk nekā ar garu; literātūra un māksla ir gan drosmīgi eksperimentējusi, šokējusi un provocējusi, taču nav devusi jaunus uzticamus pamatus nākotnes gaitām.

Zinātnes ir palīdzējušas progresēt, bet maz ir grāmatu, kas kļūs par t.s. klasisko literātūru.

Mūsu glezniecība var cienīgi reprezentēties cilvēces lielākās mākslu krātuvēs.

Arī Rīgas gleznotājs Kalniņš bija izpelnījies uzslavu par savām gleznām, kas ceļoja pa ASV pilsētu Padomju Savienības rīkotā izstādē. Mūsu ļaudis ir spējīgi radīt kaut ko skaistu, celsmīgu, vispārībā atzīstamu.

Par mierinājumu tādiem, kas uztraucas par kailuma kultu dažu mākslinieku darbos vai fotografijās, varu norādīt, ka šī seksografija, vai jaunā morāle, kā to Rīgā daži uzsvēra, nav "pēdējais brēciens tīrajā mākslā". Ja, noslaucījis putekļus no Jaunās Derības (lai nerastos alerģija), lasītājs uzšķirtu Marka evaņģēlijā 14. nod., 51 pantu, viņš uzzinātu, ka jau Jēzus dienās kāds vajāts jauneklis ir skrējis pliks...

Nav šaubu, ka zinātnes sasniegumi visumā devuši iespēju cilvēcei mainīties uz augšu. Bet dažos gadījumos, diemžēl, arī uz leju.

Piemēram, zinātnes sasniegums ir televīzija. Taču televīzijai ir arī sava negātīva ietekme uz cilvēci. Sociologi atzīst, ka ar iepriekš sagatavotas garīgās barības stūķēšanu TV skatītāju smadzenēs tiek atrofēta cilvēku patstāvīga domāšana un tie kļūst jau par sava veida robotiem. Nav svarīgi, vai tas notiek polītiskos vai komerciālos nolūkos, masveidīgu barošanu no kopīgas siles grūti būs saukt par progresu.

Visi jaunatradumi ir neitrāli rīki, kuŗus var dažādi izlietot. Ļoti maz cilvēku "mainījušies uz augšu" jebkuŗā laikmetā. Mūsējā ir vairāk iespēju garīgi neaugt un pašam nekā neizdomāt. Sakaru līdzekļi mums visu dod masveida produkcijā pat sagremotus notikumus un programmētas reakcijas. Tāpat pasniedz arī "mākslu", "literātūru" un "kultūru" kā franču zupas paciņas - pašam tikai jāpielej ūdens!

Zinātnēs jau parādās dažas viduslaiku iezīmes: "Melnie Bērtuļi" ar valdību atbalstu veic visādus pētījumus, kuŗu rezultāti ir noslēpums, ne atklātas zinātnes ieguvums. Laikmeta dogmas pat jau sāk noteikt, ko drīkst pētīt, ko ne, sevišķi sabiedriskajās zinātnēs.

Visa rezultātā īsts individuālisms - par spīti visādām "brīvības" kustībām - grūti panākams. Tas pašlaik ir vairāk apdraudēts nekā jebkuŗā citā laikmetā, jo masu civīlizācija to spēj nomākt jau dīglī. Tādēļ tagad tik daudz citādi spējīgu cilvēku meklē "pestīšanu" dažādos veidos, bieži naīvi patētiskos vai pat kaitīgos.

Ja arī nākamie 26 gadi nekā daudz ļauna vairs nepieliks, šis gadsimts tomēr jau ieies vēsturē kā viens no viszvērīgākajiem.

Uz šo jautājumu atbilde var būt tikai spekulātīva, un tās saturs būs atkarīgs no atbildētāja pasaules un dzīves izjūtas. Katrā ziņā mākslas un zinātnes pēdējos 20 gados, gan pozitīvas, gan negātīvas izpaudumos, ir devušas cilvēcei tādu jaunu apbruņojumu un iespējas mainīties uz augšu, kādu agrāk nebija. Jautājums ir, cik saprātīgi cilvēce šīs iespējas izlietos.

Cilvēce kļuvusi brīvāka kustēties, neslimot, sazināties - un tā izdarbināt savu individuālo savtību - progresam par ļaunu - jo spēcīgāk.

Tik augstāk, augstāk un augstāk šie tērauda putni grib skriet... (No padomju kaŗa lidotāju himnas asociācijā ar Tālivalža Ķiķaukas Putniem)

Viena no slavenākām atbildēm uz šo jautājumu bija Žana Žaka Ruso varenais NE pirms apmēram divsimt gadiem. Morālais' augšupceļš, šķiet, cilvēcei liegts. Mākslas un literātūras atziņas un izpausmes ir reti spējušas rādīt jaunu, labāku ceļu. Zinātņu sasniegumu vērtība vienmēr paliek šaubu un ambivalences mijkrēslī. Jo visam, kam cilvēks pieskaŗas, nāk līdz labs neģēlības un augstsirdības maisījums. Un cilvēce droši vien klibos tālāk vēsturiskā determinisma, brīvas gribas un atgadījuma akli vadīta.

Maiņa "uz augšu" ir relātīvs jēdziens. Kas vienam var izlikties pozitīvs, otram būs negātīvs. Pēdējo divdesmit gadu sasniegumi un atziņas, pēc manām domām, mums devuši vairāk iespēju mainīties pašiem sevī individuāli, kā latviešiem, kā cilvēcei. Vai mēs šīs iespējas izmantojam, ir mūsu pašu ziņā.

A) Neesmu īsti kvalificēts novērtēt situāciju Latvijā 1974. gadā, jo neesmu Latvijā pēc II pasaules kaŗa vēl bijis, bet pēc manā rīcībā esošiem materiāliem un uzticamu personu nostāstiem varu diezgan droši minēt, ka situācija 1974. gadā tur ir nesalīdzināmi labāka nekā 1954. gadā. Ļoti iepriecina latviešu zinātnes un pa daļai arī zinātnes un mākslas dzīve un attīstība, cik to varu konstatēt no pieejamās literātūras, ievērojot vispārējos apstākļus Latvijā. Iepriecina arī progress dažādās technoloģiskās un sabiedriskās dzīves nozarēs. Ir īstenoti daudzi projekti, par kuŗiem pirms II pasaules kaŗa vēl tikai sapņoja. Daudzi citi projekti toties nekustas no vietas. Pēdējā laikā, piem., nekas nav dzirdēts par Mežotnes seno latviešu centra restaurāciju, kamēr dūšīgi restaurē Latvijas virskungu laikmetu lieciniekus - pilis utt. Latvijas neatkarības laikmetu vēl arvien nopulgo un nonievā, kas nenotiek Polijā un citās komūnistiskās zemēs. Vācu un krievu laiku vagaru un pakalpoņu gars Latvijā vēl joprojām spēcīgs. Visumā apbēdina viegli konstatējamais latviešu minoritātes stāvoklis viņu pašu zemē. Manāms it kā mugurkaula un stājas trūkums zināmu Latvijas republikas vadītāju personu darbībā. Nožēlojama ir Latvijā praktizētā pāšreizējā kultūras sakaru un apmaiņas polītika, kas atšķiŗās no situācijas 1950.-to gadu beigās un 1960.-to gadu sākumā. Pāšreižējā polītika izpaužas tikai vienā virzienā, noliedzot normālu grāmatu, laikrakstu, žurnālu un mākslas vērtību apmaiņu starp latviešiem Rietumos un Austrumos. Jāvaicā, kam tas kalpo? Taču ne Padomju Savienības prestižam un latviešu interesēm! Vai tiešām polītiskie un kultūras apmaiņas aktīvisti ir tik nepārliecināti par to, ko viņi stāsta un sludina un tik ļoti baidās par savu ietekmi tautā un par tās patieso stāju, ka viņiem jābaidās no jebkādām ārpasaules ietekmēm un jātur tauta "mucā" un jābaro pa "spundi"? Noliegums ievest Latvijā Rietumu latviešu publikācijas attiecas uz visām nozarēm un pat "visnevainīgākajiem" darbiem. Tie pieejami tikai šaurai priviliģētai grupiņai speciālās bibliotēkas nodaļās, bet ne tautai. Tāpat no Latvijas ir aizliegts izvest jebkādu publikāciju, kas iespiesta pirms.1940. gada. Kommentāri šai aprobežotībai lieki.

Latviešu sabiedrība ārpus Latvijas pārsteidzošā kārtā ir ne tikai dzīva, bet arī ļoti moža un aktīva, gan internacionālizētāka savā domāšanā un stājā, bet arī nopietnāki un akceptējošāki latviska. Nobiruma procents ir daudz mazāks nekā bija gaidāms; gluži otrādi - pēdējos gados ir vērots pārsteidzoši liels agrāk aizgājušās jaunatnes atplūdums latviešu sabiedrībā. Kultūras dzīvē diletantisms Rietumos ir, protams, lielāks nekā dzimtenē nelielo, ierobežoto latviešu centru dēļ. Iepriecina tas, ka klajā nāk latviešu valodā Rietumos dzimušu un uzaugušu latviešu autoru darbi literātūrā, mākslā un zinātnēs. Rietumos, sevišķi ASV, Kanadā, Austrālijā, Venecuēlā un Zviedrijā, latvieši ir nostiprinājuši savu materiālo bazi un radījuši ar savu čaklumu, izturību un panākumiem pret sevi lielu prestižu un apbrīnu. Pārsteidz ārkārtīgi lielais zinātnieku skaits Rietumu latviešu vidū. Iepriecina arvien lielākā interese par latviešu tautu un tās kultūru un valodu starptautiskajā plāksnē, ko veicina Baltijas studiju centrālā savienība un tūkstošiem latviešu individuālie pasākumi un piemēri dažādās pasaules malās. Latviešu ietekme sabiedrībā, zinātnē un rūpniecībā nepārtraukti pieaug kā Rietumos, tā Padomju Savienībā.

ASV ir un paliek visplašāko iespējamību zeme, un latviešu kultūras dzīve tur paliks visilgāk, kaut arī bez vietējās valdības atbalsta, kāds ir Kanadā, Zviedrijā un Vācijā.

Latvijā pēc 50.-to un 60.-to gadu literātūras atplaukuma atkal pastiprinājušies spaidi un līdz ar to apsīkums. Pēdējos gados nav radušies jauni nozīmīgi darbi un jauni, spēcīgi autori. Trimdā, dilstot latviešu skaitam, sašaurinās literātūras baze. Taču 1974. gada vērtību līmeni var raksturot ar tik izciliem sasniegumiem, minot tikai divus piemērus, kā A. Ivaskas dzejoļu grāmatu Soli pa solim un I. Šķipsnas stāstu krājumu Vidējā īstenība. Bez tam nākotnei tālāku attīstību sola jauni autori, kā D. Rauna, P. Johansons, J. Kronbergs, J. Mazutis, A. Zveja, B. Rirdāne, J. Gorsvāns, P. Krūmiņš.

B un C) latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas un Austrālijā: latvju sieviešu trūkums precību gados.

A) Diemžēl, mums trūkst tāda centra, kas sistēmatiski nodarbotos ar Latvijas apstākļu reģistrēšanu un izvērtēšanu. Tādēļ jāapmierinās ar gadījuma novērojumiem un informāciju. Tā ļauj secināt, ka padomju varas radītais polītiskais, fiziskais un garīgais spiediens Latvijā turienes latviešu lielā daļā radījis dabisku reakciju - pamodinājis agrāk latento pārākuma pārdzīvojumu, kas izpaužas svešā nacionālā elementa kritizēšanā vai pat nievāšanā, uz praktisku salīdzinājumu pamata. Emigrācijai jāmeklē ceļš, kā šo latvisko pašapziņu veicināt (runa nav par naida kurināšanu), lai palīdzētu nostiprināties tam kodolam, kas grib pats sevi saglabāt. Dažādiem formāliem iebildumiem no trimdas puses pret tādiem mēģinājumiem nevar piešķirt vairāk nozīmes kā kādai pārprasta nacionālisma pozei.

B) Latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas kopš gadiem vērojama materiālās labklājības nostiprināšanās, ko pavada izcilas sekmes zinātnē, īpaši jaunākā paaudzē. Toties nacionālpolītiskajos centienos, ārpus deklarātīviem žestiem, iestājusies miegainība, kuŗā rutīna kavē progresu - griba sekot notikumiem un spēja tiem pielaikoties mūsu vitālo interešu labad nav konstatējama. Visas, par spīti tam tomēr vērojamās aktīvitātes nes vecu vecos konservātīvos vaibstus, kuŗos trūkst konstruktīvu vilcienu.

C) Mana apmešanās zeme Dānija var noderēt par piemēru tam, kā izskatītos latviešu sabiedrība citur pasaulē, ja tajā nerastos jauni impulsi. Te ir ap 200 latviešu, vairums pensionāru, daži jauniēši, kas latviešu problēmās nav ieinteresēti, un augstākais 20- 30 apmeklētāju kādos nozīmīgākos sarīkojumos. Secinājums - jaunus impulsus latviešu dzīvei svešumā, svaigas asinis cīņā pret nacionālu nekrozi var dot vienīgi intensīvi sakari ar tautu.

Uzsākot garīdznieka darbu pirms 40 gadiem Latvijā, valsts un baznīcas jurisdikcija bija kā māsas draudzīgas, Pašreiz 1974. gadā, krizes dienās, Dieva tiesas dienās, kultūras pēcrevolūcijas gados valsts un baznīcas spēki, jurisdikcija ir šķirta. Katrā ziņā mūsu baznīca dzimtenē pārdzīvos - arī pašreizējo režīmu, mirstošo ideoloģiju, jo baznīcai ir tas spēks, par ko runā Jaunā Derība.

Svešumā, mūsu tautas dvēsele ir samocīta: cilvēki meklē veldzi astroloģijā, senīlajā telepatikā (Raudives sarunas ar mirušajām personām); charismatiskā dziedināšanā, ko izdara aktrise Katrine K. un citi peļņas nolūkos un ko sajūsmā apbrīno pat pazīstamas rakstnieces.

Klausoties svētku patriotiskos runātājus sen man nācies atzīt, ka orātori nav tikuši tālāk reliģijas vēsturē par politeismu, fatālismu. Tāls ceļš ir ejams - liels darbs ir jāveic, varbūt tuksnesī jāpakrīt, dažiem jāmirst, iekāms sasniegsim mērķi.

Tā kā īstenībā neeksistē patstāvīga Sociālistiskā Latvijas Republika, tad, protams, nav arī patstāvīgas latviešu filmas, kuŗai būtu kādas citādas iezīmes nekā jebkuŗai citai "brālīgās republikās" ražotai filmai. Latvijas filmu rūpniecības priekšrocības ir - bagātīgie līdzekļi, lieliska aktieŗu izvēle un plašas ekspluatācijas iespējas. Trūkums - štampa darbs, jo filminieku rīcību visās krieviem pakļautajās zemēs nosaka partija un krievu virsvadība Maskavā.

Trimdas gaitās filma sevi kā nozīmīgu faktoru pieteica tikai pēdējos gados pēc tam, kad ALA noorganizēja filmu nozari ar uzdevumu - dokumentēt latviešu dzīves norises. Šis darbs, manuprāt, ir viens no visnozīmīgākajiem ALA-s pasākumiem, jo tas saglabās nākotnei uzskatāmu dokumentu.

Lingvistikā noteicēji Latvijā vēl arvien ir vecās skolas pārstāvji, kas publicē pedantiskus un pat viduslaicīgi scholastiskus sacerējumus (citādi nav iespējams raksturot tādus "šedevrus" kā Lielie burti un Pieturas zīmes - katrs vairāku simtu lp. biezs!), bet var jau sākt cerēt, ka šīs fosilijas mierīgi nogulsies savā slānī, un nāks kaut kas cits. Jau šur un tur parādās pa rakstiņam, kuŗi norāda, ka arī tur tiek apgūti modernāki zinātnes principi.

Šai pusē visspiedīgākā problēma ir pavisam praktiska - kā iemācīt vai izkopt latviešu valodu jaunākajās paaudzēs. Diemžēl mūsu nedēļas nogaļu skoliņas un daži citi iestādījumi vairāk pastāv skolotāju nekā skolēnu dēļ. Laba dala skolotāju ir pāri pensijas vecumam. Viņi nesaprot te augošo bērnu mentālitāti, un paši nekā daudz nav piemācījušies klāt kopš Latvijas atstāšanas. Latviešu valodas mācība viņiem nav augoša zinātne, bet nemainīga, gandrīz "etnografiska" māksla. Katru kritiku noraidot, viņi tikai atsaucas uz "latviskā gara ieaudzināšanu" un uz "nokalpotajiem gadu desmitiem". Jautājumi par rezultātu trūkumu un jaunu pieeju meklēšanu paliek neatbildēti. Vēl vairāk - šīs "ģildes" pārstāvji, kā vietējās, tā "jumta" iestādēs, nevēlas nemaz pielaist kaut ko modernāku. Te tad nu notiek kā fābulā: suns tup uz siena kaudzes, ko pats nevar ēst - bet negrib dot citiem arī.

Tā ar katru gadu mēs joprojām savu skolu izlaidumos izstumjam pasaulē latviskus pusanalfabētus.

A) Lai raksturotu situāciju Latvijā, būtu jāvēro, jāstudē un jāpārdzīvo šī situācija Latvijā pašā. Iztālēm raugoties, tā liekas, cīņas situācija, kuŗā - neatkarīgi no polītiskās un ekonomiskās sistēmas, latviešu tauta cīnās par savu etnisko dzīvību.

B) un C) Ārpus Latvijas latviešu sabiedrība atrodas krustceļos, kad tā paaudze, kuŗai Latvija bija un ir viņu dzīves nešķiŗama daļa, ir jau vai nu aizgājusi vai turpina aiziet, un kad viņu vietā stājas paaudze, kuŗai Latvijas sentimenta pārdzīvojums saistās galvenā kārtā tikai ar bērnības atmiņām. Latviešu sabiedrības nākotni ārpus Latvijas tomēr izšķirs trešā paaudze un sabiedrības spēja (vai nespēja) šo paaudzi sev piesaistīt.

4. Kā Jūs kā savas nozares speciālists raksturotu 1974. gada situāciju A. Latvijā - B. latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas - C. Jūsu apmešanās zemē -

Brunis Rubess:

A) Latvijā − peldam pa krievu jezgu.

B) latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas un

C) apmešanās zemē − „ierokamies” − mūsu ir mazāk, bet mēs radām vairāk kvalitatīvi labu un paliekamu lietu un institūciju (AABS, Vasaras ģimnāzijas, Latv. Fonds, Rietummičigenas univ. latv. val. kursi utt.

4. Kā Jūs kā savas nozares speciālists raksturotu 1974. gada situāciju A. Latvijā - B. latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas - C. Jūsu apmešanās zemē -

Gunārs Saliņš:

A) Intriģē proza, kas top aizvien vairāk par dzeju. Bet Solžeņicinu vajāšanas draud apvelt atkal daudz ko ar seju uz leju.

B) un C) Drīza gala pareģiem par spīti joprojām dzejā iemesls cerēt uz kaut ko jaunu − uz Juri Kronbergu jaunu, uz Dīnu Raunu. Un nesas tālab pareģot (skat. 5. jautājumu).

4. Kā Jūs kā savas nozares speciālists raksturotu 1974. gada situāciju A. Latvijā - B. latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas - C. Jūsu apmešanās zemē -

Juris Silenieks:

Literātūra gandrīz ik visās zemēs, kur pirms dažiem gadiem valdīja nemiers un dumpīgs pesimisms, apmulsusi, nogurusi nogaida. Kā parasti, latviešiem ir daudz rakstītāju un pamaz rakstnieku. Pirmie zina, par ko un kāpēc viņiem jāraksta, otriem − „rakstīt” ir nepārejošs darbības vārds. Pirmie pašapzinīgi raksta, kā vienmēr ir rakstīts, otrie − meklē un bieži klusē. Latvijā, pēc mulsinošām zīmēm spriežot, blakus ortodoksiem rakstītājiem ir rakstnieki, kas mēģina lauzties vaļā no oficiālās aistētikas žņaugiem − Mūsu apbrīna pienāktos tiem, kas izaicinoši ar katru darbu tuvojas ortodoksijas robežām, kuŗas pārkāpjot draud nežēlastība. Bet līdzīgi ir bijuši nebrīvības apstākļi, kuŗos veidojušās daudzas klasiskās literātūras. „Nur in der Beschränkung zeigt sich der Meister,” teica Gēte. Pēdējos gados trimdas literātūra uzrādījusi radikālu dažveidību starp rakstītajiem un rakstniekiem. Starp rakstniekiem kopēju iezīmju ir maz, varbūt vienīgi nedrošība, par cik var uzticēties t.s. „literārai valodai” kā izteiksmes līdzeklim. Kuŗas noslieces veidosies tālāk, kuŗas izzudīs, nav pareģojams. Vai trimdas un dzimtenes literātūras tuvosies viena otrai un apvienosies, kā Ivars Ivasks to pareģoja savā baltiešu literātūrai veltītā Books Abroad ievadrakstā, paliek jautājums.

4. Kā Jūs kā savas nozares speciālists raksturotu 1974. gada situāciju A. Latvijā - B. latviešu sabiedrībā ārpus Latvijas - C. Jūsu apmešanās zemē -

Alfrēds Straumanis:

Pašos pamatos teātrim, kā visu mākslu kvintesencei, būtu jāatspoguļo miesas, − prāta un dvēseles skaistums tā dziļākā būtībā. Lielākā vai mazākā mērā to dara arī latviešu teātris visā pasaulē, kaut gan −

A) Latvijā teātris ir kļuvis par ieroci eksistējošās ideoloģijas rokās, kas sociālistiskā reālisma rāmjos prasa, lai uz skatuves rādītu dzīvi, kādai tai padomju paradīzē būtu jābūt.

B) Latviešu teātŗi ārpus Latvijas vai nu apmāna skatītājus, rādot pagātnes illūzijas, vai arī seklās komēdijās pasmejas par trimdas sabiedrības izdarībām. Kaut kur pirms daudziem gadiem rakstīju, ka arī ārpus Latvijas mēs teātri varētu izmantot kā cīņas ieroci, bet tikai šogad kāds no mūsu polītiķiem to ir akceptējis. Žēl, ka tik vēlu − varbūt jau par vēlu, jo pamodusies ir jaunā maiņa. Neticu, ka jaunieši, kas šogad sāk nopietni domāt par teātri, pievienosies mērķiem, par kuŗiem grib ar teātŗa palīdzību cīnīties mūsu pašreizējie polītiķi.

C) Amerikas Savienotajās Valstīs vēl vienmēr pastāv profesionāls latviešu teātris, kā to var starp rindām lasīt kāda profesionāla aktieŗa, šī gada jubilāra, izteikā. Un amatieru teātris aug augdams, ja ne citādi, tad ari sadalīšanos sīkākās un sīkākās vienībās.

Tātad, īsumā, pēdējos divdesmit gados latviešu teātris atmetis saukli „vienībā spēks” un darbojas saukļa „skaldi un valdi” ietekmēts.