Es nāku no zemes,
kuŗai lēnas un biklas valodas,
kuŗai lauzti ritmi,
neizteiktas jūtas.     (E. Brustere, Zelta vīrs)

 

13.

ļaunās Gaitas 100. numurs! Visādi apcerējumi; vērtējumi, liekas, arī apvainojumi − atliek vienīgi redakcijai un lasītājiem minēt dažus vēsturiskas cilmes jautājumus par rakstīšanu un rakstniekiem vispār, lai tad atbildes meklē paši. Piemēram, Pjērs Džozefs Prudhons vēstulē Kārlim Marksam aicināja: „Tikai tāpēc, ka atrodamies jaunas kustības galvgalā, neizvirzīsim sevi par jaunas neiecietības vadoņiem, nespēlēsim jaunas reliģijas apustuļus − lai arī šī reliģija būtu loģikas reliģija, paša saprāta reliģija. Sirsnībā sagaidīsim, uzaicināsim visus protestus, nosodīsim visas nepieļāvības, visu mistiku; nekad nenoslēgsim kāda jautājuma pārrunas un, pēc paša pēdējā argumenta izskaņas, ja vajadzīgs sāksim no jauna ar daiļrunību un ironiju.” Vai Jaunā Gana ir diskutējusi, vai domas ir bijušas brīvas? Apsveriet labi, jo „Doma ir graujoša un revolucionāra, postīga un briesmīga; domai nav žēlastības pret privilēģiju, pret pastāvošām iestādēm, pret ērtām paražām. Doma bezbailīgi ieskatās elles dziļumos. Doma ir ātra, brīva, varena, tā ir pasaules gaisma un cilvēces gods.” (Bertrands Rasels).

 

14.

Tomēr praksē Rasela cēlajai domai (Jaunajai Gaitai tāpat!) rodas visādi šķēršļi. Aizliedzēji: „Mēs esam pilnīgi likvidējuši to polītiskās brīvības ideju, kuŗa apliecina, ka pilsonim ir atļauts teikt visu, kas viņam ienāk prātā” (Ādolfs Hitlers). Izmantotāji: „Prese ir mūsu galvenais ideoloģiskais ierocis. Tās uzdevums ir strādnieku šķiras ienaidnieku iznīcināšana” (Ņikita Chruščovs). Pielāgotāji: „Ne katru ziņu vajag publicēt: polītikas kontrolētājiem jācenšas katru ziņojumu iesaistīt kāda noteikta mērķa kalpībā” (Jozefs Pauls Gēbelss). Kūdītāji: „Mums jābūt gataviem pielietot krāpšanu, viltu, nelikumību, patiesības slēpšanu un nomelnošanu. Mums ... ir jāraksta valodā, kas publikā pret mūsu ienaidniekiem sēs naidu, pretīgumu, nicināšanu” (V.I. Ļeņins). Savas rīcības attaisnotāji: „Uzvarētājam nekad neprasīs, vai viņš meloja” (Hitlers).

Rodas arī brīvā vārda aizstāvji: „Tauta bez uzticamiem ziņu avotiem agrāk vai vēlāk būs tauta bez brīvības” (Harolds J. Laskis). „Mūsu republika un tās prese vai nu celsies vai pagrims kopā” (Džozefs Pulicers). „Cenzūra pastāv, lai nebūtu nevienam iespējams apstrīdēt operatīvus jēdzienus un valdītājas iestādes. Progress sākas ar šo jēdzienu apstrīdēšanu un iestāžu aizstāšanu. Tātad nepieciešams priekšnoteikums progresam ir cenzūras novākšana” (G.B. Šovs). Un „Vēstures gaŗajā kursā cenzori un inkvizītori ir vienmēr zaudējuši. Pret ļaunām idejām vienīgais derīgais ierocis ir labākas idejas” (A. Vitnejs Grizvolds). Pat doma, ka „Preses galvenam uzdevumam vajadzētu būt: cilvēkus pasargāt no viņu valdniekiem” (Grants Singletons). Ar to reizē „Valdības tolerance pret naidīgu presi ir valsts pilngadības mērs” (Viljems O. Doglass).

 

15.

Bet atgriežamies no abstraktā. No saukļiem pie cilvēkiem. Pie cilvēkiem, kuŗi apgroza domas un idejas. Pie rakstniekiem (arī JG līdzstrādniekiem), kuŗi vai nu šķēršļus pārvar, vai tiem pakļaujas.

Vai tiešām rakstnieks var būt „... cilvēka dvēseles inženieris” (Josifs Staļins)? Varbūt drīzāk „... kurnētājs, rājējs, padomdevējs, ķēniņu pavaldonis, tautas audzinātājs” (Napoleons Bonaparts)? No vienas puses Alberts Einšteins mudina: „Negrēko pret savu sirdsapziņu, pat ja valsts to pieprasa.” No otras: „Es atbrīvoju cilvēku no pazemojošās fantāzijas, kuŗu sauc sirdsapziņa” (Hitlers). Vai drīkst cerēt, ka „Intellekts atceļ likteni. Tik tālu, cik cilvēks domā,− viņš ir brīvs” (Ralfs Valdo Emersons)? Vai jāšaubās, jo „Intellektuāla darbība ir bīstama rakstura audzināšanai” (Gēbelss)? Lai kā (un tas būtu mans novēlējums Jaunajai Gaitai, JG lasītājiem), ja līdzīgi Džonam Vaiklifam tomēr gribam teikt, „Es ticu, ka beigās uzvarēs patiesība,” tad uzdrīkstēsimies arī saprast, ka „Sabiedrība, kas nesaņemas aizstāvēt savas zemākās, nicinātākās daļiņas uzskatu brīvu izpausmi, − vienalga cik tie var būt aplami un nīstami, − ir galu galā tikai vergu bars. Ja tiešām virs zemes kāds nevar panest pārrunas un diskusijas, − tad lai tas plīst!” (Vendels Filips). Līdz ar to neaizmirsīsim, ka „Mūsu profesijas cēlums vienmēr sakņosies divās grūti ievērojamās saistībās: atteicoties melot par to, ko zinām, un pretojoties vardarbībai” (Albērs Kami).

Zināšanai: īpaša atbilde Mārtiņa Būmaņa šajā numurā publicētam rakstam sekos JG 101.numurā.

Juris Mazutis