Valters Nollendorfs
VIENS BEZ DIVĀM NULLĒM
Intervija pašam ar sevi
P.: Pirms mēs sākām, tu teici, ka jūtoties jocīgi. Kāpēc?
S.: Nejūtos vēl pietiekami vecs un cienījams, lai sāktu nodarboties ar memuāriem.
P.: Bet ir jau pagājuši turpat 20 gadi...
S.: Tev taisnība. Toreiz es biju nelaimīgi iemīlējies. Bet tas jau nav tas, ko tu gribi dzirdēt.
P.: Atklāti sakot − nē. Ir jau dzirdēts. Bet saki, ko tu toreiz 1955. gada septembrī būtu teicis, ja būtu zinājis, ka JG svinēs savu 100. numuru?
S.: Es nebūtu ticējis − Toreiz biju laimīgs, ka ar milzīgām pūlēm un par spīti visam bija gatavs pirmais numurs. Bija jādomā ar bažām par otru, kur nu vēl par simto. Un ja būtu tam ticējis, tad būtu vienkārši nobijies nākotnes priekšā, un nezin vai mēs būtu tikuši pie visusvarīgā vieninieka, kam piekārt divi nulles.
P.: Vai tad tik grūti bija?
S.: Tu runā it kā pats nebūtu bijis klāt. Vai neatceries, kā negāja? Pēc Ulubeles un Rakstiem (jā, jā, reiz bija!) neviens lāga neticēja, ka jaunajai paaudzei iespējams izdot un noturēt savu žurnālu. No Rakstu līdzstrādniekiem atsaucās tikai Olafs Stumbrs. Nu jā, ar Olafu pazinos personiski. Sagadīšanās dēļ satikāmies uz kuģa. Pārējos nepazinu. Un viņi nepazina mani. Tā viena vaina. Otra tā, ka man taču nebija nekādas pieredzes − vienīgi uzdrīkstēšanās. Es vienkārši nezināju, ka tā lieta neiet.
P.: Kā īsti toreiz bija ar tiem Rakstiem? Man sāk aizmirsties, un es vēroju, ka tu tos nupat atkal reiz pāršķirstīji.
S.: Tos izdeva Amerikas latviešu jaunatnes apvienība (ALJA). Visos pirmos 11 numuros redakcijā darbojās Mudīte Austriņa un Henrijs Nordens. Vienu laiku arī Kristaps Valters juniors, pēc viņa Andra Kadile. Galvenā Rakstu nelaime tomēr nebija redakcijā, bet gan saimniecībā. Par žurnālu teica, ka tas vienkārši uzkrājoties kādā pagrabā. Bet tādā veidā nauda nevarēja ienākt. Starp citu, kad sākām JG, izplatīšanas jautājums bija viens no svarīgākajiem. Ja gribu savā vecuma gudrībā prātot par galvenajiem cēloņiem, kāpēc JG spēja sasniegt tik sirmu vecumu, tad tūlīt aiz darbiniekiem jāliek uzsvars uz izplatīšanu, tas ir − lasītājiem.
P.: Bet, ja nemaldos, tev iznāca arī darīšanas ar kādu Šmitu.
S.: Tu steidzies. Gunārs Šmits redakciju pārņēma ar 12. numuru, un nu nelaime bija ne tikai saimniecībā, bet arī redakcijā.
P.: Kā tā?
S.: Nu, ALJA-s 3. kongresā Indianapolē, kas notika 1954. gada Pateicības dienas nogalē, redaktors rādīja 13. numura vākus.
P.: Vākus?
S.: Tieši tā. Pats 13. numurs ar paziņojumu par Indianapoles kongresu parādījās tikai pāris mēnešus vēlāk. Jaunā ALJA-s valde, kuŗā ievēlēja arī mani, beigās nolēma Rakstu izdošanu pārtraukt. Un tā kā es par Rakstiem biju visvairāk uztraucies, man aizbāza muti, uzdodot sagatavot jaunu žurnālu. Toreiz strādāja loti elementāri.
P.: Un ar to sākās tavas grūtības?
S.: Ar to tās sākās. Kaut vai tā pati nosaukuma lieta.
P.: Ja pareizi atceros, to tu izzīdi no īkšķa.
S.: Apskaužama atmiņa! Kad biju veltīgi iztaujājis pēc ierosinājumiem; bija jāizzīž. Tik daudz bija skaidrs: šis žurnāls nedrīkstēja saukties par Rakstiem. Tas būtu bijis pārāk liels kavēklis. Ar to nosaukumu, lai cik tas vienkāršs un loģisks, nav veicies. Arī vēl tagad tas palaikam spokojas. Bez tam − Raksti vēl arvien kaut kur eksistēja. Proti, bijušais redaktors Rakstus atteicās nodot ALJA-s valdes ieceltai vecāku padomes komisijai. Citiem vārdiem, spiesta lieta, jo bez nosaukuma es pat vākus nebūtu varējis iespiest. Tā ņēmu un izzīdu nosaukumu no īkšķa.
P.: Teica, ka tas neesot izdevies.
S.: Nebija jau. Bet vai tad man bija vaļas nodoties mēnešiem ilgām studijām un pētījumiem? Un kritika, kā parasts, nāca tad, kad bija par vēlu. Atgādinot bērnu lasāmgrāmatu. Jaunā gaita − Vieglā gaita... Bet ar nosaukumiem ir jocīgi. Pie tiem pierod. Tie kļūst par patstāvīgiem jēdzieniem. Kad atvasinājās termins „jaungaitnieki”, bija skaidrs, ka JG bija kļuvusi par patstāvīgu jēdzienu.
P.: Kad tas notika?
S.: Atklāti sakot − nezinu. Apmēram 50.-to gadu beigās, droši vien ap lielo JG traču laiku. Varbūt Jānis Rudzītis bija pirmais, kas to lietoja. Bet lai galīgā atbilde paliek vēsturnieku un filologu ziņā.
P.: Un kā tapa pats pirmais numurs?
S.: Netapa. Būtu jau labi, ja varētu teikt − tapa, bet tā nebija. Pirmais numurs radās spontāni. 1955. gada jūlija sākumā man bija skaidrs, ka līdz kongresam septembŗa sākumā nebūs pietiekami daudz labu rakstu, lai kopā sanāktu labs rakstu krājums. Nebija atsaucības, rakstu vēl mazāk. Pats zini, ka nevar sagatavot labu žurnālu, ja nevari izvēlēties, tas ir, ja nevari kādu pusi manuskriptu noraidīt. Bet manuskriptu nebija pietiekami ne pusei pirmā numura, par atpakaļ sūtīšanu nerunājot. Apmēram tādā garā ziņoju valdes sēdē. Kad biju savu ziņojumu beidzis, Aivars Ruņģis deklarēja: „Mēs neesam nekādi zemnieki. Mēs te sēdēsim tik ilgi, kamēr tas rakstu krājums būs.”
P.: Citiem vārdiem, tevi piespieda pie sienas?
S.: Vai man pēc Ruņģa deklarācijas bija vairs kāda izvēle? Es esmu pilsētnieks, ko viņš labi zināja. Vai es kā zemnieks būtu rīkojies citādi, nezinu, bet mans pilsētnieka gods bija aizkārts. Un es šāvu pretī − ja viņš dos manuskriptus, tad nebūs jāsēž. Deva. Nesēdējām. Un rakstu krājums bija. Ja man pašā sākumā nebūtu bijis Aivara Ruņģa, Lalitas Lāces, Aivara Roņa un ALJA-s valdes atbalsta, tad es ALJA-s 4. kongresā ir vākus nebūtu varējis pavicināt.
P.: Lalita − viņa toreiz rakstīja chronikas par ALJA-s darbu?
S.: Jā, „Pa ALJA-s pēdām ar Lalitu Lāci.” Tagad jau viņa sen kopš kļuvusi par Muižnieci.
P.: Ja atceros pareizi, toreiz JG bija loti ciešs sakars ar ALJA-u un ar pārmaiņām ALJA-s vadībā.
S.: Tiesa. Pirmās divas ALJA-s valdes Kristapa Valtera juniora vadībā galvenokārt darbojās ASV austrumos. Vidienes jaunieši jutās pamesti novārtā. Pietiek tikai pašķirstīt vecos Rakstu numurus, lai būtu skaidrs, ka uzmanība galvenokārt bija veltīta austrumiem. Tad Indianapoles kongresā vadību pārņēma vidienes jaunie Konstantīna Sventecka vadībā. Vidienē tai laikā bija izveidojušies spēcīgi jaunatnes pulciņi, un to vadītāji bija guvuši krietnu praktisku pieredzi darbā.
P.: Tātad sava veida revolūcija?
S.: Sauc kā gribi. Bija jau savs konspiratīvs prieciņš dzīt polītiku. Bet mēs toreiz nopietni domājām, ka varam darbu veikt labāk. Un man liekas, to mēs arī pierādījām. Taču konflikti tādās reizēs nav novēršami. Un ne tikai ar pirmajiem ALJA-s vadītājiem. ALJA taču radās ALA-s ierosmē un ar ALA-s atbalstu. Kad ALJA-s valde aizgāja no austrumu krasta, kontakts ar ALA-s vadību kļuva vaļīgāks. ALA-s darbs vel labu laiku bija koncentrēts austrumos. Galu galā − mēs labi nepazinām ALA-s ļaudis, viņi nepazina mūs. Rezultātā radās tas, ko toreiz apzīmēja ar „paaudžu plaisu”.
P.: Tātad tu nedomā, ka „paaudžu plaisa” bija īsta paaudžu plaisa, bet drīzāk ģeogrāfiska plaisa?
S.: Pa daļai − noteikti. Jebkuŗa vecā paaudze būs iecietīgāka pret tās jaunās paaudzes īpatnībām domāšanā un darīšanā, ko viņa personiski pazīst. Bet mūsu pazīšanās nebija visai cieša. Un katrā ziņā − mums bija pašiem savas galvas uz pleciem; mēs nebijām gatavi pieņemt visu, kas nāca no vecākās paaudzes. Bez tam − mums bija sava „varas” bāze, ja tā var teikt. Jaunajai Gaitai šai attīstībā bija sava noteikta loma. Pašā sākumā tā bija īsts ALJA-s žurnāls. Tikai vēlāk tā sāka pārveidoties par jauno autoru žurnālu. Kad nodibinājās „Ceļinieka” apgāds, šis process bija jau gandrīz nobeidzies.
P.: Bet domstarpībām ar vecāko paaudzi taču bija arī ideoloģisks raksturs?
S.: Pa daļai noteikti, kaut arī man liekas, ka šai ziņā daudz kas ticis pārspīlēts. Trimdas apstākļos diezgan normāli izveidoties ideoloģiskai pareizticībai, kas ar aizdomām skatās uz katru mēģinājumu taujāt pēc tās pamatiem vai pat rituāliem. Ir skaidrs, ka šāda taujāšana notika, bet nekad šo pamatu ārdīšana. Es domāju, ka noteikti daudz kas būtu bijis citādi, ja kontakts būtu bijis ciešāks. Tad ideoloģisku apsūdzību vietā būtu noritējis dinamisks dialogs. Ne bez domstarpībām, bet tomēr zināmās robežās.
P.: Ja atceros pareizi, šīs ideoloģiskās apsūdzības kulminēja ALA-s valdes apsūdzībā 1959. gadā, ka JG saturs „neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei”?
S.: Tieši tā − kulminēja. Sākās tās jau labu laiku pirms tam. Neaizmirsti, ka 1958. gada ALA-s kongresā Detroitā man tika piesolīti žagari!
P.: Man arī. Atceros arī „Skabargu” cīņas ar Periskopu, ILJOP boikotu pret JG 11. numuru un ALA-s protestu pret „Ļeņina dzejoļiem” JG 15. numura „Skabargās”. Liekas, ka ideoloģiski pret JG bija diezgan lieli iebildumi.
S.: Tas tiesa. „Skabargu” cīņas ar Laika humoristu Periskopu tomēr man liekas bija veselīgas, vismaz asa domu un atjautību izmaiņa. Tāda cīkstēšanās atsvaidzina garu un asina domāšanu. Drusku ļaunāk jau, ja šāda domu izmaiņa nenotiek, ja tās vietā stājas deklarācijas. Tā Indianapoles jaunatnes organizāciju padomes atteikšanās izplatīt JG 11. numuru tāpēc, ka tajā bija ievietots Bruno Kalniņa dēla Ingvara raksts „Domas par valsti”. Tika izteiktas bažas, ka JG esot nonākusi sociāldemokratu pavadā un arī bažas par JG nacionālpolītisko nostāju. Bet kad JG piesolīja telpu atbildes rakstam, tāds netika piesūtīts. Ir žēl, ka domu izmaiņa apklusa. Domu izmaiņa, lai cik tā asa, mums tomēr ļauj apzināties savu kopību un savus kopīgos mērķus. Boikoti un negatīvas deklarācijas tikai vājina to „tautas kopību”, kuŗas vārdā tās izteiktas.
P.: Tu sāc iesilt. Ķeries nu klāt tiem „Ļeņina dzejoļiem”!
S.: Liekas diezgan ironiski, ka 4 numurus pēc apsūdzības sociāldemokratismā JG sāka apsūdzēt komūnismā, kaut arī tie, kas dzejoļu ievietošanu kritizēja, laikam nebija pamanījuši, kur un kā tie publicēti. Proti, humora nodaļā zem paraksta „Produkcija virs plāna”. Nezinu, ko biedri Rīgā par šādu gājienu domāja, bet pie mums bija ļaudis, kas skaidri zināja, ka mēs piesātinot jaunatni ar komūnisma propagandu.
P.: Es jau zinu, ka tu tā nedomā, bet intervijas labad man tas jāformulē kā jautājums. Tātad − tu tā nedomā?
S.: Nē. Man liekas, ka mēs šai ziņā esam pārāk jūtīgi. Pārāk ierakušies savās ortodoksālās izejas pozīcijās. Es šaubos, vai Padomju Latvijas presi lasot, kāds jaunietis kļūs par komūnistu. Taisni otrādi. Man prātā gadījums, kad jauna latviete, pirmoreiz ar Padomju Jaunatnes numuru iepazinusies, izsaucās: „Bet tas taču ir šausmīgi!” Tas ir kā ar skābiem āboliem. Jāļauj iekost.
P.: Kā radās „Skabargas”?
S.: Iekšēja apvērsuma rezultātā. Kā zini, pirmajos JG numuros publicējās jau agrāk pazīstamais Toms Bezmērs un arī pavisam jaunais Antons A. Acuraugs I, kas bija iedomājies, ka ir kāds galma jokdaris. Viņu starpā sākās visai spraiga polītiska cīņa, kuŗas rezultātā Bezmērs attīstīja „Skabargu” polītiku. Pats viņš kļuva par galveno skabargu. „Skabargas” pirmoreiz parādījās 5. numurā, tas ir, gadu pēc JG nodibināšanās. Acuraugs tomēr nelikās mierā, sarīkoja savukārt polītisku apvērsumu. Bezmēram bija jādodas trimdas trimdā, līdz Acuraugs apžēlojās un aicināja viņu atpakaļ. Abi kopā viņi devās meklēt ALA-s kultūras semināru, bet tā arī neatrada... „Skabargu” iekšējā polītika bija īsts lielās polītikas spogulis.
P.: Kādas tavuprāt bija „Skabargu” galvenās funkcijas?
S.: Nekļūsti nopietns! Dzīt velnu, protams. Tā ir viena no trimdas nelaimēm − visu uztvert ar nāvīgu nopietnību. Bet it sevišķi pašiem sevi. Humors un satira manuprāt ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Humors neļauj mums sastingt vienveidībā, atklājot un parādot katras lietas otru pusi. Ir labo, ir arī slikto lietu otru pusi. Bez humora kļūstam plakani, viendimensionāli. Bez humora pašiem par sevi un ar sevi mūs viegli iedragāt. Bet kamēr mēs paši dzīsim velnu, tikmēr izturēsim. Kad to vairs nespēsim, būsim pagalam. Vai tu domā, ka mūsu senči būtu izturējuši, tikai raudu dziesmas dziedādami? Pat tumšākajos brīžos humors ir tāda kā gaismas dzirkstelīte, kas atgādina gaišākus laikus.
P.: Nu jau tu pats esi kļuvis poētiski nopietns. Bet saki, vai ar visu to humora poētiku „Skabargas” nebija galvenokārt atbildīgas par JG problēmām ar vecāko paaudzi?
S.: Noteikti. Bet to taču neviens neatzīs, jo līdz ar to viņš būtu atzinies humora trūkumā. Tas jau pierādījās „Ļeņina dzejoļu” lietā − tos uzņēma nopietni. Bet ALA-s valdes rezolūcija un kongresa pārrunas 1959. gadā nevērsās vis tik ļoti pret „Skabargām” kā pret „Ķēves dēla Kurbada” fragmentiem un Viļa Lauska rakstu par jaunatnes nedēļu „Nekļūsim sveši − kalposim”. JG 19. numurā ALA-s pārstāvji saskatīja tendenci, kas atgādinot Ļiteraturnaja gazetas tendenci: ārdīt pastāvošās vērtības un iepludināt svešu ideoloģiju. Citiem vārdiem − saskatīja „komūnistu pirkstu”. Un te atkal spokojās tie paši „Ļeņina dzejoļi”.
P.: Vai JG toreiz neaizgāja par tālu, sakaru lietu forsējot?
S.: Jaunatnes nedēļu par sakaru tēmu neorganizēja JG, bet gan ALJA. Ir tiesa, ciešo sakaru dēļ JG palīdzēja šīs lietas risināt jau no sākta gala, palaikam publicējot Latvijā izdotu dzejoļu izlases un reaģējot, it sevišķi „Skabargās”, uz notikumiem Latvijā. Bet par tālu? Mēs tai laikā bijām notikumiem priekšā. Piecpadsmit gadus vēlāk tas, ko darījām toreiz, liktos diezgan normāli. Un pat konservatīvi. Izņemot galīgi ortodoksās aprindās. Mūsu apsvērumi bija vienkārši: iepazīstināt savus lasītājus ar Latvijas tagadnes ikdienu, ne vien ar ēnas pusēm, bet arī ar pozitīvi vērtējamām parādībām. Tai laikā valdīja pieņēmums, ka „mēs jau komūnismu pazīstam”. Tas ir tiesa, bet kas tomēr lika vērtēt tagadnes notikumus no pagātnes pieredzes perspektīvas. Mēs gribējām nonākt kontaktā ar tagadnes notikumiem un reaģēt uz tiem. Domāju, ka nekas netika forsēts. Tā bija vienkārši citāda pieeja latviešu kopīgo lietu kārtošanai. Bet pretestība bija spēcīga un neuzticība liela. Pretestība bez tam pieņēma stipri negatīvas formas. Mēs mēģinājām uzsākt par šiem jautājumiem pārrunas. Mums mēģināja aizbāzt muti. Kā tā var sarunāties?
P.: Tu jautā man?
S.: Tikai rētoriski.
P.: Tu minēji, ka tagad apstākli citādi. Vai tu tomēr nedomā, ka sakaru jautājumos vēl arvien nav vienprātības?
S.: Vienprātības nav, bet man liekas, ka lielais vairums trimdas latviešu ir ar mieru klausīties, neredzot acu priekšā sarkanu. Tas ir sava veida panākums. Bet ir diemžēl gadījumi, kad konfrontācija pieņem ļoti negatīvus izpausmes veidus. Kad, piemēram, rakstniekus neaicina piedalīties rakstnieku sarīkojumos. Deklarācijas un boikoti vēl arvien tiek pielietoti kā cīņas līdzekļi pret iekšējiem pretiniekiem. Rezultātā viens otrs tiek grūšus iegrūsts pretinieka nometnē. Ne jau tāpēc, ka viņš tur būtu, bet tāpēc, ka viņam šī būšana tiek piedēvēta. Un ar to ir darīts. Katra konfrontācija rada galējības, un tāpēc mums šai jautājumā visai maz apsvērtu pārrunu. Žēl, jo tieši sakaru jautājums, trimdas polītikas maiņas jautājums, nav vienkārši atbildams ar „jā” vai „nē”. Ir jāizprot visa šī jautājuma dinamika, kas ir visai komplicēta. Tad jau vieglāk nostāties ideoloģiskos ierakumos un šaut vaļā. Tā iznāk, ka trāpām gan cits citam, bet mērķī trāpīt − neizdodas.
P.: Bet vai nebūtu laiks atgriezties pie JG? Citādi tagadējais redaktors sāks šo interviju apgraizīt. Tu jau nebiji labāks, kad telpas trūka. Bez Aivara Ruņģa, Lalitas Muižnieces un Aivara Roņa − vai ir vēl citi līdzstrādnieki, ko vēlies pieminēt?
S.: Daudzus, bet tad mums noteikti pietrūks telpas. Taču noteikti jāpiemin Gunars Irbe, kas jau sākumā pieteicās pie darba. Bija tāds interesants sajukums ar abiem viņa priekšvārdiem. Kā atceries, toreiz nezināju, ka Andrejs un Gunars ir viena un tā pati persona. Gunars Andrejs bijis pats noturīgākais JG redaktors un līdzstrādnieks − jau ar 3. numuru. Liels notikums manuprāt bija arī Dzintara Soduma atsaukšanās. Viņa piezīmes „Skaidiena” JG 10. un 11. numurā nāca ar svaigām, atjautīgi formulētām ierosmēm latviešu kulturālās un polītiskās dzīves laukā. Tās vēl akūtas − vajadzētu pārpublicēt. JG lielā mērā bija atbildīga arī par Ulisa tulkojuma izdošanu. Abi Soduma romānu fragmenti liecināja par iespējām, kādas ir trimdas literātūrai. Par tām liecināja arī Turbada Ķēves dēls Kurbads. Tas bija rosību pilns laiks, it sevišķi sākot ar JG 3. gadu.
P.: Likās, ka tai laikā tapa daudz vairāk prozas un drāmas nekā tagad. Vai tikai Izlikās?
S.: Pa daļai autoru spiešanas rezultātā. Bija tāda neoficiāla kvota − tik un tik lappušu dzejai, tik un tik prozai un drāmai, tik un tik apcerēm, tik un tik chronikai, tik un tik humoram. Ja kaut kur sāka trūkt, rakstījām, mudinājām. Un tā arī tapa. Laimonis Streips, piemēram, tai laikā rakstīja diezgan daudz JG; viņa humoristiskie tautasdziesmu pētījumi bija klasiski. Arī Laimonis Zandbergs pierādīja labu talantu. Protams, viņi abi ir pierādījuši arī lielu izturību citā laukā, un tāpēc viņiem varbūt var piedot savu literāro talantu nekopšanu.
P.: Bet JG nebija tikai literātu žurnāls.
S.: Nē, jo mēs interesējāmies par visu latviskās kultūras jomu. Jaunajā Gaitā pirmoreiz parādījās Ulža Ģērmaņa „Latviešu tautas piedzīvojumi”. Savas idejas polītisko zinātņu laukā sāka attīstīt Jānis Peniķis. Visus nevar pieminēt. Tikai vienu gan − centāmies stimulēt domāšanu, pārdomāšanu, pārvērtēšanu, attīstīt sava veida garīgu dinamiku. Un man liekas, ka tas izdevās. Varbūt taisni tāpēc JG kļuva bīstama tiem, kas stāvēja uz sava quo.
P.: Tu biji JG atbildīgais redaktors līdz 24. numuram −−
S.: Ne gluži. Vienu gadu es biju ALJA-s valdes priekšsēdis; atbildīgais redaktors bija Aivars Ruņģis.
P.. Man vajadzēja atcerēties − Labi, es pārformulēšu jautājumu. Vai tev kādā brīdī bija skaidrs, ka JG ir nākotne? Galu galā financiāli JG nācās daudz cīnīties.
S.: Tas man bija skaidrs, kad rokās turēju 14. numuru, jo ar to beidzot bija pārspēti Raksti. Mēs devāmies pavisam jaunā territorijā.
P.: Vai tu šodien darītu ko citādi nekā darīji toreiz?
S.: Protams. Bet tādā gadījumā es šaubos, vai mēs varētu svinēt JG 100. numura iznākšanu. Tāpēc ir labi, ka man tas šodien nav jādara. Ņem nu par labu, kas tika darīts. Un priecājies, ka tagadējā redakcija JG aizvedusi tik tālu, ka tagad gan nevienam neienāks prātā sākt jaunu žurnālu, lai pārspētu iepriekšējo.
P.: Vai ir vēl kas, ko gribi teikt?
S.: Visu labu, otru simtu uzsākot!
