„Visu labu, otru simtu uzsākot!”

Pirmais pienāca Books Abroad redaktora Ivara Ivaska apsveikums − „Novēlu JG brīvi izplatīties Latvijā pirms nākošās 100. numura jubilejas.” Sekoja apsveikumi no laba vēlētājiem trijos kontinentos, ieskaitot mazu zemi tāltālumā. Kanadas pastnieki, atpūtušies pēc lielās streikošanas, nesa vēstuļu kaudzes: „Mīļie jaungaitnieki un tt...” Īsrakstītāji atkal sūtīja izgriezumus − redz kā par JG partijas uzdevumā tāds un tāds Rīgas avīzē šķendējas − veselu lapu pierakstījis! Sirma dzejniece atsūtīja 1962. g. 13. aprīļa Londonas Avīzes izgriezumu:

...Bet Jaunā Gaita kā smaila laiva laižas pāri putās sakultām krācēm un zemūdens klintīm. Un ik reizes skriedama gaŗām kādam krastā ziedošam krūmam, tā piebirst pilna ziedu − jaunu, spirgtu spēcīgu autoru darbiem.

Pa vidum birst ziedi no staltiem un arī jau novecojušiem kokiem. Smailā Jaunās Gaitas laiva ar prieku uztveŗ arī tos un rauj līdz pāri krācēm...

Apakšā sūtītāja pierakstīti vārdi: „Paldies, ka ļāvāt arī man jauno gaitu iet.”

Bet visi nespēj tik īsi izteikties: divas kritiskas apsveikuma apceres var lasīt šā numura 53. un 123. lappusē. Cits kritisks apsveikums: „Patiesībā nav ko priecāties, jo Jaunā Gaita kļuvusi par veco gaitu.”

Paldies apsveicējiem, bet jo sevišķi darba darītājiem − Dzintaram Sodumam un pārējiem autoriem, atbildīgā redaktora vietniekam, redaktoriem, korrektorēm, saimniecības un techniskā darba veicējiem. Valters Nollendorfs savā pašintervijā sarunājas par laiku, kad tapa Jaunā Gaita. Lai man atļauts atcerēties, kā tapa „vecā gaita”.

No manas Anglijas un Kanadas perspektīvas likās, ka JG nezaudētu sava nosaukuma simboliku arī tad, ja tā paplašinātos, izveidotu dzīvākas saites trīs kontinentu starpā un jauniešu pārdomās un meklējumos vairāk iesaistītu vidējās un vecākās paaudzes uzskatus un iebildumus. Savā JG redaktora darbā es laikam intuitīvi spēru soļus „vecās gaitas” virzienā. Piem., simpozijā par preses brīvību un atbildību (JG 15) aicināju 32 dažādu uzskatu pārstāvjus no trim paaudzēm un trim kontinentiem .

Mainījās literārās daļas tematika, mainījās arī JG ārējā apdare. Sākot ar 22. numuru JG iespieda Kanadā. Iekārtotāji un architekti, piem., Uldis Gustavs, meklēja un atrada žurnālam jaunu seju. Par JG izdevēju kļuva trīs jaunatnes apvienību dibinātais apgāds „Ceļinieks”. Pēc 24. numura Valteram Annas Lapenē bija jāraksta doktora disertācija. Viņš teica „Redzi, Laimoni, un tt.” Es redzēju un redakcija pārcēlās uz Kanadu. „Ceļinieks” sāka izdot atsevišķu žurnālu jauniešiem − Mēs. Tad kāds bija atļāvis nomirt Laika literārajam pielikumam. Un kad pārstāja iznākt uz kādu laiku Ceļa Zīmes, loks bija noslēdzies − Jaunā Gaita, kas nekad nebija vēlējusies atstāt vecos mežā bez ragaviņām, pamazām, palēnām, pat pašai nemanot, bija kļuvusi par „veco gaitu”. Kritiķi gan saka, ka tieši ar savas bāzes paplašināšanu JG kļuvusi par nozīmīgu faktoru latviešu kultūras dzīvē, bet kas nu kritiķiem var daudz ticēt. Olafs Stumbrs vēlāk publicēja dzejoli „Mūsu gaita”:

Amerikas Latviešu Jaunatnes apgāda nozares izdevums
Brīvās Latvijas jaunās paaudzes raksti
Illustrēts rakstu krājums kultūrai un brīvai domai
Rakstu krājums kultūrai un brīvai domai

Velns, nekā nevar saprast
no tās jaunlaiku dzejas!
Ja nu tās bildes vēl būtu...?
    Kļūstu vecāks, tā jūtu.

Jā, vecāki mēs kļuvām visi, bet reizē arī jaunāki, jo JG blakus 16 gadīgai dzejniecei no Bostonas publicējas vairāk nekā piecas reizes” vecāks rakstnieks no Austrālijas, jaunlaiku dzejai pa vidu ir ziedi no „staltiem un jau novecojušiem kokiem”. Bet „Skabargas” nomira dabiskā nāvē, jo neizdevās šo nodaļu pacelt pārējam JG saturam atbilstošā līmenī...

Ar Ivara Hirša materiālu atbalstu − $1000. − ,kas tika mums dots ar LF starpniecību, šim numuram ir turpat trīskāršots lappušu skaits. Un tomēr puse no darbiem palika ārpusē, vai sadalīti turpinājumos (par ko jāatvainojas autoriem un lasītājiem). Tas pierāda, kādu ļaunumu mēs izdarām, uz naudas lādēm un 12 „iesaldētiem” fondiem sēdēdami un brīvību gaidīdami. (Sacītais attiecas arī uz ELJA-s, LNJAK un ALJA-s neizlietotām 50.000 markām, ko varētu izlietot globālam jaunatnes izdevumam). No otras puses, latviešu kultūras situāciju protams nedrīkst vērtēt no „jubilejas numuram” piesūtīto manuskriptu daudzuma. Mūsu kultūra ir briesmās straujo maiņu dēļ.

Trimdas statistika savukārt pierāda, ka no lielo centru sestdienas skolām, kur latviešu valoda bieži nobīdīta trešā vietā aiz svešas tautas ticības apliecinājumiem un derīgiem Latvijas izrakteņiem, kas jāiekaļ galvā, nāk pavisam mazs procents no 2 x 2 „lietas kokiem”, JG lasītājiem un latvisko laulību dibinātājiem − Mazputniņa abonentiem. Izskatās, ka vācu mācītāju gaudulīgās dziesmas un smagie akmeņi jaunos aizbaidījuši no latvietības. No mazo centru latviskajām ģimenēm, kur jaunieši ar latviešu kultūras vērtībām saskaŗas bez skolas un draudžu starpniecības, pēc statistikas spriežot jāgaida jaunie 2 x 2 vadītāji, Kronvaldi un Raiņi, jaunās Aspazijas un Vizmas Belševicas.

„Ar Dieva palīgu”, raksta paziņa, „jaunatnes lietas mūsu pusē ir uz droša pamata”. Klāt laikraksta lapa par sarīkojumu Sidnejas operas namā: „110 galviņu lielā, tautas tērpos ģērbtā bērnu un jauniešu koŗa izniršana no skatuves gremdētavas sniedza neaizmirstamu ainu.”

Rituāls un noglancētā virspuse! Otru simtu uzsākot, palīdzēsim vecākiem un skolas metožu sastādītājiem gādāt par to, lai no mūsu bērnu koŗa vēlāk neiznāktu Gunara Irbes pieminētās „tautiskas konservu kārbiņas” − pārgreznotas − pat vēl ne pusaudzēm − meitenēm milzu zīļu vainagos, kas neprata ne vārda latviski.” (JG 98, 53).

Laimonis Zandbergs