119.
Vai zināt, kas ir „tēlvijas”? Baibas Vītoliņas „Atvases” apgāda izdotajā Zemes atjaunotāju I dāļā tā nodēvētas mākslinieka Pēteŗa Purmala zīmējumu virknes. Izdomā Purmala tēlvijas atbilst amerikāņu komiksu stilam un pati grāmata greznai komiksu bukletai, franču „Asterix” izdevumu garā. Tēlvija ir veiksmīgi veidots jaunvārds, kas dod latvisku izpratni jēdzienam, kas, runājot par karikatūrām, līdz šim mums trūcis.
Tiem, kas dzīvojuši amerikāņu kultūras lokā, varbūt zināma lielā nozīme, kādu amerikāņi piešķir saviem komiksiem: karikatūras un illustrācijas mākslas paveidam, kuŗā zīmējuma stāstītāji elementi tiek „lasīti” līdzīgi iespiestam tekstam. Latviešu mākslas vēsturē tēlviju jēdziens līdz šim nav ticis īpaši dalīts. Anšlavs Eglītis, rakstot latviešu karikatūru vēsturi apgāda „Grāmatu Draugs” izdotā Mākslas vēsturē 30.-tos gados, min „zīmējuma virknes” bet kādu gadu vēlāk Jēkabs Bīne runā par „zīmējuma sērijām”. Šāda veida zīmējumi, kaut vai vācieša V. Buša grāmatā Maksis un Morics., bija tautā populāri un izplatīti. Latviešu konversācijas vārdnīcā minēta jelgavnieka M. Buša jau 188 1. gadā publicēta „zīmējumu sērija”.
120.
Amerikāņu komiksi, kādus tos pazīstam pašlaik, ir apmēram 75 gadus veci, bet tikai beidzamos 10 gados tiem pievērsta mākslas vēsturnieku un sociologu uzmanība: Amerikā un Eiropā sarīkotas plašas izstādes un publicētas „komiksu vēstures” grāmatas. Šī žanra tradicijas vēl arvien turpina laikrakstos seriālizētās tēlvijas, kuŗām svētdienas laikraksti veltī īpašus daudzkrāsu pielikumus. Vēl nesen kāda trimdas laikraksta redakcija centās atrast tēlviju mākslinieku savam laikrakstam. Komiksu paraugiem radnieciski arī Atpūtā publicētie Jāņa Dreslera (1896-1971) zīmējumi, kuŗiem mākslinieks sacerēja arī četrrindu pantiņus. 30.-to gadu vidū šai pašā žurnālā Dreslera karikatūrām pievienojās Reiņa Birzgaļa asprātīgi illustrētās latviešu tautasdziesmas.
121.
Tēlviju saturu un apdari lielā mērā nosaka publikas gaume un pieprasījums pēc vieglas izklaidēšanās.
Ja Birzgalis tēloja zemkopja dzīves gaitas, tad Dreslers tēlvijās visbiežāk attēloja cilvēku vājības. Dreslers bieži izsmēja arī Latvijas mazākumtautības. No šī viedokļa, apcerot, piemēram, antisemitismu Latvijā, nevarēs neievērot Dreslera pantiņus un zīmējumus. Pēc kaŗa Dreslers palika Latvijā un turpināja zoboties par jaunās komūnistu sabiedrības locekļu sīkām vājībiņām.
122.
Chaotisku pārskatu par pagrīdes komiksu īpatnībām un ievērojamākiem māksliniekiem sniedz šogad publicēta grāmata A History of Underground Comics, (M. J. Estren, Straight Arrow Books, 1974). Stiliski grāmata pilnīgi atspoguļo apcerēto vielu. Tā ir sava veida mākslas vēstures psīchedēliska parodija. To autori veidojuši ar akadēmiķu vidū bieži vērotu darba metodi. Apbruņojoties ar šķērēm un līmes podu un sagraizot un par jaunu salīmējot jau eksistējošus materiālus, tiek uzrakstīts jauns darbs. Tā arī šī grāmata ir reizē dažādu ideju, puspārdomātu interviju kompendijs un dažādu tēlviju fragmentu antoloģija.
Neapšaubāmi interesants darbs un nopietni vērtējams laikmeta dokuments. Pēc autoru domām, pagrīdes tēlviju māksliniekiem pieder noteikta loma nākotnes garīgās un kulturālās pasaules veidošanā.
123.
Latviešu jaunatnes vidū, kas uzaugusi trimdas zemēs, kur tēlvijas plaši izplatītas, netrūkst šīs mākslas cienītāju, bet vēl nav redzēti komiksu zīmētāji. Kanadā dzīvojošais latviešu dzejnieks − trubadūrs Imants Barušs, gan reiz stāstīja par kādu savu draugu, kas rakstot un zīmējot latviešu komiksus, bet līdz šim nekas nav vēl redzēts. Pašu jauniešu izdevumos, kā Spogulī, Zibeņklimpā, Snīpī varam pārliecināties, ka jaunie karikatūristi visumā palikuši immūni komiksu un pagrīdes komiksu iespaidam. Pa daļai te vainojamas jauniešu vājās zināšanas latviešu tautas vēsturē, daiļliterātūrā un mākslā, kas kavē izaugt šai sarežģītās mākslas latviskai formai. Publicētie darbi ir visbiežāk viņetes un atsevišķas karikatūras. Kā izņēmumi minami ELJA-s Informācijas vairākos numuros publicētās Valža Āboliņa „dižbildes”. Āboliņš spējis radīt pagrīdes komiksiem atbilstošu perversi negatīvu nostatni − atsvešināšanos no latviskās gara pasaulēs vērtībām, reizē apliecinot savas zināšanas mūsu trimdas polītikas retoriskos absurdos. Āboliņa darbos vērojama arī pagrīdes komiksiem raksturīgās, psīchedēliski pieblīvētās teksta un tēlu sintezēs ķēmīgās formas un zīmējumi. Lai tos „lasītu”, Āboliņa darbi prasa zināmu iedziļināšanos, kas bieži skatītājos izraisa noteiktu piepūli un rada nepatiku.
124.
No mākslinieciskā viedokļa vilšanos sagādā žurnāla Rūgtais Apinis 41. num. Vainīgs ne tikai iekārtojums, bet arī mākslinieki. Birzgalis, Sax, Zilberts u.c. turpina zīmēt pa iebrauktām sliedēm, bez īpašas izdomas. Atskaitot Birzgali, pārējie darbi varēja būt zīmēti arī kādam ārzemju izdevumam. Cerēsim, ka žurnāls turpinās iznākt un izveidos arī pastāvīgu tēlviju sēriju. Tēlviju „trimdas meistara” gods pienākas Pēterim Purmalim, kuŗa „Lāča bērns” ar pārtraukumiem iespiests Mazputniņā, sākot ar žurnāla 1. numuru. Jaunās Gaitas kādreizējā humora nodaļā oriģinālmateriāls vērtējams kā nožēlojams mēģinājums „taisīt” humoru. Daži zīmējumi interesanti, bet bez humora dzirksts.
125.
Šaržists Eduards Keišs, kas ilgus gadus darbojies līdz latviešu presē, publicējis beidzamā gada laikā vairākus dučus zīmējumu Oļģerta Liepiņa izdevumā Vēstnesis. Man viņa bieži lietotais paņēmiens zīmēt lielas galvas un mazus ķermenīšus liekas bez kāda humora un pat atbaidošs, bet kā žurnālists un latviešu dzīves kommentātors Keišs ir ar plašu vizuālu amplitūdu.
126.
Satira un karikatūras māksla latviešiem pirms Ulmaņa apvērsuma bija ļoti izplatīta, īpaši republikas pirmajos gados daudzi ievērojami mākslinieki − Tilbergs, Ubāns, Kazaks, Liberts, Suta u.c. zīmēja karikatūras. Radās mākslinieciski interesanti žurnāli, atjaunotie Svari un Ho-ho. Trimdā šādu izdevumu trūkums vienmēr izjusts. Satīras apsīkumā varbūt vainojami arī mūsu redaktori, kuŗi bieži jūtas saistīti ar „vienotības laikmetā” izsludināto „kaŗa stāvokļa preses likumu”, kas būtībā noliedza kritizēt vai izsmiet vadītājas personas un tikumus. Jēkabs Bīne, apcerot karikatūru attīstību Latvijā (Sējējs, 1937., 1, 2, 3, 4, 6, 11) ņemas pat apgalvot, ka demokratiskā brīvība tautai nākusi par sliktu, jo sagrāvusi ideālismu un saimniecības un kultūras plāna pamatus. Reizē tomēr Bīne atzīst, ka demokratijā atgūtā valoda latviešiem atļāva pateikt daudzas noklusētas patiesības kā rakstos, tā arī karikatūrās, pie kam, šiem zīmējumiem bijis patiesībā zelta segums, kas nebija zaudējis savu spožumu arī vēl Ulmaņa laikā.
Iepazīstoties ar latviešu karikatūristu darbiem, par auglīgāko un tautas dzīvē nozīmīgāko, neapšaubāmi jāatzīst laika posms līdz 1934. gadam.
127.
Igaunis Fēlikss Oinass (skat. „3rd Conference on Baltic Studies, Summary of Proceedings”), savācis interesantus materiālus par igauņu okupācijas laika folkloru. Līdzīgi nesakopoti satiriski materiāli ir arī latviešiem par lielinieku gadu un tā laika varas vīriem, bet varbūt simptomatiski latviešu nostājai vācu okupācijas laikā grūti atrast anekdotus un kuplejas par gauleiteru Lozi, baronu Mēdemu un īpaši jau ģenerāļiem Dankeru, Bangerski un citiem civīlpārvaldes ierēdņiem un viņu departamentiem. No personiskas pieredzes zinu, ka velti būtu gaidīt, lai tautieši (atmiņā saglabātās) kuplejas un anekdotus, sākot jau ar partijas laikiem un ieskaitot trimdas gadus, paši uzrakstītu un iesūtītu. Tādai „piepūlei” vecākā paaudze ir jau par apātisku. Šo folkloras materiālu kopējā akcijā vislabāk varētu ierakstīt skaņu lentēs jauniešu un interesentu grupas.
Transkriptiem JG varētu ziedot sleju, uzrādot teicēja un pierakstītajā vārdus un kur un kad materiāls pirmo reizi dzirdēts.
128.
Jēkabs Bīne iepriekšminētā apcerē par latviešu karikatūrām min arī galvenos izsmiekla objektus. Atmodas laikmetā tie bijuši vācu muižnieki - bizmaņi (veco privilēģiju aizstāvētāji), vācu mācītāji, krievu birokrātijas ierēdņi un paši latvieši, īpaši jau kārklu vācieši. Pirms 1905. gada revolūcijas vairums sadzīves karikatūru bija patapinātas no sveštautu izdevumiem, izsmēja ģimenes likstas un dažādus stereotipistus, kā dzērājus, vecmeitas, sievas mātes utt. Bīne min arī uzbrukumus pašu tautiešiem, kas, slēpjoties aiz objektīvas kritizēšanas maskas, pēc autora domām, vērtējami kā latvietības kultūrpolītikas vājuma izpausmes.
Ar 20. gadsimtu radās sociāli temati. Visas cara valsts un sabiedrības parādības tika izzobotas, īpašu uzmanību izpelnījās Latvijas vācieši. Žēl, ka, rakstot no Ulmaņa laika perspektīvas, Bīne necentās sīkāk raksturot polītisko satiru, kāda attīstījās valstī pēc neatkarības iegūšanas. Jāpiezīmē, ka karikatūristu iecienīts partijas laikos bija arī K. Ulmaņa tēls. Pēc 1934. gada apvērsuma humors un tēlvijas veltītas sadzīves parādību un cilvēcisko vājību izsmiešanai, latviskās dzīves kopšanai un senatnes daudzināšanai.
129.
Amerikāņu pagrīdes komiksi taisni saturā atšķiras no laikrakstos publicētām tēlvijām. Vispirms jau, pagrīdes komiksi nekad nenodarbojas ar laikrakstu tēlviju svarīgākajām problēmām, reti izmantotie reliģijas, rašu attieksmju, nacionalitāšu, izglītības un pārdabisku parādību un notikumu tēlojumi ir „pagrīdes” karikatūristu iemīļoti sižeti. Bez tam, tos interesē vēl seksa, vardarbības, šausmu, dabas piesārņošanas kariķēšana. Protams, pienācīga vieta tiek ierādīta arī amerikāņu iestādījumu, kā Madisona avēnijas, FBI, televīzijas kulta satirai, tai skaitā visa veida šovinisma, īpaši vīriešu šovinisma, narkotisko illūziju un misticisma izsmiešanai.
130.
Skaitliski ir neiespējami izsekot visiem amerikāņu satiras izdevumiem, kas saturā aptveŗ dažādus dzīves uzskatus un polītiskās filozofijas virzienus. Latvijas partijas laikos arī iznāca dažādi humora izdevumi, tai skaitā vairāki satiriski kalendāri ar plašu humora saturu. Taču krizes gados un sekojošā Ulmaņa laikā šie izdevumi beidza pastāvēt. Dzimtenē kopš 1957. gada kā laikraksta Cīņas izdevums partijas apgādā iznāk satiras un humora žurnāls Dadzis. Žurnāls ir iekšēja patēriņa prece, ko ārzemēs nevar pasūtināt. Saturā sadzīves joki vēl arvien uz Benjamiņu Atpūtas līmeņa, taču techniskais izpildījums un īpaši daudzkrāsu reprodukcijas bagātina mākslinieku iespējas nemitīgi cīnīties ar melntirdzniecību, brāķa ražošanu Rietumu kapitālistiem un reliģijas tumsoņiem. Ar žurnālu izaugusi jauna un spējīga latviešu karikatūristu paaudze, kuŗai partijas nosprausto vadlīniju robežās darba nākotnē netrūks.
Gvīdo Augusts
