Jaunā Gaita nr. 100, 1974. gadā
Ojārs J. Rozītis
JUBILEJAS GADĪJUMĀ
100. Jaunās Gaitas numuram
I Dažas impresijas par JG pretrunām
Jaunā Gaita − tas izklausās svaigi: kā pirmais solis gaŗā ceļā; gandrīz arī jau rodas asociācijas ar vācu vārdu "Fortschritt" − solis uz priekšu vai citiem vārdiem: progress. Un tomēr: nevērojot svaigumu, spraigumu, Jaunā Gaita klusi un nemanot paguvusi kļūt respektabli veca: 100 numurus veca (un šeit vēl viena asociācija: "Johnny Walker − still going strong"?!). Bet neba tā ir vienīgā pretruna, kas pieticīgi novēro šo jubileju.
Kas ir šķirstījis pašus pirmos JG numurus, droši būs ievērojis, ka JG ceļš jau no sākta gala ir bijis vismaz (at)skabargains (un šeit iemaldās trešā asociācija: "Pag', vai tad tur nebija tāda JG nodaļa vārdā Skabargas" − bija taču!) − ne jau par velti 'ALA-s valdei savā laikā (1959.gadā) likās nepieciešams pieņemt lēmumu, kas nosoda toreizējās JG "saturu, virzienu utt." (skat. interviju ar JG galveno redaktoru Laimoni Zandbergu EI 69.nr. 44.lp.) − reakcija, kas šolaiku lasītāju, kuŗš ir paguvis pārlasīt toreizējos dadžus ALA-s valdes acīs (Ķēves dēlu Kurbadu vai Džoisa Ulisu) pārsteidz, jo tā liekas tīri smieklīga...
Nepārprotami laiki mainījušies un norimusi arī tā histerija, kas Ķēves dēlu uzskatīja par latvisko vērtību ūtrupi un Ulisu par nihilisma bezdibeni. Trimdai pierimstot un ieilgstot, radās arī kritiskāks skats.
Taču lai nu kā būtu, pretrunas ir piederējušas pie JG ikdienišķās maizes kopš tās dibināšanas, un savu dumpīguma lauru vainagu JG vēl nav zaudējusi līdz šai dienai. Un savā ziņā tas liekas saprotami: progress, jauns solis izraisa savu pretberzi.
II Sānskats uz citu pasaules stūrīti
1973. gada ELJA-s kongresa "nagla" neapšaubāmi bija ELJA-s Informācijas redakcijas maiņa; pēc EI teorētiskā dispūta EI slejās starp "jauniem kreisajiem" un LSDSP sekoja polītiskais: ar vienas balss vairākumu kreiso redakciju "atbrīvoja" no amatiem un tās vietā ievēlēja sociāldemokratiski ievirzītu.
Taču "atbrīvotajiem" redaktoriem netika salikt rokas žurnālistiskā klēpī, un tā kā JG redakcija jau agrāk bija viņus lūgusi iesaistīties JG darbā, viņi griezās pie JG ar šādu projektu: izveidot JG ietvarā patstāvīgu jaunatnes nodaļu. JG redakcija internās pārrunās nonāca pie sekojošā lēmuma:
Pēc ELJA-s neuzticības nobalsošanas Jūs abi kā redaktori nebūtu pieņemami konservātīvās trimdas sabiedrības lielākajai daļai, un vairums no jaunajiem liberāli noskaņotajiem latviešiem vēlētos tikt atpakaļ pie modernas parlamentāri demokratiskas valsts, kādu latvieši reiz dibināja, nevis meklēt jaunus ceļus.
Un tieši šeit paveŗas jaunas pretrunas Jaunās Gaitas ceļā − kā tas iespējams, ka JG no vienas puses vēl arvien stāv klusā opozicijā pret trimdas sabiedrību (kaut vai tādēļ vien, ka tā savās slejās publicē Padomju Latvijas dzeju vai prozu) un ka no otras puses tā nespēj apvienot savu 'jaunīgumu', savu progresīvitāti ar kreisiem uzskatiem? Kur īsti stāv JG?
III Jaunās Gaitas pašizpratne
Lai atrisinātu šo jautājumu, mazliet jāpakavējas pie JG pašizpratnes; JG vāka iekšpusē lasāms, ka JG ir "rakstu krājums kultūrai un brīvai domai" un minētajā intervijā Laimonis Zandbergs netieši apstiprina, ka kultūra esot domājama sabiedriski samērā neitrāla, lai gan viņš pats arī redz, ka jāmēģina "izprast apstākļus, kādos šī kultūra veidojās" (45./46. lp.). Tāpat viņš intervijā par jaunu uzsveŗ brīvās domas ideju, taču arī šī brīvā doma izrādās pati par sevi vērtība, atbrīvota no sabiedriskiem nosacījumiem: "Gara brīvība ir pašlaik vienīgā īstā brīvība" (46.lp.) − un šeit atkal iesprūk jauna asociācija: Markss jau labi sen teica, ka, pirms cilvēks vispār sāk domāt, viņam jāliek kas vēderā (būtībā drausmīgi triviāla doma!) − vai šis apstāklis nebūs pirmais gara brīvības ierobežojums? (Nebūs spēka, nebūs gara...), un "brīvā doma kalpo tam, lai latviešus, lai kāda viņu krāsa vai krāsas, savestu kopā" (turpat).
Secīgi arī nepārsteidz, ka JG savās slejās miermīlīgi spēj apvienot kā Padomju Latvijas, tā trimdas kultūru − jo: "ir tikai viena latviešu kultūra pasaulē" (47.1p.), un Gunārs Irbe (arī viens no JG redaktoriem) abas kultūras uzskata par viena veseluma daļām, kuŗas "vienu no otras norobežo" ja vispār, tad vienīgi − "polītiskas varas nosacītas robežas" (EI 68.nr. 36.1p.) . Fundamentālās sabiedrisko iekārtu atšķirībasl izbal vienotas latviešu mākslas priekšā; kamēr vien tiek radīta laba māksla, t'ikmēr nav arī šo atšķirību. Atšķirības rodas tikai tur, kur šī māksla zaudē savu mākslinieciski esotērisko pašizpratni:
'Viedokļu' ziņā abās pusēs modē ir poze: pie mums komūnisti vai vienmēr ir negātīvas persona`, Latvijā savukārt nebeidz serijveidīgi ražot stāstus un romānus, kuros negātīvais varonis ir kaut kāds fašists. Ne viena, ne otra no šīm :.pozēm pati par sevi neatspoguļo mūsu literātūras latviskumu vai nelatviskumu. (...) Manuprāt, latviešu literātūras mērķim vajadzētu būt šādas klišejas pārvarēt. (G. Irbe EI 68:nr. 36./37.1p.).
Jaunajā Gaitā tātad vārds ir dots l'art pour l'art latviskajai versijai: trimdas mākslinieks sadzeŗ: ar Padomju Latvijas mākslinieku; kamēr viņi ir mākslinieki, viņi šķietami (jo māksla ir vienmēr šķitums, illūzija) saprot viens otru.
IV Pilsonisko vērtību dialektika I
No šīs JG un tās redaktoru pašizpratnes dveš kaut kas jau aizmirsts, jau sen zaudēts: tas ir pilsoniskās šķiras patoss, kas runā no JG; tas ir tas Kanta ar prātu apdāvinātā un autonomā pilsoniskā cilvēka patoss, kas sacēlās 1789.gadā pret absolūto monarchiju. Šis patoss ir franču revolūcijas saukļu atbalss 20.gadsimtā.
Un tieši šī atbalss arī padara tramīgu trimdas "konservātīvās sabiedrības lielāko daļu", jo šī sabiedrība ir vēlas pilsoniskās sabiedrības iekārtas izpausme; pilsoniskās iekārtas izpausme tajā vēsturiskajā acumirklī, kad arvien skaidrāk kļūst redzams, ka zem franču revolūcijas saukļiem slēpjas necilvēcīgas cilvēku savstarpējās attieksmes. Niksons, kas ar bargām rūpju krunkām pierē Vietnamā aizstāv Rietumu − ieskaitot Latvijas − kultūru, sabiedrību un brīvību, tas pats Niksons, kas pavēl noslaucīt Vietnamu no zemes virsas, soļoja jau līdz uzbrukumā pret Bastiļu 1789. gadā; ASV karogs savās krāsās atspoguļo vēl franču trikoloru.
Bet neba tas pārsteigums: ASV satversme ir radīta franču revolūcijas iespaidā, mēģinot tajā iedzīvināt tās idejas, kas Francijā vēlāk pazuda zem Napoleona Bonaparta zābaka. Niksons vienmēr ir varējis atsaukties uz šo satversmi, un viņš to ir arī darījis; satversme, kas solīja cilvēcību, leģitimēja reizē arī viskailāko necilvēcību. Vai šī necilvēcība tomēr nebija jau iedīglī atrodama pašā satversmē? Vai nebija tā, ka tā pati satversme jau definēja nebalto pilsoni par 3/5 cilvēku (skat. SNĪPJA 14.nr. 12.lp.)?
V Ekskurss par pilsonisko vērtību dialektikas pamatiem
Un arī pati šī satversme nav pārsteigums: Markss savā laikā, analizējot naudas pāriešanu kapitālā (MEW 23, 181-191), uzskatāmi parādīja, ka zem vienlīdzības un brīvības slēpjas tas, ko viņš apzīmēja par pilsoniskā laikmeta cilvēka atsvešinātību un kas savos reālos šifros atrodama kā Vjetnamā, tā jebkuŗā pilsoniskā valstī.
Lai šī atsvešinātība rastos, kādas tautas lielākajai daļai − strādniekiem − jābūt brīvai, atbrīvotai no produkcijas līdzekļiem, un tai jābūt brīvai pārdot savu darba spēku (MEW 23, 183.). Šie priekšnoteikumi, piem., Anglijā bija doti, sākot ar 18.gadsimteni, kad sakarā ar pāriešanu uz aitkopību neskaitāmi sīkzemnieki tika padzīti no saviem zemes gabaliem −. MEW 23, 741-781). Tautas mazākā daļa produkcijas līdzekļu īpašnieki vai kapitālisti − ir jau brīva, tai ir brīv pēc sava ieskata izlietot produkcijas līdzekļus un noteikt par saražotajiem produktiem.
No otras puses strādnieki ir spiesti − lai spētu izdzīvot − pārdot savu vienīgo preci savu darba spēku − brīvajā tirgū. Taču tirgoties var vienīgi formāli vienlīdzīgi partneŗi: tas ir, lai izmainītu divas preces, nepieciešams, lai šīm precēm būtu vienāda vērtība.
Marksa analizes vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņš kā pirmais uzrādīja, ka šī brīvība un vienlīdzība ir tikai šķietama, jo kapitālists izmaksā strādniekam algā tikai to visas dienas darba rezultāta daļu, kas nepieciešama, lai strādnieks spētu uzturēt savu preci, savu darba spēku, kamēr pārējo šī darba daļu − rezultāta daļu − kapitālists piesavinās sev. Brīvība un vienlīdzība izrādās atsvešinātības priekšnoteikums un reizē tās idejiskais šifrs: brīvība un vienlīdzība vienīgi sedz visnetaisnīgāko netaisnību.
VI Vārds JG lasītājiem
"Jāāā... , šinī vietā nopūšas konservātīvās trimdas daļas JG lasītājs, un varbūt arī kāds liberālis viņam piebalsos, "bet kā, dārgais biedri Rozīti, ir ar Padomju Savienību un tā? Vai tad tur nav netaisnības? "− un man šinī gadījumā jāatbild, ka patlaban runāju par pilsonisko iekārtu, par JG pašizpratni; Padomju Savienības jautājums būtu jāskata atsevišķā rakstā un citā − vēsturiskā − gaismā.
VII Pilsonisko vērtību dialektika II
Atgriežoties pie ASV satversmes, vēl jāpiebilst − ja jau cilvēku pamatattieksmes, tas ir ekonomiskās attieksmes, tinas vienlīdzības un brīvības miglā − cik daudz vairāk tādai satversmei, kas celta uz ekonomiskajām attieksmēm, jāuzņem sevī šī pretruna un cik daudz vairāk tai pašai jākļūst par dūmaku, kas šo miglu padara vēl necaurskatāmāku?
Vēlā pilsoniskā laikmetā, kad vēstures dialektika jau paguvusi galīgi korrumpēt klasiskos ideālus, kad pilsoniskais cilvēks jau samierinājies ar šo ideālu reālo zaudējumu − samierināšanās, protams, bija lēta, jo ideāli tomēr ir sava veida lieka bagāža. Vēlā pilsoniskā laikmetā tie, kas mēģina pilsoniskajam cilvēkam atgādināt tos laikus, kad tas sevī nesa visas sabiedrības spēku, kad tas sacēlās pret monarchiju, labākā gadījumā piedzīvo neizpratni, jo ideālu nenovēršama korrupcija jau sen ir likusi pilsoniskajam subjektam līgt mieru ar pastāvošo. Vēl vairāk: pilsoniskajam subjektam sava laikmeta kaili materiālās tendences dēļ neatliek nekas cits kā pieķerties šai tendencei un pieļaut ideālus vienīgi kā liekus ornamentus, kā palagu, kas gan mirdz it balti, tomēr ir par īsu, lai spētu noslēpt sliktas reālitātes zābaku. Pilsoniskie ideāli savā laikmetā jau piedzīvojuši savu izpārdošanu.
Tāpēc JG neatlaidīgā pastāvēšana uz šiem ideāliem, JG pilsoniskais patoss trimdas konservātīvi pilsoniskajai daļai liekas vismaz aizdomīgs, pat neērts: kas jau pārdevis savus ideālus, lai varētu netraucēts cementēt pastāvošo, šī patosa priekšā jūt vismaz (un reizē: labākā gadījumā) sirdsapziņas pārmetumus. No JG puses opozicija pret trimdas konservātīvo daļu ir sava veida nožēla par nenovēršami zaudēto vēsturiskā avangarda lomu.
Taču beigās − ne konservātīvā trimdas daļa ir anachronisms (jo tā jau pārāk labi spējusi piemēroties sava laikmeta prasībām), bet gan Jaunā Gaita pati − tā mēģina gara (brīvības) līmenī atgūt to, kas vēsturē jau materiāli ir zaudēts. Progress vairs nevar būt, pilsoniskai sabiedrības iekārtai liekot pretī tās sākotnējo patosu, bet gan arī materiāli pieprasot izmaksāt to brīvības un vienlīdzības vekseli, ko pilsoniskais liberālisms izrakstīja.
Un tieši šeit slēpjas JG dialektikas otra puse: tāpat kā konservātīvi pilsoniskajās aprindās izjūt pārmetumu, ko JG liek pagātnes vārdā un garā, tāpat arī pašai JG jautājums par šo ideālu materiālizāciju vismaz rada aizdomas, ja arī tieši neapdraud dzīvību. Pilsonisko ideālu materiālizācija prasītu pilsoniskās sabiedrības pārvarēšanu, prasītu padarīt materiāli − un ne tikai morāliski − galu netaisnībai, šī laikmeta vēsturiskajai netaisnībai: pilsoniskajai sabiedrības iekārtai. Kamēr trimdas pilsoņi un ne tikai tie vien: pilsoņi vispār − jūt, ka strādnieku šķiras pozicijas nozīmē viņu pozicijas vēsturisko − un materiālo pie tam − negāciju, tikmēr JG jūtas apdraudēta savā pilsoniskajā patosā: patoss kļūst lieks, ja tas, ap ko patoss paceļas, ir reāli un materiāli sasniegts; ikdienišķa un reāla brīvība neprasās pēc taurēm un koŗa.
Vēsturiskais progress − jaūnais ceļš, pirmais solis, jaunā gaita − neapstāsies ne pie materiālā, ne pie ideālā pilsoniskuma; tas pārvarēs abus. Kā JG, tā pilsoniskā sabiedrība pati ir nepieciešami starpsoļi virzienā uz cilvēces vēstures gala mērķi reāli brīvu cilvēcīgu, atsvešinātības neāpmātu sabiedrību; kā starpsoļi tie ir ejami un reizē atstājami aiz muguras. Tikai no šī viedokļa arī redzams, ka JG un konservātīvi pilsoniskā trimdas daļa abi ir vēsturiski anachronismi − to atšķirība mērojama vienīgi anachronisma pakāpēs.
VIII Daži nepieciešami un solidāriski vārdi
Kā redzams, JG − kā jau pilsoniski liberāls žurnāls − mēģina (pēdējā asociācija:) sēdēt starp diviem krēsliem: no vienas puses tā neatlaidīgi oponē pilsoniskā laikmeta norietam un no otras puses JG nevar prasīt šīs opozicijas materiālu − un vienīgi reālo piepildījumu: tas laupītu tās ideālo dzīvi. Un vēl citas pretrunas aužas cauri JG: ka tās opozicija pret pilsonisko konservātivismu ir gan aizmuguriska, no pagātnes smelta, un tieši tāpēc dziļi morāliska; ka tās pašizpratne − vienlīdzības vārdā − uzņem savās slejās arī viedokli, kas šo pašizpratni radikāli apšauba.
Bet šī ir JG 100. nr. jubileja un tieši šinī gadījumā nekādā ziņā nedrīkstētu aizmirst to, kas vieno JG un tās kreiso kritiķi: pārliecība, ka cilvēciskā sabiedrība ir iespējama kā racionāla sabiedrība. Pilsoniskais mēģinājums vēsturiski nevarēja izdoties; kārta ir jaunajam vēstures subjektam: strādniecībai.
Un tieši šinī apziņā, domā, ka sabiedrības racionālitāte un cilvēcība nav pretrunas, kreisais kritiķis šajā jubilejā solidāriski sveic JG un tās līdzstrādniekus− "neviens no viņiem nav pilsonisko poziciju cilvēks šī vārda sliktā nozīmē" (EI 69.nr. 45.lp.)kas necilvēcīgas irracionālitātes laikmetā uztur pilsoniskās revolūcijas racionālo raksturu un patosu.
Un vēl kas vieno JG un tās kritiķi: abiem kopējā pozitīvā nostāja pret Padomju Latvijas kultūru: aiz dažādiem iemesliem gan: bet tomēr...
