(Fragments no grāmatas
No rīta, ko šogad izdos LPB Austrālijas kopas apgāds.)
Tiklab
Dievs, kā nāve viņos nometņu laikos bija tuvāki nekā septiņdesmito gadu
Amerikā, kur tos nobēdzināja pavisam privātos apcirkņos un dievnamu un
kapliču telpās starp četrām sienām. Egonam Ķīsim junioram šķita, ka tāda
bija objektīva patiesība, nevis subjektīva vien, nevis šķitums, kuŗa
izskaidrojums būtu meklējams apstāklī, ka toreiz Egons bija bērns, bet tagad
bija kļuvis vīrs. Baznīcas svētdienu dievkalpojumos toreiz bija bēgļu pilnas
un ne jau tikai tāpēc, ka ļaudīm, kam trūka regulāra ikdienas darba, būtu
saradies gaŗš laiks. Baznīcēni grēksūdzē, un lūgšanā krita ceļos, un tam nu
ar gaŗu laiku nedrīkstētu būt bijis sakars. Bez tam - un tas jau nav
noliedzams - baznīcai viņos gados bija tiešs un svarīgs sakars ar ikdienu,
ar praktisko dzīvi, ar visu eksistenci. Baznīcu organizācijas palīdzēja
bēgļiem, sūtīja tiem sainīšus un atvieglināja jo daudziem ar citzemju
draudžu locekļu „galvojumiem” izceļošanu no Vācijas un ieceļošanu jaunajā
zemē. Jā, - un tad nāve. Tajos laikos mira daudzi ar tuberkulozi saslimušie
bijušie kaŗavīri tuvējā Lichtentāles sanatorijā. Aplūkojot viņu kapu
piemiņas plāksnes, atklājās, ka, ja atskaitīja mazāko gadaskaitli no
lielākā, starpība bieži tā ap divdesmit vien iznāca. Tad vēl nometnes tuvumā
bija provizoriski iekārtoti vācu kaŗavīru kapi. Tie tagad bija pamesti un
nekopti, bet to galvgalā bija balti bērza krusti un iegriezts nāves gads:
1944. Tieši tālab, ka kapi bija nekopti un neuzmanīti un nebija gluži
saskatāmi pa baraku logiem, Egons ar Vili reiz pārrunāja tumšu domu: kā
būtu, ja kādu nakti ar lāpstu lūkotu atrakt vienu kapu, lai redzētu, kas tur
iekšā.
„Mēs paģībtu no tās līķu smakas,” teica Vilis. „Un vai tas nebūtu baigi -
gulēt garšļaukus līdzās tikko uzraktam līķim, līdz kamēr nākamajā dienā kāds
gaŗāmgājējs mūs atrod! Pie tam, ja pirmā gaŗāmgājēja gadītos sieviete, tā
pati no bailēm un smakas paģībtu un uzveltos mums vēl virsū, un ja tad vēlāk
nāktu vēl kāda cita sieviete, tai varbūt izietu tāpat...”
Vilis domās būvēja veselu ģībušu sieviešu piramīdu, kas būtu celta uz
divu ģībušu puiku pamatiem un līdzās līķim.
„Bet ja mēs uzliktu gāzmaskas?” ierosināja Egons.
„Nē,” stingri kratīja galvu Vilis. tomēr būtu nāves grēks.”
Un Egons jau klusībā viņam piekrita.
Vienā pusē bija ziņkāre, kas uz kapa atrakšanu drusciņ urdīja, bet otrā
pusē bija bailes, pretīgums un it īpaši grēka apziņa, un šie beidzamie trīs
smagi vien pievārēja ziņkāri, tā kā kapa rakšanas lieta ar to pašu tumšo
pārrunāšanu izbeidzās.
Tomēr nāves īpašā pievilcība nemitējās. Vēl pirms pusgada Egons no nāves
varas bija stindzis pie Brieža tēva kapa, bet nu viņš iemācījās ar nāvi
rotaļāties. Ar nāvi viņš rotaļājās vienatnē, Vili vairs uz šādām domām
nemudinot, jo Vilis atkal, droši vien, būtu teicis vārdus „nāves grēks”.
Egons, lūk, mežmalē sadabūja rokā maijvaboli, spāri, kādu kāpuriņu un
gliemezi un tos nogalēja, izlikdamies, protams, ka notiek ārstēšana,
palīdzēšana nabaga kustonīšiem, bet ka operācijas neizdodas. Tad ārsts Egons
pārvērtās par apbedīšanas biroja darbinieku Egonu, mazās radībiņas
nomazgādams un ievietodams šķirstos, tas ir - ievīstīdams kāpuru un
gliemezi, kā vīriešus, ozolu lapās, bet sievietēm - maijvabolei un spārei -
izvēlēdamies liepu lapas. Tad viņš pārvērtās par kapraci un izraka rindā
četras bedrītes. Nu vajadzēja iet mājās, kļūt par mācītāju un sagatavot
bērēm dziesmu lapiņas. Egons rakstīja tekstu, lūkodams to pieskaņot „Ļaujiet
man” meldijai:
Kustonīši, radībiņas,
Mazās tārpu dzīvībiņas,
Rāpots, lidots nu ir gana,
Nu nāk lielā dusēšana,
Mūžā maz kaut padarīts.
Mājas vieta, mājas vieta
Sataisīta mīkst', ne cieta,
Laime šeitan neatrastā
Smaidīt smaida viņā krastā,
Kur jums viss jau sataisīts.
Egons tīši vairījās no tādu jēdzienu kā Dieva, Kristus vai dvēseles
pieminēšanas, jo skolā ticības mācībā taču bija draudēts ar
sodīšanu par Dieva vārda nelietīgu valkāšanu. Dvēseli pieminēt savukārt būtu
bijis nepareizi, jo skolā bija arī mācīts, ka dzīvniekiem, kustoņiem
dvēseles vispār neesot. Bet jā, Egons tad iedomājās, ja dvēseļu šiem
radījumiņiem nav, kas tad gan būtu tas, kas no viņiem nonāks „viņā krastā”
un izbaudīs laimes smaidus? Varbūt otrs pants kustoņu bērēm vispār nebija
piemērots? Bet tad Egons apsvēra, ka panta sarakstīšana bija prasījusi savu
tiesu laika un piepūles, ritms un atskaņas bija padevušies it labi un pantu
„Ļaujiet man” meldijā gluži ērti varēja izdziedāt, tāpēc viņš izšķīrās to
paturēt negrozītu.
Tā. Nu vajadzēja bērinieku, kas mācītāja sacerēto dziesmu nodziedātu un
par dārgajiem aizgājējiem drusku pasērotu.
Vai pieaicināt uz bērēm sīkās piec- vai sešgadīgās meitenītes, kas
pagalmā spēlējās? Bet viņas nemācētu noturēt meldiju un varbūt nevarētu arī
izteikt visus dziesmas vārdus (dažiem bija četri balsieni!), pat ja Egons
tos sacītu priekšā. Bez tam viņas kādam varētu paklačot, ka Egons nomocījis
kustonīšus. Sadabūt varbūt pāris suņu vai kaķu par bēriniekiem? Tie jau nu
dziedāt nemācētu ne tik, bet, ja viņi tikai mierīgi rindā sēdētu, dziedāt
varētu Egons pats, gan iedomājoties, ka īstie dziedātāji ir suņi vai kaķi.
Tikai - nebija gan cerību, ka suņi vai kaķi mierīgi nosēdētu, kā bērēs
pieklājas. Tad jau būtu jābūt īstam cirka zvēru dīdītājam, lai šos piedabūtu
pie mierā nosēdēšanas. Varēja gan arī saprast, ka sunī vai kaķī maijvaboles,
spāres, kāpura vai gliemeža bēres nekādas sēras neizraisītu, jo katrs jau
laikam spēja sērot tikai par savu sugu. Tātad atliktu tikai sameklēt vēl
kādus pārstāvjus no maijvaboļu, spāŗu, kāpuru un gliemežu saimes. Bet kāda
drošība, ka tie sēdēs mierā? Viņi jau, droši vien, pat neapjēgs, ka te
notiek viņu tuvinieku apglabāšana. Neapjēgs tālab, ka viņiem nav dvēseles.
Pie mierā sēdēšanas viņus varētu piedabūt vienīgi nogalējot. Tomēr tas atkal
iznāktu ārkārtīgi dīvaini, ka tiklab apglabājamie, kā bērinieki ietilpst
beigto kategorijā, tikai vienus apglabā, bet otrus ne. Tā kā diena jau gāja
uz rietu, Egons izšķīrās iztikt pavisam bez bēriniekiem. Bija jau dzirdēts,
ka dažkārt arī cilvēkus, ja viņiem trūkst tuvinieku, apglabā mācītājs viens
pats.
Egons noņēma no gultas drūmi pelēko segu, ko Ķīšiem, gluži tāpat kā
tūkstošiem citu bēgļu reiz bija piešķīrusi UNRA. Segai vajadzēja izpildīt
mācītāja talāra uzdevumu. Tad, paņēmis vienīgo dziesmu lapiņu, viņš devās
pie nelaiķiem.
„Šo sēru brīdi ievadot,” Egons teica, kā bija dzirdējis mācītāju sakām
Brieža tēva bērēs, „dziedāsim pirmo dziesmu. Vārdus es teikšu priekšā.”
Un Egons pats sev vārdus no lapiņas vispirms pateica priekšā, un pēc tam
pats tos izdziedāja. Nonācis līdz otram pantam, viņš gan atcerējās, ka bija
nolēmis spēlēties tā, it kā citu izvadītāju bez mācītāja nemaz nebūtu, tāpēc
otru pantu viņš sev priekšā vairs neteica, tikai dziedāja no lapiņas.
„Mīļie nelaiķi,” Egons tad uzsāka bēŗu runu. „Maijvabolīt, spārīt,
kāpuriņ un gliemezīt,” viņš teica, jo katra radījuma nosaukšana atsevišķā
vārdā taču parādīja, ka katrs pats par sevi ir svarīgs un ievērojams un ka
šī nav nekāda masu aprakšana, kur individu it kā piemirst. „Nu jūs esat
nonākuši līdz tai vietai, kur ikviens no mums beigās nonāks - līdz kapu
kalniņam. Mūžs jums nebija viegls: vasaru saule karsēja un ziemu sniegs
saldēja, vēji jūs appūta un lieti slapināja. Un mūža beigu galā ļauna vara
jūs nocēla, ikvienu no jums, no sava zariņa, savas lapiņas, savas šūniņas,
atņēma jums jūsu iemīļoto kaktiņu un stūrīti zemes, jūsu dzimto zemi un
aizdzina jūs trimdā, kur viltus ārsts jums padarīja galu.”
Nē, tik slikti pats par sevi nedrīkstēja izteikties, Egons iedomājās,
ātri izteica pats sava balsi: „Tie pēdējie vārdi neskaitās,” un tad,
atgriezdamies pie mācītāja svinīgā, mazliet drebelīgā runas veida, teica:
„... kur žēlsirdīgs ārsts gan jums vēlējās pakalpot, taču cilvēciskie spēki
bija vāji jo vāji. Bet vai tad nav labāk atdusēties kapu kalniņā, nekā vēl
ilgi dzīvot tālu no dzimtenes, tālu no pašu koka, pašu sūnas spilvena, pašu
zālītes stiebra, kur jums atgriešanās vairs nebūtu bijusi iespējama, jo
ļaunā vara piemirsa, kur tieši tā katru no jums pievāca?”
Egons pacēla galvu pret debesīm kā iedvesmu meklēdams. Tā viņš bija
ievērojis mācītāju darām baznīcā, tātad tāda rīcība mācītājam piederējās.
Bet kā Egons acis no debesīm sāka atkal laist uz zemes pusi, tā skats palika
pusceļā. Metrus piecdesmit atstatu mežmalas kokos snaicījās kāds puika ar
meiteni, rādīja uz viņu pa gabalu ar pirkstiem un smējās. Laikam jau tas
jocīgi izskatījās, ka puika stāv viens pats izrakņātā smilšu bedrē segā
satinies un dzied un runā svētsvinīgi, kaut nav neviena klausītāja.
Negribēdams, ka par viņu smejas, Egons pēkšņi pārvērtās no mācītāja tādā
bērnā, kas rotaļājas bērniem pierastākā, it kā bērnišķīgākā un mazāk
nopietnā veidā. Segu - mācītāja talāru - viņš sagrieza aplī ap galvu kā
toreādors vai matadors pirms vēršu cīņas, kājas un rokas sāka mētāt uz visām
pusēm un muļķodamies dziedāja toņkārtas meldijā: „Do – re - mī - za – ļā –
po - dā; dā – po – ļā - za – za – mī – re - do...”
Ja skatītāji, puika ar meiteni, redzēs, ka viņš tā ākstās, tad nodomās,
ka būtībā tāda pati jau būs bijusi arī viņa iepriekšējā rotaļāšanās, tikai
pirmīt sagadīšanās pēc viņi viņu pieķēruši klusākā atpūtas mirklī.
Puika ar meiteni vēl laiciņu uz Egonu noskatījās, pasmējās, puika viņam
piedevām parādīja gaŗu degunu, Egons tādu pašu parādīja pretim, tad puika -
gan būdams gadus divus vai trīs vecāks un tāpēc stiprāks par Egonu - nelikās
traucēties un kauties nenāca, bet abi ar meiteni iegāja mežā. Egons patecēja
gabaliņu viņiem pakaļ, lai pārliecinātos par nelabām aizdomām, ka meitene
bijusi Nora. Aizdomas apstiprinājās, kaut par apstiprinājumu nācās samaksāt
ar punu pierē, ko radīja puikas sviestais akmens, kā nolūks bija aiztramdīt
Egonu.
„Fischers Fritz fischt frische Fische,” Egons vēl nobļāva abiem no
muguras, atskārtis, ka puika droši vien ir vācietis, un tad ļipātu ļepatu
muka atpakaļ uz nometnes pievārti, lai - drošs paliek drošs - būtu kurp
atkāpties, ja fricis tomēr sadomātu nākt izkauties.
Tātad Nora pastaigājās pa mežu ar frici, pa to pašu mežu, kur Egons reiz
bija sapņojis uzcelt sev ar Noru kopīgu mītni, un pabūt ar viņu jo ilgāk un
īstāk kopā. Ka puika bija fricis, par to nebija ko šaubīties: latviešu
puikas nevalkāja tik smieklīgi īsas ādas bikses ar lencēm pār pleciem kā
zirga iemauktiem. Tas bija no bavāriem Ziemeļvācijā ievests fasons. Ādas
bikses skaitījās praktiskas, tās lēti nenoplīsa, ilgi turējās. Kur tāds gan
bija piesities Norai?
Nelabā garastāvoklī Egons atgriezās savā kustoņu kapsētā pie maijvaboles,
spāres, kāpura un gliemeža. Viņš pacēla talāru vai vēršu cīņas piederumu,
bet par rotaļas atsākšanu vairs nevarēja būt ne runas. Spēji uznākušā
niknuma uzplūdā viņš samīdīja kustonīšus un izspārdīja tos uz visām pusēm.
To darīdams, viņš kliedza:
„Friču zemes kāpuri, friču zemes rāpuļi, friču zemes mošķi...”
Ap dūšu kļuva vēl nelabāk. Bija kā uz raudāšanu. Noslaucīdams asaru,
pagaidām vēl vienu vienīgo, Egons salasīja samīdītās un izspārdītās
kukainīšu un lapu atliekas, sastampāja tās visas vienā no izraktajām
bedrītēm un uzbēra smilšu sauju vēl virsū. Tad viņš atsēdās pie kapa un sāka
raudāt tik sirsnīgi, cik dažkārt mēdz raudāt pie tikko apglabāta tuvinieka
kapa. Ja kāds klases biedrs viņu tagad būtu redzējis, tas varētu teikt:
„Ķīsis biļļā pa īstam.”
