|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
ŠĪS DOMAS IR JAUNAS
Jaunās Gaitas simpozijs jauniešiem
No 12 aicinātiem garīgi ievirzītiem un latviskiem jauniešiem trijos kontinentos atbildes uz simpozija jautājumiem laikā piesūtīja 8: Māris Bite, Mārtiņš Būmanis, Juris Kaža, Aivars Osvalds, Ojārs Rozītis, Baiba Rubesa, Ilze Sīle, Baiba Smita-Kalēja
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
1. Kur Tu esi dzimis, kur izglītojies? Pastāsti par sevi un savām interesēm.
Māris Bite:
Esmu dzimis Londonā 1952.gadā un visu laiku dzīvojis Anglijā. Latviskā izglītība iegūta no vecākiem un papildināta Līdsas, Korbijas un Londonas latviešu skolās. Vispārīgo izglītību ieguvu Anglijas valdības izglītības ministrijas skolās, avīžu veikalos, "uz būvēm" un fabrikās. Studēju ķīmiju Oksfordā, kur piedalījos cilvēka lisozīma molekulas modeļa būvēšanā universitātes enzīmu X-staru kristallografisko struktūru pētniecības laboratorijā un pašlaik gatavojos pētījumam heterocikliskajā ķīmijā. Nenoliegšu, ka daudz gudrības ar uzskatu izmaiņu iesūktas reizē ar alu vai ari ar kafijas tasēm plkst. sešos no rīta.
Manas vaļas prieka intereses dod pretspēku ķīmijas racionālām metodēm - izmantoju laiku filmu u.c. mākslu apskatē, filozofijā un vēstures pētīšanā, lai izprastu cilvēces irracionālo pusi. Daudz lasu. Klausos mūziku. Neatzīstu dogmatismu.
Mārtiņš Būmanis:
Esmu dzimis 1951.gadā Brilonā (Vācijas vidienē), bet uzaugu Augustdorfas un Minsteres bēgļu nometnēs - tātad latviešos. Mācījos galvenokārt vācu skolās, tikai pēdējos 3 ģimnazijas gadus apmeklēju Minsteres latviešu ģimnaziju. Pēc tam uzsāku Minsteres universitātē socioloģijas, polītikas un filozofijas studijas, kuŗas patlaban turpinu Mārburgas universitātē.
Interešu man ir atliku likām - varbūt pat pārāk daudz, lai spētu visas apmierināt. Galvenās tomēr saistās ar studiju priekšmetiem un polītiskām aktīvitātēm vai nu ELJA-s vai universitātes ietvarā. Tikpat liela interese man par mākslu un mākslas teoriju - šad tad niez pirksti arī pašam izmēģināt roku, piemēram, kollāžā. 0 jā, man vēl patīk diskutēt ilgi un dikti, ceļot pa pasauli, palaikam nodoties hedonismam un vēl šis tas cits bet tas lai paliek.
Juris Kaža:
Esmu dzimis 1949. g. 7.oktobrī. Detmoldā, Vācijā. Izglītojos Bostonas un Ņūtonas pamatskolās, Ņūtonas ģimnazijā un Kolumbijas universitātē, kuŗu beidzu 1971.g. ar gradu vēsturē. Patlaban apmeklēju Bostonas universitātes tieslietu skolu.
Aivars Osvalds:
Esmu dzimis 1949.g. 7.sept. Neuštatē pie Hamburgas, kur mans tēvs Valfrīds Osvalds studēja un māte Zenta Jurjāne mācīja latviešu vidusskolā. 1951.g. ieceļojām Amerikā. Tēvs saistījās darbā astronomijas departamentā Virdžinijas universitātē.
Mācījos Virdžinijas skolās. Beidzu "Randolph-Macon College" ar B.A. gradu psīcholoģijā 1972.gadā un turpināju studijas "Virginia Commonwealth University, Richmond, Virginia", kur ieguvu M.S. gradu padomdošanā (rehabilitation counseling). Strādāju par padomdevēju (counselors) publiskā "mental health" klinikā un privātā psīchiatriskā slimnīcā.
Ojārs J. Rozītis:
Esmu dzimis jau svešumā Švarcvaldes (Vācijā) mūžamežos. Dažus gadus apmeklēju vācu pamatskolu, tad 9 gadus ilgi trinu Minsteres latviešu ģimnazijas solus. Patlaban studēju socioloģiju, angļu literātūru un valodu, filozofiju un dažus citus krikumus Minsteres augstskolā.
Manas intereses? Grūti pateikt, jo 'klasisko' interešu man nav gadījies vērā ņemamā apmērā: tā nekrāju pastmarkas, neesmu nedz liels sportists, nedz arī tautas deju lēcejs. Man patīk diskutēt, runāt ar cilvēkiem, lasīt un nodarboties ar literātūru un tās teoriju un aistētiku vispār; šad tad mēģinu papildināt moderno literātūru ar saviem izvirdumiem; darbojos galvenokārt kā polītisks cīkstonis ELJA-ā un mēģinu iejūgt trimdas zirgu no kreisiem sāniem.
Baiba Rubesa:
Esmu dzimusi Toronto. Sešus gadus apmeklēju vācu vidusskolu Frankfurtē, kas mani intellektuālā ziņā veidoja visvairāk. Pabeidzu vidusskolu Toronto un vienu gadu apmeklēju Jorkas universitāti. 1974.g. rudenī beigšu "business" skolu un ceru strādāt kādā valdības iestādē vai Toronto pilsētas pārvaldē.
Esmu darbojusies žurnālistikā, gan rakstot un rediģējot skolas avīzes, gan strādājot par reportieri kanadiešu laikrakstā.
Šķiet, ka mana galvenā interese ir jautājums, kā saglabāt un veidot etnisko identitāti un tai piederīgo kultūru, dzīvojot patvēruma zemē. Man liekas, ka jaunietim, kas dzīvo Kanadā vai ASV, ir lielas grūtības atrast savu patieso identitāti. Kanadā, it sevišķi Toronto, uzskati gan sāk mainīties attieksmē pret "kausējamā katla" teoriju. Beidzot valdība atzinusi, lai gan visi esam kanadieši, taču mums katram nāk līdz kāds mantojums, ko vērts veicināt. Ceru, ka varētu savā turpmākā dzīvē palīdzēt šis idejas veidot tālāk.
Ilze Sīle:
Esmu dzimusi 1956.g. 6.maijā Palo Alto, Kalifornijā, kur arī apmeklēju vietējās amerikāņu skolas, bet latviešu skolu sestdienā Ouklendā. Mācoties latviešu skolā, 4 gadus piedalījos ALA-s izglītības biroja organizētos nopelnu stipendiju pārbaudījumos un iegūto stipendiju naudu krāju, lai varētu apmeklēt Minsteres latviešu ģimnaziju.
Dzīvojot Eiropā, esmu izglītojusies, arī daudz ceļojot pa Vāciju un ciemojoties Anglijā, Zviedrijā, Francijā un Holandē.
1974.g. rudeni sākšu studijas Stenfordas universitātē, Kalifornijā. Brīvos brīžos mani saista lasīšana, teātris, žurnālistika, kā arī tenisa spēle. Ilgojos pēc latviskas vides un ļoti izjūtu savu latvietību, it sevišķi Minsterē, kur tā ir ikdiena. Dzīvojot ASV rietumkrastā, redzēju, ka liela dala jauniešu it kā kaunas sarunāties latviski. Turpretī Minsterē visiem jauniešiem, kas sabrauc no dažādām zemēm, kopējā sarunu valoda ir latviešu valoda.
Baiba Smita-Kalēja:
Esmu dzimusi Zviedrijā, bet uzaugusi Kanadā. Izglītību ieguvu Hamiltonas skolotāju institūtā un universitātē.
Mana galvenā interese ir latvieši un latviešu sabiedrība, tādēļ mans pašreizējais "maizes darbs" un brīvais laiks veltīts latviešu bērnu un jaunatnes audzināšanai un sabiedriskajam darbam.
2. Kādas latviešu skolas un seminārus Tu esi apmeklējis? Vai pēc Tavas pieredzes skolas svešumā spēj ieaudzināt jauniešus latviešu kultūrā?
Māris Bite:
Trimdas latviešu skolas Anglijā un sestdienas skolas vispārīgi nevar bērnus ieaudzināt latviešu kultūrā. Tas tāpēc, ka mēs nedzīvojam latviski kultūrālā vidē - kultūru var vienīgi ieaudzināt bērnos. Kultūras ieaudzināšana ir dzīves emocionāls, nevis teorētiski akadēmisks process.
Vēlamākā, vide (ārpus ģimenes) šādam mērķim varētu būt racionāli pārorganizēta MLĢ, pielietojot paildzināto kontaktu latviskajā vidē kā katalistu.
Mārtiņš Būmanis:
Pavadīju 3 gadus Minsteres latviešu ģimnazijā un apmeklēju vienu 2 x 2 nometni.
Skolas svešumā spēj jauniešus iepazīstināt ar latviešu kultūru. Vai tās spēj jauniešus ieaudzināt šai kultūrā, t.i. sagatavot viņus latviešu kultūrā dzīvot, strādāt un izteikties - ar vārdu sakot: dzīvot šo kultūru un attīstīt to tālāk, ir cits jautājums. Ārpus Latvijas tas grūti veicams - jo grūtāk, ja pasniegtā kultūra pieder izbijušam un pārvarētam vēstures posmam un līdz ar to tagad kļuvusi par anachronismu. Protams, latviešu kultūra nav domājama bez dainām, nedz bez atmodas laikmeta un pilsoniskās republikas posma pienesumiem, bet arī ne bez tās attīstības, ko tā piedzīvojusi Padomju Latvijā. Sekmīgi ieaudzināt var tikai dzīvā kultūrā, t.i. kultūra, kuŗā atbalsojas mūsdienu ekonomiskie, sociālie un polītiskie apstākļi. Latviešu kultūra ir dzīva vienīgi Latvijā. Pareizi, arī svešatnē kultūras dzīve nav gluži apstājusies, taču tā attīstījusies svešā vidē un laika tecējumā pieņem arvien vairāk šīs vides vaibstus un raksturu. Līdz ar to kļūst arvien problēmatiskāk runāt par latviskas kultūras attīstību svešatnē. Tātad atliek vienīgi pievērsties kultūrai, kas pašlaik rodas Latvijā. Taču šīs kultūras pamats ir sabiedrība, kas pārvarējusi kapitālismu. Mēs dzīvojam toties sabiedrībā, kas vēl nav tik tālu, tāpēc orientācija uz Latvijas kultūru beidzamā konsekvencē novestu pie lūzuma ar pastāvošo sabiedrības iekārtu šeit. Protams, svešatnes latviešu vairums šādos priekšnoteikumos labprātāk turpinās līdzšinējās 'latviskā mantojuma kulta' gaitas pretim neizbēgamai asimilācijai. Pretējā gadījumā būt latvietim svešatnē iegūtu jaunu, sabiedriski progresīvu kvalitāti un neaprobežotos vairs ar tautiskā savrupdārziņa kopšanu, bet kļūtu par aktīvu attieksmi pret to vidi, kuŗā dzīvojam.
Juris Kaža:
Apmeklēju Bostonas latviešu skolu, kuŗu beidzu 1964.g. ar devītās klases apliecību. Skolā, manuprāt, var iegūt tikai pamatzināšanas latviešu kultūras apgūšanai. Skolā arī, vismaz manā laikā, uzsvēra pagātni vairāk nekā esošo un topošo latviešu kultūrā. Kultūru kā dzīvu radību un nevis akadēmisku priekšmetu var pazīt tikai pašam darbojoties, lasot un interesējoties.
Aivars Osvalds:
Latviešu skolas neesmu apmeklējis, bet pirms gadiem 15 Virdžinijā dzīvoja ap 10 latviešu jauniešu, kuŗus ik pa divām nedēļām mācīja mūsu pašu skolā. Skolotāji bija mūsu vecāki.
Esmu apmeklējis Mičigenas kursus, deviņas 2 x 2 nometnes un I un II VLJK.
Domāju, ka latviešu skolas spēj ieaudzināt jauniešus latviešu, kultūrā, bet ģimene ir ļoti svarīga, kā ari pats jaunietis. Jauniešiem pašiem jābūt apziņai un zināmam nobriedumam, lai censtos dzīvot un turpināt mūsu kultūru.
Ojārs Rozītis:
Kā jau teicu - esmu 9 gadus apmeklējis MLĢ; labprāt būtu ari kādreiz piedalījies 2 x 2, bet tas nekad nav tā īsti sanācis.
Manuprāt, MLG, 2 x 2, Eiropas vasaras kursi utt. spēj iekustināt trimdas latviešu jaunatnes smadzenes un ari apgādāt tās ar latvisku 'barību', bet ar to vien jau nepietiek. Virziens, kuŗā iekustina smadzenes, ir izšķirīgs; tāpat nedrīkst atstāt novārtā motīvāciju, kustināt smadzenes tālāk. Un tieši šajā ziņā, piemēram, MLĢ ir noteikti grēkojusi - tās virzienrādis ir gājis gaŗām visām latviešu kultūras reālitātēm; nepietiek ar to vien, ka moderno trimdas latviešu dzeju - vismaz manā laikā - apskatīja pēdējā mēnesī pirms skolas beigšanas, nē: visa Padomju Latvijas literātūra un tās priekšnoteikumi gulēja un guļ nogrimuši Minsteres Burtnieku ezerā - MLĢ. Ja jau runājam par gaismas pilīm, tad MLĢ nav tā gaismas pils, kas būtu ceļama (skolēnu apziņā), bet gan Padomju Latvijas kultūra, tā kultūra, ko pārstāv latviešu tautas lielākā daļa. (Cik esmu pēdējā laikā dzirdējis, stāvoklis šajā ziņā maķenīt esot uzlabojies - pēdējā klasē apskatot arī dažus Latvijas dzejniekus.) Un tieši šinī - izšķirīgajā, noteicošajā, dzīvajā kultūrā - būtu jāieaudzina trimdas latviešu jaunatne; tos savstarpējā svešuma un pat atsvešinātības vaibstus, ko gadi ir iezīmējuši trimdas kultūras sejā, spēj izlīdzināt vienīgi mūsu trimdas aktīvās un solidāriskās attieksmes pret Latviju; šeit nedrīkstētu aizmirst arī to, ka dažs labs Latvijas brauciens ir trimdas jaunieti vairāk tuvinājis latviešu kultūrai nekā Straumēnu rečitācija, A. Eglīša trimdas romāni vai Sniķeres sauklis 'Latviju latviešiem'. Tajā acumirklī, kad trimdas jaunietis aptveŗ, ka Latvija kā tāda ir, ka tā eksistē un ka tā ir kaut kas vairāk nekā vecāku uzburts 1939.gada gājuma mīts, arī rodas motīvācija nodarboties ar latviešu kultūru un tajā ieaugt - un ieaugt tajā katrā ziņā ir vērts: tādus dzejniekus kā Čaklo, Ziedoni vai Peteru un mūsu trimdiniekus kā Stumbru un Taunu var droši mērot ar pasaules dzeju.
Baiba Rubesa:
Esmu mācījusies Toronto latviešu pamatskolā un beigusi ģimnaziju, piedalījusies Toronto latvisko zināšanu semināros, kursos "Trejdeviņi padomiņi" un trijās 2 x 2 nometnēs.
Pēc manas pieredzes, vienīgi 2 x 2 tiešām spēj kaut cik efektīvi iemācīt jaunietim mīlēt latviešu tautu un kultūru. Manuprāt, nav pārāk daudz jauno, kas no latviešu skolas būtu daudz ko paņēmuši līdz - izņemot zināmu necieņu pret vecāko paaudzi un iespaidu, ka latviešu kultūra un jaunrade apstājusies Latvijā 1940.gadā un trimdā apmēram 1955.gadā...
Ilze Sīle:
Kā latviešu skolu audzēkne un arī kā skolotāja-palīdze varu teikt, ka latviešu papildskolas daudz palīdz bērniem ieaugt latviešu kultūrā, bet sekmju lielums atkarīgs no bērnu vecākiem un visas latviešu sabiedrības atbalsta. Latviešu valoda jāiemācās un latvietībā jāieaug ģimenē. Papildskola šīs zināšanas var tikai papildināt un paplašināt. Ieaugšanai latvietībā vajadzīga arī latviska vide, ko dod MLĢ, vasaras vidusskolas un nometnes.
Baiba Šmita-Kalēja:
Esmu apmeklējusi latviešu pamatskolu un ģimnaziju Hamiltonā. Vienu vasaru biju latviešu valodas kursos Rietummičigenas universitātē. Esmu arī iepazinusies ar apstākļiem MLĢ, kur pašlaik strādāju internātā par audzinātāju.,
Latviešu skolas svešumā spēj vienīgi palīdzēt jauniešiem ieaugt latviešu kultūrā. Latviskam pamatam ir jāveidojas ģimenē.
3. Kādās organizācijās un kādos latviešu projektos Tu esi aktīvi darbojies? Ko Tu pašlaik dari?
Māris Bite:
ELJA-s biedrs, patlaban Anglijas nodaļas un centrālās valdes revizijas komisijas priekšsēdis.
Mārtiņš Būmanis:
Minsterē iesaistījos skolēnu žurnāla Snīpis redakcijā (ko pēc Ojāra. Rozīša aiziešanas vadīju kā galvenais redaktors) un skolēnu pašpārvaldē kā tās priekšsēdis. Trīs gadus biju ELJA-s Informācijas redaktors, bet patlaban darbojos ELJA-s Vācijas nodaļas valdē, kā arī 3. VLJK rīcības komitejā.
Juris Kaža:
1971./72.g. biju ALJA-s valdē. Esmu ALJA-s un LNJAK biedrs. Savā laikā rediģēju ALJA-s žurnālu Spogulis, esmu ELJA-s Informācijas ārzemju redkollēģijas loceklis. Bostonā jau trešo gadu strādāju latviešu skolā par vēstures skolotāju. Piedalos latvisko tradiciju kopšanas grupā "Piektvakara puduris" un esmu dievturu sadraudzes loceklis. Rakstu latviešu presei, galvenokārt Laikam. Kanadā mani pazīst kā kontroversālu lasītāju vēstuļu rakstītāju. Pēdējā laikā mēģinu dzejot un rakstīt latviešu valodā.
Aivars Osvalds:
Esmu piedalījies Ņujorkas draudzes bērnu nometnēs, 6 x 1 kursos, 2 x 2 nometnēs, Mičigenas vasaras skolā, abos vispasaules kongresos, ALJA-s darbībā.
Pašlaik esmu ALJA-s priekšsēža vietnieks, 11. Divreizdivi nometnes vadītājs un administrātors. Piedalos III VLJK rīcības komitejā kā sazināšanās koordinātors.
Ojārs J. Rozītis:
Agrāk: MLĢ skolēnu žurnāla Snīpis dibinātājs, pirmais redaktors un izdevējs, trīs gadus ELJA-s Informācijas kultūras daļas redaktors.
Tagad: ELJA-s Vācijas nodaļas valdes priekšsēdis, III VLJK rīcības komitejas loceklis, vasaras kursu Minsterē rīcības komitejas loceklis.
Pa starpu: ELJA-s biedrs, referātu lasītājs, rakstu sacerētājs, dzejas lapas izdevējs.
Baiba Rubesa:
Aktīvi esmu darbojusies LNJAK, 2 x 2, Diždancī.
Pašlaik esmu LNJAK valdes priekšsēde, dancoju Diždancī, mācu Diždancīti, maksāju Latviešu Fondam, būšu 2 x 2 loka padomniece un palīdzēšu baltiešu ievirzē 11. DIVREIZDIVI nometnē, esmu III VLJK rīcības komitejas locekle un viena no aktrisēm "pēdējos ākstos".
Ilze Sīle:
Īpatnējo apstākļu dēļ Ziemeļkalifornijā nebija izveidojušies jaunatnes pulciņi. Vasarās piedalījos latviešu nometnēs. 18.novembŗa un citos aktos piedalījos ar dzejoļu skandējumiem, vienu gadu strādāju par palīdzi latv. skolā un piedalījos Sanfrancisko mazā teātŗa un Ziemelkalifornijas DV teātŗa iestudējumos. Esmu divas reizes bijusi 2 x 2 nometnēs. Minsterē man izdevību ir papilnam: esmu skolēnu žurnāla Snīpis redakcijā, drāmatiskajā pulciņā un tautas deju kopā. Piedalījos "Mičošanas" un "Ceļojuma pa Latviju" uzvedumos, kā arī īpašā MLĢ Informācijas grupiņā, ar kuŗu apbraukājām lielākos Vācijas latviešu centrus.
Baiba Šmita-Kalēja:
Esmu darbojusies Hamiltonas latviešu jaunatnes pulciņā un gaidu kustībā, dejojusi tautas deju kopās "Vija" un "Daugaviņa" un dziedājusi latviešu biedrības korī. Biju LNAK valdes locekle un skolotāja vietējā latviešu papildskolā. Esmu bijusi vairākos amatos DV organizācijā, pašreiz esmu DV CV jaunatnes nozares vadītāja. Esmu korporācijas "Gaujmaliete" un Latviešu preses biedrības Kanadas kopas locekle.
4. Ko Tu domā par pārmetumiem, kas sabiedrībā dzirdēti par jauniešu organizāciju un pulciņu vadītājiem - par viņu arroganci, vājo orientēšanos latviešu kultūras jautājumos, sliktā latviešu valodā iespiestiem apkārtrakstiem, neaktīvitāti, nespēju uzņemt kontaktus ar jaunatni Latvijā?
Māris Bite:
Vājā orientēšanās latviešu kultūras jautājumos un sliktā latviešu valoda apkārtrakstos ir tiešs trimdas latvietības rezultāts jauniešos. Latvija nav šo jauniešu dzīves vieta, latviešu kultūra nav tieša aktuālitāte, valodu vairāk runā un lasa nekā raksta - ko tur var sagaidīt? Arrogance ir reakcija pret apšaubāmu autoritāti - tātad apsveicama parādība. Neaktīvitāte, vismaz Anglijā, ir daļa no dzīves - un tās līmeni, tā tad, nosaka sabiedriskā gaisotne ikvienā attiecīgajā zemē.
Nav ari manīts, ka kādam būtu izdevies uzņemt nozīmīgus sakarus ar Latvijas PSR -ko tad pārmet nepiedzīvojušiem jauniešiem!
Mārtiņš Būmanis:
Organizācijas vadītāji parasti mēdz būt par tik arroganti, par cik ignoranti ir organizācijas biedri. Attieksmē pret pārējiem pārmetumiem gribētu vienīgi apjautāties: ko tad var sagaidīt no jaunatnes, kas barota no 'latvietības konservēm' un kuŗas attieksmes pret Latviju vēl lielā mērā vecāku negātīvās nostājas iespaidotas? Te vienīgā izeja ir sakari ar Latviju, bet sakari, kas atbrīvoti no vecāku ideoloģijas balasta.
Juris Kaža:
Slikta valoda, man šķiet, viskrasāk iespaido jaunatnes kritiķus. Jaunietim, kas uzstājas publiski, vajadzētu prast kompetenti runāt latviski. Pie tam jāprot aizstāvēt pamatotas pozīcijas ar iecietību pret citu uzskatiem. Jābūt saprotošam. Vecākā paaudze auga citā vidē, ar citu sociālu un vēsturisku pieredzi, kuŗu nevar izdzēst.
Aivars Osvalds:
Ir vienmēr kritizēts tas, kas nav saprasts. Šī ir problēma jauniešu darbībā. Ir liels pulks, kas mēdz tikai kritizēt. Nepatīk, ka kritizē tos jauniešus, kas vēl ar latviešu lietām darbojas. Mēs meklējam jaunas pieejas, lai varētu turpināt iesākto darbību. Pārņemt bez kritiskās izvērtēšanas būtu pārmetums ir jauniešiem, ir vecākai paaudzei.
Ojārs J. Rozītis:
Tā kā pats esmu pieskaitāms pie minētajiem "vadītājiem", man ir mazliet grūti atbildēt. Par arroganci varētu teikt, ka no vienas puses droši pastāv tendence: jo lielāks 'aktīvists', jo lielāka pašapziņa, jo lielākas arī arrogances briesmas; bet no otras puses ari jāatgādina, ka tas ir pašu 'vadīto' ziņā, vai viņu vadoņi izvēršas par arrogantiem ulmanīšiem. Par pārējām problēmām: cik varu spriest no savas pieredzes, tad tādas Eiropā pastāv samērā mazā apmērā apkārtrakstu valoda ir drīzāk sausi birokratiska nekā slikta; pēdējā laikā uzsāktie kultūras sakari ar Padomju Latviju mazliet palīdz iepazīties ar - vismaz - turienes latviešu kultūru; nav arī grūtību iespēju robežās uzņemt kontaktu ar Latvijas jaunatni. Manuprāt, visās šajās problēmās, izņemot varbūt arrogancē, atspoguļojas jau minētais motīvācijas trūkums, nodarboties ar "latviešu lietām"; būtībā tur slēpjas nesegtais rēķins jautājumam: "Ko šodien nozīmē būt latvietim trimdā?"-un segt šo rēķinu var vienīgi, attiecinot trimdu uz Latviju, Padomju Latviju.
Baiba Rubesa:
Domāju, ka pārmetumu par arroganci nepamatoti. Ja arrogance nozīmē, ka jaunieši izsaka savas domas atklātā un varbūt ne glaimojošā valodā, ka viņi ne vienmēr uzklausa vecākās paaudzes padomus, tad šādi pārmetumi varbūt drusku pamatoti. Taču jaunieši visos laikos spējuši un gribējuši paši tikt ar savām problēmām galā. Un neiešana pavadā taču nav arrogance.
Kas attiecas uz vājo orientēšanos latviešu kultūras jautājumos: tad jāsaka, ka daudzi jaunieši tiešām vāji orientējas latviešu kultūras jautājumos, bet kas tad vainīgs? Ko veikušas mūsu skolas? Galu galā tās jau 20 gadus darbojas - kaut kādiem rezultātiem vajadzētu būt! Un cik zinīgi, ieinteresēti un efektīvi bijuši vecāki?
Pārmetumi par slikto latviešu valodu iespiestos apkārtrakstos ir pamatoti, bet varbūt tomēr labāk, ka apkārtraksti vispār iznāk.
Runājot par aktivitāti svarīgi, par kādu aktivitāti runā. Domāju, ka vadītāji cenšas būt aktīvi, kaut tas ne vienmēr izdodas.
Un beidzot - par nespēju uzņemt kontaktus ar jaunatni Latvijā. Liekas, ka jaunieši, kas ciemojušies Latvijā, ir spējuši uzņemt kontaktus ar saviem radiem - jauniešiem. Un ja runā par kontaktu uzņemšanu ar oficiālām personām, tad pat tas jau darīts, bet protams ne vienmēr pārāk veiksmīgi. Tas taču atkarīgs no komūnistu sistēmas. Piemērs, kā to var labi darīt, bija tās jauniešu grupas, kas aizbrauca uz Latviju pēc II VLJK, sarunas ar "oficiālajiem" Latvijas jauniešiem.
Ilze Sīle:
Visvairāk kritikas un pārmetumu dzirdēts par to, ka pulciņu sanāksmēs netiek runāts latviski un ka jaunatnes plašākās sanāksmēs un kongresos tiek pausti galīgi kreisi uzskati un naīva polītiska domāšana. Tāpat tiek aizrādīts uz it kā jaunatnes nepamatotiem "mūžīgiem" pārmetumiem vecākai paaudzei, bet ka paši jaunieši maz ko zinot no Latvijas vēstures un maz interesējoties par latviešu kultūru. Šie pārmetumi, lai ari tos nevar vispārināt, tomēr bieži ir pamatoti. Bet ar pārmetumiem vien nekas nav līdzēts. Jārod iespējas jaunatnes plašākai latviskai izglītībai. Jaunatnes pulciņu un organizāciju apkārtraksti un informācijas biļeteni bieži vien ir iespiesti ļoti kropļainā latviešu valodā. Pirms iespiešanas visi raksti būtu nododami valodas pratējiem izlabošanai. Bēdīgi, ka latviešu valodas labā nedarām arī to, kas viegli būtu izdarāms. Man liekas, ka vienīgais ceļš tuvāku kontaktu uzņemšanai ar jaunatni okupētā Latvijā ir sarakstīšanās ar radiem Latvijā un viņu apciemošana.
Baiba Šmita-Kalēja:
Šādus vispārējus jēdzienus nevar attiecināt uz visiem jaunatnes organizāciju vadītājiem kollektīvi. Vai šīs pašas negātīvās īpašības nevar attiecināt arī uz dažiem organizāciju vadītājiem no "vecākās" paaudzes?
5. Kas Tevi līdz šim visvairāk motīvējis palikt latviešu sabiedrībā?
Māris Bite:
a) Tas, ka varu sadzert bēdu glāzi ar cilvēkiem, kuŗiem latvietība arī ir kā kāds Dieva ap kaklu aplikts dzirnakmens. Tādā veidā var makten labi saprasties.
b) Trimdas latviešu sabiedrība - visnoderīgāka tādā ziņā, ka tā ir tā "lielā" sabiedrība, tikai miniaturizēta - nav jāiepazīst tik daudz cilvēku, lai gūtu caurgriezuma pārskatu.
c) Bioloģiskais fakts, ka esmu latvietis.
Mārtiņš Būmanis:
Kā nekā, esmu uzaudzis latviešu sabiedrībā, tāpēc jūtos tur vismaz sociokultūrālā un emocionālā ziņā starp 'savējiem'. Galvenā motīvācija tomēr ir apziņa, ka esmu, kaut netieši saistīts ar tautu, kas uzsākusi ceļu uz komūnismu.
Juris Kaža:
Esmu starp latviešiem atradis apmierinātību. Spēju sastapt un sadarboties ar cilvēkiem, kam intereses ir plašas, kam patīk intellektuāla pieeja, kas sagaida kvalitāti un kompetenci visos interešu laukos. Tanī ziņā man patīk būt kopā ar latviešiem, kas izceļ tās pašas vērtības iepretim latviešu kultūrai kā mani tuvākie nelatviešu biedri izceļ iepretim vispārējai sabiedrībai un kultūrai. To laikam tik var teikt patiess divkultūru individs. Ir arī emocionāli un psīcholoģiski faktori. Latvietim varu savas intereses un savu pasaules uztveri atklāt bez frustrējošas skaidrošanas. Varbūt maldos, teikdams "latvietis" un nevis trimdinieks. Latvijas iedzīvotājam daudz kas manā personībā varbūt būtu svešs. Tas viss vēl jāredz. To ļoti vēlos redzēt.
Aivars Osvalds:
Es jūtos visērtāk latviešu sabiedrībā. Man nav jāskaidrojas, kas esmu, no kurienes iebraucis un kā izrunājams mans vārds. Man ir liels draugu pulks, ko esmu saticis dažādos kursos un sarīkojumos. Katrs ir interesants un īpatnējs. Man ir draugi katrā pilsētā un visās pasaules malās. Neviens mans amerikāņu draugs to nevar teikt.
Latviešiem ir interesanta kultūra, īpatnēja valoda, laba sabiedrība. Kādēļ mēģināt asimilēties sveštautiešos?
Ojārs J. Rozītis:
Sākumā droši sava veida socioemocionāli iemesli, spīts un apziņa, ka cilvēks nevar aizbēgt no sevis un no savas kultūras. Vēlāk šiem iemesliem pievienojās daudz nozīmīgāki politiski iemesli - sakari ar sociālistisku zemi, lai cik kļūmīgi tā būtu izveidojusies.
Baiba Rubesa:
1. Fakts, ka nespēju īsti saprasties ar "normāliem" kanadiešiem, kad pārcēlos no Eiropas uz Kanadu. Tā nonācu pie latviešu draugiem.
2. Mans ceļojums uz Latviju, kur īsti sajutu savas saknes un izbaudīju lielu cieņu un mīlestību pret savu tautu.
3. Apziņa, it sevišķi pēc Latvijas brauciena, ka mana tauta mirst - un es nebūšu tā, kas palīdzēs tam notikt.
Ilze Sīle:
Domāju, ka vislielāko iespaidu ieaugšanai latvietībā un latviešu sabiedrībā esmu guvusi savā ģimenē, kur runāja tikai latviski, lasīja latviešu grāmatas, žurnālus un laikrakstus. Bez tam mana māte sevišķu vērību pievērsa, lai es labi iemācītos latviski runāt, pirms sāku mācīties amerikāņu skolā. 11 gadus regulāri piedalījos DV rīkotās vanadzēnu nometnēs. Iemācoties lasīt, arī pati ar interesi lasīju latviešu grāmatas, Mazputniņu un vēlāk arī citus žurnālus un laikrakstus. Tā latviešu sabiedrībā esmu ieaugusi no bērnības un visu laiku apzinājusies, ka esmu latviete un negribu pazust kaut kādā anonīmā tautu maisījumā.
Baiba Šmita-Kalēja:
Apziņa, ka esmu latviete.
6. Kas pēc Tavām domām būtu efektīvākais veids latvietības saglabāšanai svešumā-centrālās jaunatnes organizācijas vai jaunatnes pulciņi pie draudzēm, DV organizācijas, latviešu biedrībām, kam pašām savi īpašumi?
Māris Bite:
Kādas latvietības saglabāšanai? Bet varbūt jau esam nonākuši tik tālu, ka katra kripatiņa glābjama, lai valodai būtu trimdas nākotne; (pretstatā avīzīšu zinām, kas taurē nesagraujamu 'uz gadsimtiem' nostabilizētu trimdas aktīvitāti). Tādā gadījumā visas metodes labākas nekā nekāda metode.
Parasti pirms kaut ko glābj, izpētī, kas tas īsti ir, kas it kā būtu jāglābj, un tikai tad turpina vai nu mumifikācijas procesu vai rūpīgu audzināšanu.
Mārtiņš Būmanis:
Ja jau latvietība vairs tikai "saglābjama" institūcionālizējot to, tad jājautā, kāda tam vēl jēga - nemaz nerunājot par šāda pasākuma šaubīgām sekmēm? Saglabāt mēdz parasti dzīvot un attīstīties nespējīgo. Šķiet, ka arī līdz šim kultīvētā latvietība (kas aiz šī miglainā jēdziena arī slēptos) tik tālu nonākusi. Šādā gadījumā ieteiktu saglabāšanu uzticēt lietpratējiem: etnografiem, vēsturniekiem un bibliotēkāriem - mēs tādējādi ietaupītu veltīgas pūles un frustrācijas. Mēs kā latvieši svešatnē spēsim vienīgi tad pārdzīvot, ja pagūsim laicīgi pārorientēties uz Latviju. Daudz laika mums vairs nav atlicis, jo gadu no gada plaisa starp mums un latviešiem Latvijā kļūst plašāka, līdz kamēr tā kādu dienu kļūs nepārvarama.
Juris Kaža:
Centrālās jaunatnes organizācijas ir svarīgas, jo tās var paust neatkarīgu jaunatnes viedokli. Tām nav jāseko nekādas jumta organizācijas vadlīnijām. Tās var koordinēt, vai arī diferencēt savu darbību ar citām organizācijām kā neatkarīgas būtes.
Lokālā līmenī neatkarība ir bieži praktiski neiespējama. DV, latviešu biedrībām un draudzēm pieder telpas un līdzekli. Tādēļ vajadzīga tuva sadarbība un parasti arī formāla saistība ar šīm sabiedrības iestādēm.
Aivars Osvalds:
Vissvarīgākais ir, ka jaunieši iepazīstas un precas ar latviešiem un nodrošina mūsu tautas nākotni ar jaunām dvēselēm. Ar katru jaukto laulību mūsu tauta kļūst mazāka.
Ojārs J. Rozītis:
Manuprāt, neviens no šiem veidiem nav efektīvs - latvietību trimdā var saglabāt tikai konkrētās un solidāriskās attieksmēs pret tautas lielāko daļu, pret Padomju Latviju. Minētie līdzekli var būt tikai līdzekļi šim un nevienam citam mērķim.
Baiba Rubesa:
1. Sapulcināt izkaisītos latviešus dzīvot vienā vietā, piemēram, Toronto.
2. Pēc tam, kad tas izdarīts, mēģināt dabūt vietējās valdības atbalstu mūsu tautas valodas un kultūras saglabāšanai un attīstīšanai.
3. Meklēt veidus, kā ieaudzināt tādu sajūtu katrā latvietī, ka viņš nedrīkst savu tautību aizliegt un aizmirst, kā to, piemēram, sekmīgi izdarījuši žīdi.
Ilze Sīle:
Jaunatnes pulciņu darbs ir atstāts pašplūsmā. Šim darbam nav pastāvīga vadītāja centra. Jaunieši savos pulciņos un organizācijās ir tikai īsu laiku. Tie ātri. "izaug ārā" nonākot pieaugušo kārtā. Bieži vien darbība apstājas tikai tāpēc, ka nav neviena jaunieša, kas uzņemtos pulciņa vadību, jo neviens nav šiem pienākumiem sagatavots. Tāpēc jau visu ievērojamāko jaunatnes organizāciju (skautu, gaidu, mazpulku u.c.) darbība balstās uz sagatavotiem jaunatnes vadītājiem. Latviešiem trimdā sagatavotu jaunatnes vadītāju trūkst. Domāju, ka kursos jāsagatavo pulciņu vadītāji, kuŗi strādātu kopā ar paša pulciņa izvēlētu valdi un visu dalībnieku sanāksmē pieņemtām darbības programmām.
Baiba Šmita-Kalēja:
Nav iespējams radīt "burvju formulu", kādā veidā saglabāt latvietību svešumā. Katras zemes, pat katras pilsētas latviešu sabiedrība ir atšķirīga. Kur vienā zemē jaunatnes kopas pie pastāvošām organizācijām darbojas vissekmīgāk, tur otrā zemē efektīvākais veids ir centrāla jaunatnes organizācija.
7. Kā Tu kodolīgi definētu (nopietni vai humoristiski) sekojošo:
Paaudžu plaisa -
trimdas vienība -
Raimonds Pauls -
latviešu jaunatne Latvijā -
dziesmu svētki -
pulcēsimies, priecāsimies, precēsimies! (p.p.p!)
jaunā morāle -
Jaunā Gaita -
vecā paaudze -
vidējā paaudze -
Minsteres ģimnazija -
Gaŗezers -
2 x 2 -
Dr. T. Fenels -
Māris Bite:
Paaudžu plaisa - negribas ticēt, - ka tā eksistē ārpus apdauzītu žurnālistu smadzenēm, liet ja vajag, tad jāsaka, ka šais laikos ābolīši krīt tālāk no ābelēm, nekā tas bībelē paredzēts.
Trimdas vienība - trimdinieks (naudas vienība - Ł, $ utt.)
R. Pauls - latviešu mūziķis un komponists.
Latviešu jaunatne Latvijā - Latvijas latviešu jaunatne.
Mazputniņš - pretasimilācijas izdevums trimdas latviešu bērniem.
Dziesmusvētki - ar vai bez tapetēm?
p.p.p. - ELJA-s lozungs rock'n'roll ērā.
Jaunā morāle - Anglijā ar šādām kārtīm nespēlē.
JG - rakstu krājums kultūrai un brīvai domai.
Vecā paaudze - groša, omamma, memmīte, vecais tēs, unkuls Jēkaups, vecais Spudīš.
Vidējā paaudze - visi prišie un vidējie, vidējie kreisie un labie.
Gaŗezers - ciemats pie Lilastes.
2 x 2 - 2 + 2 (vienīgā tāda parādība ar skaitļiem).
Dr. T. Fenels - akadēmisks austrālietis, kas labi pārvalda latviešu valodu.
Mārtiņš Būmanis:
Paaudžu plaisa - svešatnes latviešu gadījumā: plaisa starp Latvijas pilsonisko pagātni un šodienas emigrācijas vidi.
Trimdas vienība - ja tāda ir, tad vienīgi kopējā orientācijā uz pagātni.
R. Pauls - mūzikāls Rietumu atspulgs Latvijā.
Latviešu jaunatne Latvijā - bezpastalu un bezprievīšu latvieši.
Mazputniņš - pasākums, kas pelnītu lielāku sabiedrības uzmanību un atbalstu..
Dziesmu svētki - tautisko šermuļu festivāls.
p.p.p! - latviešu dzimstības paaugstināšanai tīri noderīgs sauklis.
Jaunā morāle - kāda? Te Rietumos? Pilsoniskās morāles paģiras.
Jaunā Gaita - jaunu gaitu meklētāja pa vecām gaitām.
Vecā paaudze - dzīvais Latvijas pilsoniskās pagātnes atspulgs.
Vidējā paaudze - paaudze, kas nav tikusi ar sevi galā.
MLĢ - neaizstājams iestādījums ar vēl neatklātām potencēm.
Gaŗezers - vai tur nenoņēma Raiņa ģīmetni no sienas?
2 x 2 - Amerikas latviešu jauntrimdnieku kadru kaltuve.
Dr. T. Fenels - latviešu mazvērtības kompleksa jājamzirdziņš.
Juris Kaža:
Paaudžu plaisa - nozīmīga tikai, ja tāda pastāv starp 1950.g. Ņujorkā un 1950.g. Rīgā dzimušu latvieti un ja to nevar vai nevižo lāpīt.
Latviešu jaunatne Latvijā - viņi spēlē bumbu. Mēs brēcam arēnās beidzamās rindās un nez vai to dzird.
Mazputniņš - Jaunā Gaita ar treniņa ritenīšiem.
Dziesmu svētki - "Julie we love you". "Padomju Latvija mūžam lai dzīvo!"
p.p.p. - Šī saukļa rezultātā Pēteris un Ilze satikās, samīlējās un saprecējās. Un tagad Ilze ik sestdienu sauc: "Pete, you be sure to pick up some saldskābmaize after you drop Anniņa off at the latviešu bērnu dārzs." Viņš atbild, "OK" un aizveŗ oldsmobilim durvis.
No otras puses: "Prāvests Pātarnieks Pigbridžā salaulājis Viljemu Dereku Karpenteri (Carpenter) ar Skaidrīti Laimu Krūmiņu" ad nauseum. Personiski man pietiek ar pulcēšanos un priecāšanos. Skat. jauno morāli.
Jaunā morāle - skat. Sex Songs of The Ancient Letts.
Jaunā Gaita - kas nenobālē publicējot to, par ko "katram kristietim un nacionāli noskaņotam latvietim jānosarkst."
Gaŗezers - "Man, you should've been at Gaŗezers for Jāņi, man. All that dope and alus, man. If I get into valodas kursi this summer, we're gonna cruise there every weekend".
2 x 2 - latviskā siltumnīca Grotonas ziemā. Vieta, kur aplūkot un iepazīt tos, kas būs tavi līdzstrādnieki, kad pats ierindosies vidējā paaudzē.
Dr. T. Fenels: - paraugs no asimilācijas briesmām Austrālijā.
Aivars Osvalds:
Paaudžu plaisa - tabu jēdziens, ko vecākā paaudze mēdz teikt par jaunatni, bet jaunatne nedrīkst teikt par vecāko paaudzi.
Trimdas vienība - mēs esam visi latvieši, vienalga kuŗā pasaules stūrī esam atraduši mājas vietu.
Raimonds Pauls - Mūsdienu vissvarīgākais latviešu komponists.
Latviešu jaunatne Latvijā - pēc personiskas pieredzes tā nav "jauna". Piedalījos jauniešu braucienā uz Latviju 1972.g. vasarā, kur satikām vietējos jauniešus. Man bija 22 gadi un biju viens no jaunākajiem. Viņi, man šķiet, uzskata par jauniešiem līdz apmēram 35-40 gadu vecumam. Tas varētu būt tādēļ, ka jaunietis ir tas, kas vēl studē.
Mazputniņš - ļoti svarīgs pasākums, lai mūsu mazie varētu mācīties latviešu valodu (Pats biju Gudrais putns #2).
Dziesmu svētki - pēdējā laikā zaudējuši nozīmi. Katru reizi atkārtojas tas pats, un paši svētki ļoti asimilējas. Atklāšanā un lielajā koncertā visas runas ir angliski. Man bija kauns par to, ka daļa no mūsu vecākās paaudzes nemaz nesaprata, kas notika uz skatuves.
p.p.p! - jo tikai tad mūsu tauta pastāvēs. Ļoti svarīgs sauklis.
Jaunā morāle - eksperimentēšana un nepieaugšana. Neizdomāta impulsīva uzvešanās.
Jaunā Gaita - vairāk nekā žurnāls, skats uz nākotni, vērtīgi kritizējošs.
Vecā paaudze - 60 vai vairāk gadu vecie vai jaunāki bez bērniem vai tādi bez kāda kontakta ar jauniem cilvēkiem.
Vidējā paaudze - tie, kuŗi ieceļoja pusaudžu gados, pārcieta asimilācijas draudus un nostabilizēja organizācijas, skolas, kursus, nometnes, lai mums, jaunajiem, tikai būtu jāpiedalās, ne jāorganizē. Viņi ir mūsu sabiedrības spēks.
Minsteres ģimnazija - kādēļ tā vienīgā? Ļoti vērtīgs pasākums.
Gaŗezers - pļēguru rajons, vieta, kur pat vidējā un vecākā paaudze runā viens ar otru angliski. Vidusskola ļoti vērtīga.
2 x 2 - visvērtīgākais latviešu sabiedrības pasākums.
Dr. T. Fenels - sveštautietis, kas iemācījies mūsu valodu.
Ojārs J. Rozītis:
Paaudžu plaisa - kas meklē, tas atrod vai: Kā būtu, ja runātu par polītisku plaisu?
Trimdas vienība - jautājums: Atsaucies, kur tu esi? Atbilde: Latvijā...
Raimonds Pauls - ausij tīkams latviešu pops.
Latviešu jaunatne Latvijā - labi, ka tāda ir.
Mazputniņš - katrā ziņā varoņdarbs.
Dziesmu svētki - tautiski šermuļi ar dažiem gaišiem acumirkļiem.
p.p.p! - un kāpēc, ja drīkstētu zināt?
Jaunā morāle - kuŗa?
Jaunā Gaita - 20. gs. anachronisms.
Vecā paaudze - nepieciešama, saprotama un tomēr pārvarama.
Vidējā paaudze - fascinējoša, jo pazudusi.
MLĢ - Gaismas pils bez vējluktura.
Gaŗezers - gaŗš ezers, vai? (Diemžēl neesmu bijis tur).
2 x 2 - vispār un šaubu gadījumā = 4, citādi laba lieta.
Dr. T. Fenels - latviski runātājs bārdains austrālietis.
Baiba Rubesa.:
Paaudžu plaisa - situācija, kur vienam komūnists ir jebkuŗš, kās dzīvo aiz dzelzs aizkara, un otram komūnists ir jebkuŗš, kas aizstāv komūnistu doktrīnu.
Trimdas vienība - "klusēt, dusēt, nesākt krākt..."
Raimonds Pauls - īstā dzimtenes balss.
Latviešu jaunatne Latvijā - tā paaudze, no kuŗas atkarāsies, vai latviešu tauta tuvākā laikā izmirs vai ne.
Mazputniņš - augstas kvalitātes bērnu žurnāls.
Dziesmu svētki - Latvijā - izdevība apliecināt piederību savai tautai, šeit - milzīga naudas izdošanas iespēja un uzdzīvošana ar kultūrālu piegaršu.
p.p.p! - sauklis, kuŗu vajadzētu atkal atdzīvināt - latviešus Latvijai.
Jaunā morāle - atrodama nerātnās dainās.
Jaunā Gaita - latviešu vienīgais žurnāls brīvdomātājiem.
Vecā paaudze - paaudze, kas gan stāvēs un kritīs par "latviešu lietu", bet ar saviem mazbērniem sarunāsies svešvalodā.
Vidējā paaudze - pazudušā paaudze.
Minsteres ģimnazija - piesārņota gaismas pils.
Gaŗezers - vieta, ko mēģina pataisīt par latviešu centrālo sabraukšanas punktu Amerikas kontinēntā
2 x 2 - 2 x 2 = 5 latviešu zināšanās.
Dr. T. Fenels - austrālietis, kas ne tikai iemācījies latviešu valodu, bet kas arī piesavinājās latviešu garu.
Ilze Sīle:
Paaudžu plaisa - izdomājums, lai būtu par ko "gudri" izpļāpāties un izteikt savu neapmierinātību.
Trimdas vienība - iecerēts ideāls
Raimonds Pauls - okupētās Latvijas un trimdas jaunatnes vienādu izjūtu izteicējs dziesmā.
Latviešu jaunatne Latvijā - ar savu zemi bez brīvības, tāpat kā mēs trimdā ar brīvību bez tēvzemes.
Mazputniņš - liela darba darītājs.
Dziesmu svētki - nacionālās pašapziņas atmodinātāji un stiprinātāji.
p.p.p! - vienpusīgs sauklis.
Jaunā morāle - bezmorāle.
Jaunā Gaita - grib būt raita ceļa rādītāja tiem, kas paši nezina, kur iet.
Vecā paaudze - trimdas sākuma vidusskolnieki.
Vidējā paaudze - trimdas sākuma pamatskolnieki.
MLĢ - tumsas apdraudēta, cer uz gaismas uzaušanu.
Gaŗezers - vieta, kuŗā daudzi izpeldas un latviski atspirgst.
2 x 2 - latviska sala.
Dr. T. Fenels - sveštautietis, kas latviešu valodā pārspēj daudzus latviešus.
Baiba Šmita-Kalēja:
Paaudžu plaisa - veselīgu nemieru izraise.
Trimdas vienība - neiespējama lieta.
Raimonds Pauls - tautas možuma uzturētājs.
Latviešu jaunatne Latvijā - jauna gados un domās.
Mazputniņš - trimdas bērnu dievputniņš.
Dziesmu svētki - trimdas kultūrālās dzīvēs zenītpunkts.
p.p.p! - visas ļoti labas lietas!
Jaunā morāle - ir tikai viena morāle dažādos iztulkojumos.
Jaunā Gaita - vairs ne gluži jauna, arī gaita kļuvusi rātnāka.
Vecā paaudze - ir vecāka par vidējo.
Vidējā paaudze - ir vecāka par jauno.
Minsteres ģimnazija - "Gaismas pils", kur gaismu nes iekšā ar maisiem.
Gaŗezers - lielāka apmēra Sidrabene.
2 x 2 - būtu ļoti nepieciešama vidējai un vecākai paaudzei.
Dr. T. Fenels - bezdarbnieks, jo latviešu valodas gads beidzies.
8. Pirms 70 gadiem Rūdolfs Blaumanis rakstīja "Mans zelts ir mana tauta". Pirms 60 gadiem Rainis atzina, ka "pastāvēs tas, kas pārvērtīsies". Pirms 40 gadiem Kārlis Ulmanis sludināja "Vienībā ir spēks".
Kuŗš no šiem 3 saukļiem pēc Tavām domām visvairāk
a) palīdz kādas tautas brīvību iegūt,
b) palīdz kādai tautai brīvību pazaudēt,
c) palīdz kādai tautai brīvību atgūt,
d) palīdz kādai tautai brīvību paturēt.
Māris Bite:
Ar šādiem vai citādiem saukļiem vien tautas savu brīvību nedz iegūst, nedz zaudē, nedz atgūst, nedz patur. Taču liekas, ka mūsu trimdas "polītiķi" tā vēl domā un turpina pielietot saukļus paķeršanai uz jūtām. Tomēr domāju, tā nav, ka vienkāršie ļaudis jebkuŗā valstī būtu tik stulbi, ka reaģētu uz saukļiem. To mierīgi var atstāt pusaudžiem un līdzīgiem 'boppeŗiem'.
Ar visu cieņu pret citātu autoriem, domāju, ka katrs izvēlētais sauklis būs bijis daļa no kāda gaŗāka darba, kas vai nu paskaidro stāvokli, tādā veidā kvalificējot saukļa lietošanu, vai mēģina attiecīgajā situācijā ierosināt dziļāku pamatotu emocionālu ievirzi kādam polītiskam mērķim.
Nupat minētais it īpaši attiecas uz Raiņa atziņu, kas der tikai dzejas ietvaros.
Blaumaņa teiciens ir visgraujošāki romantiskākais, un Ulmaņa teiciens ir blaivs (angliski sober, nosvērts) un praktisks.
Manuprāt, nav pareizi izmantot citu darinātus teicienus mērķim, kam tie nav domāti. Katram laikmetam, mērķim būs savi garīgie atbalstītāji, un tā nav attīstības pazīme atgulties uz lauriem un cerēt, ka pietiks ar bijušu autoru idejām. Progresīvā sabiedrībā propagandistiem nav jāatsaucas uz bijušu dzejnieku un polītiķu atziņām vārdu pa vārdam savu mērķu sasniegšanai. Neticu, ka latviešu valoda būtu tik nabadzīga, ka nevarētu pārformulēt tās pašas domas, kas izteiktas pirms 70, 60 un 40 gadiem, citā, laikmetam piemērotākā un piederīgākā veidā. Bet varbūt trimda šādu kvalitātes un attīstības tempu neiztur un nevar sniegt.
Atliek tikai vēl jautāt, vai ar televīziju saindētā rietumpasaules jaunatne un trimdas sabiedrība vispārīgi reaģēs uz jebkādu dzejnieku vai autoru jaundarbiem. Literātūra aizvien sāk līdzināties zinātnei - paiet ilgāk, kamēr jaunrade un izgudrojumi nonāk līdz strādnieku masām - slānim, kas nosaka sabiedrības formas, par kuŗām dzejnieki sapņo.
Tad jau labāk mēģināt tautas atbrīvot, izdodot jaunu popplati - vismaz atsaucība būs lielāka. Kā tiešu piemēru šāda veida pūļa mentālitātei var lietot Džeinas Fondas 'fainomenu'.
Kā ceturto saukli varētu pielikt kādu K. Ulmaņa teicienu, kas der katrā situācijā: "Kādi māli, ar tādiem jāmūrē."
Mārtiņš Būmanis:
Saukļi tautas brīvību vai nebrīvību gaužām maz iespaido.
Juris Kaža:
Neatkarības izcīnīšašanai nepieciešama vienība. Tāda šķietami bija vistumšākos brīžos, kad bermontieši apdraudēja Rīgu un neatkarīgas valsts nākotne likās bezcerīga.
Saudzība ar savu dzīvo spēku nepieciešama ikkatrai mazai tautai. Kā zelts jāsaudzē mūsu valoda, mūsu pašapziņa un mūsu skaits. Pat 15 latviešu zēnu dzīvības atdot svešas lielvalsts imperiālistu kaŗā ir par daudz.
Saudzējot to, kas mūs padara par latviešiem - mūsu valodu un pagātni - mums jādzīvo līdz lielām pārvērtībām pasaulē. Laucinieciskā pagātnes Latvija vairs necelsies. Tautas brīvību nodrošinās nevis dogmatiska patstāvība, bet līdzdalība kādā pārnacionālā iekārtā, kas patiesi atzīst un pasarga katras savas sastāvdaļas identitāti. Tāda, piem., būtu vienota Eiropa vai Baltijas federācija. Protams, dažas pārvērtības mēs nevaram akceptēt. Mēs nevaram pārvērsties par krieviem. Mēs nevaram asimilēties jebkādā svešā vidē. Mēs nevaram padoties pārvērtībām, kas noris nekontrolēti, vai nepretoties pārvērtībām, ko mums uzspiež. Noteikšanai par mūsu nākotni, par mūsu zemes izmantošanu, par iedzīvotāju labklājību, par vidi, par dabu, par rūpniecibas un technikas attīstību, jābūt Latvijas pilsoņu rokās. Latvijas pilsoņu vairākumam jāturpina būt latviešiem.
Aivars Osvalds:
a) Vienībā ir spēks.
b) ?
c) Vienība ir spēks.
d) Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies.
Ojārs J. Rozītis:
Atklāti sakot - uz šo jautājumu grūti atbildēt, pie tam vēl kaut cik kodolīgi; tāds, kāds šis jautājums ir, tas prasās pēc pretjautājumiem - piemēram, par kādu brīvību šeit ir runa? Ja analizējam mūsdienu Rietumu sabiedrības, kā arī to sabiedrību, kas pastāvēja Latvijā pirms 1939.gada, tad vienīgā vērā ņemamā brīvība, kas tur valdīja un valda vēl arvien Rietumos, ir kapitālistiskā brīvība vai kapitālista brīvība piesavināties strādnieku saražoto virsvērtību. Cik aprobežota un nežēlīga ir šī brīvība, par to liecina daža laba krize un dažs labs kaŗš, arī II pasaules kaŗš un Vietnama. Un pēc šīs brīvības nekādā ziņā neizjūtu ilgas. No savas puses brīvību varu saprast vienīgi kā sabiedrisku iekārtu, kuŗā ir atcelta cilvēka vara pār cilvēkiem - citiem vārdiem: aptveŗoša brīvība, manuprāt, var būt tikai sociālistiska.
Izejot no šādas brīvības izpratnes un no citēto izteiku tradicijas, man vistuvākā ir Raiņa atziņa, ka "pastāvēs tas, kas pārvērtīsies" - šinī atziņā varētu ietvert cilvēces attīstības galveno principu: no vienas puses pastāvīgo elementu - darbu - un no otras puses mainīgo elementu - šī darba organizāciju, cilvēku attieksmes darbā. Pašreizējā vēsturiskajā situācijā prasa kapitālistiskās darba organizācijas aizstāšanu ar sociālistisku; darbs kā tāds ar to "nepazudīs", tas pastāvēs tālāk, pat uz kvalitātīvi augstākas, brīvākas pakāpes, taču būs mainījušās šī darba noteiktās cilvēku savstarpējās attieksmes.
Runājot par Latviju: mums reiz būtu jāiemācās atzīt to vēsturisko priekšrocību, ka Latvijā nepastāv produkcijas līdzekļu privātīpašums, galvenais kapitālistiskās 'brīvības' balsts, un jāmēģina uz šīs priekšrocības pamata reālizēt tālākejošu, sociālistisku brīvību.
Beigās vēl brīdinājums: ar saukļiem vien jau nepietiks, lai izdarītu kaut ko brīvības labā!
Baiba Rubesa:
Ulmaņa teiciens - "Vienībā ir spēks." Labi piemēri ir kā mūsu pašu brīvības iegūšana 1918.gadā, tā arī žīdu tautas sekmīgā Israēlas iekaŗošana. Ja domas būtu sašķeltas par to, vai brīvība jāiegūst, kā to darīt utt., tad neko nepanāksim, jo mūsu mazās tautas spēks būs sašķelts daudzās daļās.
Raiņa teiciens - "pastāvēs, kas pārvērtīsies." To gribētu attiecināt uz latviešu tautas pašreizējo stāvokli. Mēs nevaram vairs darboties kā pirms 50 gadiem, kad brīvību ieguvām, vai ar ideāliem, pēc kuŗiem dzīvojām pēc II pasaules kaŗa, jo tie ir novecojušies un pašreiz lielāko tiesu nederīgi. Mums jāmēģina ar jauniem paņēmieniem iespaidot polītiku, mums ir jāskatās uz mūsu situāciju ar citām, pozitīvām acīm. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam vairs klanīties "lielo kungu" priekšā, mēs nedrīkstam mēģināt spēlēt latviešu skolās trīsdesmitos gadus, jo tā ir illūzija, ar ko tikai aizbaidīsim jauniešus no latviešu sabiedrības.
Blaumaņa teiciens - "Mans zelts ir mana tauta." Ja mans zelts ir mana tauta, tad mani centieni pēc vairāk zelta - naudas, materiālās labklājības - šķiet samazināsies. Es būšu ar mieru ziedot savai tautai vairāk laika un spēka - tā mēs paturēsim savu brīvību un neatkarību. Mēs jau neļausim savu zeltu ari gluži tik vienkārši sev atņemt.
Ilze Sīle:
Blaumaņa dzejolī teiktie vārdi:
Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods.
Kas postīdams viņu šauta,
Uz pekli lai rauj to jods
ir apzinīga savas tautas mīloša vīra teikti vārdi.
Tāpat Ulmaņa izteiktā atziņa - "vienībā ir spēks", nav apstrīdama, un šīs vienības spēks ir vajadzīgs brīvības atgūšanai un arī paturēšanai.
Bet Raiņa izteiktā atziņa - "pastāvēs tas, kas pārvērtīsies", nav vispārīgi pieņemama tagadējā laikā. Tagad lielās tautas cenšas apspiest un asimilēt mazās, un tām ir iespējams pastāvēt, pretojoties tam un nepārmainoties - paturot savas tautas nacionālās īpatnības, tradicijas un gadu simteņiem iegūto dzīves ziņu. Raiņa atziņu tagad vairāk varētu attiecināt uz praktisko - saimniecisko dzīvi, kuŗā arvien nepieciešama pārvēršanās, lai tauta nodrošinātu materiālo eksistenci.
Baiba Šmita-Kalēja:
a) Vienībā ir spēks,
b) Neviens,
c) Mans zelts ir mana tauta,
d) Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies.
9. Kā Tu 1974.g. situācijā definētu šādus jēdzienus un saukļus:
žīdu nacionālisms -
arābu nacionālisms -
Palestīnu palestīniešiem! -
Latviju latviešiem!-
Māris Bite:
Šie jēdzieni un saukļi visi ir autodefinitīvi, t.i. jāizlasa, lai saprastu. Domāju, ka šo saukļu nozīmes un lietošanas analize jāatstāj mūsu trimdas vadības ekspertiem, kuŗiem bez šaubām ir daudz lielāka faktuālā aizmugure un apbrīnojama kompetence šajos ārkārtīgi gudrajos jāutājumos.
No malas varu silti ieteikt plaukstošajiem 1974.g. situācijas jēdzienu definētājiem neaizmirst, ka baloniņus var uzpūst dažādos lielumos. Lielums, kā arī kritiskais piepūšanas punkts atkarīgs no tā, kāds staipīgums gumijai, kas lietota baloniņa ražošanā. Jāievēro, ka latviešu cūkas pūslis bija daudz pamatīgāka manta nekā trimdas plānā, mākslīgā gumija.
Bet, piedošanu, kur palika latviešu nacionālisms?
Mārtiņš Būmanis:
Žīdu nacionālisms - saprotama, bet neattaisnojama žīdu reakcijas izpausme.
Arābu nacionālisms - pilsoniska nacionālās pašapziņas atmoda.
Palestīnu palestīniešiem! - ja šis sauklis nav JG redakcijas fantazijas izvirdums, tad tas ir nacionālistisks sauklis pret žīdu imperiālismu.
Latviju latviešiem! - (diezgan neveikls mēģinājums vienādot nevienādojamo - palestīniešiem nav savas valsts - latviešiem ir). Ar šo saukli latviešu pilsonība jaunā ietērpā turpina pieteikt savas pretenzijas uz Latviju.
Juris Kaža:
Žīdu nacionālisms - kustība pasargāt žīdu ticības un tautības ļaudis, dibinot neatkarīgo valsti Palestīnā vai citur. 2. pasaules kaŗa traģēdija, kuŗā gāja bojā liela tiesa Eiropas žīdu zem hitleriešiem, kāpināja apziņu, ka neatkarīga, stipra žīdu valsts ir nepieciešama, lai nodrošinātu žīdu turpmāko eksistenci. Sadursmes ar arābiem sakarā ar Israēlas dibināšanu 1948.g. pārliecināja žīdu nacionālistus, kā žīdu valsts var paļauties tikai uz militāro varu. 1956.g. un 1967.g. kaŗi ar arābu valstīm papildināja šo pārliecību. Taču "Jom Kippura" kaŗā sašķaidīja Israēlas šķietamo pārspēku un varenību, kā arī pierādīja, ka lielvalstis nepiecietīs eventuālu totālu israēliešu uzvaru. Lielvalstis atzina, ka nepieciešams ierobežot ir žīdu, ir arābu nacionālismu, pirms tie izraisa globālu konfliktu.
Arābu nacionālismam arī ir dziļas saknes pagātnes apspiestībā. Reiz varenās arābu zemēs valdīja turki un eiropieši, kamēr tos padzina nacionālistu kustības. Ārpasaulē arābus uzskatīja par tuksnesī dzīvojošiem mežoņiem, iekams viņu zemēs atklāja milzīgus naftas laukus. Pat tad svešas firmas un eksperti centās izmantot arābu eļļas bagātības, pievēršot maz vērības arābu pašcieņai un nacionālām interesēm. Tanī ziņā Eiropas un Rietumu lielvalstis un firmas daļēji sēja sēklas nesenai eļļas krizei.
Nekas traģiskāks nevar būt kā situācija, kur saskaŗas divi nacionālismi ar līdzpastāvošām nacionālām prasībām vienā un tai pašā territorijā. Tāda ir situācija Vidējos austrumos. Kā arābiem, tā žīdiem ir vēsturiskas, reliģiskas un kultūrālas saites ar Palestīnu. Sauklim "Palestīnu palestīniešiem" ir tikai jēga, ja tas aptveŗ abu tautību: "palestīniešus", Israēlai ir jāatzīst Palestīnas arābu prasības kaut kādā kompromisā - varbūt tādā, kur dibina autonomu palestīniešu valsti tagadējā "okupētā zemē". Arābu valstīm ir jāatzīst žīdu tiesības dibināt savas iestādes, pat savu valsti, rajonā, ar kuŗu tiem dziļas vēsturiskas saites.
Varbūt ir zināmas parallēles starp krievu ieceļošanu Latvijā kopš 1945.g. un žīdu ieplūšanu Israēlā kopš 1948.g. Taču situācijas atšķiŗas tanī ziņā, ka krieviem nepastāv ne mazākās vēsturiskās vai kultūrālās pretenzijas uz Latvijas territoriju. Atskaitot vērā ņemamo, bet skaitliski stabilo (pirms 1945.g.) krievu minoritāti, krievu ieceļotāju tiesības uzturēties Latvijā dod tikai Latvijas nelegālā inkorporācija. Nav iedomājams, ka neatkarīga Latvijas valsts būtu atļāvusi tik strauju svešinieku ieplūšanu Latvijas territorijā. Ja Latvija atgūs neatkarību, tai būs jāpanāk to krievu repatriācija, kas ieceļojuši kopš okupācijas, kas nozīmīgā un kaitīgā veidā kalpojuši okupācijai, kā arī to repatriācija, kas atteicās mācīties latviešu valodu. Tas nenozīmē, ka Latvijai nevajadzētu sevi uzskatīt par daudztautību valsti, kā to darīja neatkarības laikā. Katrai minoritātei vajadzētu ar likumu garantēt savas identitātes saglabāšanu; un cieņu pret tās valodu un tradicijām. Kopēja valoda būtu latviešu valoda, bet, piem., rajonos, kur daudz krievu vai poļu, valsts ierēdņiem vajadzētu prast ari šīs valodas.
Ojārs J. Rozītis:
Atkal dikti āķīgs un šādā veidā neatbildams jautājums - jo no tā, ka žīdu nacionālisms stāv miermīlīgi blakus arābu nacionālismam, varētu gandrīz secināt, ka abi nacionālismi ir vienādojami, tāpat kā saukļi Palestīnu "palestīniešiem" un "Latviju latviešiem - un līdz ar to nacionālisma vēsturiskās iezīmes būtu dzēstas. Nelaime ir vienīgi tā, ka šīs iezīmes nevar ar tik vieglu roku dzēst... Ņemsim piemēram abus pēdējos saukļus: ja mēs - trimdas latvieši - prasām Latviju latviešiem, tad mēs prasām kaut ko neiespējamu: mēs prasām šodienas Latviju pagātnes vārdā; mēs prasām sociālistiski ievirzītu Latviju pārvērst par pilsonisku, un mēs to prasām neatkarīgi no Latvijas tautas lielākās daļas. Un pēdējā konsekvencē šis sauklis liek aizmirst, ka Latvijas latviešiem ir vairāk sakāms Latvijā nekā mums; beigās ir jau pārāk ērti prasīt Latviju latviešiem no silti sasmakušās trimdas aizkrāsns tā vietā, lai iepazītos ar Latvijas reālitātēm.
Otram sauklim - "Palestīnu palestīniešiem" - ir cita jēga, jo tas prasa kādas nācijas - arābu zemākās šķiras - palestīniešu - locekļiem elementāras dzīvības tiesības, kas palestīniešiem jāizcīna kā pret Israēlas, tā arī pret pašu arābu pilsoniskajām un imperiālistiskajām aprindām un iekārtām. Šeit necīnās pilsoņi par savām zaudētām tiesībām, bet gan pāriji, tie, "kam vairs nav nekā ko zaudēt kā savas važas" (Markss); palestīnieši cīnās nākotnes vārdā, kamēr Latviju latviešiem prasa tie, kuŗu Latvija ir gājusi zudumā vēstures gaitā.
Baiba Rubesa:
Žīdu nacionālisms: Nepamatots, agresīvs nacionālisms un gandrīz imperiālisms, kas praktiski pieņemts visā "brīvajā" pasaulē bez jebkādiem jautājumiem. Liekas, ka žīdiem gan iedeva tiesības dzīvot savā zemē, kas aprakstīta bībelē, bet žīdu nacionālisms cenšas atņemt territoriju tautām, kas tur ilgāk dzīvojušas nekā paši žīdi.
Arābu nacionālisms: Pamatotas "izvarotā" dusmas, kas gandrīz dod iespaidu, ka viņu nacionālisms tiek izsmiets brīvajā pasaulē un kas arvien vairāk izskatās kā veltīgs nacionālisms, jo viņus lielā pasaule neuzklausa.
Palestīnu palestīniešiem: Padzīto Palestīnas arābu cīņas sauklis savām mājām.
Latviju latviešiem: Padzīto latviešu sauklis savām mājām. Būtu labāk teikt latviešus Latvijai, jo bez latviešu tautas (skaitliskā ziņā) sauklis neder. Jā - latviešiem vajadzētu varēt brīvi noteikt to, kas lai notiek Latvijā, bet liekas, ka reālāk būtu teikt Baltiju baltiešiem.
Ilze Sīle:
Polītikā izmantojot negodīgi cilvēku dabiskās nacionālās izjūtas, nacionālisma vārdā ir padarīts un vēl arvien tiek darīts daudz ļaunuma un pat noziedzību. Vēsture rāda, ka tāpat tas bijis arī ar kristīgo baznīcu. Tās vārdā ir notikušas daudzas vardarbības un izkaŗoti kaŗi. Bet tas viss ir izdarīts stāvot tālu no īstām nacionālām izjūtām un Kristus mācības. Īsta nacionālisma pazīmes: vēlēšanās dzīvot savā tautā, savā zemē, savā brīvā neatkarīgā valstī ar savu kultūru un tradicijām. Tas vēlēsies, lai arī citas tautas varētu dzīvot tādu pašu dzīvi. Nacionālisma jēdziens atkal ir jāpadara skaidrāks.
Tas ir attīrāms no visa neīstā un ar to jāveicina tautu nacionālā sadarbība. Jānoraida šovinisms, fašisms un egoisms, kas tagad bieži tiek it kā ietilpināts arī nacionālisma jēdzienā.
Būtu ļoti ideāli, ja katra tauta varētu dzīvot tikai savā zemē. Pašreiz tāds stāvoklis un līdz ar to arī saukļi "Latviju latviešiem", "Palestīnu palestīniešiem" būs grūti piepildāms. Vispirms būtu jāsāk ar iecietīgu nacionālu sadarbību, jo katras tautas apzinīgs un nacionāli noskaņots loceklis vēlēsies atgriezties savā zemē pie savas tautas vairākuma. Jācer, ka tas tā arī būs gadījumā, ja Padomju Savienībā ar varu ietilpinātās tautas atgūs savu brīvību un nodibinās neatkarīgas valstis. Padomju Savienībā tautas tagad ar nolūku tiek izklaidētas un sajauktas, bet nacionālismu vēl nav izdevies noslāpēt. Padomju Savienībā iedzīvotājiem tagad nepieder ne zeme, ne lielāki personiski īpašumi, kas varētu būt veicinātājs apstāklis pēc brīvības atgūšanas katrai tautai atgriezties savā tēvzemē. Brutāla kādas tautas izraidīšana no tās dzimtenes un pamešana likteņa ziņā izraisa dziļu naidu un kaŗus. To redzam tagad arābu un žīdu attieksmēs.
Baiba Šmita-Kalēja:
Žīdu nacionālisms: reliģiska kustība, kas izvērtās polītiskā.
Arābu nacionālisms - tautiskā atmoda arābu zemēs.
Palestīnu palestīniešiem! - revolūcionāra kustība, kas pielieto terroru.
Latviju latviešiem! - trimdas sauciens tautiešiem Latvijā.
10. Kas pēc Tavām domām vislabāk veicinātu kultūrāli bagātu, saimnieciski nodrošinātu un polītiski brīvu dzīvi Baltijas valstīs?
Māris Bite:
Šie visi ir relātīvi jēdzieni, un to sasniegšanas ideāls allaž tiks aplūkots no dažādu interesentu grupu viedokļiem, tāpēc neiespējami dot vispārīgi pieņemamu atbildi.
Katrs bezkaŗa stāvoklis ir pietiekami kultūrāli bagāts, saimnieciski nodrošināts un polītiski brīvs dzīves turpināšanai, un katram disidentam, revolūcionāram, censonim, dzejniekam un vadonim ir neatņemamā tiesība rīkoties pret iestādīto sistēmu, riskējot ar savas aktīvitātes sekām.
Mārtinš Būmanis:
Netraucēta attīstība uz komūnismu.
Juris Kaža:
Bagātu, drošu, brīvu Latviju vislabāk nodrošinātu plašas latviešu tautas un tiesīga Latvijas pilsoņu pašnoteikšanās pilnvaras stingras demokratiskas satversmes un likumu struktūras ietvaros. Saimniecisko dzīvi nodrošinātu sociālā iekārta. Varbūt pēc Zviedrijas vai Dienvidslāvijas parauga, jo neticu, ka Latvija atgriezīsies kapitālismā. Būtu nepieciešamas ari saites ar citām Baltijas valstīm. Eiropu un event. Demokratisku, neagresīvu Krieviju, lai uzturētu Latvijas industriālizācijas līmeni.
Aivars Osvalds:
Lielo valstu rūpēšanās par mazo valstu tiesībām.
Ojārs J. Rozītis:
Kas garantētu labu dzīvi Baltijas valstīs - manuprāt, tikai sociālistiska valsts iekārta, iekārta, kuŗā vairs nepastāv iespēja, ka cilvēks izmanto cilvēku saviem personiskajiem mērķiem, iekārta, kuŗā sabiedrība kopēji izlemj savu attīstību, iekārta, kuŗā sabiedriskā brīvība ir priekšnoteikums personiskajai, iekārta, kuŗā kultūra nav kādas izlases privilēģija, iekārta, kas nodrošina katra cilvēka vispusīgu attīstību, vārdu sakot: sociālisms.
Baiba Rubesa:
1. Baltijas valstu apvienošanās,
2. Krievu imperiālistu varas sabrukšana,
3. Krievu iesaistīšanās Rietumu valstu saimnieciskās vai polītiskās apvienībās.
Ilze Sile:
Neatkarīgās Latvijas, tāpat Igaunijas un Lietuvas gadi jau ir pierādījuši, ka Baltijas valstis spēj dzīvot kultūrāli bagātu un saimnieciski nodrošinātu dzīvi.
Baiba Šmita-Kalēja:
Vienīgi brīvība Baltijas valstīs.
