Rīgā izdotajā žurnālā Māksla (1974. g. 1. num.) publicēts Aivara Gora ievadraksts „Mākslinieks un dzīve, daži problēmas aspekti”. Šajā rakstā pieminēta arī latviešu dziesmu svētku simtgade:

Viens piemērs no mūsu mākslas attīstības prakses, kad mākslinieks aizraujas ar atsevišķas detaļas, parādības ārējo spilgtumu un galu galā novirzās no procesa galvenā satura atklāsmes, ir Rīgas kino dokumentālistu veidotais kinožurnāls „Atbalss”. Tas veltīts aizvadītajā gadā notikušajiem republikāniskajiem dziesmu svētkiem. Žurnālā atsevišķu detaļu, tautastērpu, rotaslietu, etnogrāfisku elementu apjūsmošana aizēnojusi pašu galveno − šo dziesmu svētku patiesi internacionālo saturu, kas izpaudās gan repertuārā, gan dalībnieku sastāvā, gan svētku sarīkojumu struktūrā. Bet tieši internacionālais saturs ir tas, kas šodien raksturo latviešu tautas sociālistiskās kultūras būtību.

Dziesmu svētku patiesais internacionālais saturs? Tālāk:

Sociālistiskā sabiedrība vērtē mākslinieku ne tikai pēc viņa talantīguma. Ne mazāk svarīgs ir talanta raksturs un tā ievirze. Mākslinieks, risinot savā daiļradē polītiska rakstura problēmas, nereti atklāj jaunas sava talanta šķautnes. Un otrādi − nevēlēšanās vai neprasme saistīt savu daiļradi ar partijas polītiku vai pavirša šīs polītikas mākslinieciskā atklāsme galu galā nesekmē arī vispusīgu mākslinieka individualitātes attīstību, jo augstāks mākslinieka polītiskās apziņas līmenis, teorētiskais briedums, jo dziļāk viņš pazīst dzīvi, jo plašāki viņa sakari ar tautu, jo bagātāka viņa daiļrade, jo vairāk viņam iespēju apjēgt, izprast, attēlot mūsu laikmeta sabiedrisko procesu būtību, to būtību, kas ne vienmēr atrodas parādību virspusē. Tās izpratnei vajadzīga polītiska tālredzība. Un šāda tālredzība savukārt bagātina mākslinieka emocionāli tēlaino pasaules uztveri, pozitīvi ietekmē viņa daiļradi, cel viņa mākslas darbu idejiski aistētisko vērtību.

Polītiska tālredzība, pozitīvisms, aistētiskās vērtības? Cik žēl, ka A. Goris nedzīvo mūsu pusē. Arī te viņš taisītu varenu karjeru.

 

*

Laika š.g. 16. marta numurā līdzstrādnieks Arnolds Šturms raksta par Emīla Dārziņa (1875-1910) solo dziesmām. Tās esot sentimentālas, bez intellektuālas izpausmes un oriģinālas pieejas, it kā putekļiem apbirušas.

Spassvogel? Nē − tas kungs vienmēr runā ļoti nopietni. Diemžēl ar šiem vārdiem un ne ar ko citu minētā persona ieies latviešu mūzikas vēsturē kā sava veida ūnikums.

 

*

Mans pirmais raksts Jaunajā Gaitā parādījās tās 31. numurā 1961. g. Toreiz apcerēju Melngaili un Musorgski. Arī tagad JG 100. jubilejas numurā stāstīšu par savu pieredzi t.s. melngailiadā. „Likumsakarība” te nenovēršama, jo Melngailis savā laikā bija jaungaitnieks, varētu teikt − īsts „ķēves dēls”. Tāpat Jaunā Gaita visu laiku bijusi melngailiska − atklāta, bezbailīga, jaunām domām, idejām bagāta un patiesa.

Melngaiļa piemiņai veltīju uzmudinošas rindas gan Jaunajā Gaitā, gan citu izdevumu slejās. Atsaucība pārsniedza cerēto. Modās latviešu koŗi visā Amerikas kontinentā. Kā pirmais jāatzīmē Konektiketas latviešu koris Rota (diriģents Valdis Aldiņš), kas savam koncertam bija iestudējis 19 Melngaiļa dziesmas. Šo rindu autors bija aicināts par referentu. Ir patīkami būt balto bērzu zemē − Konektiketā, tikai šogad ziemas vētras aplauzušas latvisko koku galotnes, ka pat putniem vairs nav kur uzmesties. Bet gan jau augs atvases. Dzīvības un prieka pilnā korī redzu arī jaunos kokļu komponistus brāļus Aldiņus, no kuŗiem Mārtiņš jau pēc nedēļas slēdz mūža derību ar Līgu Liepkalni. Ar interesi vēroju vedību lapiņas, kuŗās lasāma paredzētā mūzika:

·        Latviešu kāzu taures − I. Sakss

·        Lēni, lēni Dieviņš brauca − K. Lietiņš

·        Debesis daudzina − E. Melngailis

·        Šodien zied āra liepa − V. Bērzkalns.

Mūziku izpilda jaunais un talantīgais ērģelnieks Ronalds Princis, Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansamblis Andreja Jansona vadībā un Rotas koris. Ko nu lai saka Richards Vāgners un Fēlikss Mendelsons?

Koncerta telpu rotā arī Melngaiļa darbu izstāde. Te mākslinieka Madernieka meti, te Birzes i noras, folkloras materiāli utt. Noteiktā laikā sāku savu referātu, taču, pēc kāda brīža, paskatoties pulkstenī, redzu, ka tas ir apstājies. Patiešām − laiks apstājas, Melngaiļa darbus daudzinot. Esmu runājis nožēlojami ilgi, bet pieklājīgie Konektiketas latvieši mani tomēr pacieš. Runas beigās nolasu Indras Gubiņas Melngaiļa simtgadei veltīto dzejoli:

EMĪLIS MELNGAILIS

No birzīm un norām viņš salasīja
tautasdziesmas kā puķes, kā plaukstošus zarus,
salika māla krūzēs lai zied, lai skan!
Un skan tās, nu jau tik ilgus gadus!

Skan dziesmas viņa mūžam pāri
kopā ar tālajām balsīm,
kuŗas pameta senie kāznieku pāri,
tautu meita mellacīte,
vai kuŗas izkāpa pašas iz senatnes krāšņās
un drebēja žēli kā līgo,
vasaras īsākā naktī, kad viņš,
bradādams rasainā pļavā, dziesmas kā puķes rāva,
pats mūžīgais ūdens tām tapdams.

Uz akmeņiem liekot pēdas,
klaiņojot solis kļuvis mums ciets.
Visās pasaules malās, kur esam,
mēļa krūzēs viņa lasītās puķes zied,
un pārvēršas atkal par norām un birzīm,
kuŗās mums ieiet ar soli
līgani vieglu pat visrūgtākā nakti.

Simt gadu ritumā, klausies,
tava un mana tauta vēl dzied
tās mūžīgās dziesmas ar saules gaismu,
kas mūs pie tautas un par tautu sien.

Tad − burvīgā gaismā viss zaigo i laistās, gaismiņa aust, divi dienas es eju mežā, lai taisītu oša laivu, bet tumšā naktē trīs putniņi daiļi dzied, tad visu mežu izstaigāju, meklējot rožu lauku. Seši jauni bandinieki gulēja dienas vidu, bet Rīgas torņa gala zīle pat par tumsu nebēdāja. Siena balss atskan arī Jāņu vakarā. Kad saule lec svešā zemē, tad slavinām bārenīti...

Šinī pašā laikā mans kollēga mūzikas vēsturnieks Valentīns Bērzkalns daudzina Melngaili Detroitā un Grandrapidos, kur komponista skaņrakstu tulko un vada Roberts Zuika ar savu Grandrapidu jaukto kori. Arī Bostonā notiek melngailiada ar Līgas kora piedalīšanos. Tāpat visu vasaru Melngaiļa dziesmas skanēs arī Sidrabenē, Gaŗezerā un citur.

Pa šo pašu laiku melngailiadai vajadzēja notikt arī manā dzīves vietā Hamiltonā, kur par to rūpi turēja Alma Skudra-Kārkliņa ar savu kori. Koris ir bijis sagatavots, bet pēdējā brīdī uznācis korporācijas deju vakars, kas iesaucis jaunos basus un tenorus. Ak vecā buršu greznība! 18. un 19.maijā esmu Dziesmu Vairoga (diriģents Arnolds Kalnājs) dienestā. Jauki būt atkal pie nopietnā koŗa, ar kuŗu esmu kopā „cīnījies to labo cīnīšanos” gan prof. Ad. Ābeles, gan komponista Jēkaba Poruka darbu daudzināšanā. Čikagas koncertā satieku prof. A. Norīti no Zviedrijas, mūsu mūziķu senioru Ed. Ramatu (86 gadi!) visa viņa auguma staltumā un domas asumā, tāpat skolotāju un rakstnieku H. Kreiceru, diriģentus T. Ozoliņu un J. Gaiķi, dzejnieku O. Cakaru, kas ir šī vakara vadītājs. Atskan „Mūsu tētīt”, „Betlēme”, „Sirds tik grūta” (ar dziļi sonoriem 2. basiem), tad „Senatne”, „Daba i dvēsele”, „Mēness starus stīgo”, „Kungi brauca Vāczemē”, „Svešā zemē”, „Rožu lauks”, brīnišķīgā miniatūra „Kūko, mana dzeguzīte”, „Cīruļa vedības” un „Jāņu vakars”. Dziesmu Vairogs zina savu sūtību, nākamā gadā viņi atzīmēs savu 30 g. pastāvēšanas jubileju. „Cīruļa vedības” solo dzied amerikāniete Nansija Bēra dzidrā un tīrā latviešu valodā. Un kur tad aizrautīgā Daina Jumiķe ar savu soprana solo „Jāņu vakarā”.

Es klausos un brīnos, cik skaistas ir mūsu dziesmas Melngaiļa apdarinājumos. Otrā koncerta daļā pie manis piesēstas kāda 10-12 gadus veca meitene. Viņa nedzirdami dzied līdz. Dziesmu starplaikā viņa jautā: „Vai Tu zini visas šīs dziesmas?”

− „Jā, lielāko daļu,” atrūc I.S. −

− „Vai Tu pazini manu tēti?” jautā meitene. −

− „Kas ir Tavs tētis?” jautā I.S. −

− „Ojārs Kļaviņš,” saka meitene.

Mana cietā sirds neiztur, mans acu skats apmiglojas, un es nekā vairs neredzu. Nē, es tomēr redzu Gaŗezera dziesmu leju 1971. g. vasarā. Tur jaunais diriģents Ojārs Kļaviņš ar dzīves biedri, kam spiežu roku pēc kādas manas dziesmas atskaņojuma. Viņiem blakus maza meitenīte. Pēc pāris nedēļām traģiskā auto katastrofā meitene kļuva bārenīte. Bet ar dziesmām! Nu es saprotu „Bārenītes slavināšanu”. Nu es saprotu Aldona Kalniņa vārdus: „Par bārenīti − nevar vienkāršāk un nevar skaistāk, nevar paliesāk, krāšņāk un dziļāk!”

„Jā, es pazinu Tavu tēti un māmiņu, kas dus smilšu kalnā!„ −

− „Kāpēc Tu raudi?” −

Izvairos no atbildes, man rokā ir nepelnītas puķes. Tās iespiežu rokās latviešu meitenei, kas tās godam nopelnījusi, jau dziedot Čikagas latviešu korī. Lai svētīts viņas gājums!

Otrā dienā koncerts Kalamazū. Klausītāju vidū rakstnieks E. Aistars (mans skolotājs), gleznotājs Sildegs (studiju biedrs), diriģents R. Zuika (skolas biedrs) un daudzi citi draugi. Atkal mana mīļā dziesma „Rožu lauks” tiek atkārtota. Būtu vietā pieminēt atkal Aldona Kalniņa vārdus žurnālā Māksla:

Emīlis Melngailis − mūsu tautasdziesmu likteņupe. Tā nav viena, vientuļa, ir vēl daudzas citas pietekas un attekas − bagātākas krācēm un ūdenskritumiem, taču tās visas cēlušās, savu sākumu smēlušās no vienas, no likteņupes, kas tek mierīgi un droši, tek lepni un neatturami, tek šodien, tecēs rīt un vēl ilgi, ilgi.

Plūstiet, upes, kļūstiet platas un dziļas, mirdziet visās varavīksnes krāsās − tāds ir šīs likteņupes vēlējums.

Ik paaudzes uzdevums − pakāpties uz iepriekšējās paaudzes pleciem, jo stiprāki šie pleci, jo tālāka gaita nākamajai paaudzei. Bet Melngaiļa pleci ir plati un stipri, jo Melngailis ir kā pati zeme, kā pati tauta. Viņa spēks zemē, viņa spēks tautā. Tauta viņu mīl, bet tautas mīlestība − tā jau ir nemirstība.

Vakarā latviešu biedrībā koŗa vakariņas, kur vēlreiz pārdziedam Melngaiļa dziesmas. Vienu brīdi manī uzliesmo savāda sajūta, vai negodinām arī pārāk paši sevi. Nevaru to izdomāt līdz galam, jo prātā iešaujas Melngaiļa mātes bēres 1920. gadā. Bijis rudens, pēdējās zeltītās lapas turējušās gandrīz kailo koku zaros. Pēc mācītāja funerālijām vārdu „ņēmis” dēls − komponists, dziedādams senu dziesmu savā plašajā (gandrīz 3 oktāvas!) diapozonā. Balss ir bijusi tik spēcīga, ka pēdējās lapas kritušas no koku zariem. Tā lielais latvietis apraudājis savu māti!

Ak Dievs! Bet kā tas būs ar mums? Vai mūsu bezmiega naktis kādreiz jundīs rītu?

„Labu rītu” un − „ar sauli runāt augstajā kalnā” vēlu visiem maniem lasītājiem visā plašajā pasaulē šajā JG simtajā izdevumā.

Imants Sakss