Benita Veisberga
ORINDAS PIEZĪMES
Izvilkumi
Nomācies,
silts. Vakarā mazliet līst. Retas lāses krīt uz zemes, skaļi atsizdamās pret
sakaltušajiem stiebriem. Zeme tūliņ sāk smaržot - pat no tik niecīgas
apslacināšanas. Pret iepelēkām nakts debesīm zīmējas rāmi koki, katrs ar
savu zaru rakstu, katrs ar savu īpatnējo siluetu: osis, eukalipts, palmas,
priedes. Tāli zibeņi dienvidu pamalē.
Kā lapotņu un zaru masas izgrezno pakalnus, ar kādiem skaistuma blāķiem pieveltas ielejas, nogāzes... Ir teikta Viņa nebeidzamā mīlestība; to nezinu - ne tik droši, ne tik labi. Bet Viņa skaistuma dāvanām nav gala.
*
Divi vārdi: ziedojums un upuris. Pirmais īsts, gaišs, pareizs. Otrs svešs, nepatiess.
Ziedojums; un vēl labāk: zieds. Cik īstas, dziļas ir valodas nianses, gan satura, gan skaņas. Zieds – ziedēšana – ziedošana – došana - atdošana; visas dzīves dziļākais likums un gudrība, vienādots ar skaistumu - te, vienā mūsu valodas vārdā.
*
Viesības.
Īrētas kluba telpas. Ēdam pie atsevišķiem balti klātiem galdiem. Puķes, dzērieni, smalku, garšīgu ēdienu kalni. Ieturamies ar Klusā okeāna vēžiem, Norvēģijas nēģiem, sēnītēm, pastētēm, pildītām olām, piedzeram franču vīnus, Kalifornijas vīnus. Kāda dāma pie mūsu galda stāsta. Spēka gados, melnu ietvaru acenēs - advokāte, ja nemaldos - stāsta mums pārējiem septiņiem, cik Vācijā ārkārtīgi izdevīgi uzņemt zeķēm noirušus valgus. Lēnām, nosvērti un neatlaidīgi - mazliet arī kā no kādas zinātniskas katedras - viņa klaudzina pie mūsu ēšanas baudā noliektajiem pakaušiem: par trim zeķēm, no kuŗām divām bijušas noirušas trīs, bet vienai divas valdziņu rindas, bijis jāmaksā piecdesmit piecus centus. Lēti! Lai mēs parēķinām: par piecdesmit pieciem centiem neviens nevar nopirkt trīs pārus labu zeķu. Tas neiet. Bet, kā mēs paši saprotam, ja zeķei uzņem noskrējušus valgus, tā ir tikpat kā jauna. Ārkārtīgi izdevīgi. Ko vēl lētāku var gribēt?
Uzduŗ, iebāž mutē mazu sēnīti. Paraugās mūsos caur melnajiem ietvariem, ko mēs sakām.
Mēs? Piekrītam, pamājam - skaidra patiesība veļas pār viņas lūpām - uzliekam vēl nēģus.
Stāsts sākās ar dāmas šīs vasaras Eiropas ceļojumu, bet kaut kā aizķērās un palika pie zeķēm. Tīri interesanti. Kā stingrie, pelēkie vārdi krita pār pildīto zivju bļodām, vēsām citronu šķēlītēm, zālieni sparģeļu pumpuriem, sadūrās ar vīnu un levkoju smaržām... Atkal skaudri zīmējās vērtību krāšņā, rosinošā pretmetība.
Netālu uz blakus galdiņa, līdzās spodrām kafijas tasītēm, gaidīja lieliska, latviski gatavota, krējuma un aveņu torte –
*
Ilmārs tur bija, ilgi neredzēts. Pilnāku seju, tuklākām rokām. Pieņēmies. Nekad nebija nācis prātā, ka viņš ar gadiem varētu pieņemties, nezin kādēļ likās, ka ar viņu tas nekad nenotiks, un tagad, redzot viņa piepildīto uzvalku, bija zināms trieciens. Baidos, ka viņam tas nenāk par labu. Ir cilvēki, kas resnumu mierīgi var atļauties (piemēram, Pjērs Kaŗā un mierā) - bet Ilmārs? Vai viņam nevajadzētu uzaudzināt bārdu? Pie gadījuma ieteikt viņam to, vecam skolas biedram? Atkal! Pati esmu uzrakstījusi, melnu uz balta, ka nelūgti padomi lielākā aplamība - lai taču viņš ir kāds būdams!
*
Putns, ūdens lāsi padzēries, paraugās uz debesīm. Izskatās taisni pēc paldies teikšanas. Tā ir vienkārša lietišķība - lai novadītu pilienu lejā pa kaklu - bet kustība ir kā pateikšanās, kā kaut kas garīgai pasaulei piederīgs.
Kaut kas labs, pareizs ir šai mirklī ar putnu. Vai te nav kāds piepildījums? - kāda Radītāja nolikuma izpildīšanās, kad lietišķīgais ar garīgo apvienojas saskaņā, kļūst par vienu?
*
E.
sūta aplamas gleznas uz izstādi austrumu krastā. Apsit šādus tādus dēļus
(„kas ko saprot no gleznām, tam ietvari bijuši nebijuši”), par dārgu naudu
sūta nezin kur projām, pašreizējā stāvoklī, kad viņš nestrādā, ar lielu
piepūli un izdevumiem sūta rādīt sevi no vājās puses - tādas aplamības!
Lielākais izsmiekls, ka man tas jānokārto. Viņš pats ar savu sastiepto kājas
muskuli vēl nekur nevar kustēt. Man, kur man iekšā viss par šo lietu vārās,
jābrauc uz pilsētu meklēt, kur tādu smagu koka lādi var nodot busā. Kaut kur
kaut kad svešam amerikāņu tiesnesim esmu zvērējusi, ka stāvēšu viņam līdzās
baltās un nebaltās dienās, te nu tas būtu.
Tad: ir atklājies, ka viņš ir sataupījis vienpadsmit parkošanas biļetes, kas tagad, trīskāršotas, jāsamaksā. Tā pie mums notiek. Lietas, kas nesola baudu, tiek attālinātas, noliktas nostāk no acīm: lai nemaitā brīžus. Nereti arī taisnā līnijā ielaistas papīru grozā. Ar pavisam tīru sirdsapziņu: ko viņi ākstās, cilvēks vairs nevarēs apstāties - kur tad mēs nonākam?! - Ja mamma nebūtu piebildusi, ka pastā kāda aploksne bijusi no tiesas nama, viņš par to nebūtu licies zinis, līdz kādā dienā tiktu arestēts. Ja pēc trešā uzaicinājuma nesamaksā, tad arestē, tas tur ar maziem burtiņiem uzrakstīts.
Tā ir. Tā ir bijis un būs. Cilvēks nemainās. (No Niksona arī lai viņi labāk negaida nekādu uzlabošanos; ja viņu atstās, viņš turpinās savā stilā, uz mata tāpat kā līdz šim.) Dažos šīs pasaules iestādījumos E. Nepiedalās - kas nozīmē, ka man jāmanās piekopt savus rakstu darbus arī tad, kad virsū mācas smagas lādes, soda naudas, aplami ietvari. Viss tas jānobīda pie malas, it kā tas būtu nulle, sīkumi. Sīkumi tie arī ir. Bet tie jānokārto, nedrīkst ielaist. Un jānokārto, galvenais, bez ievērības parādīšanas - šis pēdējais ir ļoti svarīgs punkts. Kā Gētes māte teikusi: aci neuzmetot, velns jānorij.
*
Velns. Velns un velns.
„Māmiņ, kas ir velns?”
„Velns māca cilvēkiem nelabas lietas. Kā eņģelis čukst tev ausī labus padomus, tā velns kūda cilvēku uz negantībām.”
„Vai viņš saka, lai kaujas?”
„To arī. Velnu nevajag klausīt. Viņš arvien ievelk cilvēku nepatikšanās.”
„Jā! Kad viņš man ko čukstēs, es saukšu: laidies, laidies projām, tu velns, es tevi šaušu!”
„Tā dari. Taisni tā.”
Nu guļ. Aizmidzis, nokusis. Ēnaini deniņi, mati paklīduši pār spilvenu. Nedaudz gaismas iespīd no blakus istabas. Vai pēdējā apzinīgā doma viņa galvā bija helikopteris? Pūce? Mazās šokolādītes ?
Šī stingrā, uzticīgā gulēšana... Bērnība. Ko dzīve ar to darīs? Pa kādiem ceļiem to vadīs? Rāmo koku galotnes, kas zīmējas pret debesīm aiz neaizsegtā loga: lai iet viņam līdz. Lai turas tādā pat labvēlīgā tuvumā kā šovakar.
*
Sallijā ir gaisma - kaut kas labdarīgs, tāpat kā Bordena kundzē. Viņa tic Jēzum Kristum, Viņa krustā sišanas, Viņa nāves upurim - kas man ir tik nesaprotams. Ticu Kristum, Viņa dzīvei, Viņa mācībai - ne Viņa nāvei. Nevaru saprast un pieņemt, ka tieši Viņa nāve ir tā, kas mūs glābj. Bet Sallija tam tic - un no viņas nāk gaisma un labestība. Brīnumaini. Saistošs kristiānismā ir kristiešu nenoliedzamais labestības izstarojums; ne idejas, ne dogmas, ne rituāli, bet īsti ticīgu cilvēku īpatnējais gaišums. Bez piepūles, it kā pati no sevis, labvēlība plūst no viņas, katra nieka saruna, apsveicināšanās ir mazs apgaismojums.
Vai kaut kas tamlīdzīgs, jebkad, nāk no manis? Dažreiz - varbūt. Bet reti. Uz ļoti nedaudz cilvēkiem.
*
Kāds pieminēja, par Latviju stāstot, ka tur sagāzti tik daudzi koki, ka nespējot tos savākt un apstrādāt. Uz divdesmit gadiem uz priekšu esot sagāzti koki. Iedūra kā ar nazi. Latvijas meži. Lielās priedes, egles - guļ tur, tumšām skujām, smagiem zariem. Kalst pamazām.
Dzīvuma un skaistuma klēpjus nogāž zemē. Nocērt - pārtrauc viņu dzīvību. Kā to lai saprot?
Cik dziļš, sakņains pasaulē ir tumšais spēks... Kristus nemira viens. Ir acīm redzams: krustā sišana turpinās. Katru dienu, katru mirkli Dieva gaismu, radību sit krustā: zaļus kokus, cilvēkus, mirdina valodas tvirto, gadsimtos kaldināto daili. Varbūt ne vien Kristus, bet viss tas ir ... Radītāja ziedojums? Nevar būt, ka dzīvs, zaļš koks Viņam būtu mazāk dārgs nekā dēls.
*
Kāds paziņa, sakarā ar dažiem manā grāmatā 'aprakstītiem' cilvēkiem un notikumiem: kāds man esot labums, ka ceļu to gaismā, rādu citiem?
Par labumu vai sliktumu nav runa. Tikai par to, kas tevi skāris, ko esi redzējis, jutis; par kādu patiesību, kas sastādās no dzīvē notikušā, pieredzētā un no šīs pieredzes paplašinājuma un pārveidojuma pēc tava paša subjektīvās patiesības principiem un pārliecības. Mākslai ar patiesību ir ciešas saites - varbūt pašas ciešākās; un – paradoksāli - tik un tā, ar visu to, rakstītais tomēr nav dzīvē notikušais, bet kaut kas cits, neatkarīgs, savs.
Un es rakstot savu autobiografiju - vai neesot tam par agru?
No kāda vecuma, lūdzu, drīkst sākt rakstīt autobiogrāfijas? Anna Franka... Ak, patiesību sakot, man liekas, ka viss rakstnieka darbs, par ko viņš arī rakstītu, nav nekas cits, kā viņa autobiogrāfija, citreiz tiešāka, citreiz aizklātāka. Kur gan citur rakstnieks var ņemt vielu, ja ne no savas pieredzes? Viss, ko viņš rāda, raksta, izvēlas, sakārto, ir viņa personības iezīmēts. Viņa izdomā safantazētais var būt vēl personiskāks nekā dzīvē notikušais. Un - vai atsevišķā cilvēka pasaules redzējums nav taisni tas pirmais, un galvenais punkts, ko mākslā prasa un meklē? Bez tam autobiogrāfijas nemaz nav tik dzīvei atbilstošas kā visumā pieņemts. Rakstnieki to labi zina. Žids, par savu autobiogrāfiju paskaidrodams, raksta: „Atmiņas nekad nav vairāk kā puspatiesas, cik liela lai arī būtu dzīšanās pēc patiesības... Iespējams, ka romāna rakstītājs tiek tuvāk īstenībai.”
*
Agra rudens skaistums. Papeles dzeltē. No rītiem, kad eju virtuvē, tās blāvo aiz loga bāli zeltainas rīta pelēkumā. It kā saules gaisma staro no viņu lapotnēm.
Laiks un ārs, kā milzīga, mūžīga dāvana, kļaujas pie logiem. Zari, lapotnes, jaunu dzinumu smailes, ziedi, lieti; migla, vasaras ēnas, putnu kustības zaros - . Nevaru beigt to slavēt, par to pateikties. Tas ir. Bagātīgi, aumaļām, kā pāri plūstošs kauss.
Un nemiers: ko lai iesāk ar šo skaistumu? Kā to piepildīt - atdot?
*
Dzīvošana mūsdienu lielpilsētā, starp nedzīvām lietām, starp cilvēka trūcīgajiem darinājumiem - it īpaši tiem, kas nestrādā radošu darbu - citāda nevar būt kā lēni nāvējoša. Spēks, gudrības, pamācības, kas nāk no zemes, augiem, dzīvniekiem, to spēcinošā, ārstējošā ietekme cilvēkam tur netiek klāt. Vienā lapā, olī, kukainī var mācīties veselu dzīves ziņu - bet asfalta lējumā? nokrāsotā sienā? sludinājuma virsmā? Viss tas kā cietas, blīvas bruņas lielpilsētā arvien ciešāk apžņaudz un atšķir cilvēcisko dzīvumu no pārējās dzīvās radības.
Aplami un atbaidoši izklausās „progresīvu” celtnieku plāni par pārpilsētām, kas cilvēciskās dzīves ievirzītu cementa masīvos, kur cilvēki visas savas vajadzības varēšot apmierināt pāris lielos debesskrāpjos; kur kā lielu priekšrocību sola ātras pārvietošanās iespējas no viena šāda lielpilsētas masīva uz otru... It kā tas būtu kaut kas vēlams vai baudāms - vai vispār ilgāku laiku panesams. It kā ar esošiem lielpilsētu labirintiem jau nebūtu diezgan nelaimju. It kā cilvēki, gan apzinīgi, gan neapzinīgi, kā katrs mācēdams, jau gadu desmitiem nebūtu parādījuši normālu, instinktīvu šādas neorganiskas vides noraidīšanu. Miljoni ir izbēguši no lielpilsētām un turpina bēgt; balsis sauc pēc zemes apzaļošanas, pēc dzīves tuvināšanas dabai, atgriešanās pie vienkāršākām vērtībām un veidiem; jaunieši, ja ne citādi, iet basām kājām, sprauž puķes matos. Bet pilsētu cēlēji zīmē sprostus - vēl masīvākus, vēl necaurlaidīgākus...
Apziņā ieslīd modernās plūdlīnijās celtie iežogi zvēru dārzos, kur uz apkopta klona, līdzās glītā tvertnē augošam kociņam, snauž atrofējies dzīvnieks.
Kad Būriņi atbrauca, Rita pirmā gājienā devās uz virtuvi, skatīties, kāda mums plīts un kāda veļas mašīna. Dīvaini - man nekas nav vienaldzīgāks par to, kāda manam paziņam veļas mašīna... Viņa pievīlās. Mums ir pavisam vienkāršas, pavecas ierīces. Skatu uzmetusi, kā pārskatījusies, viņa novērsās.
*
Bērns iedraudzējies un spēlējas ar kādu pieradinātu pūci, kas dzīvo mūsu apkārtnē. Pievakarēs viņš skraida, un pūce lidinās līdz - it kā mēģina uzmesties viņam uz pleca. Vai arī viņi abi sēž kaut kur brikšņos un skatās viens otrā, ūjinādami. No rītiem, uz skolas busu ejot, viņš lūdz Dievu, lai pūce sēdētu uz tālruņa staba pie busa pieturas - un diezgan bieži viņa tur tiešām arī sēžot.
Pūces nagus vērojot, šī draudzēšanās mani biedē. Tomēr nevaru to aizliegt. Jūtu, ka bērna mīlestība uz putnu ir īsta, ka tā sakņojas kaut kur viņa dziļumos. Pieņemu, ka eņģeļi šīs lietas pieskata. Jūs dzirdiet, eņģeļi?
*
Pa kalnu ielejas otrā pusē rībinās traktori, brauc augšā, lejā, riņķo. Viņu kustības ir līdzīgas izbiedētu kukaiņu skraidīšanai, kas nezina, uz kuru pusi doties: paskrien vienā virzienā, otrā, saduŗas, iet pa divi trīs, apmet līkumu, dodas atpakaļ. Tomēr traktori zina, ko dara. Kalns līdzinās. Skaistos, apaļos paugurus norok, nogrūž zemē. Veidojas līdzenas terases. Tur rindosies mājas.
Vispirms viņi gāza kokus. Tas bija sāpīgs skats. Lieli meža ozoli gulēja zemē. Vēlāk spēcīgas dzelžu mašīnas vilka tos projām. Lielus zaļus ozolus aizvelk pār putekļainu lauku, vienu pēc otra, noteikti, metodiski... Cik labdarīgi viņu lapotnes pacēlās no pauguriem, ar kādu siltu skaistumu tās ēnojās uz nogāzēm pēcpusdienās, kad ēnas kļuva garākas, krāsas viegli mēļas. Nesen tur savā vaļā ganījās zirgs. Uz turieni skatoties likās, ka dzīvojam ārā, laukos.
Dzīvības koka zars paaudzis priekšā logam. Agrāk to arvien apgriezu, lai tas neaizsedz skatu uz plašajiem pauguriem. Nu lai zars aug. Lai aizklāj to, kas tur tagad notiek.
*
Garmatains pārdevējs kurpju veikalā: „Kur palikušas Jēzus sandales? Kas viņas ir noglabājis?!”
Dzīvīgs sauciens. To dzirdot liekas, ka pasaules gals vēl nevar būt tik tuvu kā pareģo Romas klubs.
*
Vedu E. gleznas uz izstādi Orindā. Viņam pašam bija jāstrādā. Lija stipri. Līkumaino ceļu malās piloši, nolīkuši koki, salijušu lapotņu zaļās un rudenīgi krāsainās masas, iestiklojumu dēļ braucu lēnām un uzmanīgi. Kāda stipra izjūta, tā slīdot caur zaļo lietus un augu tuneli: tas, kas man vezumā, ar ko pilni rati, ir radniecisks ar to, kas ārā: kaut kas dzīvs, pulsējošs abos - zaļi pelēkajā, lietus lāsēs virmojošā dabā un gleznojumu krāsu un līniju dzīvībā. Likās, ka piekrautajā mašīnas telpā ap mani kaut kas rosās; kustas, virmo - gluži tāpat kā lietus pilieni un neskaitāmās krāsu gradācijas aiz mašīnas nolijušā stikla.
Saskanīgs brauciens. Baudīju to. Pat riepu šalkoņa pret slapjo asfaltu izklausījās krēslaini dziļa, organiska. Dr. H. kundze palīdzēja gleznas ienest galerijā, skrējām ar tām cauri diezgan stipram lietum. Dažas piles uzkrita uz stikliem, apmalēm - arī tas likās pareizi un piedienīgi.
*
Iesāku Natālijas Sarotes Planetāriju. Nepatīk. Nebeidzams nenozīmīgu sīkumu savirknējums. Galvenais trūkums šķiet tas, ka šiem sīkumiem trūkst pašvērtības: tie nav ne tik dziļi, ne skaisti, ne citādi iespaidīgi, ka pie tiem būtu vēlēšanās kavēties vai atgriezties. Tie arī nav līdzeklis kādu citu lielumu vai vērtību veidošanai. Bitors ar līdzīgu paņēmienu, atkārtotu, sīkumainu lietu aprakstu, panāk īpatnēju gaisotni, izteiktu noskaņojumu; bet Sarotes fakti (pareizāk faktiņi) tādi arī paliek: tiem nav ne dziļuma izmēra, ne dzīvuma mainīties spēja. Viņas rakstīšana, vismaz šai grāmatā, liekas tuvāka zinātnes, ne mākslas literatūrai: visiem pieejamu datu kopojums, ko var laist skaitļotājā, izvilkt tādu pat visiem uzskatāmu statistiku, ko likt līdzās citām statistikām, un tā joprojām. Tas nav mākslas lauks. Mākslinieks ceļ gaismā, rāda kādu dzīves lielumu vai redzējumu, kas tikai viņam vien atklājies, par ko viņam jāvēstī citiem.
Tāda vilšanās. Viņa skaitās laba rakstniece. Varbūt šī ir neizdevusies grāmata - no tādas vien nevar spriest. Varbūt viņa kaut ko atklās, pie kā novedīs, beigās - cerams. Bet kāda balss saka, ka nekas nebūs, ka par vēlu: iesākumā tālākais jau ietverts.
Arī no citiem franču modernistiem neko lielu negūstu. Viņu stiprā puse ir forma, ar to viņi solīdi spēlējas, nekādas jūtamas kļūdas nepielaizdami; bet visu laiku ir sajūta, ka tā ir patukša - ka viņiem nav, ko teikt. Cik nesalīdzināmi baudāmāks likās, piemēram, poļa Odojevska darbs Mirstamā stunda, kur neuzbāzīgi jaunā, laikmetīgā formā ieliedējies dzīvs, silts saturs, ar skaidri jūtamu izteikšanās nepieciešamību.
*
Pēteris met kūkumu, saceļ spalvas, lielo melno kaimiņu runci ieraudzīdams. Lēnām lēnām, ausis noglaudis, lien pa zāli tam Virsū. Tas pārsteidz - ka tik mazam kaķēnam tik liela dūša - viņam ne prātā nenāca laisties lapās, kā es iedomājos, viņam vajadzēja darīt. Stipra, nešaubīga savas vietas apziņa un aizstāvēšana.
Jāmācās.
*
Līst... stingri, skaisti, skaļi. Kāpēc ir baudījums dzirdēt lietus lāšu vienmērīgo, svarīgo atsišanos pret jumtu? Krēslainas istabas. Ēnu kustībās plaiksnās skaistums. Liekas, ka mūzika skan labāk, vai sevišķi labi šādā lietainā, krēslainā apgaismojumā. Lūk, dziedātājs sarkano ogu krūmā - pa visu stipro lietu! Viņš taču jūt smagās lietus šaltis uz saviem spārniem - kā tas nāk, ka viņš no tām nemaz nevairās? Pavisam vienkārši. Viņam patīk. Viņam patīk tas pats, kas man. Nekādi brīnumi.
