Jānis Zālītis

POPMŪZIKA UN KULTŪRAS ATTĪSTĪBA

Šim virsrakstam der izskaidrojums. Savā rakstā gribu teikt, ka cilvēku grupas, kas novēršas no laikmetīgām parādībām, var nonākt stagnācijā. Neviena tauta nedrīkst tā izolēties, ka vairs nesaprot, kas notiek citās tautās. Nav pareizi atteikties no mēģinājuma izskaidrot kādu parādību tāpēc, ka tā liekas pārāk sveša. Runājot par popmūziku, tā, kaut arī izplatīta un akceptēta visā pasaulē, it kā nevar atrast savu vietu latviešu trimdas kultūras kompleksā.

 

Popmūzikas definīcijas grūtības

Popmūzika ir tik komplicēta, ka grūti nospraust pat tās laika robežas, tomēr sākumus var datēt ar 50.-tajiem gadiem, kad parādījās tā cieti ritmiskā un intensīvā mūzika, ko sauc par rock’n’roll. Attīstības stadiju bija daudz: tvists, beat, rhythm and blues, soul pop. Mūsu dienās jaunāko popmūziku sāk atkal saukt par rock.

Interesants ir jautājums par šlāgera attiecēm pret popmūziku. Pirmajam ir saknes tālākā pagātnē, un šo žanru raksturo samērā vienkāršas harmonijas, tā ka to var akceptēt ļoti daudzi cilvēki. Tas neietveŗ sevī nekādus ideālus vai „vēstījumus”, kā to daudzreiz dara popmūzika. Visādu mūziku var pārveidot arī poparanžejumos, piemēram, kādreizējā popelka Alfrēda Vintera dziesmas. Liekas gan, ka melodiskais šlāgeris ir viena vieglās mūzikas galējība, tāpat kā ritmiskais roks ir otra.

Šis iedalījums bija vajadzīgs, lai varētu skatīties uz popmūziku no tā paša īpatnējā redzes viedokļa. Daudzi uzskata popmūziku par vulgāru aiz tīras nezināšanas. Popmūzika dzīvo tagadnē un mainās līdz ar to.

Ka popmūzika ir jaunatnes mūzika, tagad ir vairs tikai daļēji patiesība. Mums, kas kā pusaudži piedzīvojām popmūzikas uzplaukumu 50.-tajos gados, tā joprojām patīk, un mēs esam pieraduši pie tās pārmaiņām.

 

Instrumentālā attīstība

Roka sākumos lietoja parastos instrumentus. Elvis Preslijs spēlēja spāņu ģitaru un Bils Halijs orķestŗa ģitaru, bet drīz to vietā stājās elektriskie instrumenti. Elektriskā ģitara, „elektriskais dēlis” bija pats galvenais. Tvista laikmetā tas iesāka savu uzvaras gājienu, sadalījies 4 daļās: melodijas-, akordu-, basa- ģitarās un bungās. Tie bija instrumenti, kas izturīgi turnejās, un, jo sevišķi, tie varēja skanēt, cik stipri to vien vēlas, tāpēc var noderēt lielai auditorijai. Tagad jau gandrīz visus instrumentus var „elektrificēt”, arī saksofonu, trompeti, flautu un vijoli. Mūsdienu poporķestrim jāapklust, tiklīdz pietrūkst elektriskās strāvas. Instruments, kas visātrāk pievienojās elektriskam dēlim, bija elektriskās ērģeles. Tās bija jau agrāk pazīstamas kā kino resp. „Wurlizer-ērģeles”. Poplaikmetā tās drīz sāka fabricēt mazākā, popam piemērotā formātā. Grūtāka problēma bija ar klavierēm. Tas gan mēdz būt visur, kur popansambļi uzstājas, bet to skaņa ir par vāju, lai sacenstos ar bungām. Toņu veidojums klavierēm ir citāds, „apaļāks” nekā ērģelēm: tie iesākas ar pēkšņu, skaļu piesitienu, un tad kļūst vājāki. Ar ērģelēm ir citādi, tām toņi iesākas vājāk, tie ir „plakani”, izstiepti. Klavieŗu toņus ir ļoti grūti atveidot elektroniski, ērģeļu toņus − loti viegli. Jaunākos laikos tomēr ir arī konstruētas elektriskās klavieres un arī tāds instruments, no kā var dabūt ārā gan klavieŗu, gan ērģeļu toņus. To sauc par „Moog sound-synthesiser”. Tas eksperimentē arī ar visu pārējo reģistru un veido arī gluži jaunus toņus. Lai parādītu tā iespējas, minēšu, ka Valters Karloss filmā A Clockwork Orange uz tā spēlē Bēthovena 9. simfonijas fināla daļu ar visām cilvēku balsīm un visiem orķestra instrumentiem. Mūgs tātad var atveidot visu, gan tīros toņos, gan kopā ar virstoņiem. Konstruēti ir arī visādi toņu pārveidotāji, ko var pieslēgt dažādiem instrumentiem. „Fuzz-box”, piem., var pieslēgt elektriskām ģitarām un dabūt laukā gan skrāpēšanas toņus, gan arī līdzīgus saksofonam. „Wah-wah” pedālis veido toņus, kas taisni tā arī skan, neatkarīgi no tā, vai spēlē ģitaru, trompeti vai vijoli. Arī ar elektronisko fažu pārvirzīšanu var panākt daudz, piem., ļaut bungu piesitienam izskanēt kā reakcijas lidmašīnai, kas laižas gaŗām. Šis samērā īsais jaunās skaņu fabrikācijas apraksts ļauj saprast, kā darbojas modernā popmūzika. Te notiek attīstība, kas sadarbojas ar moderno elektronisko mūziku „nopietnās” mūzikas novadā.

 

Vai latviešiem vajadzīga popmūzika?

Daudzi varbūt tā jautās, norādot, ka mums taču tik daudz tautasdziesmu kā retai citai tautai. Tas ir gluži pamatots jautājums, bet arī atbilde ir tikpat pamatota. Popmūzika tagad ir visām tautām un eksistē parallēli. Idejas iet no tautas uz tautu, un neviena nevar paņemt visu godu sev. Svarīgāk ir, ka popmūzika nevienā zemē nekonkurē ar tautas mūziku.

Viens no galvenajiem argumentiem pret popmūziku, ka tā profanējot tautas mūziku, bet tas nav tiesa. Tai ir savi komponisti un tekstu sacerētāji. Dažkārt tā izmanto arī tautas melodijas, bet vai tas būtu kāds grēks? Oriģināls jau paliek neskarts, un ja tas ir pietiekami labs, tad tas tāds arī paliks.

Ka arī latviešiem vajadzīga sava popmūzika, ir pats par sevi saprotams. Atpalikt attīstībā var būt liktenīgi. − Zināms, nevienu mūzikas veidu nevienam nevar uzspiest. Daudziem no mūsu superlatviešiem patīk popmūzika, ja vien to nedzied latviski. Mēs, kas dzīvojam trimdā un visu varam salīdzināt, riskējam noslēgties šaurā pašapmierinātības pasaulē. Mums vajadzētu parādīt, ka kaut ko varam visās nozarēs, citādi mēs kļūsim par mūzeju.

Kāpēc mums jāglorificē viss, kas ir etnogrāfiski latvisks? Kāpēc mums labāk jāspēlē kāda slikta luga, ko sarakstījis latvietis, ja varam arī pārtulkot kādu īsti labu sveštautieša lugu? Tas jau ir provinciālisms. Nelaiķis rakstnieks Jānis Grīns bija saskatījis tādu tendenci jau brīvības laikā. Viņš domāja, ka piespiedu trimda dos iespēju paplašināt mūsu skatu uz citām kultūrām, bet tas nav noticis. Šo jautājumu pēc manām domām vajadzētu vairāk diskutēt. Tas, ka šīs tendences pamatā ir tikai vecāko latviešu ilgošanās pēc pagātnes un pēc dzimtenes, nav gluži tiesa. Tagad ir arī laba daļa trimdā dzimušo jauniešu, kas funkcionē pēc lokālpatriotisma parauga.

 

Rietumi un Austrumi

Kā amerikāņi, tā arī angļi, zināms, mēģinās apgalvot, ka popmūzika ir viņu izgudrojums. Tās izplatīšanās notika tik ātri, ka „izgudrojuma” jautājums ir diezgan neinteresants. Svarīgāk ir, ka popmūzikas izplatīšanos pa visu pasauli nav varējis aizkavēt pat dzelzs priekškars. Tas ir iespiedies arī Austrumu komūnistiskās zemēs, lai gan tur valdošais režīms to, tāpat ka zēnu garos matus, tikai nievā un nicina. Kā zināms, rietumzemju grammofona plates tur ievest ir aizliegts, bet ja kāda nelegāli tur nokļūst, to tūdaļ pārspēlē uz magnetofona lentēm un pārdod par lielu naudu. Tādā veidā popmūzika ir kļuvusi populāra arī tur, un režīms nav varējis aizkavēt arī Austrumu popmūzikas rašanos, kaut arī tas no sākuma slēpās aiz šlāgera maskas. Piemērs ir Raimonds Pauls Latvijā, un jāsaka, ka viņa izmantotie teksti ir gandrīz labāki nekā rietumnieku caurmēram. Zināms, tādus augstumus kā rietumu tagadējais ekstrēmais pops, tie ne tuvu neaizsniedz. Austrumu popmūzika visvairāk ir attīstījusies Polijā un Cechoslovakijā, zemēs, kur arī džeza tradīcijas bija stiprākas. Liekas, ka jaunatne visā pasaulē grib runāt vienu muzikālo valodu.

 

*

Diemžēl, ir tā, ka popmūzikas novadā latviešu radošā aktivitāte līdz šim ir bijusi diezgan vāja. Bez „Saules brāļiem” un „Dundura” es nezinu neviena cita īsta popmūzikas ansambļa ar saviem tekstiem un kompozicijām (un „Saules brāļi” jau arī vairs nepastāv). Tas ir bēdīgi, un man liekas, ka vaina arī tā, ka trimdas organizācijas popmūziku materiāli neatbalsta. Normāla popmūzikas aparatūra maksā ap 30.000 kronu (6000 dolāru). Zināms, var iesākt arī ar lētākām lietām, bet jauniešiem 14-18 gadu vecumā nav naudas arī tādām. Gribu šeit uzaicināt trimdas fondus palīdzēt jauniešiem veidot popmūzikas ansambļus, pirmkārt palīdzēt sagādāt popmūzikas aparatūru Minsteres ģimnāzijai. Tā mūzika, ko šie jaunieši spēlēs, būs dzīva un arī latviska, jo tie, kas to spēlēs, būs latvieši.

 

Apceres autors Jānis Zālītis dzimis 1946. g., mācījies klavieŗu spēli pie savas mātes, pianistes Nellijas Zālītes. 14 gadu vecumā sāka spēlēt paštaisītu ģitaru. Pēc pāris gadiem pārgāja uz paštaisītu „elektrisko dēli” un mēģināja nodibināt popmūzikas ansambli. Tas beidzot izdodas tikai kopā ar „Saules brāļiem”, kas jo drīz top populāri ne vien Zviedrijā, bet arī citās trimdas zemēs Eiropā. No „Saules brāļu” pārpalikuma vēlāk nodibinās „Dundurs”, kas nu jau ar savām divām qrammofona platēm labi pazīstams. Zālītis ir arī fil. kand. literātūras vēsturē, filmu zinībās un paidagoģijā. Laikā, kad nenodarbojas ar popmūziku, strādā Zviedrijas valsts darbā. Precējies ar „Dundura” solisti, dziedātāju Brittu Emmeri-Zālīti.