SPECIFICĒTA VIENTULĪBA

Indra Gubiņa, Ziema nāk pretim. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs,. 1973. 190 lp. $5.50.

Šis tātad būtu Indras Gubiņas 1970.g. izdotā romāna Raksts putekļos turpinājums. Bet tiem, kam nav bijusi izdevība ar iepriekšējo darbu iepazīties, par mierinājumu var noderēt, ka romāns Ziema nāk pretim lasāms un baudāms arī nekā nezinot par sižetu pirmajā grāmatā. Recenzents pats to ir pārbaudījis. Tā lieta iet! Ziema nāk pretim (grāmatai īsti gaumīgu apvāku darinājis Laimonis Mieriņš) ir prozas darbs, kuŗā "loks noslēdzas" pats no sevis. Tas ir viens no tiem lokiem, kuŗi piepilda cilvēku apdzīvoto pasauli un kuŗus mēs parasti nepamanām, jo līdz mūsu zināšanai nonāk daudz ja dažas šādu loku detaļas.

Manuprāt, Ziema nāk pretim ir ar pratējas roku rakstīts darbs. Nekādai formas ekvilibristikai autore nav nodevusies, un, taisnību sakot, romāna kompozīcija arī nav īpaši oriģināla, kaut arī tajā Indra Gubiņa parallēli risina divu latviešu dzīves stāstus, liekot tiem soli pa solim tuvoties un beidzot it kā saplūst kopā. "Parallēlitāte" panākta, liekot romāna (it kā) galvenajai personai Elīzai lasīt darba vietā atrastas otras latvietes, Ritas, piezīmes, kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai. Vienlaicīgi risinās Elīzas pašas stāsts. "Atrastu" piezīmju un dienasgrāmatu lasīšana ir visai parasta metode, tā atbrīvo autoru it kā no jebkādas atbildības, ļauj distancēties. Māņi vien ir!

Gubiņas temats ir - vientulība. Arī parasts, īpaši jau trimdas literātūrā, kur svešumā aizgājušais sastopas ar ne vienu vien vientulības paveidu. Bet Gubiņa, drosmīgi vadīdama savu autores roku, specificējusi šo aprakstāmo vientulību, tieši un nevairoties runādama par - vecmeitas vientulību.

Vecmeitas mūsu brutālajā sabiedrībā īpaši apveltītas ar nicinājuma un izsmiekla zīmogiem. Par tām pasmejas, tās ķluvušas it kā par staigājošu zobgalības ieganstu, par simbolu kaut kam nepilnīgam un pagalam negātīvam. Tieši latviešu valodā šīs sievietes degradē jau ar pašu vārdu vien. Bet, mierīgi to visu pārdomājot, būs vien jāatzīst, ka pie visa vainīga smējēju pašu iestingusī domāšana, iztēles trūkums un stereotipā pieķeršanās šabloniem. Vai vēl ļaunāk: cilvēka jūtu un dzīves traģēdijas vieglprātīga ignorēšana.

Jāsaka paldies Indrai Gubiņai, ka viņa ar romānu Ziema nāk pretim atvērusi logu uz vienu tādu vecmeitas "aizkulisi", un izgaismojusi to, nesaudzīgi laizdama savus gaismas kūļus visos šīs aizkulises kaktos. Varētu vienīgi vēlēties, lai autore būtu bijusi vēl nesaudzīgāka.

Šo vientuļās latvietes Ritas vecmeitas mūžu, iesērējot provinciālās Kanadas mazpilsētas bibliotēkā, autore projicē uz "pilnīgi normālās" Elīzas dzīves stāsta. Un kas nu iznāk? Ne vienai, ne otrai "laime" nesmaida ar nopulētas Ziemsvētku kartītes romantisko spožumu. Ir tikai dažādas problēmas, bet problēmas ir un ir tikpat smagas kā vienai, tā otrai. Elīza - bēg ne tikai no vīra, bet, kā šķiet, no sabiedrības vispār. Rita pasīvi bēg un vairās no vientulības, meklē gan vīru, gan sabiedrību. Bet abu ceļi krustojas vietā, kur valda turpat vai pilnīgs psīchisks līdzsvars abu starpā. Viņas ir it kā viena otras spogulis. Šādā veidā Gubiņa skaudri un nesaudzīgi atklāj sabiedrībā dominējošos šablonus. Vienu un to pašu dvēseles stāvokli dēvē gan par "laimi", gan par "nelaimi", vai kaut ko jocīgu. Korespondences ar individuāli pārdzīvoto īstenību nav ne vienā, ne otrā gadījumā.

Gubiņa šo izgaismojumu veikusi apskaužami tīri, ne reizi neiekrītot sentimentālā "pažēlošanā" vai raudulīgā "cik-viņai-grūti" stilā. Viņa ir caurcaurēm lietišķīga un tieša. Varētu vienīgi iebilst, ka sižeta risinājumā drusku par plašu vietu ieņem latviešiem ierastā mākslinieku un "mākslinieciskā" iejaukšana ikdienas notikšanās. Vai bez tā nevarētu iztikt? Šeit varbūt var saģist kādu diezgan tiešu Zentas Mauriņas ietekmi, un, manuprāt, būtu labāk no tās tikt vaļā.

Gunars Irbe