ROMĀNS BEZ ROMANTIKAS
Gunars Janovskis, Balsis aiz tumsas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1972. 302 lp. $7.00.
Titullapā rakstīts, ka Balsis aiz tumsas ir 3. sējums noslēgtu romānu ciklā. Pirmais -Sola, otrs - Pār Trentu kāpj migla. Neviens tomēr, liekas, nešaubīsies, ka Gunars Janovskis visas trīs grāmatas garā izauklējis vienā laidā, un tām sekos ceturtā vai vēl vairāk.
Romāna Pār Trentu kāpj migla beigās latviešu trimdinieks Artūrs Skuja ieslīd schizofrenijā - šķeltā prāta slimībā un nokļūst trakonamā. Stāstījumu par viņu pārņem - atkal pirmajā personā - Skujas paziņa rakstnieks, autors. Bet - arī pats Skuja nodarbes terapijā raksta par sevi un no sevis ārā tā, ka, nezin, vai pēc viņa kāds jebkad vairs tā rakstīs. Arī citi, vairums angļu tautības slimnieki pārrunā daždažādās problēmas: reliģiju, ētiku, rakstniecību, kritiku, Otru pasaules kaŗu un tautu sadzīvi. Ir aforismu birums. To visu Skuja uzraksta: "Es varu rakstīt, kas vien man ienāk galvā. Es varu izteikt patiesību. Nevienam nav jāglaimo. Tās taču ir trakā domas." Teicienu: "Trakam viss atļauts" autors izlieto kā slavējamu literāru paņēmienu, lai atklātu savus personiskos uzskatus un atkailinātu dzīves aksiomas, ko vienmēr esam centušies saudzīgi pārsegt ar pieklājības un liekulības skrandām. Skujas izteikās iepītas arī franču un slovaku rakstnieku grāmatas. Tās gan illustrē starptautisko ētiku, bet pārlieku sarežģī fābulu un dara romānu vēl smagāku.
Pateicamies Janovskim, ka viņš pievērsis mūsu uzmanību vistraģiskākai invalidu grupai. Labprāt mēs palīdzam ķermeniski cietušiem, gatavojam skaņu lentes neredzīgiem, bet: "Trakonams! Tas katram no mums liek iedomāties kaut ko baigu, gandrīz mistisku." (13.lp.). Un apciemojumā "kā uzvesties, kā nesmīnēt, nebaiļoties, neizrādīt pārāk uzsvērtu vienaldzību, uzbāzīgu līdzjūtību." (22). Luīze bija izglābusi vismaz divus šādus tautiešus. Cik to vēl nav kaut kur mūsu vidū?
Pēdējais ūdens uz Skujas slimības slūžām ir Trentā visu tuvo cilvēku zaudēšana. Aiziet Klēra, Luīze, Baigais, pat Juhans, izpildīta solījuma veidā. "No kā man bija bail? Jau ceļā uz Hullu man iznāktu pretī mana vientulība." Bezgala vilšanās, vientulība, pārestība, bailes, bailes pat no tā, ka uznāks bailes. Visas tās var kļūt par jebkuŗa cilvēka gara slimības iemesliem, bet cēlonis trimdiniekam, baltietim, Skujam ir tikai šai ļaužu katēgorijai raksturīgs - piespiesta dzimtenes zaudēšana. Tas parādīts ar daudzveidīgiem Skujas slimības simboliem: Melnais suns - Dignājas kaucošais vilks ir vislielākās bailes - bailes no nāves, kad čekisti šauj Skuju Matīsa kapos, vai vācieši kaŗ viņu par "dezertēšanu". Hardijs ir visu ļaunumu, naida, viltus un atriebības personificējums. Tos visus Skuja slimības gaitā pārvar. Bet beigu kulminācijā krāšņi parādīts tas, kas īsti Skuju ir salauzis: "Šie vīri, kas mani (sasistu) vilka saitē kā kaujamo lopu, bija tie, no kuŗiem mēs gaidījām brīvību iekrītam savos klēpjos." Tie Rietumu sabiedrotie - vīri ar jokdaŗu cepurēm, gan īstā vārdā nenosaukti, bet "ar Camel cigaretes saldeno dūmu" un "Tenesī jautro filmas melodiju." Šī ir baltiešu dziļākā vilšanās. Šai brīdī Dr. Tomsons riskē "izdzīt velnu ar Belcebulu." Lūzums izdodas, un tam kā dziedinošu ziedi uzliek Klēras Pīrsones apmeklējumu - atgriešanos. Attieksmes ar sievieti Skujam kārtojas pēc Gētes formulas: "Das Ewig-Weibliche / Zieht uns hinan." Šai formulā Artūram "mūžam sievišķīgais" vispirms reālizējas Rudītē, kuŗas tēls pat jaucas Klēras skāvienos. Tad skaistā jauniete baznīcā, kas aizdzen Hardiju. Un beidzot Svētās Marijas, sapratējas, atpestītājas, žēlotājas, visa garīguma iemiesojums, kas īsti reāls top tikai viņa spīdzināšanas gadījumā. Janovskis ļāvis ļoti atturīgi izrisināties, atziņai, kā viens otram var pieķerties angļu bagātnieka kundzene un latviešu gadījuma darbu strādnieks. Klēra meklē "atliekas no senā dabas skarbuma un pirmatnības." "Jūsos (latviešos) vēl ir kaut kas, ko mēs esam pazaudējuši: kvēles, spīts, pārgalvības." Artūrs no savas puses meklē saprašanos. Viņš varējis Klērai uzticēties. Tā bija savstarpēja uzticēšanās. Viņi viens otram vajadzīgi kā cilvēks cilvēkam. Sekss ir tika otrā plāksnē. Janovskis šinī grāmatu ciklā vispār apzinīgi vairās nosaukt jebkādas jūtas vārdā. Lai lasītājs tās izloba pēc notēlotās rīcības vai raksturu izteiktām domām.
Romānā Balsis aiz tumsas pilnīgi trūkst t.s. romantikas. Un ar šo spriedumu gribas pretoties Jāņa Rudzīša teicienam Laikā (1966) vērtējot Trentu: "Janovskis ar šo Artūru Skuju latviešu trimdinieku parāda jaunā lomā - kā smeldzīgi romantisku klaidoni." Bet - klaidonis brīvprātīgi dodas prom no sev apnikuša zemes stūŗa, klaiņošana tam pašmērķis, sagādā baudu. Klaidonis klīst līdz pasaules galam un tur kā Pērs Gints mizo savu dzīvi kā sīpolu, mizas vien atrazdams. Trimdinieks ir izdzītenis. Klaiņošana tam uzspiesta kā nenokratāms slogs. Trimdinieks, klaiņotājs norimst tikai atgriežoties vai jaunu dzimtenes "aizstājēju" atradis, kur veidot dzīvei kodolu.
Vai Artūrs Skuja tagad patiešām atpestīts no klaiņošanas, no vientulības? Vai svešajā vidē ir kas uzceļams ar citas tautības partneri? Ir tik daudz jautājumu, kas gaida atbildi kādā tālākā sējumā. Izaicinājums autoram: pēc romāniem Balsis aiz tumsas, Kāpj migla, Pēc pastardienas, gaidīsim ko pozitīvu, rosinošu, celsmīgu.
Edīte Zuzena