KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MARGINĀLIJAS
0.
„Nebūsim naīvi!..” JG 100. nrā mudina Andrievs Ezergailis, recenzēdams Alberta Sābŗa (pseudonims) grāmatu Lokanums un spīts. Un turpina:
„... divas trešdaļas no šī darba ir viltojums.”
Recenzents ir vēsturnieks, nevis matemātiķis, tādēļ apbrīnojama ir viņa spēja ap 160 lappušu gaŗajā tekstā precīzi konstatēt, ka viena trešdaļa nav viltota.
Pēc iepriekšējā JG numura iespiešanas mūs pa aplinkus ceļiem aizsniegusi diezgan ticama ziņa, ka šī grāmata tomēr vispār nebūtu viltojums. „Viltojums”, varbūt, ir gan apgalvojums grāmatas priekšvārdos, ka tās manuskripts „ne bez grūtībām izspraucies caur dzelzs priekškaru”. Vai nebūtu pareizāk sacīt, ka grāmatas autoram pašam bijis daudz kas jāpārvar?
1.
Ja nu ir tā, ka Ezergaiļa recenzija ir nelaimes gadījums darbā (tāds, tā sakot, kuŗu katru var piemeklēt!), tad nopietnāks jau ir jautājums, ko tas netieši izgaismo: savstarpējās neuzticības un aizdomu garu trimdas latviešu sabiedrībā.
Vienai daļai mūsu sabiedriskās domas veidotāju tāda gara iekvēlināšana bijusi turpat vai profesionāla līmeņa nodarbība. Nekādā tālā pagātnē − taču nav tie laiki, kad katrs, kuŗš aizceļoja uz Rīgu, no trimdas odiņa pārvērtās par sarkanu ziloni.
Ūdeņi tek un tek. Tagad šādu „ziloņu” ir ka vai, tie ir reodizējušies, un daži no viņiem ir uzticami apgāda Grāmatu Draugs autori.
Tādu grāmatu gadījumā kā Sābŗa Lokanums un spīts, tomēr daudz laba savstarpējās uzticības laukā dotu, ja izdevēji priekšlaicīgi informētu mūsu periodisko izdevumu redakcijas par lietas faktiskajiem apstākļiem.
2.
„Vissavienības mērogā” Padomju Savienībā notiek šis un tas, un nereti šajā „vissavienības mērogā” arī Latvijai izdevies gūt „izcilību”.
Arī „novatorismā”.
Nav tomēr noliedzams, ka sava daļa „novatorisma” pienesumos ir arī latviešiem ārpus Latvijas. Arī valodas jomā.
Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku Partijas mēnešraksta Brīvība 1974. g. 7. nrā lasām:
„Mūsu zinātnieka godinājums Visamerikas mērogā.”
Runa ir par Dr. Edgara Andersona ievēlēšanu par Outstanding Educator of America for 1972.
Doktora Andersona jaunā titula angliskajā oriģinālā gan nav nekas teikts par Visameriku. Bet − Lai dzīvo Visamerikas mērogs! Vismaz tas.
3.
Tajā pašā Brīvības numurā un lappusē teikts, ka „pēc KGB sagrāves” 19 mēnešus nav iznācis plaši pazīstamais krievu pretestībnieku izdevums Tekošo notikumu chronika.
Tagad tas atkal sācis Iznākt. Vai KGB būtu atkopusies no sagrāves?
4.
Vēl par novatorismu jeb jauninājumiem valodas jomā (ir tādi, kuŗiem nevajadzētu paiet gaŗām, tos nenodokumentējot − daudz tautasdziesmu mums zudušas tikai tāpēc, ka tās laikā „neuzlika uz papīra”).
Kā mums raksta no Vācijas, tur rīkoto latviešu jaunatnes vasaras kursu laikā Minsterē radīta vārdkopa bāra bērni ar pavisam laikmetīgu nokrāsu.
Bāra bērni Minsterē − pretēji bāŗa bērniem tautasdziesmā − nav vis krimtuši pelavmaizi, bet pēc lekcijām un nodarbībām uzcītīgi pulcējušies pie daiļās krodzinieces Anniņas vasaras kursu internajā bāriņā pa kreisi no internāta galvenās ieejas.
Ir iespējams, ka jēdziena bāra bērni īstenais novators ir redaktors Jānis Andrups. Pateicoties viņa entuziasmam, mums ir dotas Ceļa Zīmes, literārs žurnāls, ko, izmantojot gadījumu, ieteicams lasīt mums uzticīgiem margināliju lasītājiem.
5.
Suns ir ne tikai „cilvēka labākais draugs” tas bieži vien uzskatāmi un pārliecinoši atspoguļo arī sabiedrisko, polītisko un kulturālo vidi, ko veidojis „suņa labākais draugs” − cilvēks.
Marg. red. nespēj atturēties šeit nepievienojusi dokumentu, kas nule sacīto apliecina. Attēls patapināts no žurnāla Zvaigzne (nr. 17:1974), kuŗā redzam daudzu izstāžu laureāti Republikas dienesta kuci Britu Rīgas Mežaparkā notikušās skates laikā.
6.
„Meklējiet rakstos un sērijās!” mūs mudināt mudina mēnešraksta Brīvība nerimtīgais un patiesi talantīgais līdzstrādnieks Dr. Ulafs Jāņsons. − Dariet tā!
Šķirstot Latviešu valodas sinonīmu vārdnīcu (Rīgā: Liesma, 1972), kas ir visnotaļ ļoti noderīga un izglītojoša nodarbība, lai valoda nenoplicinātos, mūsu līdzstrādniekam gadījās uzšķirt šķirkli atlipināt. Un tur stāv rakstīts sekojošais:
atlipināt − atlīmēt, atslapināt; atsutināt („ierēdni vēstuli atsutinājuši” ME).
ME nozīmē, ka lietājuma paraugs ņemts no K. Mīlenbacha un J. Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcas.
Atsutināšanai seko šekspīriskais „būt vai nebūt”. Šekspīra Hamlets, kā zināms, ir − traģēdija.
GIR−
Cik līdzīgas dažreiz var būt gleznas! Lūdzu salīdziniet „audeklus” iz runas vīru lēmumiem toreiz un tagad.
Beidzot pārrunā jautājumu par Vītola kompozīcijas „Karaļa meita” strīķēšanu iz svētku programmas. Priekšnieks, aizrādīdams uz to, ka „Karaļa meitas” teksts no Raiņa, piebilst, ka Karaļa meitas teksts pats par sevi vēl neesot tik šaubīgs, bet ievērojot to, ka Karaļa meita esot tik viens dzejolis no vienas lielas dzejoļu krājumu virknes, kuŗā gaiši parādoties Raiņa sociāl-demokratiska tendence, ar kuŗu Rīg. Latv. biedrībai nav ne mazākās daļas, tad nekādā ziņā nebūtu ieteicams, ievērojot arī nedrošos laikus, šo dziesmu likt uz programmas. Komitejas priekšnieka domām piekrita un vienbalsīgi nolemj: „Karaļa meitu” iz programmas strīķēt.
Sēde beidzās 10Ľ vakarā.
Priekšnieks Fr. Grosvalds
Rakstvedis A. Straupmanis
15. paragrāfs no piekto dziesmu svētku rīcības komitejas protokola 1904. g. 5. janvārī. „Karaļmeita” bija 5. dziesmu svētku konkursā 1903. gada 2. septembrī saņēmusi pirmo godalgu.
Kā izteicās sēdē daži valdes locekļi, vairākiem ASV koŗiem esot iebildumi pret okupētās dzimtenes autora Aldoņa Kalniņa darbu „Latgalē”, kas uzņemts dziesmu svētku koncerta programmā. Lai iepazītos ar šīs dziesmas tekstu, par kuŗa saturu loti interesējoties koŗi, apvienības darba birojs lūdzis atsūtīt koŗu dziesmu krājumu, kuŗā iespiests Aldoņa Kalniņa darbs, bet Kanadas dziesmu svētku komiteja neesot to vēl izdarījusi. Latviešu koŗu apvienības valde apspriedīs vēl šo jautājumu pēc informācijas saņemšanas no dziesmu svētku komitejas.
Sabiedriskas cīņas un pretišķības bango arī vēl tagad − 70 gadus vēlāk. Tā par Latviešu koŗu apvienības valdes sēdi raksta Laiks 1974. g 11. septembrī. Zīmīgs arī raksta nosaukums „Vai atkāpšanās no tradīcijām vajadzīga?”
Laimonis Zandbergs
