kamēr es tevi mīlēju

       tu biji pie zobārsta

kamēr es tevi mīlēju

       tu gāji uz veikalu

kamēr es tevi mīlēju

       tu nokrities svarā

kamēr es tevi mīlēju

       tu kļuvi par veģetārieti

kamēr es tevi mīlēju

       tu brauci uz jūrmalu

kamēr es tevi mīlēju

       tu pie spoguļa skaitīji savus vasaras raibumus

kamēr es tevi mīlēju

       tu nagus vīlēji

kamēr es tevi mīlēju

       tu nākotni zīlēji

kamēr es tevi mīlēju

       tu cīnījies par sieviešu tiesībām

kamēr es tevi mīlēju

       tu tiešām biji ļoti saaukstējusies un tev no-

       ­teikti bija jāpaliek mājās jo citādi tu būtu

       saslimusi vēl vairāk un bez tam penicilīnu

       lietojot cilvēks taču kļūst tik vārgs un gri-

       ­bas tikai gulēt un gulēt vai augstākais lasīt

       kādu agrāk populāru romānu kuŗu varēja nopirkt

       par lētu naudu izpārdošanā pagājušā pavasarī

kamēr es tevi mīlēju

       tu sūdzējies par karsto laiku

kamēr es tevi mīlēju

       tu tikai spēlēji bīteļu plates

kamēr es tevi mīlēju

       tu krāsoji lūpas rozā un nagus lillā

kamēr es tevi mīlēju

       tu divas reizes biji pillā

kamēr es mīlēju tevi

tu mīlēji sevi

un tā mēs šķīrāmies –

                               neiepazinušies

No miglas klēpja izsitinājās

ceļi,

četrīši ceļi.

     Sūkā sava rakstuļa īkšķi,

     savas seģenes stūri plūkā,

     paceltā pirkstā mērī vēja virzienu,

     svina čūkstoņā nākotni ausies,

     veries pār plecu,

     uz priekšu,

     pa labi, pa kreisi,

              nule dzimuši,

              pliki kūņojas,

              četrām balsīm velk

              katrs uz savu pusi

              ceļi.

                     Kur

                          ceļa

                                  zīmes?

PIEMINOT JURI

INDRIĶI LOSKĪLU

Uz akmens radzēm

dīķī tup

pelikāns, kas grib iestāties

Brāļu draudzē,

pelikāns,

kas meklē mīlestību cilvēkos.

Kā Linards Tauns būtu teicis:

„Un tādi mēs piedzimstam,

kas pēc neiespējamā kāro.”

Jā, šis pelikāns

joprojām nezin,

ka viņš ir simbols

brāļdraudzības

brāļdraudziskumam,

jo tam ir aizmirsies,

tas neatceras, tas negrib zināt

it nekā.

Viņam būs jāpiedzimst par jaunu,

viņam būs jāiet meklēt

savu identitāti

tridentīniskā trinitātē.

Un to jau viņš dara.

Viņš lasa

Luža Adamoviča

„Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks

no 1710. līdz 1740. gadam,”

ko 1963. gadā pa otram lāgam

klajā laida

Sējēja apgāds Miniapolē.

Šai grāmatā ir rakstīts

par latviešu tautas

grūto dzimšanu,

par apskaidrošanos,

par mīlestību,

ko mācīja

Hernhūtes grāfs Cincendorfs

un tā

galdnieki, kurpnieki,

audēji un paudēji,

kas mitinājās pie

ģenerālienes Halartes,

Valmieras muižā,

pie ģenerālienes Halartes,

kas Jēru kalnā

Gaujas krastā

uzcēla lielo saiešanas namu

tūkstoš brāļiem un māsām,

kas tur caurām dienām un naktīm

dziedāja savas dziesmas,

kuŗu atbalsis skan vēl mūsos.

Uz akmens radzēm Gaujas krastā,

nevis radzēm, bet akmeņiem

- jo kas nu Gaujas krastā pa radzēm -

tup pelikāns

zilā un pelēkā Valmieras tautas apģērbā.

Viņš nedzied

„Tik pie Gaujas,

tik pie Gaujas vēlos kļūt,”

jo viņš jau tur ir.

Viņš patiesībā nav pelikāns,

jo kur nu Gaujas krastā

varēja rasties pelikāns.

Viņš ir

kāds 1740. gadā ar krītamo kaiti

sists zemnieks no Rubenes draudzes,

kuŗš uzdodas par pravieti

un, atnācis pie brāļiem,

stāsta par parādību,

kuŗā viņam atklāts, ka tas Kungs

aizsūtījis uz Vidzemi

trīs simt eņģeļu,

kas runā ļaudīm dzīvus vārdus

un svētlaimību.

Tad,

kā tautas pasakā,

liega kā nekuriene

sāk viļņot

zaļpelēka gaisma

un pelikāns piedzīvo

jaunu metamorfozi jeb metanoju.

Viņa valmierīgās ūzas

lēnām pārvēršas

zvangalu biksēs

un violetās debesīs

parādās cīrulis.

Pelikāns prasa:

„Cīrulīti, mazputniņ,

ko redzēji debesīs?”

Cīrulis atbild:

„Redzēj Dievu spēlējam,

eņģelīšus dancojam.”

Atskanot

Lucy in the sky with diamonds,

no mākoņiem paceļas

un nolaižas

eņģeļi.

To spārni

kā maigi trejdekšņi

plīvo līdzi rakstā

no debesīm plūstošām

meldijām,

kas lēnām izskan

gregorianiskā litānijā.

Tad daļa eņģeļu

dodas mākoņa virzienā,

kam Pensilvānijas kontūras.

Mākoņa vidū stāv

Grāfs Cincendorfs.

Tam blakus,

prievotu un celī ievainotu

indiāņu ielenkts,

latviešu dzejnieks

kurzemnieks Loskīls,

kuŗš rokās tur sava kapa

akmens plākšņu galdu

ar uzrakstu

Georgs Henry Loskiel,

Episcopus Fratrum,

Borne November 7, 1740,

At Angermunde in Courland,

Departed February 23, 1814,

In Bethlehem, Pennsylvania.

Un Loskīls teic:

„Skandinājiet, koklētāji!

Dziedait mūžam, dziedātāji!”

Un eņģeļi izjusti, asaraini

dzied:

„Mēs šeitan esam viesi

ne mājas vietiņā.

Tā pasaule patiesi

mūs neapmierina.”

Šos rēgus pelikāns vēro gluži samulsis.

Tad viņš sakustas un pakustas,

ar knābi spalvas sapoš

un teic:

„Man likās it kā pavēries bij gaiss

uz brīdi tālu, tālu –

nezinu no kā

man bailes sametās.”

Un, it kā pēkšņās dusmās,

viņš sāk cilāt spārnus,

kārpīties

un pāršķeļ savas krūtis ar knābi.

Uz akmens radzēm dīķī tup

kāds asiņojošs pelikāns,

kas grib barot

savus neesošos mazuļus

ar asinīm.

Viss tas notika sen atpakaļ, tomēr, es atceros.

1973. g.

Piezīme: Šai dzejolī izmantotas dažas Juŗa Indriķa Loskīla (1740. - 1814.) sacerēto dziesmu rindas un viņa kapakmens uzraksts Betlēmes kapsētā Pensilvēnijā. Loskīls, varbūt, ir trimdas populārākais latviešu dziesminieks, jo nenotiek vai neviens luterāņu dievkalpojums, kuŗā nedziedātu viņa tekstus. Tāpat arī reta latviešu dziesminieka grāmata ir iznākusi tik daudzos izdevumos, kā slavenā Loskīla Ortas grāmata. Par Loskīlu pašu dažas ziņas rodamas Dictionary of American Biography („... history has often omitted his name from the list of those who have contributed to the creation of the American national spirit.”), Deutsch-Baltisches Biographisches Lexikon, 1710-1960 un E. Ķiploka rakstā „Georgs Henrichs Loskīls” (Mājas Draugs, 1952). Jo sevišķi jāmin Loskīla darbošanās indiāņu vidū un viņa Latvijā sarakstītā ļoti plašā grāmata par Ziemeļamerikas indiāņiem. Citēti arī The Beatles, Andrejs Pablo Mierkalns un tulkojumā T.E. Eliots (pēdējā rinda).