Osvalds Liepa

 

PĀRVĒRTĒTĀS VĒRTĪBAS

 

Atskats uz 3. teātŗu dienām Toronto 1973. gadā.

 

 

I

Latviešu teātŗu apvienības Ziemeļamerikā mērķis, rīkojot teātŗu dienas, ir: rosināt latviskās gara pasaules paušanu, veicināt latviešu teātŗa kustības pastāvēšanu un parādīt latviešu teātŗa jaunradi.

Ādolfa Alunāna ceļojošā piemiņas balva piešķiŗama labākajai un mākslinieciski gatavākajai izrādei. Teātŗu dienās Toronto, līdzīgi iepriekšējām Čikagā, nākusi klāt vēl otra − neliela, vienreizēja naudas balva par techniski labāko inscenējumu.

Trešajās teātŗu dienās piedalījās 4 ansambļi: Daugavas Vanagu teātris Kanadā, kas izrādīja Moljēra komēdiju Tartifs, Indianapoles dramatiskais ansamblis, kas pirmiestudējumā sniedza Georga Alchimoviča oriģināllugu Viļņi, Toronto teātris ar Mārtiņa Zīverta drāmu Tīreļpurvs un Sanfrancisko „Mazais teātris”, kas bija izvēlējies ciemoties ar jau pāris gadus savā repertuārā esošo tulkoto holandieša Jana Hartoga lugu Debesgulta. Žūrijas komisijā bija Reinis Birzgalis, Ingrīda Vīksna un Māris Ubāns.

„Labākā un mākslinieciski gatavākā”, pēc gandrīz vienbalsīga žūrijas komisijas atzinuma, izrādījās Debesgultas izrāde. Tai sekoja Tartifs, smagi kritizētā Tīreļpurva, bet vispeļamākā − Viļņu izrāde. Ādolfa Alunāna piemiņas balvu saņēma DV ansamblis par Tartifa izrādi. Vērtētas ne tikai izrādes − vērtētas un pārvērtētas arī balvas.

Ādolfa Alunāna piemiņas balva ir prestiža balva, bez naudas piedevām, un Daugavas Vanagu teātrim Kanadā, varbūt, tā vairāk vajadzīga. Piedalīšanās izdevumi teātŗu dienās bija niecīgi. Pusprofesionālajam Sanfrancisko „Mazajam teātrim” turpretim panākumu un prestiža jau pietiekami. Izdevumi, lai šķērsotu kontinentu, lieli. Prestižu un naudu tā, liekas, bija mēģināts dalīt nevis „katram pēc viņa spējām un nopelna”, bet „katram pēc viņa vajadzībām”. Nepārvērtēti, nepārformulēti, liekas − pilnīgi neievēroti tomēr līdz šim palikuši teātŗu dienu mērķi.

Tie tagad izskatās it kā „pagriezti ar kājām gaisā”, it kā pielīmēti pie kāda kauna staba − apsmieklam. Var pat secināt, ka ar atzinību un kritiku dalīšanu gribēti vai negribēti pati teātŗu dienu ideja „mākslinieciski” izveidota par banālu, nožēlojamu traģikomēdiju. Vai ar to domāts „rosināt latviskās gara pasaules paušanu”, „veicināt latviešu teātŗa kustības pastāvēšanu” vai „parādīt latviešu teātŗa jaunradi” − nav zināms. Neviens vērtētājs vai kritiķis to nav paskaidrojis.

Teātŗu dienu mērķus formulējuši kādreiz nacionāli domājoši trimdas latviešu teātrinieki. Tie, tā tad, ir tiklab mākslinieciski, kā nacionālpolītiski mērķi. Bet mēs, kas šīs dienas rīkojam un gatavojamies rīkot nākotnē, organizējam, izvēlamies lugas, tās iestudējam, izrādām, skatāmies, vērtējam un kritizējam, laikam vairs nedomājam nacionāli. Domājam un rīkojamies seminacionāli, pārnacionāli, internacionāli, multinacionāli, supernacionāli, pseudonacionāli vai citādi bāli un tāli. Esam reālisti un tāpēc gudri. Jo režijas māksla, piemēram, vismaz 75% ir internacionāla, aktieŗa māksla − 50%, dramatiķa, vērtētāja un kritiķa − 25%. Tāpat mūsu skatītāju pieeja izrādēm ir internacionālizējusies − vismaz par 5-95%. Mēs negribam būt tikai nacionāli un mākslas izpratnē tālumnieki − nulles. Gan sakām, ka „spēlēsim” latviski, kamēr vien būs latviešu skatītāji, bet asimilācijas tārps, tāpat kā politiķos, iegrauzies arī mūsos. Vairs nestrādājam paši savam, latviski nacionālam trimdas teātrim, mēs meklējam kompromisus gan ar apkārtni, gan paši ar sevi. Un aizmirstam teātŗu dienu mērķus.

Vienā vai otrā variācijā vārdos vai darbos to netieši apliecinājuši un apzīmogojuši ar savu parakstu 3. teātŗu dienu izrāžu vērtētāji: Reinis Birzgalis, Ingrīda Vīksna, Māris Ubāns; kritiķi un recenzenti: Ingrīda Vīksna (Laiks), Māris Ubāns un Emma Znotiņa-Kalniņa (Latvija Amerikā); redaktors Maksis Čulītis (ar piebildi pie igauņu recenzenta R. Andrē atsauksmes atreferējuma Laikā); režisori Dr. Alfreds Straumanis un Laimonis Siliņš (lugu izvēle) − visi trimdas teātrī un presē ievērojami vārdi... Tad − rīcības komiteja, lielākā daļa pārējo darbinieku un skatītāju... Grūti nepievienoties − beigās jāapliecina arī pašam. Jo arī mana personiskā sajūta ir, ka balvu sadale izdarīta pareizi, tāpat − ka cildinājumu un aizrādījumu bārstījums galvenos vilcienos pareizs. Bet − tikai sajūta, ne pārliecība.

II

Vērtējot notikušās izrādes no tīri latviskā viedokļa, par teātŗu dienu mērķiem visatbilstošāko jāatzīst G. Alchimoviča luga Viļņi. Jauna, gandrīz vēl nepazīstama, trimdā izauguša autora svaiga, dramatiski vēl neizmantota satura lugas pirmiestudējums jaunu tikpat maz pazīstamu tēlotāju izpildījumā. − Tā bija vienīgā, ko varēja skatīties ar interesi no sākuma līdz beigām. Tāpat − vienīgā, kas vairāk vai mazāk tagad atļaujas salīdzināties ar visiem trim šī, nu jau trīsreiz notikušā kontinentālā kopsarīkojuma mērķu formulējumiem.

Emma Znotiņa-Kalniņa rakstīja: „Ja autors būtu sadarbojies ar kādu kompetentu drāmas uzbūves zinātāju, latviešu skatuvei būtu radies diezgan respektējams darbs.” Manuprāt, autoram nemaz nebija vajadzības „sadarboties”. Viņš pats pietiekami kompetents − bija tikai mazliet vairāk jāpastrādā.

Režisors Vīgo Burģis, strādādams ar mazpiedzīvojušiem jaunākās paaudzes tēlotājiem, izrādes veidošanā gan bija ielicis daudz pūļu, bet, varbūt, taisni tāpēc mazāk vērības bija pievērsis lugas trūkumu novēršanai − kas, blakus minot, ar mazliet sarkanā zīmuļa un dažu spēles tempu maiņu būtu viegli izdarāms. Balvas neizpelnījās arī otra − Mārtiņa Zīverta drāmas Tīreļpurvs − izrāde. Tā spēja atbilst tikai diviem no trim teātŗu dienu mērķiem. Luga bez vainas, tās jauniestudēšana daudzos latviešu „pagastos” būtu uzņemta labvēlīgi, bet tā tomēr neparādīja nekā no latviešu teātŗa jaunrades − pat nemaz nemēģināja. Arī aktieŗi bez vainas − spējās apmēram vienlīdzīgi − varbūt, ar Marutu Ludeku kā pārāko. Bet trūka skatuviskā nostrādājuma, sīkdaļu izveidojuma, ansambļa saliedējuma − režijas.

Kaut „mākslinieciski gatavākas”, teātŗu dienu mērķiem daudz mazāk atbilstošas bija abu tulkojumu izrādes: Tartifs un Debesgulta, latviskās gara pasaules paušanu tās nerosināja, nekādu latviešu teātŗa jaunradi nerādīja − ja daudz, tad no tā tur bija saskatāmas tikai kripatas. Ar runāšanu latviešu valodā un režisora latvieša darbu nepietiek − tas vien vēl nav latviešu teātris. Drīzāk tad, pazīstamo joku pārfrāzējot, jāsaka, ka abi ansambļi, Daugavas Vanagu teātris Kanadā un Sanfrancisko „Mazais teātris”, piederēdami „mazai, zaglīgai tautiņai pie Baltijas jūras”, „pliki” bija ielauzušies svešu ļaužu gara pasaules klētīs un iznākuši no tām ne tikai „apģērbušies”, bet katrs vēl ar „diviem pilniem koferiem pie rokas”.

Kas notiktu, ja to pašu sāktu darīt diriģenti un koŗi dziesmu svētkos − vai mēs neceltu traci? Latviešu teātŗa tēva Ādolfa Alunāna laikos, par kā piemiņas balvu tagad cīnāmies, morāle, liekas, bijusi augstāka. Arī toreiz, kamēr pašiem savu lugu vēl nebija, gājuši „svešās klētīs”, bet no tām „zaga” tikai „piegrieztnes” − lugas ne tikai tulkoja, bet daudzkārt tās arī lokalizēja, videi un personāžiem piedodot latviskus vaibstus. Tagad, kad krātuvēs par latviskās gara pasaules tematiem simtiem lugu un autoru rakstāmgaldu atvilktnēs trimdā un dzimtenē vēl vairāk − vienam pašam Mārtiņam Zīvertam kāds pussimts − lokālizēšana mums, protams, par „grūtu”. Vai un par cik šīs divas izrādes veicināja „latviešu teātŗa kustības pastāvēšanu”, ir diskutējams jautājums. Bet abas tās saņēma balvas. Un no intersuperuntātālāknacionālā viedokļa − pelnīti.

Tartifa režisors Dr. Alfreds Straumanis mēģināja izrādi mazliet sasaistīt ja ne ar latvisko, tad vismaz ar multilingvistisko trimdisko gara pasauli. Izrādi īsinādams, viņš bija sabojājis vēstījuma efektu, kas ir daļa no katras lugas konstrukcijas. Kā miegainais franču karalis tik labi bija varējis „notrāpīt” īsto brīdi, lai atsūtītu savu ierēdni un pateiktu galvenajam blēdim Schluss! Turn around! Uz cietumu! − nekādi nebija iespējams saprast. Tad jau labāk viņš šo uzdevumu būtu varējis uzticēt kādam 4 valodu pratējam Toronto policistam.

Debesgultas režisors Laimonis Siliņš nebija darījis ne tik − bija paļāvies tikai uz sveštautieti autoru un − savām un Brigitas Siliņas profesionālajām spējām. Ticēdams, ka svešajā klētī iegūtais mazais drāmas abrkāsis izbadējušās mazās tautiņas piederīgajiem labs vien būs, skatuviski viņš to bija nostrādājis līdz akrobāta priekšnesuma precizitātei. Viņa un Brigitas tēlus skatītāji arī viegli varētu iedomāties par latviešiem, ja netraucētu pāris vidi raksturojošas rekvizītes, apģērbu gabali un teikumi.

Bet var jau būt, ka teātŗu dienu mērķu formulējumus neviens no abiem pēdēji minētiem režisoriem nezināja. Tāpat var būt, ka tos nezināja arī vērtētāju komisijas locekļi un kritiķi. Noteikti tos nezināja vai nebija gribējuši zināt lielākā daļa skatītāju.