Joprojām trimdā turpinās Melngaiļa simtgades daudzinājums pa lielākai daļai tikai Ziemeļamerikas kontinentā. Vēl nesen Konektikatas koris Rota V. Aldiņa vadībā dziedāja Melngaiļa dziesmas Priedainē. Jūlija vidū Sidrabenes mežu galus locīja Toronto, Hamiltonas un tālāku vietu koŗi i Melngaiļa „Senatnē”, i viņa tautasdziesmu brīnišķīgos darinājumos. Rudens zilām dūmakām savelkoties, Melngaili cienīgi sumināt gatavojas mineapolieši š.g. oktobrī. Jūlija beigās notika Latviešu valodas studiju folkloras seminārs Rietummičigenas universitātē, kur dažus vārdus teikt par Melngaili bija aicināts arī „mans mazumiņš”. Runas sākumā un beigās klausījāmies Melngaiļa „Rožulauku”, „Jāņu vakaru”, „Senatni”, „Dabu i dvēseli”. Tik uzmanīgus klausītājus nekad nebiju piedzīvojis. Pēc tam jautājumi, spraigas pārrunas. Klusībā noskaitījis bērna dienās iemācīto korāli: „Neliec, Kungs, jel krist man ļaužu rokās”, centos jautājumus atbildēt. Tāpat patīkami vienmēr satikt vecākās paaudzes cilvēkus − Melngaiļa dzīvā darba lieciniekus.
Nupat Rīgā iznākusi grāmata Emīlis Melngailis − Raksti (Sastādītāja un kommentāru autore Silvija Stumbre, Liesmas apgādā, 1974.). Žēl, ka grāmatā daudz saīsinājumu, resp. cenzūras, bet ar visu to tomēr gūstam labu ieskatu Melngaiļa personībā. Te, piem., daži izvilkumi.
Arī kompozīcijā pa visiem gaŗiem gadiem man ir bijis tikai viens skolnieks, kāds krievu virsnieks Taškentā.
Kāda iekšēja vientulība, nereti slēpta ar brammanības un dzīves prieka masku! Un tā tas bieži notiek arī trimdā. Par to liecināja arī prof. Ādolfs Ābele, pie kuŗa šad un tad iegriezās latviešu mūzikas slavenības. „Kaut viņš ātrāk ietu projām,” nodomāja komponists, „man viņa anekdoti apnikuši līdz acīm.” Neviena vārda par mūziku, bet cik katrs pelnī, cik „mailes” nobrauktas.
Pats es no pagasta folkloras atceros tikai īsu Jāņu meldiju...
Ļoti raksturīgi. Arī es esmu vidzemnieks un no bērnības laikiem atceros vienīgi divas līgo dziesmu meldijas. Pārējās bija ziņģes vai Cimzes Dziesmu rotas izteiksmīgākās „lauku puķes”, par kuŗu izcelšanos domas var dalīties.
Šais stundās (Raunas draudzes skolā, red.), atceros, pirmo reizi dabūju izjust erotisku uzbrukumu. Kad pēc gadiem nejauši sastapu to pašu uzbrucēju kā pieaugušu jaunu meitu, kuŗai trūka ārienes pievilcības, tad ļoti brīnījos, ka kādureiz šīs teļa acis man varēja patikt.
Vai brīnums, ka virsdiriģents Melngailis visai parupji apsauca koŗu dziedātājas. Lauku meitas, kam ar govīm bija „tieša saskare”, to pacieta, bet kā gan jutās pilsētu „jaunkundzes”.
No tik mazas tautas kā latvieši jau gluži aplam prasīt daudz talcinieku pie mākslas veidošanas. Augošās jaunatnes pirmos iespaidos pavisam nav ietvērusies daina. Nelatviska baznīca ar Mārtiņa Lutera korāļiem, visur iespraudusies nemākulīgi darinātos dzejoļos... Ārējie pušķi, kādos laistās daina, nekur vājo iesācēju pantiņos nav manāmi...
Atstājot baznīcu mierā, noteikti jāuzsveŗ latviešu tautasdziesmas svarīgā nozīme bērnu un jaunatnes audzināšanā. Šis temats jau stipri novalkāts, bet attiecīgās rīcības joprojām nav ne Latvijā, ne trimdā.
Ir arī dziedātāji, kas negrib pat zināt, kā es vēlos dziesmu dziedamu. „Zeltītās lapas” prasa stieptas fermātes dažuviet, kas notīs nav atzīmētas. Dziesma domāta tenoram. To tomēr dzied visi, kam tik prātā nāk.
Interesantu atgadījumu par „Zeltītām lapām” pastāsta Mariss Vētra grāmatā Sestā kolonna (Grāmatu Draugs, 1957):
Kaut kas iesāpējās arī Kijevā, kad dziedāju Kijevas Padomju nama kolonnu zālē. Pirmajā rindā sēdēja vīrs, gados daudz vecāks par mani, ar ordeņiem un sarkaniem klamburiem noklātām krūtīm. „Zeltītās lapas! Lūdzu Zeltītās lapas!”, viņš sauca pēc katras manis nodziedātās dziesmas. Emīla Melngaiļa „Zeltītās lapas”: −
Cik lēni vilkās,
Kā svina kurpēm,
Šī kūtrā nakts...bija loti populāra solo dziesma krievu cara laikos. „Zeltīto lapu”, diemžēl, nebija manā repertuārā...
Ir tiesa. „Zeltītās lapas” bija latviešu revolucionāru mīļākā mākslas dziesma. Viņas vērtība nav zudusi arī tagad.
Tīrā, dzeltenā jūŗas smilts nekā nezina par tiem rāvainiem ostu ūdeņiem, kuŗos plandās naftas, sāls, speķa pārvadātāji.
Jau toreiz (1923. g.) Melngailis paredzēja pasaules upju, ezeru un jūru piesārņošanu.
Kluss rīts. Jūŗas līmenis saulītē tik tikko trīs. Trīs jūdžu gaŗumā nevienas mājiņas. Bet kādreiz, kad rimsies kaŗi, kad cilvēce atmetīs savus šovinismus un imperiālismus, te visa lēzenā, līdzenā krastmala būs pārklāta ar dziedinātavām, ar ziedošām jaukumnīcām, ar burtnieku un airētāju klubiem, ar visādām dailēm.
Bet tālāk staigā Melngailis.
Tagad visgar ceļu es sastapu tik vienu cilvēku. Nezināja viņš, protams, nenieka no tā, kas te viss šai jūrmalā kādreiz būs. Zināja viņš tikai savu silu, kuŗu viņš, kā mežsargs, apstaigāja. Bet viņa platie pleci, dižais stāvs, saules apdedzināto vaibstu lielās līnijas − viss tas liecināja, ka te vēl guļ tāds krājums daudzu gadusimteņu savāktas enerģijas, ka viņas pietiks i labam laikam turpmāk, kad dzīves ērtības kārdinās nākotnes cilvēku mirt nevarā un negribā.
Patiešām pravieša vārdi!
Imants Sakss
