Ilze Šķipsna
UPURIS
Bijām ilgāk nekā paredzēts nokavējušās ar tālsarunām - mana saruna beidzot izdevās vai, pareizāk sakot, savienojums izdevās, bet Andrejs starplaikā bija piedzīvojis kaut ko sevišķu, un es nevarēju viņam sakarīgi atsaukties, jo Lidija stāvēja man blakus. Tas mani nomāca, bet sevišķi nesatrieca, jo pa gadiem esmu nocietinājusies un nekrītu izmisumā tāpēc vien, ka vienmēr neizdodas sazināties tā, kā gribētos.
Lidija stāvēja man blakus, patiesībā gaidīdama brīdi, kad radīsies izdevība uzrunāt igaunieti, kas kopā ar telefonisti darbojās stūrī aiz lielā izziņu galda. Tumšmate, sārtiem vaigiem, apaļākiem nekā parasti mēdz iedomāties igaunietēm, viņa kādā brīdī Lidijā tiešām paskatījās un teica jā, bet nē, tagad nē. Citiem vārdiem - tagad man ir pienākumi, un es negribu darīt to, ko nedrīkstu. Lidija prata igauniski un jutās noraidīta, bet arī viņa bija jau sākusi iemanīties neļauties sevišķi satriekties, kaut arī aiz citiem iemesliem. Sakod zobus un dzīvo tālāk - patiesībā tas nav tik grūti, ja vien cilvēkam ir kārtīgs iemesls dzīvot.
Tad mēs nolēmām, ka laiks iet mājās.
Ārā bija gaiši zaļa, gaiši zila pēcpusdiena.
Mēs gājām pastaigādamās gar lielā dārza malu, šad tad apstādamās un mērīdamas resnos liepu stumbrus - liepas bija milzīgi izaugušas, bet mērīšana mums deva maz, jo mēs jau nezinājām, ar cik sprīžiem raupjos stumbrus varēja apņemt senāk. Dārzs pats bija pavisam kluss, uz celiņiem šur tur pērās pa kādam putnam, un reti saules apļi krita caur lapotnēm nesen pļautos zālājos.
Līdz mājām nebija pārāk tālu.
Lidija nebija mūsu ielā bijusi - vienīgi ja bērnībā, bet to viņa neatcerējās. Koki jau toreiz te bija lieli, bet ielas labajā pusē starp ietvi un dzīvokļu mājām kā zaļa elpa stiepās nelieli dārzi -, katrai mājai savs un mazliet citāds. Mūsējā auga lekna zāle, pavasarī ziedēja vizbuļi un labajā stūra pusē dzīvoja viens baltstumbris bērzs. Dārziņā iekšā es nekad nebiju bijusi, kaut arī vārtiņi stāvēja neaizslēgti. Tur neviens parasti nestaigāja, jo redzēt varēja tāpat - vijīgi izliektie, balti nokrāsotie čuguna reliņi atklāja skatienam visu, kas tur bija. Sētiņa mājai piederējās, tā bija gadsimta sākuma celtne, brīvā izdomā apvienojot renesanses pamatīgos stūŗakmeņus ar gaisīgiem rokoko rotājumiem, kas masīvajam piecstāvu namam piešķīra izsmalcinātas drošības mierīgo, ērto pašapziņu. Citas mājas šai ielā bija līdzīgas, lai gan tagad pārvērtušās, varbūt visvairāk krāsas ziņā - mūsējā bija pieņēmusi patumša smilšakmens sārto krāsu, kamēr senāk tai bija iedzeltena šūnakmens gaišums. Arī tornis, kas bija acīmredzot cietis, bija aplāpīts ar, likās, finiera plāksnēm senāko pelēko dakstiņu vietā.
Visi žogi tagad bija nojaukti, un atlikušie krūmi pierāvušies tuvāk namu mūŗiem, toties bērzs bija izstiepies jau augstāk par trešā stāva logiem.
Tas viss man, saprotams, bija jau zināms, bet tagad bija jāskata no jauna, jo līdzi nāca Lidija. Arī domas kādreiz izveidojas skaidrāk, ja tās redz vēl kāds cits, kas ir patiesība, ko pārsteidzošā kārtā dažkārt ievēro pat sapņi.
„Žogi ir nojaukti,” teica Lidija, pirms es biju paspējusi kaut ko paskaidrot.
„Viens šķērslis mazāk,” es teicu, it kā tā būtu mana atbildība.
„Kas zina?” Lidija pie sevis mīklaini nomurmināja, un man ienāca prātā, ka es nemaz nezināju, kāpēc viņa man nāk līdz.
Dzeltenā ozola parādes durvis labajā pusē stāvēja vaļā. Tūlīt aiz tām sākās dziļa krēsla, un man kādreiz saulainā laikā bija licies, ka uz mūsu mājas sliekšņa gaisma un tumsa dalās citādi, asāk nekā citur, ka dažkārt nama iekšējās ēnas krita tam pāri, ārā, nevis gaisma spiedās dziļumā. Taču tā tas likās tikai sevišķi spožās dienās, kad acīm grūti pierast pie pārmaiņas, un arī ziemas mēnesnīcā, kad ēnas krita uz abām pusēm reizē.
Platās kāpnes uzejas posmā bija smagi izmītas, bet akmens puķu un lapu vijas virs ozolkoka paneļiem greznojās kā vienmēr, nelikdamās zinis par tiem, kas te nāca un gāja. Pārāk augstu, lai varētu aizsniegt bez stiepšanās, tās apklāja abas sienas vēl blīvākā, virmainākā režģojumā nekā es atcerējos, it kā būtu turpinājušas augt un zaroties visu šo laiku. Man gribējās te apstāties ilgāk un beidzot izdomāt līdz galam jautājumu par akmens puķēm, kas reizē nav un ir puķes, taču bija jādodas vien tālāk, kā vienmēr.
Pirmā stāva kāpņu telpa bija stipri tumša. Krāsaino stiklu logs, kas pats no rītiem saulē krāšņi atspīdēja un priecīgi zibināja savu SALVE! nācējiem acīs, pārējā laikā aizturēja dienas gaismu un pameta kaktus tumsā. Grieķiskā lāpas turētāja statuja patiesībā nesa tikai vāju elektrisku spuldzi, necik neapgaismodama pat ieeju celtuvi, kas tik un tā bija vienmēr darbojies tikai pāris pirmajos stāvos, bet mēs dzīvojām piektajā.
Jāsteidzas mums nebija, un tādēļ mēs kāpām apdomādamās un gandrīz uz katra pakāpiena pamīņādamās šurpu un turpu. Pamazām, no ēnām un stūŗiem, no šaurās kāpņu aizas un augstās piecstāvīgā klusuma iznira un mīksti ap mani aptinās sen nesajusta, pilnīgas drošības sajūta. Augšā bija mājas, un kad es biju šajās kāpnēs, tad nekas vairs nevarēja aizkavēt manu atgriešanos tajās, īpaši spilgta šī sajūta bija bijusi vakaros, kad, vēl bez savas atslēgas būdama, biju skrējusies ar pulksteni, lai tiktu mājās pirms desmitiem, kad aizslēdza parādes durvis, bet kāpņu telpas drošībā varēja atelpot arī pērkona negaisa laikā, kad pa ielu skriet vai stāvēt zem augsta koka bija bīstami, un vispār katrreiz, kad gribējās vai vajadzēja būt mājās, būt jau mājās un tramvaji bija braukuši pārāk lēni vai slēpes uz mana pleca kļuvušas nepanesami smagas, vai pirmais pavasaŗa puķu pušķītis acīm redzami vīta manā karstajā saujā - tikusi kāpnēs, es tad vienmēr piepildījos līdz malām ar labo sajūtu, ka nekas vairs nevar mani aizkavēt sasniegt mājas, kaut arī steigties bieži steidzos vēl tāpat, pāri diviem, tad trim pakāpieniem ar reizi, zinādama, ka mani gaida.
Tagad pakāpieni gribēja, lai uz viņiem mīņājas.
Zelmas kundze mūs panāca jau pirmajā stāvā, un tad vēl kāda sieviete ar gaišpelēku plastikas iepirkumu somu, un māte smaidīdama noradīja uz dzelteno koka sēdekli kāpņu pagrieziena laukumā, teikdama, ka senākos gados viņai tur vienmēr vajadzējis atpūsties.
Lidija neteica nekā, laikam saprazdama, ka ja vienas mājas ļaudis nejauši sagadās kopā kāpnēs, tad tie iet tālāk reizē un bez liekām ceremonijām.
„Tā ar to somu te senāk nedzīvoja,” es viņai klusu teicu, „bet Zelmas kundze laikam nāk ciemos.”
Lidija pamāja un pavirzījās sāņus, palikdama pēdējā - viņa kāpšanā laikam nebija sevišķi ieinteresēta, kaut gan par grūtu tas viņai nebija - kad es ieskatījos, tad pamanīju, ka arī viņai ir sārti, apaļi vaigi - taču tas bija saprotams, jo viņa jau nezināja, kas mūs sagaida augšā, tā kā es.
Māte kāpa pa priekšu, jo, vienkārt, viņai nekad nepatika kustēties barā, un otrkārt, viņa savējiem bija vienmēr rādījusi ceļu un priekšzīmi; it sevišķi mājās.
Mūsu dzīvoklis bija kluss un maigi ēnains - tā būtību vistiešāk varēja sajust, pārnākot mājās vasaras dienā - ielas trokšņi, putekļi, suta palika lejā, ārpusē, citur, šeit mūs sagaidīja svaigs mierīgums un dzīvas lietas, jo, mātes aprūpēts, nekas te neapputēja un nenoslīka vienaldzībā. Te nebija arī nekā lieka, jo visi un viss, kas te ienāca, tika uzņemts un uztverts savā pilnajā vērtībā, tika ņemts par pilnu vai arī nemaz. Spodrās grīdas un tīrie kakti ļāva visam parādīties īstam un neapēnotam, un pat ziedi - asteres vāzē vai flokši un pīpenes pie mums jutās tikpat pareizi, cik savās nezināmajās dobēs vai pļavās.
Ja kāpņu telpā atvēra matētā stikla logus, tad pāri iekšējam pagalmam varēja redzēt daļu no mūsu dzīvokļa, ieskaitot niecīgo trīsstūra balkoniņu, kas kā bezdelīgas lizda bija ietupināts stūrī starp diviem mūŗiem. Reiz, visagrākā pavasarī, tur bija izlikts tik tikko plaukstošs baltas rozes stāds, un pumpuri pavisam nesaprotamā kārtā, par spīti vēl vēsajam gaisam, aizvēja saulē pārkarsa un izdega. Blakus bija virtuves logs, uz kuŗa palodzes reiz no skolas pārnākusi negaidot uzgāju pirmo, neticami sarkano pavasara tomātu, kas tur bija nolikts vēl pasauļoties. Dzīvoklis bija pilns pats ar saviem pārsteigumiem, un viņam patika rotaļāties! Virtuves durvis veda uz stāvām kāpnēm, kuŗu šaurie pakāpieni griezās grīstē, un pa tiem varēja nokāpt lejā sētā, cieši turoties pie dzelzs margas, kas saldēja pirkstus pat vasarā.
Sētu pašu varēja redzēt pa galveno kāpņu logiem tikai tad, ja tos atvēra un izbāza ārā galvu. Nelīdzenais asfalts vienmēr bija ēnā un krāja peļķes. Taču kāpņu telpas logi parasti stāvēja ciet, un starplogos bija ērti paslēpt siltās bikses, dubļenes vai citus nevajadzīgus apģērba gabalus, bez kuriem māte toreiz nelaida ārā no mājas.
„Vai tu tiešām tā darīji?” viņa tagad pārvaicāja, smiedamās, lai gan pārsteigta viņa nepavisam neizlikās. Svešā sieviete, uzvērusi pelēkās iepirkumu somas vienu turekli uz elkoņa, lāva otram kuļāties pa gaisu un nerādījās saprotam, par ko bija runa. Lidija arī smējās, bet Zelmas kundze pa ieradumam viegli nošņācās un papurināja galvu, atvairīdama šādas blēņas kā nenopietnas mušas. Mēs vēl nebijām sasveicinājušās, bet sapratāmies tāpat - mēs apkampsimies dzīvoklī, tā bija īstā vieta visam labajam un svarīgajam. Tik ilgi gaidījušas, mēs varējām pagaidīt vēl mazliet.
Trešā stāva kāpņu telpas logs bija izdauzīts, un es gribēju pa caurumu paskatīties, vai puķu kastē pie virtuves loga pašlaik kaut kas zied, bet māte mani saņēma aiz elkoņa, teikt - tagad ne, tas nav svarīgi, nenovirzies no mērķa! Nekad nenovirzies no mērķa, lai tad, ja to neizdotos sasniegt, tā nebūtu tava vaina! Man tas likās dīvaini, jo šoreiz mums patiešām nebija jāsteidzas, un mēs jau bijām drošajā kāpņu telpā, un bez tam mājas taču nav lidmašīna, ko var nokavēt, bet māte jau apņēmīgi kāpa tālāk. Man atkal gribējās apstāties un izdomāt līdz galam jautājumu, vai skatīšanās pa caurumu, ko izdauzījis kāds cits, ir godīgam cilvēkam nepiemērota izturēšanās, bet bija vien jādodas tālāk, kā vienmēr.
Māte tagad patiešām rādīja ceļu, veikli kāpdama pāri aplūzušiem pakāpieniem un caurumiem, kas tagad parādījās arvien biežāk. Kāpnes laikam bija darinātas no betona, un pelēkajā masā, kur tā bija atlūzusi, rēgojās tādi kā stieņi vai spraišļi - bija jābrīnās, kā tādi varēja salūzt! Gaisā tagad bija kaļķu smaka, un likās, ka vilka vējš.
Kad mēs sasniedzām nākošo pagriezienu, mūsu priekšā atvērās postažai līdzīgs skats, it kā te būtu izkritusi cauri bumba, jo tik lielus bojājumus nodarīt nevarētu pat visnevīžīgākie dzīvošanas paradumi un ilggadīgākais remonta trūkums! Kāpņu margas bija atlūzušas nost pavisam, tukšā, tumšā aiza vidū tagad bija izplētusies no vienas sienas līdz otrai, un palikušie pakāpienu gali durstījās gaisā nevienmērīgi un nedroši.
Māte tik kāpa tālāk, nepievērsdama izpostītajām kāpnēm nekādas vērības. Svešā apstājās, paraustīja plecus, tad kāpa atkal lejā un iegāja trešā stāva dzīvokļa durvīs. Varbūt mēs arī tur būtu varējušas tikt iekšā, bet mums nebija vienalga, kur mēs ejam. Zelmas kundze ar Lidiju lika soļus uzmanīgi, kā kalnā kāpējas ar kāju vispirms iztaustīdamas pamatu un tikai tad ļaudamas savam svaram pārcelties uz priekšu. Kad Lidija nostājās uz pakāpiena gala man blakus, es aiz bailēm sastingu, jo bija gandrīz drošs, ka tas mūs abas nenoturēs.
„Es jau teicu, ka nevajadzēja nākt,” Lidija sacīja, lai gan patiesībā viņa nekā tāda nebija teikusi.
„Tu tikai domā, ka tas ir dzīvoklis vien,” es teicu, „patiesībā--”
Bet Lidija nemaz neklausījās un pagāja man gaŗām. Es stāvēju un turējos pie sienas, noskatīdamās, kā viņas abas ar Zelmas kundzi sasniedza ceturtā stāva logus. Tie bija vaļā - īstenībā logu tur vispār vairs nebija, tikai atvērums, pa kuŗu plūda dzidras pievakares gaisma un mātes gaišā balss:
„Nāciet, nāciet nu!” viņa priecīgi mudināja, vēl pabāzdama galvu atpakaļ pa logam līdzīgo vaļumu sienā, un es ar šausmām atskārtu, ka viņa tagad bija mūŗa ārpusē, ka, lai tiktu augšā, no ceturtā stāva bija jāizvirzās ārā, virs sētas - kā tālāk, to es nevarēju redzēt.
Es pieķēros pie kāda atlikuša kāpņu balsta, bet tas salīgojās - izrādījās, ka to varēja izgāzt bez grūtībām kā satrunējušu mietu no mīkstas zemes. Zelmas kundze toties bija jau loga malā, ar cietu pamatu zem kājām - kā viņa bija tur tikusi? Tukšums starp mani un viņu bija pārāk liels, lai tam tiktu pāri, pat ar lēcienu - un nebija jau drošs, ka vieta, kuŗā es tagad stāvēju, izturētu pamatīgāku atsperšanos.
Es zināju, ka man jāsaņemas. Māte droši vien bija jau augšā un smaidīdama klāja kafijas galdu - un es tik sen nebiju redzējusi apaļo galddrānu ar dzeltenajām krustdūrienu puķēm, ko viņa izšuva, kad man bija cūciņa - un Lidija ari jau bija ārā, bet Zelmas kundze kavējās vēl tikai mani gaidīdama - man vienkārši bija jāsaņemas un jāapskatās mierīgi, kā te varēja tikt tālāk.
Gar sienu, kas šai kāpņu posmā bija krāsota ar ūdensdrošu, biezu okera krāsu, izrādījās, bija tādas kā laipas, kā redeles, un tikko es tās biju ieraudzījusi, manā atmiņā vienā mirklī un ļoti spilgti atgriezās bērnības sapnis, sapņots tur augšā, pašas istabā, pašas drošajā gultā: es nācu mājās, un piektā stāva pēdējā kāpņu posmā pēkšņi bija izbeigušies pakāpieni; līdz mūsu dzīvokļa durvīm varēja nokļūt vienīgi pa slīpu redeli, kas nedroši zvārojās tukšajā, gaišajā telpā - toreiz tā bija saulaina un dzirkstīgi spirgta, it kā zem klajas debess, bet galva reiba vēl vairāk, un ausīs zvanīja neparastais telpas tukšums kopā ar visām bezgalīgās krišanas iespējām. Aizturētu elpu, sirdij dauzoties, ar tīru gribasspēku atsakoties pašai no sava svara, es toreiz neizsakāmi saņemdamās biju pārlaipojusi platstarpaino, slīpo redeļu tiltiņu un ar pēdējo, pārdrošo, uz dzīvību un nāvi lēcienu sasniegusi mūsu baltās divviru durvis. Tīras laimes un pilnīga paveikuma sajūta tad mani pārplūdināja un iešūpoja dziļākā, saldākā miegā, un palika paslēpta aizapziņas dziļākajās dzīlēs uz visiem laikiem, atstājot visus citus, vēlākās dzīves sasniegumus vai panākumus it kā mūžīgā ēnā, necienīgus šīs sapņa varēšanas priekšā.
Sapnis atkārtojās arī vēlākos gados; bet nekad vairs tā - es nekad vairs nespēju vēlreiz tā saņemties un, it kā par mani apžēlodamies, sapnis vienmēr pārtrūka, pirms tas kļuva nepieciešams. Reiz nejauši atklājās, ka arī mātei ir šāds pats sapnis - tātad arī sapņi iedzimst, saaužot mūs vēl ciešākās, neuzminamākās saistībās nekā varam iedomāties, un varbūt visi tulkošanas mēģinājumi bija lieki - mūsu sapnis, augstākās kāpšanas un reibinošās telpas sapnis bija tikai priekšnojauta par to, kas mūs te sagaidīja īstenībā, īstenība bija bīstama, izdrupusi telpa, gaiss piesūcies ar putekļiem un kaļķu dvesmu, katrs solis nedrošs, briesmas visās pusēs - Dievs zina, kas te bija noticis, tikai saņemšanās te varēja līdzēt, jo māja pati taču bija vesela un augšā dzīvoklī gaidīja māte un mājas, neskartas, kā vienmēr, kā pirmoreiz sapņotajā sapnī. Kā es tur tikšu?
„Nāc nu, nāc,” Zelmas kundze mudināja, kavēdamās vēl loga atvērumā, bet man sagriezās galva, iedomājoties vien, ka pēdējais posms būs jāpaveic pa kādu redeli vai slīpu laipu gludā mūŗa ārpusē. Sētas asfalts ar peļķēm, kur baloži dzēra, ar leijerkastniekiem un klaigājošiem lupatlašiem, bija ciets un droši vien nesadrupis, un tālu, tālu lejā, jo šai mājā bija dzīvokļi ar ļoti augstiem griestiem un daudz gaisa.
Tad man pēkšņi radās jauna doma.
„Vai augšā var tikt pa virtuves kāpnēm?” es vaicāju. Stāvās, grīstē sagrieztās kāpnes, kuŗās man agrāk bija drusku bailes un reizēm sajuka stāvi, tagad likās drošības paraugs, salīdzinot ar šīm.
Neviens neatsaucās, un es kliedzu skaļāk: „Vai virtuves kāpnes ir drošas?”
„Jā, jā,” atsaucās mātes balss, gaiša un priecīga kā visos labos laikos, vēl pavisam tuvu.
„Es kāpšu pa tām,” es teicu, priecīga, ka atradies saprātīgs atrisinājums.
Lejā ejot man nāca prātā, ka bija nepiedodami, ka mātei te jākāpj katru dienu, pat vairākkārt. Viņa varbūt nebija aptvērusi, cik šī vieta bija bīstama - pirmajos stāvos to jau arī nemaz nevarēja pamanīt, un bez tam sabrukums notiek pamazām, no dienas dienā, neuzkrītoši. Nebija nekādas vajadzības pakļauties tik neprātīgiem apstākļiem - māte taču varēja pārvākties, vismaz kamēr salaboja kāpnes, pie svaiņa, kam bija dzīvoklis ar divām klavierēm un ģerānijām uz verandas logiem, vai pie māsas dēla pāri upei, kas ik rītus aplaistīja košuma krūmus, šķiezdams mirdzošas ūdens pērles ar visdevīgāko roku, vai arī pie jaunības draudzenes, kuŗas divstāvu mājā vajadzēja būt daudzām tukšām istabām, kopš dēli bija pieauguši. Tur nevarēja būt nekādu grūtību - cilvēkam, kas visu mūžu nodzīvojis savā pilsētā, tā pati kļūst par plašākām mājām ar daudzām istabām un mīļiem stūŗiem.
To es ar viņu pārrunāšus es domāju, tecēdama lejā it veikli, pa pakāpieniem, kas bija veseli un droši.
Kad nonācu priekštelpā, izrādījās, ka ārā ir jau sācis tumst. Pametu, skatu pār plecu - Lidijas man nebija blakus, viņa acīm redzot bija pārvarējusi nedrošo pārgājienu augšā. Toties pie mājas durvīm tagad stāvēja sargi, uniformās un ar pistolēm pie sāniem, vismaz es domāju, ka tās bija pistoles, lai gan par šaujamiem ieročiem es necik daudz nesaprotu. Tas mani pārsteidza - senāk durvis tikai noslēdza, un naktssargu es nekad tik agrā vakarā netiku redzējusi un tālab nezināju, vai arī tam bija pistoles un šaujamie.
Viens no sargiem, pajauns zēns bet lielīgs, man kaut ko vaicāja, taču es viņa jautājumu nesapratu. Tomēr es nenobijos, sargi te sargi, man nebija nekā, par ko raizēties, es šeit biju pavisam likumīgā kārtā. Nostājies man priekšā, sargs plātījās ar rokām, rādīdams, ka man nekā nav - ne iepirkumu somas, ne plecu somas, pat ne visvienkāršākās rokas somiņas. Tās man tiešām nebija - laikam biju to iedevusi Zelmas kundzei, lai pie reizes paņem līdz augšā - bet es neļāvos iebiedēties, dokumenti man taču varēja būt kabatā? Es paraustīju plecus un gāju droši uz ietves pusi, jo man bija jāiet ap stūri, lai sasniegtu sētas ieeju. Atpakaļ neskatīdamās, es tomēr pa acu kaktiņu pārliecinājos, ka sargs man neseko, un tad tūlīt pamanīju, ka ir jau pilnīgi satumsis - ja nu sētas vārti ir aizslēgti un es tos nevaru atrast? Tas mani iztrūcināja vairāk nekā sargi, bet es gāju vien tālāk, gaŗām otrām lielajām parādes durvīm, aiz kuŗām vajadzēja būt vārtiem. Ja vien es tiktu virtuves kāpnēs, viss būtu labi!
Vārtu tomēr nebija, tikai iebraucama eja, plaša diezgan, bet tumša un piekrauta ar kaut ko - kastēm, mucām, lūžņiem? Nezinu, kāpēc man likās labāk nedoties tālāk tūlīt - no ietves ātri iekāpjot ejas aizsegā, es vispirms nostājos aiz vairākos stāvos sakrautām kastēm, lai novērotu, kas darāms tālāk. Pa ielu brauca mašīna un es, no gaismām vairīdamās, veikli iemetos stūrī - un uzgrūdos cilvēkam, kas tūlīt ar vienu roku pieskārās manam plecam, bet ar otru atbalstījās pret mūri man aiz muguras, aizsprostodams izeju.
„Pēdējais laiks,” viņš teica. Tas bija jauneklis, apmēram tāds kā jaunais sargs, bet šim nebija uniformas.
„Tātad, mums viss ir norunāts,” viņš teica. Es sajutu viņa elpu uz savas sejas un aptvēru tikai to, ka tagad viss norisinās pārāk ātri un neparedzēti. „Kad paies gaŗām nākošā mašīna un šķērsiela būs pavisam tumša, tu lavies pa kreiso pusi, bet es iešu pa labo.”
Es nezināju, kas būs upuris. Un neuzzināju, jo pamodos.
„Esmu vienmēr teicis, ka pa virtuves durvīm nav vērts,” Andrejs teica vēlāk, vārīdams tēju.
„Jā,” es teicu, „bet tu nesaproti.”
„Tad pasaki, kas bija upuris,” viņš smaidīdams vaicāja. Es viņam atsmaidīju, neļaudamās sevišķi satriekties tāpēc vien, ka nekad jau neizdodas sazināties tā, kā gribētos.
„Bez tam,” es dzirdēju sevi sakām, „tu neproti igauniski.”